Tu būsi sētnieks!

Daudziem vecākiem šķiet, ka, ja viņi bērnam “uzzīmēs” pēc iespējas bresmīgāku perspektīvu, tas noteikti saņemsies un sāks darīt visu, lai šī briesmīgā realitāte nekad neiestātos. Viņš saklās savu gultu kā nākas, sakārtos savu istabu, mācīties tikai teicami – un tikai tāpēc, lai vecāku uzzīmētās šausmas nekad nepiepildītos.

Es nekad neiemācīšos

Es atceros, kā mana mamma man mācīja adīt. Man nekas nesanāca, valdziņi nobruka, lellei domātā jaciņa nesanāca un es kaprīzi bļāvu, ka man nekad nekas nesanāks.

– Skaties, cik tev labi izdodas, – teica mamma. – Lūk, adatu vajag turēt šādi, bet valdziņu izadīt šādi.

– Es nekad to neiemacīšos, – es burkšķēju, un valdziņi sanāca arvien labāki un līdzenāki. – Kurš vispār izdomāja šo muļķīgo adīšanu!

– Tev jau sanāk normāla jaka, – smējās mamma.

– Jā, taču es vienalga nekad neiemācīšos šito stulbo adīšanu! – es pretojos, lai arī redzēju, ka man izdodas arvien labāk. Es taču nevarēju atzīt, ka mammai taisnība, bet man – ne.

Tagad es protu adīt. Taču ar šujmašīnu kaut kā nesanāca. Man bija brīnišķīga mājturības skolotāja, kura katru reizi ar prieku man paziņoja, no kurienes man aug rokas. Viņa mani pilnībā pārliecināja, ka rokas man aug tieši no turienes, un tagad man ir daudz vieglāk apvīlēt veselu aizkaru ar rokām, kas aug no turienes, nekā sašūt vienu vīli uz šujmašīnas, lai gan mani mācīja šūt no 5. līdz 8. klasei veselus četrus gadus. Tikai šo apmācību allaž pavadīja komentāri “Kas tā šuj!” un “Ko tu atkal esi te saputrojusi”.

Patiesībā nevienam nav noslēpums, ka neko iemācīt nevar, var tikai iemācīties. 
Četrdesmit gados es biju nolēmusi iemācīties vadīt automašīnu. Bet autoskolas instruktors man godīgi pateica, ka automašīna jāmācās vadīt 18 gados, jo četrdesmit tu vairs neko neiemācīsies. “Ko tu dari?” – “Kur tu lien!” – “Spied gāzi, es teicu!” – “Nu, kas tā brauc!” – “Kur tu tāda uzradies!”. Viņš auroja kā ievainots bizonis, es baidījos, raudāju, zaudēju pēdējās pašsavaldīšanās spējas un sapratu, ka esmu stulba un autovadīšana nav priekš manis. Diemžēl, tā vietā, lai sākot jau ar pirmo “tu”, atteiktos no viņa pakalpojumiem. Protams, es neko neiemācījos. Iemācījos pie kāda cita – un lieki piebilst, ka viņš ne reizi uz mani nepaaugstināja balss toni. Profesionālim tas nav vajadzīgs.

Nevienam tas nav vajadzīgs.
Dažkārt rezultāti medz būt vēl bēdīgāki.
Kāda pusmūža kundze man reiz stāstīja, ka tik ļoti bija noticējusi savas mammas daudzu gadu garumā iegalvotajam “Kurš tevi tādu precēs” (tā jau arī ir – grīdu mazgāt neprot, gultu neprot kārtīgi saklāt, traukus nemīl mazgāt, kam tāda vajadzīga) – ka saprata: princi gaidīt ir bezjēdzīgi, jāņem pirmo, kas pagadās. Un 18 gados viņa steigā apprecējās ar pirmo, kas pagadījās – pirmo, kas vispār viņai pievērsa uzmanību, jo, iespējams, otras tādas izdevības nebūs.
Lieki teikt, ka laulība izrādījās loti nelaimīga.

Atceros, kā viena no skolotājām skolā mums teica: “Četrpadsmit reizināt ar trīs – cik būs? Jūs, idioti, reiziniet stabiņā, galvā reizināt jums nesanāks”. Nē, šobrīd es esmu spējīga galvā sareizināt četrpadsmit ar trīs, taču katru reizi, dzirdot “jūs, idioti”, es nereizināju, es nenormāli dusmojos.

Mans dēls, pārnācis no skolas septītajā klasē, drūmi sacīja: “Mammu, kāpēc mums visu laiku saka, ka mēs esam stulbi, ka neko neprotam, ka mēs nenoliksim eksāmenus, nesaņemsim atestātu un dabūsim strādāt par sētniekiem? Es vairāk to nespēju klausīties!”. Es arī vairāk to nespēju klausīties. Astotā klase bija jau citā skolā.

Jūs, idioti, jūs muļķi, jūs neko nevarat, kam jūs tādi esat vajadzīgi. Ko tu te stāvi, ko tu te sēdi, kas tā tur slotu, kas tā pildspalvu tur, kas tā šuj, kas tā raksta, ar ko tu domāji, kur tu skatījies, ko man ar tevi tādu darīt?

Tas viss gāzās pār bērnu galvām katru dienu, gadu no gada. Un pat tad, ja vecākiem ir eņģeļa raksturs, zālamana gudrība un bezgalīga pacietība, bērni vienalga pasaulē saklausās, ka viņi tajā nav vajadzīgi, ka viņi ne tur stāv, ne tā sēž, ne tā visu dara –  un vispār, labāk, ja viņu nebūtu. Transportā, uz ielas, skolā, muzejā, veikalā – nekur par viņiem nepriecājas. Novāc rokas, nepieskaries, kā tu uzvedies, ko tu te dari, aizvācies, aizver muti!

Dīvaini, bet dažās valstīs bērnus mīl un par viņiem priecājas – kafejnīcā, uz ielas; atceros, cik dīvaini jutos Itālijā, kur par man dēlu cilvēki priecājās, tā it kā kafejnīcā saulīte būtu uzspīdējusi; atceros, kā Helsinkos kāzu salona īpašniece, bez īpašas tulkošanas sapratusi manu čukstu “ar rokām neaiztiec” – iesmējās un atļāva manai vienpadsmitgadīgajai meitai aiztikt visu, ko gribās.

Bet mūsu valstī bērni no pasaules saņem gluži pretēju atpakaļsaiti – labāk tevis vispār nebūtu. Vienalga no tevis nekas nesanāks. Bet dažkārt grūtos brīžos mēs paši piebilstam: kāpēc tu mani moci, vai ilgi man dēļ tevis būs jāsarkst, pietiek par mani ņirgāties!
– Kāpēc tu mani vispār dzemdēji, – bērni jautā, aizcērtot aiz sevis durvis. Un tas nav jautājums nevietā.

Cik labi būt pieaugušam! Neviens tev nepateiks: “kur tu skatījies”, kas noskrāpēsi mašīnas bamperi. Nejautās “vai savu galvu mājas aizmirsi?”, kad aizmirsīsi mājās darba dokumentus. Nepiecels divos naktī, lai pakarinātu skapī uz krēsla nomesto kleitu. Pieauguši mēs nepārstājam darīt muļkības, tikai par to mūs neviens nerāj.

Necienītais
Reiz dēls, smagi nopūzdamies, teica: trīspadsmit gadi – tas ir briesmīgs vecums: neviens tevi nesamīļo, par tevi nepriecājas un tevi neciena.

Kad es biju maziņa, bērnus nebija pieņemts cienīt. Tiesības uz cieņu netika iedotas no dzimšanas, tās bija jānopelna, jāpierāda, ka esi cieņas  vērts. Bērnus bija jālabo. Jāpasvītro ar sarkanu, jānorāda uz kļūdām, jākoriģē. Labākie pedagogi jau tajos laikos rakstīja – parādiet bērnam nevis to, kur viņam viss ir slikti, bet to, kur ir labi, kur viņam sanāk; bet šī pozitīvā pieredze tā arī palika nepieprasīta mūsu izglītības sistēmā.

Kad es biju jaunā skolotāja, tikai kādus astoņus gadus vecāka par saviem skolniekiem, man reiz uzbruka skolas dežurante: “Skriešus pārvilkt apavus! Kam es teicu!”. Viņa negribēja klausīties, ka kurpes, kas man kājās, ir maiņas apavi. Viņa pārstāja kliegt tikai tad, kad kāds viņai pateica “tā taču ir mūsu jaunā skolotāja”. Un tad viņa atvainojās: “Aj, un es domāju, ka skolniece”… Bet uz skolnieci var kliegt.

Šajā vērtību sistēmā kaut kā fatāli trūkst vispārējas cieņas cilvēkiem vienam pret otru – kad cieņu pelnījis ir ne tikai vecākais, gudrākais, tas, kurš daudz ko sasniedzis, bet jebkurš – tāpēc, ka viņš ir cilvēks, viņs ir tavs brālis, viņš arī ir Dieva radība, viņā arī ir daļa Dieva. Ne tikai skolotāja, bet arī skolniece. Ne tikai domes deputāts, bet arī arestētais.

Ideja cienīt bērnus vispār slikti iedzīvojas sabiedrībā. Vecāki kaut kā nesaredz kāda ir atšķirība starp cieņu un visatļautību, cieņu un nespēju ievērot robežas. Vieni ir sašutuši un jautā: “Ko tad man tagad viņu uz rokām jānēsā?”, bet otri paskaidro, ka ar cieņu izturas pret savu bērnu izvēlēm un tāpēc, lai visi pārējie paiet malā un ļauj bērnam terorizēt citus.

Un arī ar pašapziņu nav labi. Es zinu ļoti daudzus pieaugušus, gudrus, brīnišķīgus un bieži vien ļoti veiksmīgus cilvēkus, kuri dzīvo svētā pārliecībā par to, ka viņi ir niecības, morāli kropļi, ka apkārtējie viņus piecieš tikai tāpēc, ka tā vajag. Citi, savukārt, visu dzīvi pierāda to, ka viņiem ir tiesības uz cieņu, bet citi skaidri zin, ka viņiem nekas nesanāks.

Un teikšu ko briesmīgu, – arī ar Dievu attiecības nesanāk, jo arī Viņā cilvēki redz šo pašu mūždien neapmierināto skolotāju: nu, ko, atkal nelūdzies, atkal negavē? Visu gadu muļķi laidi un tagad nāc nolūgties?  Un ko esi atnācis? Ko tu gribi? Visu gadu nemācījies, tagad attapies? Agrāk vajadzēja domāt, bet tagad jau par vēlu. Divnieks gadā, divnieks atestātā, tai saulē būsi sētnieks.

Taču, nē.

Kaut kā ļoti negribas ar šo nobeigt.

Labāk, tā…

Parasti mēs neesam tie labākie audzinātāji. Mums pietrūkst spēka, gudrības un pacietības. Mēs netiekam galā ar savām emocijām. Mēs bieži uzvedamies kā maziņi, nevis pieauguši, – tajā pat laikā, gaidot no saviem bērniem, ka viņi uzvedīsies kā pieauguši, sapratīs, kas mums sāp, spēs to pieņemt, just mums līdzi un uzvesties gudri un pareizi. Daži bērni ar to tiek galā, taču šī nasta ir smaga – dažkārt pat mums pašiem.

Taču mēs mīlam savus bērnus un ļoti daudz ko darām pareizi, tapēc, ka mīlestībai ir brīnumaina īpašība: tā pati parāda pareizos risinājumus. Nezini, kā darīt, – dari mīlestībā un nekļūdīsies.

Un mēs noteikti tiksim galā. Un sanāks arvien labāk, jo cerība nemaldina, un mīlestība nepieviļ.

Atšķirībā no…

Irina Lukjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu šajā pasaulē

Acs 2020. janv

Tajā, ko tu uzskati par savu personību patiesībā nav nekā personīga.
Tava personība atnāca pie tevis no ārpuses.
Kā tikko tu piedzimi, tev no visām pusēm sāka paziņot: kas tu esi un kā tevi sauc.
Tevi uz visiem laikiem piesēja pie kopīgās koordināšu sistēmas, telpas un laika, tev pavēstīja tavu vēsturi un tavu reliģiju un visbeidzot tev paziņoja par to, ka sabiedrībai ir zināmas gaidas attiecībā uz tevi un tavu nākotni.
Un no tā brīža sākās tava ikdienišķā spēle atbilstoši visam tam, un tavi centieni, lai ko tas nemaksātu, attaisnot šīs cerības un gaidas un piedevām uztraukums par to, lai nevienam neliktu vilties.
Tu uzzināji noteikumus, saņēmi pirmos apbalvojumus un izbaudīji pirmos pārmetumus.
Pamazām tu aizrāvies ar savu spēli tā, ka tā kļuva par tavu Es.
Tad, lūk, zini: tevi iemainīja. Tu neesi īsts!
– Kur tad palika īstais Es? Kur man to meklēt?
– Viņš ir Tevī. Tieši viņš šobrīd to jautā. Viņam vēl joprojām nav vārda, nav biogrāfijas, nav pacēlumu un kritienu, ienākumu un zaudējumu.
Viņš nekad neko nav spēlējis. Viņš vienmēr ir bijis un paliek pats.
Viņš nekad nav juties atdalīts no pasaules, atkarīgs no citiem vai galvenais kādam.
Tos īsos brīžus, kad kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ tev izdevās aizmirst par savu spēli, tu kļuvi īsts. Tu juties laimīgs. Tu biji spējīgs patiesi mīlēt.
Tev nevajag sevi meklēt. Tev vienkārši jāpārstāj domāt par to, ka tava atbilstības spēle arī esi Tu.
Tev jāsaprot, ka šajā neprātīgajā spēlē nav un nevar būt uzvarētaju. Visi, kuri to spēlē vienmēr zaudē. Zaudē paši sevi.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Bildītē Elizabete, īsta💛

Aizskart māti – aizliegts!

0000

Diezgan ātri pēc bērna piedzimšanas māte pirmo reizi izdzird to, ka viņa ir slikta māte. Tēvu tracina tas, ka bērns bļauj, naktīs neguļ, māte nepaņem viņu uz rokām, liek sev blakus gulēt vai iet gulēt pie bērna, ka viņa nervozē par katru  sīkumu un dzīvoklī nav kārtības. Visu dienu sēdējusi mājās – un ko darīusi? Vai tad grūti bija visu satīrīt? Pēc tam pieslēdzas vecmāmiņas: baro ne tā, nekāda režīma nav, pārāk maz sodi, pārāk daudz atļauj, pārāk maz mīli, pārāk maz šūpo uz rokām – viss ir nepareizi!
Pēc tam uzstājas vecāki smilšu kastē, kaimiņu tantes un bērnudārzu audzinātājas. Par ārstiem nemaz nerunāsim – par ko jūs, māte, vispār domājāt, gribat savu bērnu pazaudēt? Jā, protams, no pašas dzimšanas par to vien domāju un tas ir mans mērķis!

Uz to brīdi, kad bērns dosies uz skolu, viņa māte jau saraujas ik brīdi, kad kāds vēršas pie viņas, saraujas, gaidot nākamo sitienu, gatava nekavējoties paslēpt bērnu aiz muguras un pagriezties ar seju pret briesmām, atiežot zobus kā vilcene, iedzīta stūrī. Bet pēc tam, savam vilcēnam sarīkos tādu brāzienu, ka maz neliksies. Cik ilgi vēl man dēļ tevis būs jāsarkst un jābālē?

Skolā, pilnīgi skaidrs, ka tur nu neko nomierinošu mātei neviens neteiks, tikai to, ka ar bērnu ir jānodarbojas, ka ar viņu kopā jādara mājas darbi, ka viņam jāpaskaidro, kā pareizi jāuzvedas, pieprasīs, lai viņa izdarītu tā, ka klasē viņas bērnu vispār nedzird – tā, it kā viņai būtu tālvadības pults, ar kuras palīdzību sekot savai atvasei ikdienas gaitās. Skolai beidzoties, viņa noteikti uzzinās, ka viņas bērns ir nekam nederīgs, ka eksāmenus noteikti nenoliks un tādu pat par sētnieku neņems, vienu vārdu sakot, pilnīgs pedagoģiskais krahs. Mājās tēvs ir pilnīgi pārliecināts, ka māte sabojājusi bērnu ar savu pārāk bezzobaino audzināšanu un vecmāmiņas ir pārliecinātas, ka viņa to pat nebaro.

Krievija (domāju – arī Latvija neatpaliek) — ir bērniem nedraudzīga valsts. Atpūtā, transportā, ceļā, uz ielas mātes virzienā vērsti līdzpilsoņu stingrie skati, tie jebkurā brīdīi gatavi dot didaktiskus padomus bērnu audzināšanā. Arī baznīcā nav ne par kapeiku vieglāk. Tur niķīgus bērnus nemīl, pasarg Dievs, ja viņš lūgšanu laikā mēģinās pastaigāties pa dievnamu vai neklausīsies macītāja sprediķi..

Kaut gan, es zinu vienu baznīcu, kur bērnus, kuri jau spējīgi nostāvēt mierīgi, lūgšanu laikā uzaicina stāvēt priekšā citiem un nekarāties mātei kaklā. Tur viņi redz ne tikai cilvēku muguras, bet to, kā dzied, kā lasa lūgšanas, ko dara Svētais Tēvs….Kurš piekusis, var aiziet palīgā sakārtot sveces pie svētbildēm, vai arī atsēsties uz soliņa. Tur ir sieviņas, kas palīdz piekusušai mātei viņas bērnu paturēt uz rokām, vai iziet pastaigāties baznīcas pagalmā.

Zinu skolotāju, kura klases sapulcē divas stundas vecākiem stāsta par to, cik labi ir viņu bērni, kādi viņiem sasniegumi, cik viņi talantīgi un cik labi ir viņus mācīt. Pēc tās sapulces vecāki bija tik pārsteigti, ka mājupceļā pat nopirka torti, lai to nosvinētu.

Es redzēju sievieti, kura lidmašīnā vienkārši paņēma četrgadīgu, nepārtraukti čīkstošu bērnu no kādas pārgurušas mātes un visu lidojuma laiku ar to kopā zīmēja dzīvnieciņus, lasīja pasakas un spēlēja pirkstu spēles — un atļāva mammai nedaudz pagulēt, bet kaimiņiem – lidot klusumā. 

Redzēju vēl kādu sievieti, kuras krēslu lidojuma laikā spārdīja mazs puika un tā vietā, lai pagrieztos un pateiktu sakramentālo frāzi: “Kundze, nomieriniet reiz savu bērnu!” pateica: ” Bērniņ, tu spārdi manu muguru, tas nav patīkami, lūdzu, nedari tā!”

Reiz es braucu mājās maršrutniekā un man pie rokas bija soma – lācis. Man pretī sēdēja piecagdīga meitenīte. Protams, viņai bija garlaicīgi – bērns šūpoja kājas, kratījās, visu laiku mammai uzdeva jautājumus, bakstīja kaimiņus. Kad lācis viņai pamāja ar ķepu, meitēns no brīnumiem palika vaļā muti. Mēs visu ceļu spēlējāmies, bet mamma neuzticīgi skatījās manā virzīenā, gatava jebkurā brīdī paķert bērnu un mest lāci manā virzienā, liekot meitai sēdēt mierīgi, nekustīgi un nograuzt ikvienu, kas kaut ko mēģinās viņai pateikt. Tas jau ir nosacīts reflekss, ieradums, negaidīt no apkārtējiem neko labu.

Es atceros kā mana vecmāmiņa un vectētiņš paņēma manu naktī raudošo bērnu, vienkārši pasakot “paguli, meitiņ”, kaut arī nākamajā rītā viņiem vajadzēja iet uz darbu; kā vīrs neļāva algebrai “nograuzt” mūs ar bērnu, fiksi-ātri un jautri pabeidzot uzdevumus bez manis, Kā mani atbalstīja un palīdzēja mani kolēģi, mājinieki, draudzenes, kad bērni bija maziņi.

Es atceros ceļa biedreni, ar kuru kopā braucām vilcienā un kura mierīgi piecieta manas trīsgadīgās meitas bļaustīšanos naktī. Pārdevēju, kura viņai uzdāvināja banānu, kad mūsu reiss kavējās 18 stundas un mans bērns lodes ātrumā dzenājās no viena lidostas gala uz otru. Ar pateicību atceros tos labos cilvēkus, kuri palīdzēja pacelt bērna apgāzušos ratus, palaida bez rindas sabiedriskajā tualetē, pasniedza kabtaslakatiņus uz ielas, kad bērnam pa degunu tecēja asinis, tāpat vien dāvināja balonus, smīdināja, kad viņš raudāja. Un man vienmēr šķiet, ka man šī labestība jāsniedz arī citiem cilvēkiem.

Katrai mammai ir grūti. Viņa ne visu prot un zin, viņa nevienmēr ir sasniegusi to psiholoģisko briedumu un pārliecību par sevi, kas ļauj jebkurā krīzes situācijā saglabāt mieru un pieņemt pareizos lēmumus. Mamma kļūdās, nodarbojoties ar pašu galveno, svarīgāko lietu un savu galveno cilvēku – bērnu. Viņa to visu redz un nezin, kā to izlabot. Viņai jau tā šķiet, ka dara visu nepareizi; viņa dvēselē ir perfekcionists un grib visu izdarīt ideāli, bet nesanāk ideāli. Un tad viņa, kā nogrēkojies bērns gaida atkal kārtējo divnieku. Nevajag viņu vēl “piebeigt”.

Dažkārt vajag viņu atbalstīt, ar labu vārdu, paslavēt, ka viņas bērns progresē, pateikt ko labu, neuzbāzīgi piedāvāt palīdzību. Un nesteigties nosodīt viņu, bakstīt ar pirkstu, audzināt un dot padomus. Bet, ja žēlojas – labāk uzklausīt nevis pamācīt. Ja raud – apskaut un pažēlot.

Tāpēc, ka viņa ir māte un dara pasaulē grūtāko, nepateicīgāko, bet vajadzīgāko darbu. Darbu, par kuru neslavē, nemaksā, nepaaugstina amatā un nedod nekādas atlaides.  Darbu, kurā ir tik daudz neveiksmju, kritienu un kļūdu un pārāk bieži šķiet, ka neko tā arī neesi sasniegusi.

Var arī neslavēt, nepalīdzēt, neizklaidēt svešus bērnus, nespēlēties ar viņiem, neteikt labus vardus. Vienkārši nevajag aizskart katrā izdevīgākajā brīdī un uz katra soļa. Un tas jau būs milzīgs atvieglojums.

Autors: Irina Lukjanova
Avots: AdMe.ru

P.S. Es lasīju šo rakstu un tas mani “aizķēra” līdz asarām. Man ir četri bērni un visspilgtāk es atceros laiku, kas notika, kad piedzima mans pirmais dēls. Jau, pārnākot no dzemdību nama, ar pumpām, kas radušās stafilokoka infekcijas rezultātā, pirmais ģimenes ārstes apmeklējums mājās beidzās ar asarām, jo viņa atzīmēja, ka es neesmu izvārījusi autiņus un tāpēc bērnam ir pumpas. Es vairākas naktis, raudot sēdēju pie viņa gultiņas un domāju, ka tās ir beigas.

Pēc pāris mēnešiem, kad “uzleca” pirmā nopietnā temperatūra, es zvanīju ātrajiem un tad, kad tie atbrauca – ārste mani izrāja, ka esmu novedusi bērnu gandrīz līdz krampjiem. Un es jutos tik vainīga. Un tā – nebeidzami daudz reizes, dažādās situācijās, bērnudārzā, skolā, uz ielas… Tā vietā, lai izjustu prieku, ka es tieku galā ar saviem pienākumiem, man šķita, ka esmu nekam nederīga mamma. Kad piedzima dvīņi, es biju jau rūdīta, ar kārtīgām bruņām un jau citu mugurkaulu: un vienkārši nepiegriezu šīm runām un aizradījumiem nekādu vērību – taču vēl tagad atceros savus pirmos gadus mātes lomā un man pa kauliem skrien šermuļi. Jā, es nebiju pieredzējusi, bet savus bērnus vienmēr esmu mīlējusi un viņiem neko sliktu neesmu vēlējusi.

Tad kāpēc mēs pašas,  gadiem ejot, aizmirstam to, kā pašas jutāmies tad, kad berni bija maziņi un dažkārt arī cenšamies iegriezt kādai jaunajai māmiņai par to, ka ar viņu notiek tas pats, kas notika ar mums?

Jāmācās! Vēl ļoti daudz dzīvē jāmācās!

Tulkoja: Ginta FS

Oho, atkal francūzietes!

gimene7

9 franču strādājošo mammu principi!!!

Visi, kam ir bērni, sapņo par to, lai tie gulētu naktīs, nerīkotu histērijas tad, kad viņiem saka “nē”, pieklājīgi uzvestos sabiedrībā, ar apetīti ēstu ēdienu, ko viņiem dodam. Un, protams, būtu labi, ja visu to darītu patstāvīgi, nevis mammas stingrajā vadībā. Tāpēc, ka mammai laiks doties uz darbu, vai arī viņa jau strādā, vai arī nekad nav pametusi savu darbu.

Amerikāņu rakstniece Pamela Drukermane savā bestsellerā “Franču bērni nespļaudās par ēdienu” ļoti pamatoti ir pierādījusi to, ka franču bērnu audzināšanas metodes lieliski palīdz tikt galā ar lielāko daļu mūsdienu vecāku murgu. Viņa noformulēja 9 svarīgākos francūžu bērnu audzināšanas principus – tieši strādājošajām mammām.

1. noteikums: ideālu mammu nav

Strādājoša mamma vienmēr cenšas aptvert neaptveramo: būt ideāla mamma un vienlaicīgi, veidot veiksmīgu karjeru. Faktiski viņa strādā divās maiņās — ofisā un mājās. Droši vien visām strādājošajām mammām šīs sajūtas ir labi pazīstamas.

Tad, lūk,francūzietēm ir teiciens: “Ideālu mammu nav.” Un nav nekādas vajadzības būt ideālai. Un tā ir svarīgākā un pati galvenā ideja.

Un vēl, neuztveriet bērna bērnību kā maratona startu, kura finišs — bērna iestāšanās universitātē. Arī francūži pilnīgi noteikti vēlas, lai viņu bērni būtu veiksmīgi, taču viņi necenšas vakaros pēc darba piespiest bērnu tūkstošjūdžu soļiem veikt dabīgos attīstības etapus. Piemēram: nemāca lasīt un rakstīt līdz sešu gadu vecumam. Franču mammas uzskata, ka daudz svarīgāk līdz skolai ieaudzināt bērnā tādas prasmes kā: uzmanības koncentrēšana, komunikācija un paškontrole. Pirmkārt, tas neprasa speciāli tam veltītu laiku, bet ir neatņemama audzināšanas sastāvdaļa. Otrkārt: tieši šīs spējas, un ne varēšana trīs gados skaitīt līdz 100 un atpakaļ, izveido pamatīgu bāzi tam, lai bērns būtu veiksmīgs mācībās.

2. noteikums: jums vienmēr jābūt savam ienākumu avotam

Amerikā ir pieņemts ticēt burvju pasakai par brīnišķīgu laulību kā sinonīmu mierīgai, bezrūpīgai dzīvei. Galvenais — veiksmīgi apprecēties un iegūt sev vīru ar stabiliem ienākumiem un tad jau var arī nestrādāt. Francijā tā nav.

Franču mammas ir pārliecinātas, ka sievietēm noteikti ir vajadzīgs savs ienākumu avots. Pat tad, ja viņu laulība ir veiksmīga un vīrs pelna lielu un labu naudu. Ir ļoti svarīgi, lai viņai būtu profesija, darbs un jebkurš stabils ienākumu avots. Savai drošībai. Un viņas uzskata, ka tas ir ļoti svarīgi tieši bērna dēļ.

Francūzietes ļoti ātri pēc dzemdībām dodas darbā, jo viņām skaidri ir jāzin, ka arī tad, ja kas notiks un nāksies bērnu audzināt vienai, viņai būs ienākumi. Šī nostāja ir gluži pragmatiska un taja nav ne pilītes franču romantikas, toties tā ļoti palīdz dzīvot.

3. noteikums: nedrīkst veltīt savu dzīvi tikai bērnam

Mātes rūpes pār bērniem ir lieliska ilustrācija bezgalības principam. Mēs vienmēr centīsimies viņiem palīdzēt. Tas ir tāds labprātīgs, mūžīgs upuris.

Taču franču kultūras pamatā ir ļoti svarīga ideja: jebkuram cilvēkam (īpaši vecākiem) ir vajadzīgs laiks un telpa, kas pieder pašiem.

Pie kam, tas tiek izdalīts ne balstoties uz principu: “kas paliek pāri” un ne: ja es izdarīšu bērniem to un to, tad viņi man un tad varbūt es vēlāk atļaušos sev…. Vai arī: tikai tad, kad es bērnam izdarīšu visu iespējamo, tad es atļaušos sev… Nē, nekadā gadījumā!

Lai ģimenē uzturētu līdzsvaru, ir ļoti svarīgi, lai kāda daļa dzīves būtu tikai jūsējā. Tas var būt darbs, kaut gan – nav obligāti. Tā var būt jebkura jūu aizraušanās, hobijs, tikšanas ar draugiem — vienalga kas, kaut vai orhideju audzēšana. Francūži ir pārliecināti, ka, ja jūs visu savu laiku veltāt bērniem, ja jūsu pasaule griežas tikai ap viņu, tas ir ļoti bīstami pirmkārt pašam bērnam. 

4. noteikums: laiku pa laikam attālinoties no bērna jūs kļūstat arvien labāka māte

Ja bērns pieradīs, ka jūs vienmēr esat viņam blakus, un visu laiku esat iesaistīta it visās viņa darbībās, katru sekundi esat ar viņu, viņš neiemācīsies būt patstāvīgs. Vēl vairāk – viņš neiemācīsies būt uzmanīgs pret citiem cilvēkiem, neiemācīsies ievērot viņu vajadzības, neiemācīsies līdzpārdzīvot.

Ikviena francūiete intuitīvi jūt: laiku pa laikam nedaudz attālinoties no bērna, viņa tam dara tikai labu.

Ir ļoti svarīgi saprast, ka tā nav kaut kāda radikāla pozīcija. Jūs nepiesauc momentā pamest bērnu, aizbraukt uz trīs nedēļām uz spa-kūrortu, nodarboties tikai ar sevi un nedomāt par bērnu. Runa ir par to, ka mierīgi pieņemt domu, ka tad, ja jūs visu savu laiku pavadat ar kādu cilvēku — nav svarīgi, cik ļoti jūs viens otru dievinat, — jūs vienalga agri vai vēlu sāksiet viens otru kaitināt. Un tas nav attiecināms tikai uz mammu, bet arī uz bērnu.

5. noteikums: aizmirstiet par vainas apziņu

Nav nekādas jēgas tam, ka nemitīgi izjūtat vainas apziņu sava bērna priekšā – par to, ka stradājat un neveltat viņam pietiekami daudz laika. Tās ir destruktīvas sajūtas, kas vienalga neko nemainīs. Jums vienalga neatradīsies lieks laiks, ko pavadīt kopā ar bērnu.Galvenais, ko varat darīt – būt pa īstam kopā ar savu bērnu brīvajā laikā – ne vienkārši būt blakus pastaigā, runājot pa telefonu ar draudzeni, bet – būt kopā.

Kad esat darbā, nav nekādas vajadzības visu laiku uztraukties par bērnu. Jūs taču neesat tikai māte, bet arī kolēģe, draudzene, sieva. Vienīgais, ko patiešām esat parādā savam bērnam – būt mierīgai, būt šeit un tagad brīžos, kad esat kopā.

Un vēl, audziniet savos bērnos pacietību, nav vērts domāt, ka tā ir iedzimta īpašība. Francūži pacietību uztver kā muskuli, kuru vajag trenēt, pie kam jau no agra vecuma. Neleciet no galda, ja jūs strādājat,  bet bērns prasa paskatīties, kādu mājiņu no klucīšiem viņš uzcēlis. Maigi paskaidrojiet mazulim, ko jūs darāt un palūdziet nedaudz uzgaidīt. Sākumā viņš varēs nogaidīt dažas sekundes, vēlāk – jau minūtes. Viņš iemācīsies izklaidēt sevi pats un rotaļāties patstāvīgi un pats tiks galā ar savu vilšanos, ka viss nenotiek tā kā viņam gribās un uzreiz.

Šī mācība bērnam ir ļoti svarīga, tā uzskata francūži, jo tikai tā bērns uzzinās, ka viņš nav Visuma centrs un iemācīsies pieaugt.

6. noteikums: nekļūstiet par “mammu – taksi”

Šis noteikums tieši saistīts ar iepriekšējo. Necentieties savu “nebūšanu” klāt savam bērnam aizstāt ar ārkārtīgi lielu daudzumu dažādiem pulciņiem un izklaidēm.

Parīzietes, kad izvēlās ārpusskolas pulciņus saviem bērniem, vienmēr izvērtē, kā tie iespaidos viņu personīgās dzīves kvalitāti!!!!!!!!!!!!!!

Mammu, kura visu dienu vadā savu bērnu no viena pulciņa uz otru, Francijā nekad nenosauks par pašaizliedzīgu. Vēl jo vairāk, ja to darot viņa kaitē savam darbam. Par tadu mamu teiks, ka viņa pilnīgi ir zaudējusi līdzsvara sajūtu. Un arī bērniem šāda veida upurēšanās nav vajadzīga. Protams, bērnam ir ļoti svarīgi iet uz baseinu vai uz mūzikas nodarbībām, vai sportu, taču pilnīgi noteikti ir jāatstāj laiks, ko bērni pavada patstāvīgi savās mājās. Lieka psiholoģiska un fiziska slodze par labu nenāk.

7. noteikums: vecāku attiecībās ir daļa, kurā bērns nepiedalās

Nekad neaizmirstiet, ka ģimenes pamatā ir laulātais pāris.

Vienmēr atrodiet laiku lai pabūtu divatā ar vīru.

Francijā visa vecāku teritorija bērnam pieder tikai pirmos trīs mēnešus. Pēc prezidenta laika analoģijas šis periods saucās “pirmās simts dienas”. Šajā laikā bērns var gulēt vecaku istabā vai pat vecāku gultā. Taču pēc tam, bērnu pieradina gulēt savā gultiņā un savā istabā.

Jūsu guļamistabai jābūt tai vietai, kurā esat divatā un kas pieder tikai jums. Bērni nedrīkst traucēt vecākus, kad vien viņiem iegribās. Bērnam skaidri jāzin — vecākiem ir daļa dzīves, kurā viņš nepiedalās.

8. noteikums: vakars — pieaugušo laiks, viena brīvdiena nedēļā — jūsu «medus brīvdiena»

Vairums franču vecāku izbrīvē sev vienu brīvdienu mēnesī, kad laiks ir tikai diviem vien. Tad tiek atlikti visi darbi, bērni aizsūtīti pie vecākiem vai ar auklītēm. Ne darbs, ne bērni šajās brīvdienās nepiedalās. Vārtieties pa gultu, atpūšaties laukos, brokastojiet ilgi un mierīgi, skatieties kino, dariet visu, ko citās dienās nevarat izdarīt. Un galvenais šajā sakarā neizjūtiet vainas apziņu un sirdsapziņas pārmetumus. Tas ir pilnīgi normāls mīlošu vecāku laika pavadīšanas veids.

Pārēja laikā franču vecāki ļoti stingri skatās, lai bērni laikā ietu gulēt. Pēc vakara pasaciņas vai šūpļa dziesmas vienā un tajā pašā laikā bērnam jābūt gultā. «Pieaugušo laiks» — tā ir cilvēka bāzes nepieciešamība un vecāku tiesības, ja tā vēlaties.

Francūži uzskata, ka laimīgas ģimenes pamats ir laimīgi un mīloši vecaki.

No sirds to paskaidrojiet saviem bērniem un viņi to sapratīs un pieņems.

9. noteikums: jūs esat boss

Iespējams, tas ir pats grūtākais no noteikumiem.

Apzināties un pieņemt to, ka jūs esat boss. Ne – diktators, bet boss.

Tas ir atšķirīgi. Jūs bērniem dodat pietiekami daudz brīvības, tur, kur tas ir iespējams, jūs rēķinaties ar viņu viedokli un vēlmēm, bet lēmumus pieņemat jūs. Atcerieties par to! Jūsu ģimenes piramīdas virsotnē esat tieši jūs. Ne bērni, ne aukles ne jūsu vecāki.

Protams, tas nav viegli, bet bērni labāk attīstās tieši skaidri noteiktās robežās. Viņi jūtas daudz mierīgāki un līdzsvarotāki un drošāki, kad pie kuģa stūres ir pieaugušie. Iemācieties atslēgas momentos pateikt skaidru “nē”. iemācieties stingri pateikt bērniem to, ko jūs tagad darīsiet. Un uzreiz sapratīsiet, kad jums tas izdosies – jūs momentā sajutīsieties kā boss.

http://lady.tut.by

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Es ļoti priecājos, ka atradu šo rakstu, jo vēl vakar vakarā, pēc nēsāšanās ar bērniem pa treniņiem un dejām, sapratu to, ka kaut kas nav kārtībā. Pēc tam, runājām ar “meitenēm” par šo “neesmu ideāla mamma, šausmas, ko darīt” – un, re, šodien atbilde tieši laikā. Nomierinaties, meitenes – mammas, viss ar mums ir kārtībā. Vēl tikai piekoriģēt dažus punktus un esam francūziete 😉

Skolotāj!

skola

Reiz kādas Minesotas skolas matemātikas skolotāja deva saviem skolēniem uzdevumu: uzrakstīt klasesbiedru sarakstu, padomāt, kas visvairāk patīk katrā no klasesbiedriem un ierakstīt šo rakstura īpašību pretim viņa vārdam. Mācību stundas beigās viņa savāca sarakstus. Tas bija piektdienā.

Brīvdienās viņa apstrādāja rezultātus un pirmdienā katram skolniekam iedeva lapu, uz kuras bija pārskaitītas visas tās labās īpašības, ko bija pamanījuši klases biedri.

Bērni lasīja un klusumā dzirdami bija tikai čuksti: «Vai tiešām tas viss par mani? Es nemaz nezināju, ka mani tā mīl!». Viņi klasē neapsprieda rezultatus, taču skolotāja zināja, ka panākusi savu mērķi. Viņas skolnieki bija noticējuši sev.

Pēc daudziem gadiem viens no skolniekiem gāja bojā Vjetnamā. Viņu apglabāja dzimtenē – Minesotā. No viņa bija atnākuši atvadīties draugi, klasesbiedri un skolotāji. Bēru mielastā viņa tēvs pienāca pie matemātikas skolotājas:

— Es vēlos jums ko parādīt. — No maka viņš izvilka salocītu un locījuma vietās nobružātu lapu. Bija redzams, ka tā daudzas reizes pārlasīta. — To atrada mana dēla mantās. Viņš no šīs lapas nekad nešķīrās. Vai atpazīstat?

Viņs pastiepa papīru skolotājai. Tas bija labo īpašību saraksts, kuras pamanīja viņā klasesbiedri.

— Liels jums paldies, — teica puiša māte. — Mūsu dēlam šis papīrs bija ļoti svarīgs.

Un te notika brīnums: viens aiz otra klasesbiedri vilka ārā tādus pat labo īpašību sarakstus. Viņi tos diendienā nēsāja līdzi savos makos, glabāja ģimenes albumos.

Vai tad ko tādu var aizmirst un pazaudēt?
Avots:http://pritchi.ru/

Tulkoja: Ginta FS