Spēlē savu spēli

Patiesībā viss ir diezgan sarežģīti un smalki. Pati psihe, smadzeņu darbība, un jo īpaši emocionālā sfēra, nevar būt kā “izdrukāta kardiogramma”, kas uz visu izdrukā tikai vienu pozitīvu reakciju un stabilu, ne no kā neatkarīgu darbību.

Un, veidojot veselīgas psihes jēdzienu, drīzāk ir vērts atzīmēt cilvēka spēju tikt galā ar dažādiem apstākļiem, nenonākot klīniskā depresijā un nedzīvojot atliktu dzīvi (uzskatot, ka tikai problēmu un citu grūtību neesamību var uzskatīt par pilnvērtīgu eksistenci).

Var teikt, ka mēs līdzināmies mobilajam telefonam. Gadās, ka tas ir 100% uzladēts, un tad mēs varam veikli sērfot pa visām opcijām. Gadās, ka uzlāde nav 100%. Gadās, ka vēl zemāka. Gadās, ka pavisam zema. Un gadās, ka nekāda. Kamēr to no jauna neuzladēsi.

Turklāt var gadīties, ka mūsu personīgajam zemajam uzlādes līmenim nav nekāda sakara ar ārējiem faktoriem un tomēr mēs jūtamies nekādi.

Un tas ir normāli. Nenormāli ir uzskatīt sevi par nenormālu, ja tev ne vienmēr gribas priecāties, ja ne vienmēr gribas iet ciemos, ja ne vienmēr gribas apskauties, pucēties, kaut kur traukties, ja ne vienmēr tu vēlies sastapt cilvēkus… Tu saprati, ja?

Ir nenormāli uztraukties par to, ka ik pa laikam tu sevī atklāj burkšķošo večuku, slinko tanti, sarkastisko klaunu, bēdīgo Pjero vai vienaldzīgo zirnekli. Patiesībā visi tie ir psihei tuvi un saprotami stāvokļi. Tāpēc, ka tie ir dabiski un tos nosaka daba.

Bet, lūk, modernās un aktīvi mums uzspiestās lielās spēles – ārkārtīgi motivētajos, vienmēr laimīgajos, vienmēr “komforta zonu” ienīstošajos, tajos, kas uzspļauj visām nepatikšanām, vienmēr enerģiskajos, pozitīvajos un sabiedrībā mīlētajos – ir ļoti bīstamas spēles.

Tās ir spēles, kas apkalpo skatītājus un nesaudzīgi ekspluotē aktierus.
Tie ir neizstrādātie kompleksi, kuros esot, cilvēks baidās svešās acīs izskatīties vienkārši cilvēks, nevis kaut kas ļoti īpašs.
Tās ir pakāpeniski uzsāktas iznīcināšanas programmas.
Tā ir ilūzija, ka vienmēr var atrast ielu, kur deg tikai viena zaļā gaisma.
Atrast jau, protams, var. 
Taču tas būs salauzts luksofors…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

MĪLESTĪBA/BAILES=DZĪVE

MĪLESTĪBA ir visas tās īpašības, kas rodas mīlestībā: labestība, savstarpējā sapratne, rūpes, līdzcietība utt.

BAILES ir tas viss, kas izaug no bailēm: dusmas, naids, egoisms, agresija, nodevība, zemiskums utt.

DZĪVE – ir viss, kas tev ir: veselība, attiecības, labklājība, realizācija.

Un tālāk jau tā ir vienkārša matemātika!

Lai kaut kas tavā dzīvē mainītos, ir jāaudzē MĪLESTĪBA un jāmazina BAILES.

Nevar pilnībā atbrīvoties no bailēm, jo tas ir mūsu “pamataprīkojums”, kas palīdz mums saglabāt dzīvību (ar nulli dalīt nevar). Bet samazināt līdz 0,001 var.

Daudzi šobrīd jautā, kā esošajā situācijā tikt galā ar savām bailēm, kad trauksmainas domas neatlaiž?

Ļoti daudz esam runājuši par smadzeņu darbību, par spoguļneironiem par neirobiku. Tas šobrīd noderēs. Kad tevi nomāc trauksmainas domas, pārmaiņus sāc aktivizēt labās un kreisās smadzeņu puslodes darbību. Piemēram, pārmaiņus paklapē sev pa labo un kreiso plecu (ceļgalu). Vai arī pārmaiņus klausies kaut kādu skaņu (piemēram pirkstu knikšķi) ar labo un kreiso ausi.

Ko tas dos? Kad sāk strādāt abas smadzeņu puslodes, tad notiek:
– Trauksmes un nemiera līmeņa pazemināšanās.
– Rodas relaksētības un atslābuma efekts, fizioloģiskā uzbudinājuma pazemināšanās.
– Paaugstinās uzmanības elastība. Domas kļūst mazāk ieciklējušās uz to, kas tevi uztrauc.

Kas tev palīdz tikt galā ar trauksmainām domām un nemieru?

Aļona Krasnova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība un loģika

90846186_1405072796363548_3068813218857091072_n

Mīlestība un loģika ir divi pasaulē visnesavienojamākie jēdzieni. Mīlestība jebkurās tās izpausmēs nav loģiska. Loģika meklē iemeslus un pievieno tiem sekas. Mīlestība salauž jebkuras cēloņu-seku loģiskās saites.

Tev bija devītnieks un tu to liki galdā, man bija dūzis un es ar to pārsitu tavu devītnieku. Es vinnēju, tu zaudēji. – Tā ir loģika.

Tev bija jebkas, es uz to atbildēju ar mīlestību. Vinnējām abi. – Tā ir mīlestība.
Mīlestība ir neloģiska. Mīlestība pret Dievu – divkārt neloģiska! Ar kādu gan loģiku var izskaidrot pašas lielākās mīlestības dāvāšanu kaut kam, kas nav redzams un nav sasniedzams, un sākumā vispār nav sajūtams?

Jebkuru situāciju var atdot smadzenēm loģiskai analīzei. Bet var to atdot sirdij. Un vienlaicīgi to izdarīt nav iespējams.

Pat tad, ja tu sēdi un domā: “Man ir jāizjūt pretmīlestība un pateicība, tāpēc, ka tā ir vienīgā pareizā atbilde” – tajā brīdī tu domā. Bet nejūti. Tu JAU esi atdevis loģikai šo situāciju saplosīšanai. Un tas ir bīstami, jo tas var pārvērsties ieradumā. Tā vietā lai mīlētu, tu katru reizi sevi motivēsi mīlestībai, pārliecināsi sevi, ka mīlēt ir pareizi, ka mīlestība glābj un izvelk no jebkurām situācijām. Ka tā runā svētās grāmatas un guru, un, ka neskaitāmas reizes tas ir apstiprinājies tavā paša dzīvē. Bet tam līdzi ieslēdzas arī vainas sajūta, ka atkal nav izdevies sajust mīlestību, ka tava Dvēsele ir slinka utt., utjp.

Iedomājies, ka pie tevis pienāk kāds svešs, mazs bērns un saka: “Tante/onkuli, atdod man savu mobilo telefonu”. Atdosi? Protams, ka, nē. Kāpēc gan lai tu to darītu? Tas taču vispār nav loģiski!

Bet ar mīlestību ir tieši tā. Neloģiski. Nevajag pūlēties atrast iemeslu mīlestībai, censties loģiski sev paskaidrot, kāpēc mīlestība jāatdod, jāpārliecina par tās vērtību.

Vienīgais un pietiekamais iemesls tam lai izjustu mīlestību ir tas, ka esi dzīvs.

Lūk, kādai ideālā gadījumā smadzenēs vajadzētu pastāvēt vienīgajai “loģiskajai ķēdei” attiecībā uz mīlestību.
Smadzenēs radās impulss – ļoti sagribējās apdomāt mīlestības lietderību konkrētajā situācijā vai vispār – pamest šo ķēdīti kā aizbāzni ieejai smadzenēs – impulss rikošetā atsitās pret smadzenēm un trāpīja tieši sirdī. Viss. Un nekādu garu argumentu par šo tēmu. Izstrādā sevī šo refleksu. Šis impulss nedrīkst aizkavēties samdzenēs.
Neviens adekvāts cilvēks necentīsies paveikt domāšanas procesu ar sirdi. Tad kāpēc mēs pastāvīgi cenšamies līdz sirdij aiziet, pirmkārt, ar galvu, cenšamies ar loģikas un pārliecināšanas palīdzību iestartēt šo procesu, kad tas jādara paša sirdī?

Vispār jau tas, kurš tiecas pēc mīlestības katrā savas dzīves mirklī, izdara izvēli, ko šajā brīdī darīt:

– Pirmais variants – mīlēt (šis variants attīsta);
– Otrais variants – domāt par mīlestību ticības un loģikas kontekstā, un censties sevi motivēt uz to (tas apstādina attīstību, bet arī neļauj iekrist emociijās, notur uz ūdens);
– Trešais variants – krist emociju varā un reaģēt kā jau ierasts (šis ceļš ved uz degradāciju).

Tiekšanās uz mīlestību ar galvas palīdzību, sevis pārliecināšana par tās lietderīgumu – tie ir ticības aspekti. Tā ir drošības trose vēl nenobriedušai dvēselei, kura vēl ir vāja, lai tā nenokristu lejup emocijās un standarta reakcijās. Taču mīlestību nevar aizstāt ar ticību. Tāpat kā nevar stundām ilgi karāties drošības trosē. Ir jārāpjas augšup.  Bet kustība “augšup” realizējas tikai ar mīlestību nevis domāšanu par to.

– Un, kas tad sanāk, ka ideālajā variantā domāt vispār nevajag? Un uz katru situāciju vajag atbildēt tikai ar mīlestību un smadzenes vispār jāatslēdz? Vai tad tā nav degradācija?

Teiksim tā: kad tu iemācīsies uz katru situāciju atbildēt tikai ar mīlestību, domāšanas process tev vairs nebūs vajadzīgs un ego pakāpeniski izšķīdīs, jo nebūs nepieciešams. Un reaģēsi vairs ne tu, bet tavs patiesais ES, bet viņam ir pavisam cita veida “domāšana”.

Taču līdz tam momentam, tici man, tu vienalga vēl paspēsi “sadomāties” un “aizdomāties” līdz nelabumam.

Nepārdzīvo, tu nepaliksi bez saspringtām domām un galvas attīstības. Un tas vilksies ne vienu vien gadu, iespējams, pat vairākus gadu desmitus, un, iespējams, ne vienu vien dzīvi.

© Karions Kzars
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vecuma plānprātība nekad nepienāk pēkšņi

the age of hapiness1

Akadēmiķis Vladimirs Behterevs, kurš savu dzīvi ziedojis smadzeņu pētniecībai, jau ļoti sen ievēroja, ka lielā laime nomirt, nepazaudējot saprātu, ir dota tikai 20% cilvēku. Pārējie savās vecumdienās pārvērtīsies par nikniem vai naiviem marazmātiķiem, un kļūs par nastu saviem bērniem un mazbērniem

Lai tomēr iekļūtu starp šiem laimīgajiem 20%, pacensties nāksies jau šodien, savā rakstā raksta Sergejs Babičevs.

Kas tad ir galvenie plānprātības iemesli? Ar gadiem slinkāki kļūst visi. Mēs ļoti daudz strādājam jaunībā, lai vecumdienās atpūstos. Taču, jo vairāk mēs nomierināmies un atslābstam, jo lielāku kaitējumu sev nodarām. Vajadzību līmenis apstājas pie ļoti banāla komplekta: “garšīgi paēst un kārtīgi izgulēties”.

Intelektuālais darbs aprobežojas ar krustvārdu mīklu minēšanu. Pieaug prasību un pretenziju līmenis pret dzīvi un apkārtējiem, pagātnes nasta spiež. Ja cilvēks kaut ko nesaprot, viņš kategoriski to noliedz. Cieš atmiņa un domāšanas spējas. Pakāpeniski cilvēks attālinās no reālās pasaules, radot savu, ļoti bieži nežēlīgu un naidīgu slimu fantāziju pasauli.

Pirmās bezdelīgas

Plānprātība nekad neatnāk pēkšņi. Plānprātība nav neprāts un pat ne psihiska novirze, un, vēl jo vairāk – ne slimība. Tāpēc to arī atsekot ir ļoti, ļoti sarežģīti.

Tā progresē ar gadiem un pieņemas spēkā, valdot pār cilvēku. Tas, kas šobrīd vēl tikai ir vāji simptomi, nakotnē var kļūt par labvēlīgu augsni plānprātības asniem. Lūk, dažas netiešas pazīmes, kas norāda uz to, ka jums, iespējams, vajadzētu sākt nodarboties ar savu smadzeņu “apgreidu” (uzlabošanu).

1. Tu esi sācis slimīgi asi uztvert kritiku, tajā pat laikā pats mēdz kritizēt citus.

2. Tu nevēlies mācīties neko jaunu. Tu drīzāk piekritīsi salabot veco telefonu, nevis studēsi jaunā modeļa instrukciju.

3. Tu ļoti bieži saki: “bet agrāk…”, atceries un dzīvo nostaļģijā par vecajiem “labajiem” laikiem.

4. Tu esi gatavs, aizrīdamies stastīt par kaut ko, neskatoties uz to, ka sarunu biedra acīs redzi garlaicību. Nav svarīgi, ka viņš tūliņ aizmigs: galvenais ir tas, par ko tu šobrīd runā. un kas tev ir interesanti.

5. Tev ir grūti koncentrēties, kad sāc lasīt nopietnu vai zinātnisku literatūru. Slikti saproti un slikti atceries izlasīto. Šodien vari izlasīt pusi grāmatas, bet rīt jau esi aizmirsis, ko lasīji.

6. Tu esi sācis spriedelēt par jautājumiem, kurus nekad neesi pārzinājis un nepārzini. Turklāt tev šķiet, ka tu tik labi tos pārzini, ka rīt pat varētu sākt pārvaldīt valsti, kļūt par profesionālu literatūras kritiķi vai sporta tiesnesi.

7. Tu esi pārliecināts, ka visiem jāpakārtojas tavām vajadzībām un nevis otrādi.

9. Tavā dzīvē ir ļoti daudz rituālu. Piemēram: tu nevari izdzert savu rīta kafiju no svešas krūzes, tev vajadzīga tava mīļākā krūze, pirms tam tev jāpabaro kaķis un jāpāršķirsta rīta avīze. Ja no šī saraksta izkrīt kaut viens elements, tas izsit tevi no līdzsvara uz visu dienu.

10. Ik pa laikam tu pats ievēro, ka tiranizē apkārtējos ar kādu savu rīcību, taču dari to bez kāda ļauna nolūka, vienkārši tāpēc, ka uzskati, ka tā ir pareizāk.

Smadzeņu apgreids!

Kā likums, cilvēki, kuri ilgi saglabā skaidru savu veselo saprātu, ir cilvēki no zinātnes un mākslas pasaules, kuriem viņu darbs liek sasprindzināt atmiņu un katru dienu trenēt savu prātu. Viņiem nākas turēt roku uz dzīves pulsa un neatpalikt no šodienas dzīves attīstības tendencēm, dažkārt pat apsteigt tās. Tāda “ražošanas nepieciešamība” kļūst par ilga un saprātīga mūža garantiju.

1. Katrus divus-trīs gadus sāc mācīties kaut ko jaunu. Tu vari uzlabot savu esošo kvalifikāciju vai apgūt pilnīgi jaunu profesiju.

2. Esi starp jauniem cilvēkiem. No viņiem tu varēsi iemācīties daudz ko jaunu, kas palīdzēs tev būt dzīves plūsmā.

3. Ja tu sen jau neesi apguvis neko jaunu, iespējams, tu vienkārši neesi to meklējis?

4. Laiku pa laikam risini kādus intelektuālos uzdevumus un testus, šodien to ir pietiekami daudz.

5. Pastavīgi apgūsti jaunas svešvalodas. Pat tad, ja tu tajās nesarunāsies un neiemācīsies kā nākas, tomēr tev būs iespēja regulāri atcerēties jaunus vārdus, un tā tu trenēsi savu atmiņu.

6. Nodarbojies ar sportu! Regulāras fiziskas slodzes, pat tad, kad jau sirmi mati, patiešām glābj no plānprātības.

7. Trenē savu atmiņu regulāri, pacenties atcerēties dzejoļus, kurus agrāk zināji no galvas, programmas, kuras mācījies institūtā, draugu telefonu numurus un daudz ko citu – visu, ko varēsi atcerēties.

8. Maini savus ieradumus un rituālus. Jo vairāk nākamā diena atšķirsies no iepriekšējās, jo mazāk iespēju, ka iesūnosi un nonāksi līdz plānprātibai. Brauc uz darbu pa dažādiem ceļiem, atsakies no ieraduma vienmēr pasūtīt vienus un tos pašus ēdienus, dari to, ko nekad iepriekš neesi darījis.

9. Dod visiem apkārtējiem cilvēkiem vairāk brīvības, un pēc iespējas vairāk lietas dari pats. Jo vairāk spontanitātes, jo vairāk radošuma. Jo vairāk radošuma, jo ilgāk tu saglabāsi sava prāta skaidrību.

Autors: more.club
Avots: wiolife.ru
Foto: “The Age of Hapiness” Elizabeth Cameron Dalman, kura savos 82 gados vēljoprojām dejo
Tulkoja: Ginta FS

Šie 5 fakti par SMADZENĒM izmainīs tavu dzīvi

smadzenes2

1. Smadzenes neredz atsķirību starp realitāti un iztēli

Smadzenes vienādi reaģē uz visu, par ko tu domā. Šajā ziņā tām nav būtiski, vai tā ir objektīvā realitāte vai tavas fantāzijas. Tieši tāpēc ir iespējama tāda parādība kā placebo.efekts.

Ja smadzenes uzskata, ka tu, ka tu lieto farmaceitisku preparātu (un ne cukura tableti), tad reaģē uz to atbilstoši. Iedzēri šo placebo, domādams, ka tas ir aspirīns, un smadzenes dos organismam komandu pazemināt ķermeņa temperatūru.

Tieši tāpat strādā arī nocebo efekts, tikai pretējā virzienā. Ja hipohondriķis (cilvēks kurš pats meklē sev slimības) skatās vakara ziņu programmu, un tajās dzird, ka izcēlusies jaunas slimības epidēmija, viņš fiziski var pat sākt sajust tās simptomus

Labā ziņa ir tā, ka, ja tu skaties uz pasauli caur rozā brillēm, tad droši vien biežāk jūties laimīgs dēļ anormāli augstā seratonīna līmeņa (laimes hormona) asinīs. Jebkura konstruktīva doma vai sapnis par gaišo nākotni spēj tiešā veidā šeit un tagad uzlabot tavu fizisko pašsajūtu.

2. Tu redzi to, par ko domā visvairāk

Lai par ko tu domātu, tas kļūst par pamatu tavai dzīves pieredzei. Teiksim tā, ja tu nopirksi jaunu automašīnu, tad tieši šīs markas automašīnas tu visbiežāk ievērosi uz ielas. Un visa noslēpuma atslēga ir tajā, ka pēc automašīnas iegādes, tu biežāk domā par savu automašīnu, nekā pirms tam.

Kāpēc ir svarīgi to zināt? Lieta tāda, ka izkļūt no jebkuras stresa situācijas var vienkārši, pārprogrammējot savu domāšanu. No otras puses, ja tu centies analizēt politisko situāciju, kuru katrs savādāk atspoguļo dažādi masu mēdiji, tu ticēsi tikai tiem, kas atspoguļo tavu viedokli.

Ir vēl kaut kas. Vai esi ievērojis, ka cilvēki ļoti ātri sagrupējas pēc interesēm? Pozitīvie visbiežāk draudzējas ar tādiem pat pozitīvajiem, bet hipohondriķi – ar sev līdzīgajiem. Vai tā nav? Tā nav sakritība. Ja tu vēlies kaut ko izmainīt savā dzīvē, sāc ar to, ka izmaini savus domāšanas šablonus.

3. Lielāko daļu dzīves laika tavas smadzenes stradā autopilotā

Vidēji dienā cilvēka smadzenes ģenerē aptuveni 60 tūkstošus dažādu domu. Bet vairāk kā 40 tūkstoši būs tās pašas, ko tu savā galvā dzenāji arī vakardien. Lūk, kāpēc tik vienkārši ir nonākt negatīvās dzīves uztveres varā. Un, lūk, kāpēc mums biežāk vajag mainīt ierasto vidi uz neierasto, lai “iztīrītu” smadzenes.

Negatīvās domas pašas par sevi rada stresu un nemieru, pat tad, ja tam nav reāla pamata. Un tās reāli grauj imunitāti, kura spiesta uz tām reaģēt. (sk. 1. punktu)

Trenē savas smadzenes! Piespied tām biežāk translēt pozitīvas domas! Jo vairāk trenēsies, jo ātrāk un vienkāršāk viss izdosies. Uztvert dzīvi apzināti – tas nozīmē pašam kontrolēt visus šos domu procesus. Galamērķis šai praksei ir panākt to, lai vairums tavu domu, kas rodas pašas no sevis, būtu pozitīvas.

4. Periodiski atslēgties – tas ir svarīgi tavai dzīvībai

Tu vari burtiski noslīkt tūkstošos savu negatīvo domu, kas iestrēgst tavā galvā dienas laikā. Tāpēc vajag atslēgties, jo tāda atslēgšanās dos atelpu imunitātei, padarīs tevi veselāku un laimīgāku.

Pats vienkāršākais veids, kā uz dažām minūtēm “atslēgt” smadzenes, ir meditācija. Tā ļauj pārvērst tavu apziņu par ļoti ērtu un efektīvu instrumentu.

Un, vēl. Par atvaļinājumu. Izvēlies aktīvu atpūtu, slēpošanu, daivingu, pārgājienus kalnos. Jo vienkāršāk tev koncentrēties uz aizraujošu procesu, jo efektīvāk “attīrās” galva.
5. Tu vari izmainīt savas smadzenes. Burtiski. Fiziski.

Kad tu koncentrējies uz kaut ko, kas prasa prāta darbību, tavas smadzenes aktīvi sāk ģenerēt jaunus neironu  savienojumus. Šo procesu sauc par neiroplastiskumu.

Lūk, kā tas darbojas. Ja tu domā, ka neesi spējīgs notievēt, tad ar laiku šī domā arvien vairāk nostiprināsies. Taču, ja tu nomainīsi šo zemapziņas pārliecību pret domu: “Es esmu lieliskā fiziskā formā”, tad tavas smadzenes katru reizi šai domai klāt būvēs jaunus neironu savienojumus. Un tu arvien biežāk sāksi ievērot jaunas iespējas, kas ļaus parvērst šo zemapziņas uzstādījumu par jaunu realitāti.

Mums ir iespēja pakļaut sev savu apziņu un izmainīties. Tev ir iespēja sasniegt to visu, ko tu vēlies. Galvenais ir tam noticēt. Jo jebkurš fiziskais process sākas no domām, kas rodas tavā galvā.

Autors: Mihails Labkovskis

Ieteica: astroloģe Līga Šīrona

Tulkoja: Ginta FS