Dziedināšanās atnāks pati…

15g3

Nespied sev izdziedināties!
Dziedināšana vienmēr atnāk bez piespiešanas.
Kad ir atbilstoši apstākļi.
Kad ir pietiekami daudz mīlestības, uzmanības, klātbūtnes, nestaidzības un uzticēšanās.
Kad tu necenties izārstēties.
Kad tu necenties pamosties.
Kad tu vispār “necenties”.
Kad tu plaši atvērtam rokām sveicini šo brīdi.
Krīti zemē.
Jūti niknumu, bēdas, vientulību.
Izdzīvo savu neveiksmi. Visu sava kritiena dziļumu.
Saki savu tīru patiesību, kādu sarūgtinot, kādu padarot tuvāku.
Taču nepiespied sevi, mans mīļais.
Tev jāatlaiž rezultāts, dienaskārtība, mērķis.
Un jāpiepilda sava “nedzīstošā” pieredze ar mīlestību.
Piepildi savas sāpes, skumjas, garlaicību ar sirsnīgu apzinātību.
Baudi šo momentu.
Tev jārada apstākļi savai dziedināšanai,
taču tu nevari to izdarīt.
Tavs ego sabuntosies.
Tava sirds priecāsies:
Tevi izdziedinās noslēpumainie, senie un neizzināmie spēki.
Tev tikai jānokāpj no piespiešanas ceļa.

Autors: Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Kāds neticams stāsts

Anita Morjani

Viņa atgriezās dzīvē, lai cilvēcei pavēstītu šo neticamo ziņu.
– Es esmu tik ļoti laimīga, ka varu jūs visus redzēt! Un, ziniet, viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es esmu tik ļoti priecīga būt šeit – tas ir tāpēc, ka man šodien nebija jābūt dzīvai. Man bija jānomirst 2006. gada 2. februārī. Tai bija jābūt manai pēdējai dzīves dienai fiziskajā pasaulē, jo tajā dienā ārsti manam vīram un ģimenei paziņoja, ka man dzīvot atlicis vien dažas stundas…

Man bija limfoma, viena no limfātisko mezglu vēža formām. Līdz tam ar vēzi es biju cīnījusies 4 gadus. Un šo četru gadu laikā slimība bija pilnībā sagrāvusi manu ķermeni. Tā bija izstaigājusies pa visu manu limfātisko sistēmu, sākot no kakla limfmezgliem. Četru gadu laikā man uz ķermeņa bija izveidojušies audzēji citrona lielumā, tie bija gan uz rokām, uz kakla, krūtīm, jostas vietā. Uz to brīdi, vēl līdz manai komai, plaušas bija pilnas ar šķidrumu un katru reizi, kad mēģināju apgulties, es aizrijos ar šo šķidrumu. Mani muskuļi bija pilnībā sabrukuši, es svēru apmēram 38 kg. Es izskatījos kā skelets, apvilkts ar ādu. Man bija atvērtas metastāzes uz ādas, no kurām sūcās šķidri toksīni. Es nespēju ēst un ēdiens vispār neuzsūcās. Man pastāvīgi bija drudzis. Es nevarēju staigāt, jo muskuļi nestrādāja un tāpec es pastāvīgi gulēju, vai arī mani vadāja invalīdu ratos. Man nepārtraukti bija piestiprināta skābekļa maska, jo bez tās es nespēju elpot.

Un tajā 2006. gada 2. februāra rītā man iestājās koma. Ārsti teica, ka tās ir manas pēdējās stundas, tāpēc, ka mani orgāni vairs nestrādā. Manai ģimenei paziņoja, ka, ja kāds vēlas no manis atvadīties, tad šobrīd ir īstais brīdis.

Visi apkārtejie jau nezināja, ka neskatoties uz to, ka es biju it kā komā un manas acis bija aizvērtas, es apzinājos visu, kas apkārt notika. Es apzinājos savu vīru: viņš bija pārguris, bet bija blakus un turēja manu roku. Es apzinājos visu, ko darīja ārsti: kā viņi manī ievadīja caurulītes, izvadīja no manis šķidrumu, lai es varētu elpot. Es apzinājos katru vissīkāko lietiņu, kas notika, tā, it kā man būtu atvērusies perifērā redze par 360 grādiem.
Es redzēju visu, kas notika apkārt manam ķermenim, un ne tikai istabā, bet arī ārpus tās. It kā es būtu kļuvusi lielāka par savu ķermeni. Es apzinājos, ka tas ir mans ķermenis, es varēju to redzēt, gulošu slimnīcas gultā, taču es vairs nebiju tam piesieta. Tā, it kā es vienlaicīgi varēju būt vairākas vietās.
Lai arī kurā virzienā es vērstu savu apziņu, tur es arī atrados. Es apzinājos savu brāli, kurš bija Indijā. Mans ķermenis bija Honkongā. Viņš steidzās uz lidmašīnu, lai paspētu mani satikt. Viņš vēlējās atvadīties, un es to apzinājos. Tā, it kā es būtu blakus viņam, redzēju viņu lidmašīnā. Pēc tam es apzinājos savu tēvu un savu labāko draugu, kurus biju zaudējusi. Viņi abi bija miruši. Bet tagad es apzinājos, ka viņi ir blakus, viņi mani vadīja un mēs komunicējām.

Es apjautu vēl vienu lietu, kuru sajutu šajā brīnumainajā paplašinātajā stāvoklī, ka es esmu skaidrības pasaule, kurā es visu saprotu.

Es sapratu, kāpēc man bija vēzis. Es sapratu, ka es esmu daudz lielāka un mēs visi esam daudz lielāki, nekā iedomājamies laikā, kad esam savā fiziskajā ķermenī.

Es arī jutu, ka biju saistīta ar visiem: ar ārstiem, medmāsām, manu vīru, manu brāli, manu mammu. Tā, it kā mums uz visiem būtu viena kopīga apziņa. Tā, it kā es varētu sajust to, ko juta viņi. Es jutu ciešanas, kuras izjuta viņi. Es sajutu ārstu atteikšanos no manis. Tajā pat laikā, es nebiju šajā traģēdijā iesaistīta emocionāli, kaut gan sapratu, ka viņi pārdzīvo. Tā, it kā mēs dalītu vienu apziņu, kad neesam izteikti fiziskajā ķermenī, mēs visi esam izteikti vienā apziņā. Lūk, kā tas bija.

Es jutu, ka mans tēvs centās man pateikt, ka mans laiks vēl nav pienācis, ka man jāatgriežas savā ķermenī. Sākumā es nevēlējos atgriezties, jo man šķita, ka man ir izvēle – atgriezties vai neatgreizties. Es absolūti nevēlējos atgriezties, jo nespēju atrast nevienu iemeslu, kāpēc lai to darītu, kāpēc man būtu jāatgriežas slimā, mirstošā ķermenī. Es biju nasta savai ģimenei, es cietu, tas nozīmē, ka patiešām nebija neviena gana nozīmīga iemesla.

Taču pēc tam es sapratu, ka, ja es pilnībā sapratīšu, kas man nupat ir atvēries, un sapratīšu, kāpēc es saslimu ar vēzi un nolemšu atgriezties ķermenī, tad tas atveseļosies ļoti ātri. Un tajā brīdī es nolēmu atgriezties. Un es izdzirdēju, kā mans labākais darugs un mans tēvs man saka: “Tagad, kad tu zini patiesību, kas tu patiesībā esi, atgriezies un dzīvo savu dzīvi bez bailēm.” Un tajā brīdī es pamodos no komas.

Mana ģimene bija tik laimīgi atkal mani redzēt. Ārsti nespēja to izskaidrot, viņi bija pārsteigti, taču palika modri. Neviens nevarēja zināt, kādas būs tam sekas, vai es ilgi palikšu pie samaņas, vai atkal ieslīgšu komā. Es vēl joprojām biju ļoti vārga. Es saviem tuviniekiem teicu: “Es atveseļošos, es zinu, ka atveseļošos, mans laiks vēl nav pienācis.”

Pēc 5 dienām metastāzes manā ķermenī samazinājās par 70%. Pēc 5 nedēļām mani izrakstīja no slimnīcas. Es pilnībā biju atveseļojusies un izdziedinājusies no vēža. Tagad man bija jāatgriežas dzīvē, un mana dzīve kļuva pavisam savādāka.

Pilnībā bija izmainījusies mana pasaules uztvere, fiziskā ķermeņa un slimību. Man bija ļoti grūti savienot šo jauno sapratni ar savu dzīvi. Droši vien labākais veids, kā es varu paskaidrot, ko pārdzīvoju, ir lietot metaforu “noliktava”.

***************

Tā, it kā mēs atrodamies tumšā noliktavā, kurā tumsa burtiski cērtas acīs.
Lūk, tieši tagad iedomājies, ka esi nokļuvis lielveikala noliktavā, kurā ir absolūta tumsa. Un neko neredzi. Tev rokā ir maziņš lukturītis, tu to ieslēdz un apgaismo sev ceļu. Tu vari redzēt tikai mazu lukturīša staru. Un viss, ko tu vari saskatīt ir tas gabaliņš telpas, ko apgaismo mazā lukturīša mazais stariņš.

Kad tu šo staru pavērs uz vienu konkrētu vietu, viss pārējais iegrimst melnā tumsā.
Un pēkšņi, kaut kādā brīdī ieslēdzas apgaismojums, un tagad apgaismota ir visa noliktava. Un tu saproti, ka šī noliktava ir milzīga vieta. Tā ir lielāka par jebko, ko varēji iedomāties. Tajā ir pilns ar plauktiem, kuros izvietotas visdažādākas mantas: viss, ko tu varēji un pat nevarēji iedomāties, atrodas līdzās uz šiem bezgalīgajiem plauktiem.

Kaut kas ir skaists, kaut kas – ne tik skaists, liels, mazs, krāsas, kādas nekad dzīvē neesi redzējis un pat nebiji iedomājies, ka tādas krāsas vispār eksistē. Kaut kas te ir smieklīgs, neveikls – bet tas viss atrodas blakus viens otram. Dažas no šīm lietām tu redzēji jau iepriekš, ar sava lukturīša palīdzību, bet daudzas neesi redzējis vispār nekad dzīvē, tāpēc, ka lukturīša stars tas neizgaismoja.

Un, lūk, gaisma atkal izslēdzas, un tu paliec ar savu lukturīti. Un pat tad, ja tu atkal redzi tikai to, ko apspīd lukturīša gaismas stars, tagad tu zini, ka patiesībā tas viss ir daudz lielāks, kā vari ieraudzīt vienā un tai pašā laikā.
Tagad tu zini, ka tas eksistē, tikai tu nevari to redzēt un izjust. Tagad tu zini, tāpēc, ka tagad tev ir šī pieredze. Lūk, kā es jūtu. Tā, it kā eksistētu  daudz vairāk, kā varam noticēt, kā esam piedzīvojuši. Vienkarši – ārpus lukturīša gaismas stara robežām.

Lai dotu tev iespēju saprast to vēl labāk, es vēlētos, lai tu tagad uzspēlētu vienu spēli. Paskaties sev apkārt un atrodi visas lietas sarkanā krāsā, visās tās niansēs – sākot no spilgti sarkana, līdz pat bordo.
Paskaties un atceries. Cik vien daudz vari, atceries, tāpēc, ka es lūgšu to attēlot. Tagad aizver acis, galvu turi taisni, un pasaki, cik ZILAS krāsas priekšmetus tu atceries. Gandrīz neko, padomā par to. Atver acis un paraugies apkārt. Paskaties, cik daudz zilu priekšmetu ir blakus sarkanajiem, bet tu tos pat nepamanīji. Kāpēc?
Tu tos neapzinājies!
Lukturīša stars ir tava apziņa. Kad tu ar savu apziņu apspīdini kaut ko, tas klūst par tavu realitāti, par to, ko tu pārdzīvo. Tieši tavā acu priekšā var būt vēl daudzas lietas, taču tava lukturīša stars tās neapspīd un tu tās pat nepamani.

Padomā par to.!

Padomā par to, cik miljardus dolāru mēs tērējam vēža pētniecībai. Cik maksā tā pētniecības kampaņas. Iedomājies, ja mēs tieši tik daudz līdzekļu nākotnē novirzītu labklājības pētīšanai. Cik daudz skaistāka pasaule mums apkārt būtu. Iedomājies, ka mēs kara un cīņas vietā šo pašu eneģiju ieliksim labklājībā. Mums būtu pavisam cita pasaule, ja mēs vien izmainītu savas apziņas staru.

Daudz personīgakā līmenī es vēlos padalīties ar piecām ārkārtīgi svarīgām mācībām, ko es ielāgoju, gūstot šo pieredzi.
1. Pati svarīgākā lieta, pati galvenā, uz ko mums jāvirza sava apziņa ir MĪLESTĪBA. 
Ir ļoti vienkārši pateikt “tev jāmīl cilveki”, taču viens no iemesliem, kāpēc es saslimu ar vēzi, bija tā, ka es nemīlēju sevi. Tas ir neticami svarīgi. Ja mēs sevi mīlam, mēs cienām un novērtējam sevi. Ja mēs sevi novērtējam, mēs rādām cilvēkiem, kā pret mums ir jāizturās. Ja mēs sevi mīlam, mums nav jākontrolē citi vai jāiebiedē citi, nav jāļauj citiem kontrolēt un iebiedēt mūs. Un, jo vairāk tu sevi mīli, jo vairāk tev ir mīlestības, lai to dotu citiem.

2. Dzīve BEZ BAILĒM.
Daudzi no mums esam uzauguši šajā baiļu diētā. Mūs mācīja baidīties no visa. Es baidījos no visa: no vēža, slikta ēdiena, baidījos neiepatikties cilvēkiem. Es baidījos no neveiksmēm. Un vairums no mums dzīvojuši tieši tāpat. Cilvēkiem šķiet, ka bailes pasargā no briesmām, bet tas tā nav. Mīlestība mūs sargā. Ja tu mīli sevi un citus, tu esi pārliecināts, ka esi drošībā un, ka tavi mīļotie cilvēki nenonāks uz bīstama ceļa. Mīlestība tevi sargā daudz stiprak kā bailes.

3. HUMORS, SMIEKLI un PRIEKS.
Mēs jau no bērnības tos pazīstam. Mēs zinām, cik svarīgi ir smieties un tāpēc bērni to dara visu laiku. Mēs no dzimšanas zinām, kas tas ir – mīlestība un bezbailība. Taču tās kļūst nosacītas, kad pieaugam.
Smiekli ir ļoti svarīgi, humors, spēja atrast dzīvē prieku. Svarīgāk, kā jebkura cita aktivitāte, kuru vien varam iedomāties. Ja mūsu dzīvē būtu vairāk jautrības, mūsu politiķi iemacītos smieties, mums būtu pavisam cita pasaule. Ja mēs vairāk smietos, mums būtu stipri mazāk slimu cilveku, slimnīcu un cietumu.

4. Dzīve ir DĀVANA!
Daudzi cilvēki nodzīvo savu dzīvi tā, it kā tā būtu kaut kas mokošs un smags, bet tā tam nevajag būt. Diemžēl, tikai tad, kad zaudējam kaut ko ļoti vērtīgu, mēs pa īstam saprotam tā vērtību. Man bija jāzaudē dzīvība, lai saprastu tās vērtību. Es ļoti negribētu, lai citi cilvēki pieļautu to pašu kļūdu, tāpec esmu šeit un  dalos ar jums. Es negribu, lai arī citiem cilvēkiem ir jāattopas, kad jau ir par vēlu. Tava dzīve IR DĀVANA! Pat tie pārbaudījumi, kas nāk, ir DĀVANA!
Kad es saslimu ar vēzi, tas bija pats lielākais pārbaudījums man. Bet šodien, atskatoties, es saprotu, ka tā bija pati lielākā dāvana.
Cilvēki domā un arī es domāju, ka vēzis mani nogalina, bet patiesībā es nogalināju pati sevi, līdz saslimu. Vēzis izglāba man dzīvību.

Visi tavi pārbaudījumi ir dāvanas. Un pašās beigās tu to noteikti atklāsi. Un, ja tu izjūti kādas grūtības un nejūti, ka tā ir dāvana, tātad vienkārši neesi vēl aizgājis līdz galam.

5. Un pedējā, pati galvenā lieta ir BŪT SEV PAŠAM. 
Esi tu pats tik daudz, cik vien tas iespējams. Mirdzi, cik vien spoži spēj. Izmanto savu unikalitāti. Saproti, kas esi, noskaidro to. Mīli sevi, neskatoties ne uz ko, vienkārši esi tu pats. Un reizē ar šīm piecām svarīgajām lietām, es tevi uzaicinu bezbailīgā dzīvē…

Anita Moorjani
Pārpublicēts no Olega Gadecka bloga
Tulkoja: Ginta FS

Anita Morjani2

 

Sāpes vajag izdzīvot

dveseles-sapes2

Ātrs laiks. Ātra jūtu nomaiņa. Nav vietas sāpju izdzīvošanai…

Cilvēki bieži vien iet pie psihologa tikai ar vienu mērķi – lai tūlīt, momentā apslāpētu sāpes. Lai ātrāk pārstatu just – un atkal skriešus dzīvē, darbā, ģimenē. Kā roboti. Lai dzīvotu un neraizētos. Lai dzīvotu un netraucētu uzmācīgās domas. Lai dzīvotu un nejustu.

Jo sāpes – tas ir par jūtām. Tas ir rādītājs. Kur izjaukta nedalāmība, veselums, tur sāp. Kur brūce, tur nevar nesāpēt. Ja organisms ir dzīvs, tas sāpīgi reaģē uz traumu, uz slimību, uz kļūmi darbā.

Ir izeja – kļūt par kiborgu, tad nesāpēs. Vispār nekad. Bet tad saulriets nepriecēs, vīns negaršos un kaķis murrājot nepieglaudīsies. Tas arī ir par jūtām.

Brūce neaizdzīst momentā. Labi, apsmērēsim to ar pretsāpju smēri. Vai uzliksim pārsēju. Bet brūce nesadzīs ātrāk, kamēr nebūs pilnībā nostrādājuši visi aizsardzības un atjaunošanās mehānismi. Nevar likt asinīm sarecēt ātrāk, kā tās sarec, un šūnām reģenerēties ātrāk. Viss notiek savā laikā ar savu noteikto ātrumu.

Tas pats notiek arī ar psihi. Tai vajag dot atstrādāt visus etapus. Neaizturēt to speciāli (nerakāties vaļējā brūcē). Vajag ļaut sev ATSLIMOT. Zaudējums sāp. Šķiršanās sāp. Neatbildēta ziņa sāp. Rupjš vārds sāp. Nemīlestība sāp. Ignorēšana sāp. Greizsirdība sāp.

Nevajag bēgt un glābties, vajag izdzīvot. Vajag izslimot. Kā gripas laikā, vajag atgulēties gultā, dzerot tēju ar citronu. Vajag pieņemt šo sāpi un šo stāvokli. Atzīt un nosaukt vārdā to, ko jūti. “Jā, es esmu greizsirdīgs”, “Jā, es viņu baidos pazaudēt, nāvīgi baidos”. Un sajust. Raudāt. Dusmoties. Izliet savas dusmas. Ciest, skatoties fotogrāfijas. Rakstīt muļķīgas vestules – nenosūtīt, bet rakstīt. Veltīt daļu laika tam, lai izdzīvotu šīs sāpes. Pabūt tajās. Neaizsmērējot. Nepārslēdzoties. Nenovēršoties. Speciāli veltīt laiku apzinātai sāpju izdzīvošanai.

Pati psihe ieslēgs savus aizsargmehānismus. Ja netraucēsi tai, ieslēgs. Pārsāpēs un uz mirkli iestasies apātija un vienaldzība. Un pēc tam atnāks mierīga notikušā izpratne. Pēc tam – situācijas pieņemšana un vēlme doties tālāk. Tas, ko vēlējies saņemt uzreiz, nekavējoties, pašā sākumā. Saprotu, tā ir dīvaina recepte. Taču pats zini, ka jebkura pretsāpju līdzekļa darbība beidzas, bet brūce pārstāj sāpēt tikai tad, kad aizdzijusi

Ar mīlestību,
Lilija Ahremčik

Tulkoja: Ginta FS

Attīrīt galvu no netīrumiem

nepalas_gudrie120

Tu saslimi? Kāpēc? Tāpēc, ka dienu iepriekš kāds apvainoja tevi. Tu paklupi, nokriti un uzdauzīji sev punu. Kāpēc? Tāpēc, ka stundu iepriekš kāds tevi kritizēja. Tu jūties noguris un nav nekādas vēlēšanās dzīvot, jo viens ģimenē tevi nemitīgi aiskar. Tu baidies darīt visvienkāršāko darbu, jo kāds teica, ka tu ne uz ko neesi spējīgs. Tu esi vājš. Tevi iekaroja un tava dvēsele ir okupēta.

Visi augstākminētie notikumi ir psiholoģiskās indes darbības rezultāts. Šī inde grauj tevu imunitāti – organisma pretošanās spējas. Diemžēl tu nevari aizliegt cilvēkiem tevi kritizēt, taču tu vari atsacīties uzklausīt kritiku. Domu līmenī. Tas nenozīmē, ka brīdī, kad kāds sāk tevi kritizēt, tev jānokliedzas: “Aizveries! Neko nevēlos dzirdēt!” – un pēc tam visu dienu staigāt un domās dusmoties: “Preteklis, uzdrošinājās mani kritizēt! Viņš teica, ka esmu lupata. Nu gan es pierādīšu, ka viņam nav taisnība…” Tas nozīmētu tikai to, ka esi pieņēmis kritiku. Taču vajag to nepieņemt, tātad – neapdomāt. Tas pats attiecas uz jebkuru citu piesārņojumu. Kā tikko to sāk īstenot tavā galvā, tev jāaizver “durvis” pašā tā deguna galā.

Tam tev ir nepieciešamas tikai divas prasmes – atpazīt piesārņotāju un aizšķērsot tam ceļu uz tavu galvu. Pat tad, ja aizvainojums vai bailes tevi neatstāj, dažkārt ir pietiekami vien zināt, ka tā ir inde tavā galvā un, ka atbildīgs par to, ka tā tur atrodas, esi tu pats, un – neviens cits.

Aizšķērsot ceļu piesārņotājiem ir daudz sarežģītāka māksla, kā atpazīt tos. Lai to izdarītu, jābūt uzstādītai bloķēšanas sistēmai: “MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!” un divas papildus bloķēšanas sistēmas: “MELI!” un “NEINTERESANTI!”. Kaut vienai no tām jādarbojas kā nosacītajam refleksam aizsardzībai pret apkārtējo paziņojumiem.

Svarīgi atgādināt, ka tā ir smadzeņu bloķēšana, ne vārdi, kurus izteikt skaļi. Atbildēt vari to, ko prasa etiķete, taču dvēslei jāpaliek tīrai – un tam labs palīgs ir laika aizvērtas “durvis”.
MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!
MELI! un NEINTERESANTI!

Tevi kritizē — MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!
Tevi apvaino — MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!
Tevi biedē — MELI (NEINTERESANTI)!
Negatīvas prognozes — MELI!
Pazemina tavu pašvērtējumu — MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!
Uz tevi apvainojas — MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!
Tevi aizskar — MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!
Ziņas TV raisa tevī bailes — NEINTERESANTI!

Palaid savās smadzenēs šo programmu, lai strādā, lai šķiro indīgās ziņas. Un vienmēr vērtē cilvēkus ne pēc kritērija: “Vai viņš vēlējās man nodarīt ko sliktu?”, bet pēc kritērija: “Vai man ir slikti no viņa vārdiem un darbībām?”

Lai vēl drošāk aizsargātu savu galvu no atkritumu “ievešanas” tajā, ir vērts savu dzīvi būvēt pēc SPOGUĻA PRINCIPA. Tas izveidos vēl vienu barjeru, kas neļaus indēm nokļūt tavā galvā. Apzināties tikai vienu lietu: “Es pats ar cilvēkiem nekad tā nerīkojos!” — tas dod pilnas tiesības atteikties no šādiem apkārtējo “pakalpojumiem”.
Noteikumi, kurus vari izmantot, lai pats atspoguļotu visus piesārņotājus, kas vēlas iekļūt tavā dvēselē:

  1. Nekritizē – neuzklausi kritiku.
  2. Pat domās neatļaujies apvainot kādu – neizjūti vainas apziņu.
  3. Neaizskar – neapvainojies.
  4. Dod citiem (un sev) tikai pozitīvas prognozes, bet, ja vajag kādu pabrīdināt, tad dari to tikai, paziņojot konkrētus faktus, bez emocijām. Piemēram: “Šajā rajonā nedēļas laikā notika vairāki noziegumi. Labāk tur neej”, nevis: “Neej tur! Tur tevi nogalinās!”
  5. Nebiedē – nebaidies!
  6. Nepazemini otra cilvēka pašvērtējumu — neklausies tos, kuri cenšas pazemināt tavu pašvērtējumu.
  7. Nenorādi citiem uz viņu trūkumiem – nepievērs uzmanību tam, ka kāds norāda uz tavējiem.
  8. Necenties citiem “uzstadīt” graujošas programmas — un neļauj tās uzstādīt sev.

Ja ņemam vērā to, ka mūsu zemapziņa neuztver mazo priedēkli “ne”, SPOGUĻA NOTEIKUMUS varam formulēt nedaudz savādāk:

  1. Atbalsti!
  2. Izproti citu cilvēku motīvus, darot ne tos labākos darbus!
  3. Saudzē otra cilvēka psihi!
  4. Prognozē tikai labo, vai saki: “Tev viss būs labi!”
  5. Nomierini!
  6. Paaugstini pašvērtējumu citiem!
  7. Norādi cilvēkiem uz viņu labajām īpašībām!
  8. Ja proti, palīdzi ielikt citu cilvēku zemapziņā tikai pozitīvās programmas, ievērojot divus noteikumus:
    а) programmām jābūt pozitīvām no vinu viedokļa, ne – tavējā;
    b) programmas nedrīkst saturēt ļaunumu attiecībā uz kādu trešo personu.

Ja vēlies kādam cilvēkam norādīt uz viņa nepiedienīgo uzvedību un panākt to, lai viņš uzvedās savādāk (tā kā tev tas ir izdevīgi), atceries to, ka vienu un to pašu domu vienmēr var izpaust gan ar negatīva, gan pozitīva apgalvojuma palīdzību. Paud to ar pozitīvu.

Atradināt no kaut kā, nozīmē iemācīt kaut ko pretēju. (Taču iemācīt mēs nevaram neko, cilvēks var tikai pats iemācīties.)

Pārtraukt kādu darbību nozīmē sākt darīt kaut ko citu.
Mēs varam dzīvot dažādi. Varam tikt sisti un sist citus, uzskatot, ka nav citas iespējas. Taču tad vienmēr būs iespējas iegūt smagas traumas. Var cienīt sevi un attiecīgi cienīt arī citus, saudzēt sevi un saudzēt arī citus. Saprast to, ka ikviens cilvēks ir personība ar pašcieņu. Tas attiecas ne tikai uz fizisko, bet arī psiholoģisko dzīves pusi. Šajā gadismtā mēs esam pietiekami kulturāli, lai nesistu viens otru fiziski, bet psiholoģiski tas notiek it visur. Tas varbūt ir nemanāmāk, taču bieži vien sāpīgāk kā pāciest fiziskas mokas. Diemžēl cilvēces viduslaiku tieksme pēc sodiem veljoprojām nav zudusi, taču šodien ir izdevīgi izskatīties labam, tāpēc atklāti cenšas nedemonstrēt šo tieksmi. Pie kam, daudz vieglāk ir cilvēku novest līdz pašnāvībai ar psiholoģiskiem nevis fiziskiem paņēmieniem un tam ir miljoniem daudz pieradījumu. Tas pats attiecas arī uz traumām. Spērienu ar kāju vēderā ir vieglāk izdziedināt kā kuņģa čūlu, kas radusies dvēseles traumas rezultātā. Šajā gadījumā ir daudz grūtāk atklāt un novērst galveno problēmas cēloni – programmu, kas cilvēka galvā var iznīcinoši darboties daudzu gadu garumā. Un šo programmu ar medikamentu palīdzību neiznīcināt.

Nesit citus un aizsargā savu dvēseli no citu sitieniem. lai tās ir bruņas, pret kurām atsitīsies citu kulaki un neviens nespēs iztraucēt tavu labestīgo dzīvošanu.

Autors: Jūlija Džumma no grāmatas «Путь исполнения желаний»

Tulkoja: Ginta FS

Vēstule TEV!

kermenis4

Es esmu Tavs ķermenis un es vēršos pie Tevis!

1) Es izskatos tā, kā Tu domā par mani. Lūdzu, domā par mani tikai labu… ka es esmu skaists un es tāds būšu.

2) Kad Tu domā par slimībām un centies tās manī atrast…. man nākas pieskaņoties Tavām domām un es sāku slimot.

3) Kad Tu daudz laika pavadi negatīvās domās un emocijās, arī tad es sāku slimot, jo šīs emocijas paņem visu manu dzīvības spēku un enerģiju.

4) Kad Tu domā domas, kas izsauc prieku un sajūsmu, es burtiski uzplaukstu un Tavu acu priekšā kļūstu jaunāks.

5) Manas iespējas un dzīvības rezerves ir ļoti lielas. Vienkārši tici man, uzticies, es esmu spējīgs reģenerēties, atjaunoties, pat atjaunot zaudētos orgānus. Es varu atveseļoties pat tad, kad Tavs ārsts uzstāda nedziedināmu diagnozi. Vienkārši palīdzi man ar savu vēlmi un ticību manām spējām!

6) Es esmu tā uzbūvēts, ka varu funkcionēt daudz vairāk kā simts gadus. Kāpēc Tu jau 30-40 gados, dažkārt pat agrāk sāc domāt par novecošanu. Tu liec man novecot ar savu domu palīdzību. Vai arī jūsu sabiedrībā lidinās lipīga programma, ka 100 gadi ir pēdējā robeža.

7) Kad Tu gatavojies kaut ko apēst, kaut reizi pajautā, kas man vajadzīgs? Ja iemācīsies mani dzirdēt, es vienmēr Tev atbildēšu un pateikšu priekšā, kas man vajadzīgs. Un tas mums abiem nāks tikai par labu. Pagaidām Tu savu ēdienu norij nedomājot – autopilotā vai arī salasījies gudras grāmatas un seko to padomiem, nedomājot un neklausoties manī?

8 ) Es gribu pateikt pāris vārdus arī par skaistumu. Lūdzu “nepičkā” mani ar visām iespējamajām tabletēm, hormoniem, notievēšanai….silikonu…botoksa injekcijām, akrilu utt. Es varu būt skaists bez visa tā. Vienkārši palīdzi man un es Tev par prieku iegūšu tādas formas, kādas Tu vēlies, ja patiešām tas Tev vajadzīgs.

9) Es ļoti mīlu staigāt svaigā gaisā, peldēt, vingrot, paskriet, dejot. Man ļoti patīk masāža. Man patīk nodarbības, kas Tev rada baudas sajūtu un prieku. Caurām dienām sēdēt pie datora vai gulšņāt uz dīvāna pie televizora man ir grūti – tas mani nogurdina un atņem enerģiju.

10) Es Tev ļoti ticu….un, ja, apēdot gabaliņu tortes Tu domā, ka pieņemsies svarā, es Tevi klausu un resnēju.

11) Es Tevi ļoti mīlu. Un es ļoti vēlētos pa laiciņam izdzirdēt pateicības vārdus un Tavu atzīšanos mīlestībā man, kaut dažreiz. Tu taču mani mīli?
Taču pat tad, ja Tu man to neteiksi, es tāpat bez nosacijumiem mīlu Tevi un mīlēšu.

Es esmu Tavs Ķermenis…..Tavs Visums. Un arī Tu esi daļa no lielā, bezgalīgā Visuma.
Pateicos par to, ka viss ir tieši tā.
Pateicos, ka uzklausīji mani!
Pateicos par to, ka es esmu, jo Tu tā vēlējies Un es esmu tāds, kādu Tu mani vēlējies redzēt.
Palīdzēsim viens otram?

Tavs Ķermenis.

Pierakstīja Aļona Brandis

Tulkoja: Ginta FS