Ierocis pret skaudību

selfie53

Gadās, ka tu ej pa ielu un ceļā satiec neaprakstāma skaistuma sievieti – brīnišķīgi ģērbtu, ar trim maziem bērniņiem  pie rokas. Bet tev vēl ir tikai divdesmit gadu, un jau džinsos neskaitāmi liekie kilogrami, galvā atomsprādziens un sakaltusi tuša kumodē.

Un te nu tarakāni galvā nervozi izskrien no savām aliņām un sākas uzbrukums. Kauja jau sākotnēji nevienlīdzīga, jo mēs gadu gadiem saudzīgi esam sakrāmējuši savā atmiņu lādītē visus savus kompleksus un neapmierinātību. Šahs un mats. Garastāvoklis nulle, pilnībā gaisā izkūpējusi pašapziņa un viss negatīva lādiņš tūliņ, tūliņ trāpīs pašiem tuvākajiem. Neizbēgami.

Taču es atklāšu noslēpumu. Pavisam izvairīties no skaudības ir neiespējami. Var paiet gadi, cenšoties pieņemt sevi tādu, kāds esmu un kādu mani radījis Dievs. Taču ir viens lielisks paņēmiens, kas apmāna tos indētājus, kas apēd mūsu pārliecību par sevi.

Skaties! Kad tu izjūti vilšanos sevī, tu aizveries. Diez vai kāds cilvēks pieies tev klāt un tieši pateiks: “Ai, es esmu tāds neveiksminieks un kā es tevi apskaužu!” Skaudība ir klusa, kareivīga un nerunīga. Taču, ja mēs sāksim par to runāt, tā paslēpsies un aizbēgs. Tikai runāt vajag ne par sajūtām, bet to, kas tik ļoti pievērsa mūsu uzmanību.

Pamēģini kaut reizi no sirds pateikt komplimentu tam cilvēkam, kuru tu apskaud. Pasaki, ka tu sajūsminies par viņa frizūru, matiem, kleitu, aromātu – vienalga ko. Un paseko savām sajūtām. No skaudības nepaliks ne miņas.

Personīgi es šo metodi pastāvīgi izmantoju daudzu gadu garumā, kamēr sapratu, ka es vairs nevienu neskaužu… vispār. Ja kāds arī man atgādināja par maniem trūkumiem, es šim cilvēkam teicu komplimentus. Tā es izdalīju pa vismaz desmit komplimentiem dienā. Un biju ļoti laimīga. Un vēl joprojām esmu.

Un tādā veidā tu ne tikai atbrīvojies no saviem kompleksiem, bet tajā pat laikā pievelc to, ko pats vēlies. Tu izjūti pozitīvas emocijas pret kādu no objektiem un to arī savā dzīvē pievelc. Savukārt, ja izjūti skumjas un vilšanos pret to pašu objektu, tad attālini to.

Reiz manā dzīvē notika interesants piedzīvojums. Austrālijā pateikt vai saņemt komplimentu ir ierasta lieta. Tur ievēro visu: frizūru, kurpes, somiņu, smaržas, pat zobus. Es jau esmu pie tā pieradusi un sniedzu komplimentus uz visām pusēm. Atbraukusi Maskavā, kādā no supermārketiem ieraudzīju jocīgu skatu. No pielaikošanas kabīnes iznāk meitene skaistā kleitā un sāk grozīties spoguļa priekšā. Tipiska “pīļu lūpiņu” pārstāve. Tā pagrozījās, šitā. Rinda uz pielaikošanas kabīnēm milzīga, kādi 20 cilvēki. Visi klusiņām sāk burkšķēt, metot niknus skatienus meitenes virzienā. Bet viņa tupina grozīties un fotogrāfet sevi telefonā, nepievēršot nekādu uzmanību pārējo rindā gaidītāju replikām.
Todien es ļoti steidzos un nolēmu paātrināt procesu ar savu vareno ieroci. Es piegāju meitenei klāt un teicu, ka viņa izskatās vienkarši dievīgi (un tā arī bija), lai droši pērk to kleitu, pat nedomājot. It kā bezkaunīgā, kā sākumā sķita, meitene, samulsusi kā lode ielidoja kabīnē. Pēc minūtes jau bija pie kases un rinda sakustējās.

Labestība atbruņo. Atbrīvoties no saviem kompleksiem var tikai caur labām un pozitīvām emocijām. Naids, dusmas, aizkaitinātība un skaudība nespēj pretoties augstsirdības izpausmēm. Komplimenti strādā lieliski. Tev, cilvēkiem, Dievam. Dāvā tos visiem, kuri tev iepatīkas. Nekautrējies. Skaties uz cilvēkiem, priecājies un apbrīno tos, dāvā lielisku garastāvokli! Dalies mīlestībā. Dalies ar smaidu un tas viss atgriezīsies!

Autors: Tatjana Rumjanceva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Rūmī atbild skolniekiem

57471955_2327649687256758_6874524817186357248_o

— Kas ir inde?
— Inde ir viss, kas pārsniedz tavas vajadzības. Par indi var kļūt spēks, bagātība, ego vēlmes, skopums, slinkums, ambīcijas, jebkas…

— Kas ir bailes?
— Bailes ir nenoteiktības nepieņemšana. Ja mēs šo nenoteiktību pieņemam, tā kļūst par piedzīvojumu.

— Kas ir skaudība?
— Skaudība ir labestības nepieņemšana citos. Ja mēs pieņemsim labestību citos, skaudība kļūs par iedvesmu.

— Kas ir dusmas?
— Dusmas ir to lietu nepieņemšana, kuras atrodas ārpus mūsu kontroles. Ja mēs to pieņemsim, tās kļūs par lēnprātību.

— Kas ir naids?
— Naids nozīmē nepieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir. Ja mēs pieņemsim cilvēku bez jebkādiem nosacījumiem, naids pārvērtīsies Mīlestībā.

Rūmī
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tiešām?

zimejums al-molo

Bieži vien mēs ar īpašu degsmi turamies pie tām pārliecībām, kuras nestrādā – vēl vairāk, padara mūs vientuļus un nelaimīgus. “Nedrīkst atvērties. Nedrīkst uzticēties!” Bet tu pats vēlies komunicēt ar aizvērtiem un skeptiskiem cilvēkiem, kuri nevienam neuzticās?

“Jābūt maitai!” Tev patīk, ka tā izturas pret tevi, kā pret maitu? “Strīdēties ir veselīgi!” Vai tiešām tev patīk, ka uz tevi kliedz? “Tikai nevajag attiecībās pazaudēt sevi!” Vai tiešām tu esi tik laimīgs, kad partneris pret tevi izturas rezervēti, it kā cenšoties attiecībās sevi pietaupīt un nepazaudēt?

Zini, kas par lietu? Mums, labajiem, maigajiem, jutīgajiem un tā tālāk cilvēkiem, ir pavisam stulba maniere apskaust rupjos un bezjūtīgos. Mums laikam šķiet, ka viņiem ir daudz vieglāk dzīvot. Taču tas tā nav!
Ja nu mums ir vērts kaut ko trenēties, tad tas ir kļūt vēl labestīgākiem, siltākiem, maigākiem un vēl vairāk uzticēties un ticēt sev. Uzskatīt pašas labākās cilvēka īpašības par vājībām ir gaužām muļķīgi.

Aleksandrs Ivanovs
Tulkoja: Ginta FS

Rozā kleita

roza kleita

Viena meitenīte atnāca uz bērnudārzu sapucējusies.
Pirmo reizi. Viņai bija tikai mamma un dzīvoja viņas trūcīgi. Un nezin kāpēc šai meitenītei, Eļai, vienmēr skuva matus – pavisam, un viņa vienmēr nēsāja tīru, baltu lakatiņu. Bet jaunā kleita bija rozā, es ļoti labi to atceros: no rozā flaneļa, ar apaļu krādziņu un uz krūtīm piešūtas trīs kruzuļainas baltas lentītes. Un uz aprocēm baltas podziņas. Ļoti skaista kleita.
Kad mēs likāmies gulēt diendusu, tajā laikā bija salokāmās gultiņas, Eļa pamanījās iesprukt zem segas kleitu nenovilkusi. Ja audzinātāja to būtu redzējusi, viņa noteikti meiteni sarātu.
Es sapratu, kāpēc meitenīte tā izdarīja, un jūs arī droši vien sapratāt – viņa vienkārši negribēja vilkt nost tik skaistu kleitu. Kā princesei. Visiem taču ir pilnīgi skaidrs, ka princeses valkā skaistas rozā flaneļa kleitas. Un skaisti tajā staigā un dejo. “Češkās” un rozā kleitā, kā Eļa mūzikas stundā. Izskatījās, ka viņa pati ir kļuvusi gluži rozā no laimes! Ļoti skaista. Tajā laikā mums bija apmēram četri gadi.
Bet pēc tam pastaigas laikā viena meitene ņēma un no visa spēka Eļu pagrūda. Tieši netīrumos. Un viss. Kleita nosmērējās, sānos padusē saplīsa – tāds liels caurums. Un netīrumi…. Un šī klusā meitenīte klusītiņām raudāja. Visa seja viņai bija melnās, netīrās strīpās; bet lakatiņš noslīdējis no gludi skūtās galvas. Un pāri darītāja apsaukāja Eļu – “plikpaurainā telotāja!” Tā bija audzinātājas meita. Un viņa bieži darīja pāri citiem bērniem. Es arī raudāju. Mēs taču tad vēl pavisam maziņas bijām. Neaizsargātas.
Tad, lūk. Kad kāds uzbrūk otram, apvainojot to lepnībā un indīgi saka: “noņem kroni”, – es uzreiz atceros šo notikumu. Parasti lepnībā apvaino tie, kuru ķēris vēl lielāks grēks – skaudība. Melna skaudība, kas liek sabojāt otra rozā kleitu. Un grūst netīumos “tēlotāju” vienkārši par to, ka tā uzvilkusi skaistu rozā flaneļa kleitu. Un uzdrošinājusies par to priecāties.

Mēs jau sen vairs neesam maziņas. Bet kāda vēl joprojām staigā rozā. Bet cita – melnā. Dvēselei arī ir apģērbs – un mēs to ļoti labi redzam. Un arī kroni nevajag noņemt pēc skaudīgo piprasījuma; ja reiz viņi to redz – tātad tas arī patiesībā tur ir….
Autors: Anna Kirjanova
Tulkojums: Ginta Filia Solis

Mātes naids – tā ir skaudība

mate meita2

Ir grūti noticēt naidam un skaudībai. Tā ir tumša un noslēpumaina tēma. Par to maz runā – nav pieņemts par to runāt.

Kādai meitenei mamma ļoti daudz ko teica. Aizvainojošu. Aizskarošu. Noniecināja visus meitas panākumus. Sakot: tā ir īslaicīga parādība. Tev vienalga nekas nesanāks. Izteica dzēlīgas piezīmes par meitas ārējo izskatu. Protams, viņa to darīja tāpec, ka mīlēja savu meitu. Audzinošos nolūkos – tā viņa paskaidroja savu rīcību. Kamēr vienreiz savu paklausīgo un kautrīgo meitu noveda līdz histērijai.

Nepelnīts, slepens naids – tā vienmēr ir skaudība

Meita nopirka sev kleitu. Pati nopelnīja naudu un nopirka. Skaista kleita. Bet mamma teica, ka kleita nepiestāv pie neglītām kājām un neesoša vidukļa. Un, vispār, ko mainīs kleita? Tā tāpat nespēs sakārtot personīgo dzīvi. Nekas nesanāks, kaut tu ūdeļādās ietērptos.

Un meita sāka raudāt un iekliedzās: “Mammu, par ko tu mani neieredzi?”, – varbūt viņa cerēja, ka māte viņu apskaus un palūgs piedošanu. Un pateiks, ka mīl. Vienkārši vēl labu! Nezinu.

Bet mamma asā balsī pateica: “Par to, ka tev no rītiem nav jākrāsojas – tu vari iet tāpat, tu esi jauna! Par to, ka tev stundām ilgi nav jānīkst pie friziera – tu vari vienkārši saķemmēt matus, tie tev ir biezi un spīdīgi. Par to, ka tev nav jāiet pie masiera, jo tev nekas nekur nekarājas. Diemžēl. Par to, ka tev pie kosmetologa nav jāatstāj visa sava alga. Nav jāšpricējas un jāpievelk nokārusies āda. Par to, ka tev nav jāpieliek nekadas pūles, lai uz tevi atskatītos vīrieši. Par to, ka tu to neesi pelnījusi! Viss tev ir nācis par velti!”, – māte vēl ilgi uzskaitīja visus sava naida iemeslus. Precīzāk, skaudības.

Un piemetināja: “Tu to vēl nožēlosi un izraudāsies!”, – kaut gan meita neko tādu nebija izdarījusi, kas būtu jānožēlo.

Meita aizgāja no mājām. Noīrēja sev atsevišķu dzīvokli. Tā mēdz notikt.

Ir skaudīgas mātes, kuras nespēj paciest savu meitu uzplaukšanu. Un mīlestības vietā stājas naids un konkurence. Bet nav iespējams konkurēt ar skaistumu un jaunību; var tikai pazemināt to vērtību un sagraut to, kas ir otram. Saindēt prieku un laimi.

Te palīdzēt var tikai distance. Tikai pacensties atcerēties labo, jo arī tas noteikti ir bijis. Un pēc iespējas mazāk informēt par sevi un savu dzīvi. Tumšas jūtas ir pārņēmusas tev tuvu cilvēku. Bet skaudība liek teikt sliktus vārdus un domāt sliktas domas. Tā notiek.

Nepelnīts, slepens naids vienmēr ir skaudība.
Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Es lasīju šo rakstu un esmu laimīga par to, ka mana mamma vienmēr mani ir slavējusi, vienmēr ir mīlējusi un mums šīs konkurences nekad nav bijis. Un man šķiet, ka naids un skaudība šādā veidolā var eksistēt tikai tad, ja cilvēks pats sevi nemīl, neciena, ja pašam ir miljons dažādu kompleksu. Un tikai audzējot sevī mīlestību, mēs varam būt mīloši pret sevi un saviem tuvākajiem.

Trīs māsas

tris masas

Kādā ciemā dzīvoja trīs māsas. Skaudība, Skopums un Labestība. Savus vecākus viņas neatcerējās: tie jau sen bija devušies pie Dieva. Taču ļaudis vienmēr viņus atcerējās ar labu vārdu – tie mierīgi bija dzīvojuši un cilvēkiem darījuši tikai labu.

Taču starp māsām saskaņas nebija. Vecākā, Skaudība, tikai to vien runāja:

– Ja man tā būtu! Es arī tādu gribu! Ak, kāpēc man šajā dzīvē tā neveicas!?

Skopums tik piebalsoja:

– Un man, man arī to vajag! Kāpēc tik maz!? Dod vēl! Tas ir mans!

Tikai jaunākā māsa, Labestība klusiņām savu domu domāja. Droši vien tieši viņa no vecākiem visvairāk labo īpašību bija mantojusi. Kaut arī maziņa, tomēr gudra un krietna. Par saimniecību rūpējās, māju uzkopa, un nevienam palīdzību neatsacīja.

Reiz kāda sirma kaimiņiene vērsās pie masām:

– Palīdziet, daiļavas! Laiks dārzu rakt, bet man mugura pamatīgi sāp – nevaru ne saliekties, ne iztaisnoties!

Vecākās māsas tikai nospurca un atrunājās; nav laika, liecies mierā, vecā, dārzs pagaidīs.

Bet Labestība uzvilka vienkāršu kleitu un devās kaimiņienei palīgā. Tā priecājās un pateicās: “Paldies tev, mana glābēja!”

Citreiz bērni, uz ielas dauzīdamies, ieraudzīja māsām dārzā ābolus – tādus sarkanus, skaistus, nogatavojušos. Kā tādiem garām paiet? Skaudība ar Skopumu vienā balsī iebļāvās:

– Zagļi! Liekēži! Nav ko mest acis uz svešiem labumiem! Tūliņ pazūdiet!

Bet Labestība paskatījās, pasmaidīja, pagaidīja, kamēr māsas nomierinās, pielasīja pilnu grozu ar āboliem un  uzsauca bērniem: skrieniet šurp, cienājieties!

Māsas pukojās un dusmojās:

– Re, kāda dāsnā atradusies! Pietiks musu labumus pa labi un kreisi izdāļāt!

Māsas pārskaitās vēl vairāk, kad jaunākā ielaida mājās pārnakšņot nabadzīgu ceļinieku:

– Lai pārnakšņo! Vai gan mums žēl, vietas visiem pietiks!

Vecākās metās virsū Labestībai:

– Apnicis skatīties uz tevi, labsirde atradusies! Ej, uz visām četrām debess pusēm! Un sāvāc sev līdzi savu nakts viesi! Jaunākā nesāka pierādīt savas tiesības uz daļu vecāku mājas. Savāca savu nelielo iedzīvi un devās prom. Ceļinieks tai līdzi. Viņam bija žēl, ka viņa dēļ meiteni padzina no mājām. Labestība viņu nomierināja:

– Nevaino sevi! Man jau sen vajadzēja to izdarīt! Tāpat jau pārāk ilgi esmu pacietusi viņu nievas un dusmas! Un meitene sāka dzīvot viena mazā mājiņā ciema pašā malā. Tur allaž valdīja kārtība, tīrība un prieks. Un tāds miers! Labestība atplauka, kļuva vēl skaistāka un puiši sāka viņai pievērst uzmanību. Un te pēkšņi kādā dienā pie Labestības namdurvīm pieklauvēja tas pats ceļinieks.

– Vai tu mani atceries? Tu iekaroji manu sirdi ar savu sirsnību un dāsnumu! Drīkst, es tev palīdzēšu!?

Un tā gandrīz katru dienu puisis nāca pie viņas un palīdzēja saimniecības darbos. Izrādījās, ka vinš ir labs amatnieks un pieprot daudzus darbus. Drīzumā viņi nolēma apprecēties. Kāzas bija jautras, viss ciems bija sanācis apsveikt jauno pāri. Tikai abas māsas neatnāca. Skaudībai skauda, ka jaunākā tādu skaistu puisi bija dabūjusi. Skopumam bija žēl naudas dāvanai, bet bez dāvanas kaut kā negribējās ļaudīs rādīties, jo ko tad citi par viņu padomātu.

Jaunie dzīvoja laimīgi: saskaņā un priekā. Vīrs bija lielisks saimnieks, labs amatnieks un labestīgs cilvēks. Labestība – lieliska saimniece, viss viņai padevās skaisti un gludi.

Tomēr gadījās, ka ģimeni piemeklēja nelaime. Brīdī, kad saimnieki strādāja laukā, mājās izcēlās ugunsgrēks. Kamēr atskrēja, kamēr izsauca palīgā ļaudis. māja nodega gandrīz līdz pašiem pamatiem. Vajadzēja to celt no jauna. Un uzcēla. Kaimiņi palīdzēja, jo ciemā jauno pari cienīja. Māja izdevās lieliska, un atkal dzīve turpinājās skaisti un priecīgi. Draugu viņiem bija daudz, visi viens otram palīdzēja: te Godīgums uzaicināja uz tēju, te Uzticība ieradās ciemos. Ātri un jautri paskrēja dienas.

Gluži savādāk dzīve veidojās māsām.
Skaudība pūtās un bija apvainojusies uz visiem un dzīvi, viena sēdēja mājās. ne viņa kādam vajadzīga, ne viņai kāds vajadzīgs. Nemanāmi bija piezagusies vientulība un vecums.
Skopums tomēr bija apprecējusies. Arī vīru atradusi gluži piemērotu sev – viņa vārds bija Ekonoms Skopulis. Skopums aizgāja dzīvot pie vīra un māsu atstāja vienu. Ģimene bija labi situēta, māja – kā cietoksnis, apkārt augsts mūra žogs. Kas tur iekšā, neviens nezināja, jo Skopuļi nevienu ciemos neaicināja. Tā arī dzīvoja – krāja, taupīja.
Tā dzīve māsas izšķīra – it kā staigā pa vienām takām, taču dzīvo tik dažādi.

Laime Skaudībai meta līkumu. Nav viņai ne draugu, ne draudzeņu, neviens viņu ilgi paciest nevar.

Skopums kļuvusi resna un neveikla. Visa vienā zeltā, deguns gaisā, ne ar vienu nesveicinās, bet neviens jau arī nealkst viņas draudzību!

Un tikai Labestība ir atradusi savu laimi. Vēl joprojām viņa ar savu vīru dzīvo laimē, priekā un ar savu mīlestību sasilda ik vienu. Vīrs viņai it visā palīdz un cilvēki viņus sauc “mūsu labestīgie” un, uz viņiem skatoties, arī kļūst labāki, laimīgāki.
Tāda, lūk, pasaka 🙂
Avots: Миг Кайроса (facebook)
Tulkoja: Ginta FS

 

Pasaki man, kas tevi tracina un es pateikšu, kas tu esi

tracina5

Kad mēs sastopamies ar cilvēkiem, kuri mūs tracina, tad šķiet, ka mums ar viņiem nav nekā kopīga! Vai tā ir, paskatīsimies.

Un tā, tu satiecies ar kādu cilvēku un pēkšņi sajūti spēcīgu nepatiku. Ir divi varianti, kāpēc mūs tracina cilvēki

1. variants. Cilvēks ir ļoti atšķirīgs no mums

Iespējams, tā ir pavisam banāla skaudība. Tas ir stāsts par to, ka cilvēks var atļauties to, ko tu nevari atļauties.

Kā tas notiek?

Ne īpaši izglītotus cilvēkus bieži tracina “inteliģentie”, tāpēc, ka šiem inteliģentajiem ir bijusi iespēja vai tie atraduši sevī spēkus izmācīties, lai nebūtu jāstrādā uz lauka, celtniecībā vai pie konveijera.

Pilnīgas sievietes ļoti bieži tracina “tievās”, īpaši tad, ja tās dažādos veidos pasvītro savu tievumu – tas liek apaļajām draudzenēm vai kolēģēm sajusties vēl nepatīkamāk.

“Protams, viņai taču ir pavisam cita ģenētika!” – domā apaļā, aizēdot savu aizvainojumu ar kārtējo kūciņu.

Darbaholiķi un biznesa lēdijas bieži ne īpaši mīl mājsaimnieces. Kā nu ne! Tās var izgulēties, cik vien tīk un mosties tad, kad biznesa sieviete atļaujas vien mazas pusdienas, lai turpinātu savu saspringto dienu – kā vāvere ritenī. Un tai, kas “sēž mājās” vīrs vēl naudu dod.

2. variants. Cilvēkam ir tās īpašības, kuras tu sevī nepieņem

Piemēram, tu pastāvīgi centies sevī apspiest naidu, cenšoties izpatikt visiem – būt labam visiem.

Un te pēkšņi tu satiec cilvēku, kurš atļaujas būt vienkāršs: kurš atļaujas paust savas sajūtas un emocijas. Un, galvenais, viņam ir pilnīgi vienaldzīgs tavs viedoklis, un tas, ko par viņu padomās citi.

Tevi neprātīgi tracina cilvēks, kurš atļaujas slinkot un kavēt. Tu taču visu mūžu esi centies būt punktuāls un, liekot roku uz sirds, vari teikt, ka ne vienmēr izdodas tādam būt, taču tevi tas uztrauc, bet viņu – nē.

Tu centies būt ļoti pieklājīga un atturīga sieviete, bet tā vulgārā būtne visus šokē ar savu seksualitāti! Kā tad tā!? “Padzīt, izdzēst no draugu saraksta šo bezkaunīgo! Pasarg Dievs, vīrs vēl ieraudzīs viņu tavā draugu sarakstā!”

P.S. Es neaicinu nevienu mainīties vai mainīt savu attiekismi pret kādu. Tikai, pirms dusmoties, vajadzētu padomāt: “Par ko es dusmojos?” – savas dzīves kontekstā.
Autors: Natālija Filimonova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS