Viņa atgriezās dzīvē, lai cilvēcei pavēstītu šo neticamo ziņu.
– Es esmu tik ļoti laimīga, ka varu jūs visus redzēt! Un, ziniet, viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es esmu tik ļoti priecīga būt šeit – tas ir tāpēc, ka man šodien nebija jābūt dzīvai. Man bija jānomirst 2006. gada 2. februārī. Tai bija jābūt manai pēdējai dzīves dienai fiziskajā pasaulē, jo tajā dienā ārsti manam vīram un ģimenei paziņoja, ka man dzīvot atlicis vien dažas stundas…
Man bija limfoma, viena no limfātisko mezglu vēža formām. Līdz tam ar vēzi es biju cīnījusies 4 gadus. Un šo četru gadu laikā slimība bija pilnībā sagrāvusi manu ķermeni. Tā bija izstaigājusies pa visu manu limfātisko sistēmu, sākot no kakla limfmezgliem. Četru gadu laikā man uz ķermeņa bija izveidojušies audzēji citrona lielumā, tie bija gan uz rokām, uz kakla, krūtīm, jostas vietā. Uz to brīdi, vēl līdz manai komai, plaušas bija pilnas ar šķidrumu un katru reizi, kad mēģināju apgulties, es aizrijos ar šo šķidrumu. Mani muskuļi bija pilnībā sabrukuši, es svēru apmēram 38 kg. Es izskatījos kā skelets, apvilkts ar ādu. Man bija atvērtas metastāzes uz ādas, no kurām sūcās šķidri toksīni. Es nespēju ēst un ēdiens vispār neuzsūcās. Man pastāvīgi bija drudzis. Es nevarēju staigāt, jo muskuļi nestrādāja un tāpec es pastāvīgi gulēju, vai arī mani vadāja invalīdu ratos. Man nepārtraukti bija piestiprināta skābekļa maska, jo bez tās es nespēju elpot.
Un tajā 2006. gada 2. februāra rītā man iestājās koma. Ārsti teica, ka tās ir manas pēdējās stundas, tāpēc, ka mani orgāni vairs nestrādā. Manai ģimenei paziņoja, ka, ja kāds vēlas no manis atvadīties, tad šobrīd ir īstais brīdis.
Visi apkārtejie jau nezināja, ka neskatoties uz to, ka es biju it kā komā un manas acis bija aizvērtas, es apzinājos visu, kas apkārt notika. Es apzinājos savu vīru: viņš bija pārguris, bet bija blakus un turēja manu roku. Es apzinājos visu, ko darīja ārsti: kā viņi manī ievadīja caurulītes, izvadīja no manis šķidrumu, lai es varētu elpot. Es apzinājos katru vissīkāko lietiņu, kas notika, tā, it kā man būtu atvērusies perifērā redze par 360 grādiem.
Es redzēju visu, kas notika apkārt manam ķermenim, un ne tikai istabā, bet arī ārpus tās. It kā es būtu kļuvusi lielāka par savu ķermeni. Es apzinājos, ka tas ir mans ķermenis, es varēju to redzēt, gulošu slimnīcas gultā, taču es vairs nebiju tam piesieta. Tā, it kā es vienlaicīgi varēju būt vairākas vietās.
Lai arī kurā virzienā es vērstu savu apziņu, tur es arī atrados. Es apzinājos savu brāli, kurš bija Indijā. Mans ķermenis bija Honkongā. Viņš steidzās uz lidmašīnu, lai paspētu mani satikt. Viņš vēlējās atvadīties, un es to apzinājos. Tā, it kā es būtu blakus viņam, redzēju viņu lidmašīnā. Pēc tam es apzinājos savu tēvu un savu labāko draugu, kurus biju zaudējusi. Viņi abi bija miruši. Bet tagad es apzinājos, ka viņi ir blakus, viņi mani vadīja un mēs komunicējām.
Es apjautu vēl vienu lietu, kuru sajutu šajā brīnumainajā paplašinātajā stāvoklī, ka es esmu skaidrības pasaule, kurā es visu saprotu.
Es sapratu, kāpēc man bija vēzis. Es sapratu, ka es esmu daudz lielāka un mēs visi esam daudz lielāki, nekā iedomājamies laikā, kad esam savā fiziskajā ķermenī.
Es arī jutu, ka biju saistīta ar visiem: ar ārstiem, medmāsām, manu vīru, manu brāli, manu mammu. Tā, it kā mums uz visiem būtu viena kopīga apziņa. Tā, it kā es varētu sajust to, ko juta viņi. Es jutu ciešanas, kuras izjuta viņi. Es sajutu ārstu atteikšanos no manis. Tajā pat laikā, es nebiju šajā traģēdijā iesaistīta emocionāli, kaut gan sapratu, ka viņi pārdzīvo. Tā, it kā mēs dalītu vienu apziņu, kad neesam izteikti fiziskajā ķermenī, mēs visi esam izteikti vienā apziņā. Lūk, kā tas bija.
Es jutu, ka mans tēvs centās man pateikt, ka mans laiks vēl nav pienācis, ka man jāatgriežas savā ķermenī. Sākumā es nevēlējos atgriezties, jo man šķita, ka man ir izvēle – atgriezties vai neatgreizties. Es absolūti nevēlējos atgriezties, jo nespēju atrast nevienu iemeslu, kāpēc lai to darītu, kāpēc man būtu jāatgriežas slimā, mirstošā ķermenī. Es biju nasta savai ģimenei, es cietu, tas nozīmē, ka patiešām nebija neviena gana nozīmīga iemesla.
Taču pēc tam es sapratu, ka, ja es pilnībā sapratīšu, kas man nupat ir atvēries, un sapratīšu, kāpēc es saslimu ar vēzi un nolemšu atgriezties ķermenī, tad tas atveseļosies ļoti ātri. Un tajā brīdī es nolēmu atgriezties. Un es izdzirdēju, kā mans labākais darugs un mans tēvs man saka: “Tagad, kad tu zini patiesību, kas tu patiesībā esi, atgriezies un dzīvo savu dzīvi bez bailēm.” Un tajā brīdī es pamodos no komas.
Mana ģimene bija tik laimīgi atkal mani redzēt. Ārsti nespēja to izskaidrot, viņi bija pārsteigti, taču palika modri. Neviens nevarēja zināt, kādas būs tam sekas, vai es ilgi palikšu pie samaņas, vai atkal ieslīgšu komā. Es vēl joprojām biju ļoti vārga. Es saviem tuviniekiem teicu: “Es atveseļošos, es zinu, ka atveseļošos, mans laiks vēl nav pienācis.”
Pēc 5 dienām metastāzes manā ķermenī samazinājās par 70%. Pēc 5 nedēļām mani izrakstīja no slimnīcas. Es pilnībā biju atveseļojusies un izdziedinājusies no vēža. Tagad man bija jāatgriežas dzīvē, un mana dzīve kļuva pavisam savādāka.
Pilnībā bija izmainījusies mana pasaules uztvere, fiziskā ķermeņa un slimību. Man bija ļoti grūti savienot šo jauno sapratni ar savu dzīvi. Droši vien labākais veids, kā es varu paskaidrot, ko pārdzīvoju, ir lietot metaforu “noliktava”.
***************
Tā, it kā mēs atrodamies tumšā noliktavā, kurā tumsa burtiski cērtas acīs.
Lūk, tieši tagad iedomājies, ka esi nokļuvis lielveikala noliktavā, kurā ir absolūta tumsa. Un neko neredzi. Tev rokā ir maziņš lukturītis, tu to ieslēdz un apgaismo sev ceļu. Tu vari redzēt tikai mazu lukturīša staru. Un viss, ko tu vari saskatīt ir tas gabaliņš telpas, ko apgaismo mazā lukturīša mazais stariņš.
Kad tu šo staru pavērs uz vienu konkrētu vietu, viss pārējais iegrimst melnā tumsā.
Un pēkšņi, kaut kādā brīdī ieslēdzas apgaismojums, un tagad apgaismota ir visa noliktava. Un tu saproti, ka šī noliktava ir milzīga vieta. Tā ir lielāka par jebko, ko varēji iedomāties. Tajā ir pilns ar plauktiem, kuros izvietotas visdažādākas mantas: viss, ko tu varēji un pat nevarēji iedomāties, atrodas līdzās uz šiem bezgalīgajiem plauktiem.
Kaut kas ir skaists, kaut kas – ne tik skaists, liels, mazs, krāsas, kādas nekad dzīvē neesi redzējis un pat nebiji iedomājies, ka tādas krāsas vispār eksistē. Kaut kas te ir smieklīgs, neveikls – bet tas viss atrodas blakus viens otram. Dažas no šīm lietām tu redzēji jau iepriekš, ar sava lukturīša palīdzību, bet daudzas neesi redzējis vispār nekad dzīvē, tāpēc, ka lukturīša stars tas neizgaismoja.
Un, lūk, gaisma atkal izslēdzas, un tu paliec ar savu lukturīti. Un pat tad, ja tu atkal redzi tikai to, ko apspīd lukturīša gaismas stars, tagad tu zini, ka patiesībā tas viss ir daudz lielāks, kā vari ieraudzīt vienā un tai pašā laikā.
Tagad tu zini, ka tas eksistē, tikai tu nevari to redzēt un izjust. Tagad tu zini, tāpēc, ka tagad tev ir šī pieredze. Lūk, kā es jūtu. Tā, it kā eksistētu daudz vairāk, kā varam noticēt, kā esam piedzīvojuši. Vienkarši – ārpus lukturīša gaismas stara robežām.
Lai dotu tev iespēju saprast to vēl labāk, es vēlētos, lai tu tagad uzspēlētu vienu spēli. Paskaties sev apkārt un atrodi visas lietas sarkanā krāsā, visās tās niansēs – sākot no spilgti sarkana, līdz pat bordo.
Paskaties un atceries. Cik vien daudz vari, atceries, tāpēc, ka es lūgšu to attēlot. Tagad aizver acis, galvu turi taisni, un pasaki, cik ZILAS krāsas priekšmetus tu atceries. Gandrīz neko, padomā par to. Atver acis un paraugies apkārt. Paskaties, cik daudz zilu priekšmetu ir blakus sarkanajiem, bet tu tos pat nepamanīji. Kāpēc?
Tu tos neapzinājies!
Lukturīša stars ir tava apziņa. Kad tu ar savu apziņu apspīdini kaut ko, tas klūst par tavu realitāti, par to, ko tu pārdzīvo. Tieši tavā acu priekšā var būt vēl daudzas lietas, taču tava lukturīša stars tās neapspīd un tu tās pat nepamani.
Padomā par to.!
Padomā par to, cik miljardus dolāru mēs tērējam vēža pētniecībai. Cik maksā tā pētniecības kampaņas. Iedomājies, ja mēs tieši tik daudz līdzekļu nākotnē novirzītu labklājības pētīšanai. Cik daudz skaistāka pasaule mums apkārt būtu. Iedomājies, ka mēs kara un cīņas vietā šo pašu eneģiju ieliksim labklājībā. Mums būtu pavisam cita pasaule, ja mēs vien izmainītu savas apziņas staru.
Daudz personīgakā līmenī es vēlos padalīties ar piecām ārkārtīgi svarīgām mācībām, ko es ielāgoju, gūstot šo pieredzi.
1. Pati svarīgākā lieta, pati galvenā, uz ko mums jāvirza sava apziņa ir MĪLESTĪBA.
Ir ļoti vienkārši pateikt “tev jāmīl cilveki”, taču viens no iemesliem, kāpēc es saslimu ar vēzi, bija tā, ka es nemīlēju sevi. Tas ir neticami svarīgi. Ja mēs sevi mīlam, mēs cienām un novērtējam sevi. Ja mēs sevi novērtējam, mēs rādām cilvēkiem, kā pret mums ir jāizturās. Ja mēs sevi mīlam, mums nav jākontrolē citi vai jāiebiedē citi, nav jāļauj citiem kontrolēt un iebiedēt mūs. Un, jo vairāk tu sevi mīli, jo vairāk tev ir mīlestības, lai to dotu citiem.
2. Dzīve BEZ BAILĒM.
Daudzi no mums esam uzauguši šajā baiļu diētā. Mūs mācīja baidīties no visa. Es baidījos no visa: no vēža, slikta ēdiena, baidījos neiepatikties cilvēkiem. Es baidījos no neveiksmēm. Un vairums no mums dzīvojuši tieši tāpat. Cilvēkiem šķiet, ka bailes pasargā no briesmām, bet tas tā nav. Mīlestība mūs sargā. Ja tu mīli sevi un citus, tu esi pārliecināts, ka esi drošībā un, ka tavi mīļotie cilvēki nenonāks uz bīstama ceļa. Mīlestība tevi sargā daudz stiprak kā bailes.
3. HUMORS, SMIEKLI un PRIEKS.
Mēs jau no bērnības tos pazīstam. Mēs zinām, cik svarīgi ir smieties un tāpēc bērni to dara visu laiku. Mēs no dzimšanas zinām, kas tas ir – mīlestība un bezbailība. Taču tās kļūst nosacītas, kad pieaugam.
Smiekli ir ļoti svarīgi, humors, spēja atrast dzīvē prieku. Svarīgāk, kā jebkura cita aktivitāte, kuru vien varam iedomāties. Ja mūsu dzīvē būtu vairāk jautrības, mūsu politiķi iemacītos smieties, mums būtu pavisam cita pasaule. Ja mēs vairāk smietos, mums būtu stipri mazāk slimu cilveku, slimnīcu un cietumu.
4. Dzīve ir DĀVANA!
Daudzi cilvēki nodzīvo savu dzīvi tā, it kā tā būtu kaut kas mokošs un smags, bet tā tam nevajag būt. Diemžēl, tikai tad, kad zaudējam kaut ko ļoti vērtīgu, mēs pa īstam saprotam tā vērtību. Man bija jāzaudē dzīvība, lai saprastu tās vērtību. Es ļoti negribētu, lai citi cilvēki pieļautu to pašu kļūdu, tāpec esmu šeit un dalos ar jums. Es negribu, lai arī citiem cilvēkiem ir jāattopas, kad jau ir par vēlu. Tava dzīve IR DĀVANA! Pat tie pārbaudījumi, kas nāk, ir DĀVANA!
Kad es saslimu ar vēzi, tas bija pats lielākais pārbaudījums man. Bet šodien, atskatoties, es saprotu, ka tā bija pati lielākā dāvana.
Cilvēki domā un arī es domāju, ka vēzis mani nogalina, bet patiesībā es nogalināju pati sevi, līdz saslimu. Vēzis izglāba man dzīvību.
Visi tavi pārbaudījumi ir dāvanas. Un pašās beigās tu to noteikti atklāsi. Un, ja tu izjūti kādas grūtības un nejūti, ka tā ir dāvana, tātad vienkārši neesi vēl aizgājis līdz galam.
5. Un pedējā, pati galvenā lieta ir BŪT SEV PAŠAM.
Esi tu pats tik daudz, cik vien tas iespējams. Mirdzi, cik vien spoži spēj. Izmanto savu unikalitāti. Saproti, kas esi, noskaidro to. Mīli sevi, neskatoties ne uz ko, vienkārši esi tu pats. Un reizē ar šīm piecām svarīgajām lietām, es tevi uzaicinu bezbailīgā dzīvē…
Anita Moorjani
Pārpublicēts no Olega Gadecka bloga
Tulkoja: Ginta FS
