Svētīti cilvēki

Svētīti ir tie cilvēki, kuri dzīvi uztver ne kā līniju kladi ar striktu instrukciju, kas necieš nekādas novirzes.
Viena novirze – un tu jau esi salauzts, sacaurumots, vairs ne pirmajā rindā kopā ar visiem tiem, kuri nekad nekļūdās…. un kur tad tevi tādu nelaimīgu likt, ja nu vienīgi mūžīgo ciešanu kapsulā, kaunā par savu neveiksmi, nolemtam sava iluzori zaudētā liktens izdzīvošanai?

Un daudzi tieši tā arī domā…

Svētīti ir tie cilvēki, kuri ņem savās rokās savas dzīves neredzamo krāsu paleti.
Tas nenozīmē, ka viņi obligāti ir talantīgi, taču noteikti tie spēj radīt jaunas iespējas, aizstājot ar tām zaudētās vai ar realitāti nesavienojamās iespējas.

Cilvēki, kuri skaidri zin, ka ir lietas, kuras nesagaidīsi, neizlūgsies, neizraudāsi, taču tāpēc nekļūsi sliktāks.
“Nē” – vienkārši nozīmē “nē”, un tas nebūt neraksturo cilvēku, kuram kaut kas nesanāca.

Svētīti ir cilvēki, kuri negaida to, ko nevar saņemt, kuri spēj no tā neradīt traumu, bet kuriem ir interese par to, kas netika gaidīts, bet beigās  izrādījās pieejams.

Svētīti ir cilvēki, kuri spēj uzvārīt zupu brīdī, kad šķiet, ka brūk visa pasaule.
Kuri uzzin sliktas vēstis, taču spēj neuzspiesti smaidīt par kādu negaidītu prieku.
Atzīt savu bezspēcību un nepielīdzināt to totālai bezdarbībai.

Svētīti ir cilvēki, kuri zina, ka vienatne Jaunajā gadā vai Dzimšanas dienā ir laiks, kas pavadīts ar sevi nevis laiks, kas pavadīts vientulībā.
Kuri spēj laikā atvadīties, tā vietā, lai mocītos bēdīgās attiecībās un tēlotu interesi.
Kuri nav aizmirsuši to, cik forši ir sēdēt uz tilta un ar kājām kulstīt ūdeni vai ēst nemazgātus ābolus.

Svētīti ir cilvēki, kuri spēj neuzstādīt diagnozes tiem, kuri tos neiemīlēja, kuri spēj neapvainoties uz tiem, kuri neiemīlēja, nenovertēja un neizvēlējās.
Cilvēki, kuri spēja uzsākt kaut ko jaunu pēc tam, kad bija vīlušies un salauzti.
Līdz nāvei piekusuši, bet nekādu apstākļu nesalauzti.

Svētīti ir tie cilvēki, kuri palikuši vienkārši cilvēki.
Pat ar tiem, kuriem vārda “cilvēki” priekšā uzradušies divi nodevīgi burti N un E.

Un svētīti ir tie, kuri staigā pa saviem zelta mīlesības un cerību laukiem visgrūtākajās savas dzīves nedienās.

Es mīlu jūs.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR SKUMJĀM

Es nekad neesmu baidījusies no skumjām un noteikti neesmu centusies tās nekavējoties aizstāt ar pozitīvismu, kura patiesībā šajā brīdī nav…

Skumjas nav tas pats, kas bezcerīgs izmisums vai eiforiska vēlme visu izkrāsot rozā krāsā.
Tās ir vienkāršas, godīgas, dabiskas un to labestīgais skats visvairāk tiecas redzēt dzīvi tieši tādu, kāda tā patiesībā ir… tātad apvieno sevī neapvienojamo.
Skumjas daudz domā, taču nekļūst naidīgas, kā to dara fanātiskā pārliecība, kas uzskata, ka uzspiest savu ir daudz svarīgāk kā sadzirdēt un saprast svešu.
Skumjas necenšas aizkrāsot acīmredzamos negludumus, taču ievēro acīmredzamo skaistumu.
Skumjas māca to labestīgo vientulību, kurā nav gļēvi jābaidās būt mazākumā un nav jābaidās atrast sevi, īsto, starp ārišķīgo un it kā drošo, kas inscenēts priekš svešo uzstājīgajiem skatieniem.
Skumjas aizved mūs tajā pieaugušajā pasaulē, kurā neviens no tevis neslēpj patiesību un necenšas nomierināt ar šokolādīti, lai tu neraudātu…
Un tu pēkšņi saproti, ka tavos spēkos ir zināt patiesību un raudāt ne tāpēc, ka tu meklē žēlumu, bet tāpēc, ka tev pietiek drosmes raudāt par savām sāpēm.
Šobrīd ir daudz skumju.
Ne to skaisto, kuras var nojaust romantiski iestudētajās fotosesijās, bet gan to viscilvēciskāko, kuras visu redz, taču neko nespēj palīdzēt… un tomēr censties dzīvot, mīlēt, ticēt un uzticēties.

Mīļie, runājiet ar savām skumjām…
Iepazīstiet tajās sevi, izjautājiet tās par sevi un saglabājiet sevī spēju izvēlēties tās jebkuras bezizejas vietā.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sameklē sevi šai rudenī…

Pēc ilgstošās lietainās dūmakas kļuva skaidrāks…
Kļuva skaidrāks. Kļuva gaišāks. Kluva skaidrāk redzams, kur un kas.
Un tieši tāpat ir arī dzīvē.

Reizēm laiks ir tik ļoti apmācies un ievelkt tik dziļi, ka tu dzīvo vairāk intuitīvi, ej, kur acis rāda, ietinies siltās drēbēs un uzvilcis kapuci pāri acīm. Maz uz ko ceri un gandrīz neko negaidi…
Bet arī tā ir dzīve. Tajā viegli atrast vainu, taču, vai to maz vajag?
Varbūt tieši bezcerības periodi mūs noved pie tā, ka sākam meklēt gaismu nevis kaut kur ārpusē, bet sevī.

Varbūt tieši tie, atstājot mūs vienatnē pašus ar sevi, parāda to, ka velti mēs sev tik maz ticam.
Varbūt tieši tad, kad neviens nesteidz mūs glābt  (nevis tāpēc, ka negrib, bet vienkārši nezin kas, kā un kāpēc), ar mums notiek tās transformācijas, pēc kurām nevajadzīgi kļūst emocionālie rāpulīši, kuru nomainīšana pret tīriem bijusi atkarīga no citiem. 

Mani mīļie, tieši vēlajā rudenī gadās tie dvēseli caururbjošie mokošo skumju mirkļi, kuros atklājas visa patiesība par mūsu cilvēcisko trauslumu…

Tikai tagad šī patiesība vairs tevi neiegrūž izmisumā, tā tikai parāda tās lietas, kuras pa īstam ir svarīgas, un kuras tik grūti bija saskatīt starp košajiem papīriņiem, kuros ietīts tas, kas ilgu laiku tikai šķita svarīgs.

Sameklē sevi šai rudenī…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un dzīve turpinās

Dvēselē kluss…
Dzīvot ir vienkārši – tas nenozīmē ietilpt vienā šūnā… tas nozīmē, pateikt sev, ka tā vienkārši ir dzīve…
Būt nobriedušam – tas nenozīmē būt nesalaužamam… tas nozīmē pārstāt baidīties no atbildības…
Būt veselam – nenozīmē būt absolūti bez jebkādām rētām, kaitēm un plaisām, fiziskām un emocionālām… tas nozīmē neatcelt dzīvi un nekalpot savai neveselībai….

Dvēselē skaļi…
Tāpēc, ka laime patiesībā nemīl nekādu klusumu… tā ir pārāk kustīga, lai varētu sēdēt stūrītī, apspiežot savus smieklus un cenšoties netrokšņot…
Tā spēlē savu mūziku, dejo, līst pāri malām un vienmēr prot ar sevi padalīties…

Dvēselē skumji…
Izdzīvot savas skumjas nozīmē nebēgt no tām un atpazīt visas to nokrāsas…
Sadzirdēt to balsi, paturēt pie rokas…
Pastaigāties ar tām kopā zem viena lietussarga savā personīgajā slapjdraņķī…
Un saprast, kāpēc tās vēlējās pabūt ar tevi kopā…

Dvēselē nekā…
Gadās arī tā…
Un tas ir sliktāk par skumjām… par sāpēm… par izmisumu…
Ka rakstīja Folkners: “Starp skumjām un neko es izvēlos skumjas”…
Jo tur, kur ir nekas, tu nejūties dzīvs…

Un kā tev, mans draugs, ir dvēselē?….
Vai tu to spēj saprast savā ikdienas steigā?…
Es, ne vienmēr… taču mācos… apstājos…
Man jau patīk vienkārši dzīvot, nebaidīties no savas ievainojamības, pieņemt savas skumjas un neskopoties ar laimi….
Grūtāk ir ar NEKĀ… tāpēc, ka tajā iestiedz pavisam nemanāmi…
Taču ir tik labi, ka ir ko mācīties…
Tātad dzīve turpinās…

Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Skumjas

skumjas11

Vēzis ir skumju slimība. Bezcerīgas skumjas, neapmierinātība ar sevi un savu likteni gandrīz vienmēr ir onkoloģija. Un, pirmkārt, nosliece uz onkoloģiju ir tieši garīgiem cilvēkiem. Tāpēc, ka to sevis graušana, nožēla par pagātni, savu trūkumu kritizēšana, apkārtējas pasaules nepieņemšana šiem cilvēkiem ir daudz spēcīgāka kā citiem.

“Raupjajiem tiek dots prieks, maigajiem – skumjas” – teica Jeseņins
Raupjš ir tas, kurš vairāk tendēts uz materiālajām vertībām. Maigs – tas, kuram galvenās ir garīgā vērtības. Ja cilvēks dzīvo tikai ar garīgajām vērtībām, viņš kļūst maigāks un skumjāks, taču tas tā ir tikai ārēji, bet iekšēji pieaug niknums. Un tas beidzas bēdīgi.
🎯 Lai cilvēks varētu vienlaicīgi dzīvot gan ar garīgajām gan materiālajām vērtībām, viņam iesākumā jāsāk dzīvot ar mīlestību.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika”” 4. grāmata
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja tev ir skumji…

422494_original

Ja tev ir skumji, tas nenozīmē, ka atrodies “zemās vibrācijās”. Tu neesi slims, salauzts, tālu no dziedināšanas vai neapgaismots. Tevi nav iekarojis “tavs ego” un tava personība nav “sašķēlusies”. Tu neesi negatīvs personāžs un tevi nevajag izlabot. Tavas skumjas nav kļūda, tāpēc, ka tava dzīve kustās pie tevis, un dzīve nekad nevar būt kļūda, nekad…

Tev vienkārši ir skumji, un tas ir viss.

Šīs skumjas tiek atskaņotas uz dinamiski dzīvojošā klātbūtnes ekrāna, lūk, arī viss.

Tā nav problēma, kas pieprasa risinājumu vai plāksteri. Tā ir svētā un vērtīgā tava daļa, kas skumst pēc mīlestības, pieņemšanas, apskāvieniem, miera. Tu šodien tiki svētīts ar skumjām; tās izvelējās tevi par savām mājām; nebēdz no tādas patiesi vērtīgas dāvanas.
Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta FS

3 burvju sajūtas

skumjas835

Ir trīs burvju sajūtas: vilšanās, skumjas un bezspēcība.

Ja bēdās nav pieņemts just dzīves “lēkmes”, tad dzīvē nav pieņemts just šīs trīs sajūtas.

Vilšanās ir nepieciešams pakāpiens, lai cilvēks kļūtu vieds.

Vīlušies mēs pieņemam pasauli tādu, kāda tā ir, bez idealizācijas un rozā brillēm. Tas ir ļoti tīrs stāvoklis. Bet tas, vai mēs spējam mīlēt pasauli tādu, kāda tā ir, ir tikai mūsu garīgā brieduma jautājums.
Vairums cilvēku viļas un vairs nemīl. Un, ļoti žēl! Jo mīlestība, pirmkārt, dziedē paša mīlošā dvēseli.

Taču te nu nav nekā par ko brīnīties, jo vilties un neiekrist visa noniecināšanā ir Gara darbs – diezgan grūts darbs, kad mēs nedodam iespēju Garam krist zemās kaislībās, bet turam to kā dziļu noti garā izelpā, neļaujot tai aizslīdēt. Vokālisti mani sapratīs.

Skumjas ir mīlestības un vieduma izejviela.
Attīrītas skumjas arī ir Mīlestība.

Kad runā par to, ka Dvēselei jāstradā dienu un nakti, tas ir par to, ka arī skumjas jāpieņem kā zelta rūda, no kā tiek izlieta Mīlestība.

Skumjas ir saistītas ar elpošanu un asarām. Kad mēs esam vīlušies, kaut ko zaudējot, tai skaitā arī ilūzijas, asaras ir dabiska reakcija, kā attīroša straume, kas atbrīvo no vecā atlūzām. Bet, ja raudāt ir aizliegts, mēs apturam savu elpošanu, sasprindzinot daudzus sīkos muskuļus sirds rajonā (sirdssāpes), kaklā (kamols kaklā), ap acīm (galvassāpes) un tā tālāk.

Kad pieaugam, un jau bērnībā esam iemācīti neraudāt, pirmais, ar ko sastopamies skumjās ir šīs spazmas un tāpēc nolemjam, ka skumt ir sāpīgi.

Taču skumt patiesībā nav sāpīgi. Ja elpojam dziļi un ļaujam asarām līt, viss atslābinās un sāpes aiziet.

Bezspēcība (lūdzu nejaukt ar apātiju) – tas ir stāvoklis, kad spēki nav mobilizēti ne uz kādu darbību, jo nekāda darbība nav vajadzīga.
Ja esi vīlies tajā, kas ir vecais, bet jaunais vēl nav radies, tad arī nav nekāda rīcības priekšmeta. Ir tikai tas, kas ir – vecā sabrukšana un jaunā neesamība: RADOŠAIS TUKŠUMS.

Un šī radošā tukšuma dēļ, ja nemēģināsim no tā aizbēgt, jaunais radīsies pats no sevis, tas saliksies no daudziem maziem puzles gabaliņiem.

Taču, ja ir aizliegts būt bezspēcīgam  mēs mākslīgi mobilizējam savus resursus un… nevaram radīt neko citu, kā tikai jaunu vecā versiju.

Būt bezspēcībā ir grūti ne jau tāpēc, ka “neko nevar mainīt un tas irtbriesmīgi”. Būt bezspēcībā ir grūti tāpēc, ka ir ļoti grūti nepadoties vilinājumam mobilizēties un sākt atjaunot vecās konstrukcijas, vai pacensties izgudrot kaut ko superjaunu. Atkal sanāks jauna vecā versija.

Lai nebūtu jāizjūt vilšanās, skumjas un bezspēcība, daudzi, saskārušies ar neveiksmēm,  pazemina sevi vai vidi sev apkārt, jo pozīcija “es augšā” vai “es apakšā” var izskaidrot neveiksmi, un it ka padara to noturīgu stingrajā pasaules bildītē.

Tomēr šī sevis pazemināšana cilvēku neatjauno, bet gan aizver, un it kā ieslēdz konservu kārbā. Bezspēcība, vilšanās un skumjas – ir viegli, nenoturīgi un mainīgi stāvokļi, kas plūst un mainās un nepadodas kontrolei.

Un, ja cilvēkā ir daudz baiļu, viņam ir grūti izturēt šo straumi, un tāpēc viņš cenšas ar sevis pazemināšanas palīdzību tās iekalt stingrās konstrukcijās, tādā veidā, apstādinot savu atjaunošanās procesu, un apstādinot savu radošās enerģijas plūsmu.

Visi stāvokļi ir cikliski: sajūsma, uzbudinājums, enerģijas realizācija, saskaršanās ar grūtībām, iepazīšana, vilšanās, skumjas, bespēcība, radošais tukšums. Katrs cikls atnes mums jaunu pieredzi, attīsta patiešām vērtīgās attiecības, vai arī sagrauj tās, kuras ir izsmēlušas savu potenciālu.

Autors: Ņina Rubinšteina
Tulkoja: GInta FS

 

Kad slikti – tas ir labi

tilti2

Kaut kad TAS notiks un būs ļoti labi, ja TAS notiks pareizajā vietā un pareizajā laikā. TAS atvērs Dzīvi no pavisam citas puses. Jo, cenšoties uzrakstīt savu vēsturi “no baltas lapas”, bez kļūdām un klekšiem, uzreiz tīrrakstā, mēs vienkārši aizmirstam dzīvot. Mēs baidāmies, jūtamies nepārliecināti par nākotni, pastavīgi atgriežamies pagatnē, domājam, ka kāds mums kaut ko ir parādā un viss varētu būt pavisam savādāk. Mēs lasām tonnām dažādus motivējošus, dzīvi apliecinošus citātus, nodarbojamies ar pašrealizāciju, cenšoties atrast vieglāko ceļu pie pastavīgas labsajūtas un dzīves bez problēmām. Kaut gan mēs visi ļoti labi saprotam, ka Dzīve nevar vienmēr būt “priekšzīmīga”.

Un, ja TAS notiks, tu paliksi viens. Pavisam viens, kad visi draugi un paziņas uzgriezīs muguru un blakus nebūs neviena. Tad nāksies meklēt atbalstu sevī, ielejot savas jaunās dzīves pamatus. Balstoties uz savu paša mugurkaulu. Lēnām, pa ķieģelītim mūrējot sienas. Siltināt jumtu un izrotāt ieejas durvis. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, dzīve sitīs tevi, lai sašķeltu kā riekstu un paskatītos uz kodolu, un tev būs jāmeklē jauna čaula, lai atkal sevi aizsargātu. Tev pašam būs sevi jāizvelk no depresijas un izmisuma bedres. Toties tu zināsi, kā ir tur – bedres dibenā. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tev būs sāpīgi. Tik sāpīgi, kā nekad agrāk. Šīs sāpes būs attīrošas. Sāpes pēc amputācijas, lai neļautu gangrēnai attīstīties tālāk. Tās palīdzēs pārdzimt iekšēji. Kad rētas kļūs par jaunām durvīm, bet apdegumi – par jauniem tetovējumiem. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tu kļūsi ievainojams. Un katrs to redzēs un katrs pacentīsies iebakstīt vēl nesadzijušā brūcē. Tā cilvēki kļūst spēcīgāki, bet izdzīvo tieši specīgākie. Toties tu ļoti labi sapratīsi, kurš ir ar tevi, bet kurš – pret tevi. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tu vilsies dzīvē, cilvēkos, draugos, idejās, reliģijā un ticībā labajam. Tas palīdzēs paskatīties uz reālo pasauli. Ieraudzīt to tādu, kāda tā ir. Bez ilūzijām, bez faktu sagrozīšanas, bez pašapmāna un bez maskām. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tu nezināsi atbildes uz jautājumiem, tev zudīs pamats zem kājām, un tu ieraudzīsi, ka debesis ir nokritušas zemē. Tad nāksies meklēt jaunus horizontus un vecās atbildes uz saviem jautājumiem. Nāksies no jauna būvēt savu iekšējo pasauli uz jauniem pamatiem, un darīt to patstāvīgi. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tevi plosīs gabalos. Katrs gabaliņš vilks tevi uz savu pusi, bet tavas iekšējās mājas izskatīsies kā domino celiņš. Krīt viens kauliņš – krīt visi parējie. Toties tev būs iespēja savākt savu iekšējo pasauli no jauna. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tu paliksi viens un tev nebūs kam pajautāt padomu. Nāksies jautāt sev. Un atrast savas atbildes sevī pašā. ne citā cilvēkā. Ne savā ego. Kļūt stiprākam un cietākam. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tev būs nepanesami smagi un tevi mocīs nelabums. Tu mēģināsi tikt galā ar pasauli, bet tā pretosies. Tad tev vienkārši nāksies atstāt pasauli mierā un atļaut tai būt tādai, kāda tā ir. Un sev atļaut būt tādam, kāds tu esi. Kad slikti – tas ir labi.

Ja TAS notiks, tevi piemānīs, nodos un nospiedīs. Pārbrauks tev pāri ar ceļa rulli, neskatoties uz tavām asarām. Nodos, neskatoties uz ilgo draudzību. Neskatoties uz tavu “mīlu”. Un tad šī pieredze paliks ar tevi uz visu mūžu, kopā ar grumbām un nosirmojušiem matiem. Toties tu skaidri zināsi cilvēka cenu. Un cenu sev pašam. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tad ļoti tuvs cilvēks no tevis novērsīsies. Un tad tu uzzināsi, ka nekas nav mūžīgs uz šīs zemes. Tu sajutīsi, cik dziļš var būt izmisums, taču pazaudēsi ilūzijas. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja tas notiks, tu ieraudzīsi aizu, kas šķir tevi un tavu mīļoto. Būs divas dzīves, divas patiesības un divi ceļi. Un, ja ceļi šķirsies, tad tas nozīmēs tikai vienu – tālāk jums jāiet atsevišķi. Un ne vienmēr jaunais ceļš būs sliktāks par veco. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja tas notiks, tevi vairs nemīlēs. Un pilnīgi skaidrs, ka ne visa pasaule tevi mīlēs. Toties tevi noteikti mīlēs tā pasaule, ar kuru tev būs kopēja vērtību sistēma, un tavi tuvie cilvēki tevi mīlēs. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks. Tev nāksies nodedzināt tiltus. Tāpēc, ka tev vienkārši vairs nebūs ko zaudēt. Tāpēc, ka vienkārši vairs nebūs ko saudzēt. Toties tu uzzināsi, ka nodzīvotā dzīve nav dzīvota velti. Un, jo spožāk deg tilti, jo gaišāks ceļš nākotnē. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tu nāvi ieraudzīsi ļoti tuvu. Tava ļoti mīlēta cilvēka. Taču tu redzēsi, kā nevēlēšanos dzīvot nomaina skumjas pēc tiem laimīgajiem mirkļiem, kad bijāt kopā. Tas liks tev novērtēt savus mīļos un tuvos cilvēkus. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tu, iespējams pazaudēsi naudu. Toties tu skaidri ieraudzīsi cilvēku attieksmi pret sevi. Tas, attiecības ar kuru tu pirki, atkritīs kā dēle. Un gaiss tev apkārt kļūs tīrāks. Kad slikti – tas ir labi.

Un, ja TAS notiks, tev radīsies problēmas ar veselību. Toties tu uzzināsi, cik ļoti izmisīgi vēlies dzīvot. Un nebūs svarīgi, kas bija pirms tam, tas nostāsies aizmugurejā plānā. Tu meklēsi mazos dzīves priekus un kļūsi harmoniskāks. Kad slikti – tas ir labi.

Un būs NAKTS, kā pietura, pēc kuras piepildās vēlmes.

Un, ja TAS notiks, tu to izcietīsi. Pārvērtīsies kā kāpurs par tauriņu. Sapratīsi sāpes, niknumu, vainu un kaunu, Iegrimsi līdz pašam jūras dibenam, un uzpeldēsi kā īsts zemūdens peldētājs.

Un, ja TAS notiks, tu ieraudzīsi reālus cilvēkus un reālu dzīvi. Pazudīs ilūzijas un tieksme uz pašapmānu. Tu ieraudzīsi patiesos cilveku rīcības motīvus, atradīsi Savu Ceļu un savu prieka avotu.

Ja DZĪVE notiks….pareizā vietā….pareizā laikā…

Autors: Olga Cibakina
Tulkoja: Ginta FS

 

Tu neesi vientuļš…

viens10

Tu neesi vientuļš…

… Ja kaut viens cilvēks ir pamanījis tavu prombūtni. Vai pat kaķis vai suns.

Vientulība ir tad, kad neviens neievēro, ka tevis nav.

Un tava lapa sociālajos tīklos ir slēgta, vai tajā sen nav parādījies neviens jauns ieraksts.

Viss pārējais nav vientulība, bet īslaicīgas problēmas komunikācijā.

Nevar uzskatīt sevi par nabagu, ja tev ir nauda ēdienam un dzīvesvietai.

Pat tad, ja nākas aizņemties – taču tas nozīmē, ka ir no kā aizņemties!

Tā nav nabadzība, bet gan īslaicīgas materiālās grūtības, kuras, protams, pāries.

Un saukt sevi par slimu nevajag – slims bija Čehovs pēdējā savas dzīves mēnesī, tomēr tas viņam netraucēja aizbraukt uz Itāliju atpūsties. Viņš negribēja sevi uzskatīt par slimu.

Slims – tas ir, tā teikt, pastāvīgs stāvoklis.

Arī padomju laikos bija pieņemts visās sanatorijās un slimnīcās pacientus saukt par “выздоравливающие”. (“Товарищи выздоравливающие, пора на прогулку и на процедуры”.)

Un nevajag teikt: “Neviens mani nemīl!” – nevajag. Jo tā tas nav! Visticamākais nemīl kāds konkrēts cilvēks, bet citi – pat ļoti mīl!

Nav iemesla izmisumam, kamēr kaut viens mūs mīl un skumst pēc mums. Un skrien, smaidot, pretī. Vai murrājot pinas ap kājām. Vai luncina asti…

Bet viss parējais pamazām sakārtosies. Pāries īslaicīgās grūtības – tāpēc tās arī ir īslaicīgās.

Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS