Spainis ar krabjiem

Droši vien esi dzirdējis stāstu par spaini ar krabjiem…
Patiesībā šis stāsts ir par to, ka daudzi cilvēki apzināti vai neapzināti neiecietīgi izturas pret citu cilvēku centieniem un vēlmēm veikt izmaiņas savā dzīvē, tās izmaiņas, uz kurām viņi paši vai nu nav spējīgi, vai arī neatrod spēku un vēlmi tās pārvērst realitātē.
Viņiem daudz vienkāršak ir maksimāli iegudīt savus spēkus citu noniecināšanā, izgudrot šķietami saprātīgus pretargumentus, paust pasīvu vai aktīvu agresiju, dažkārt pat atklātu naidu un izsmiet tos, kuri dara.
Ar to arī viņi nodarbojas: atklāti un slepeni.

Ikvienā diskusijā nav grūti pamanīt šos spilgtos krabjucilvēkus: kuri nenogurstoši atskaņo neticības pilnu tāda cilvēka pozīciju, kurš nevienam un nekam netic, un iespējamas lietas pārvērš neiespējamās.
Tik ļoti neiespējamās, ka labāk pat nesākt darīt.
Pēdējais tiem ir pats svarīgakais. Tāpēc, ka tie nespēj nepiekasīties un mierīgi izturēties pret to, kurš kaut ko dara.
Viņi jūtas trauksmaini, nemierīgi, tas ļoti iedragā viņu pašapziņu, jo negribas taču domāt, ka pašam nesanāk, bet citiem – sanāk.

Ja uzmanīgi ieklausīsies, ātri ievērosi, ka viņi nekad nerunā tikai par sevi: viņu runās nemainīgi figurē vispārināti formulējumi  par to, ka “visi” grib – negrib, var – nevar, zin – nezin.

Viņus “visi” krāpj, ” visi” nodod, “visi” nevar izveidot normālas partnerattiecības, “visi” audzina bērnus ar siksnu, “visi” māna, “visi” zog, “visi” cieš, “visi” pamet, “viss” ir tik ļoti, ka atliek vien kaisīt pelnus uz galvas un nokaunēties par savām apzinātajām vēlmēm izdarīt kaut ko savā labā.

Ar viņiem nav jēgas strīdēties, jo viņi strīdas pēc “baložu” rokasgrāmatas, kuras nosaukums ir ” Kā uzvarēt strīdā pirmajam, aplejot otru ar mēsliem”…

Te nu viss ir skaidrs.

Atliek vien izvēlēties, kurp doties: spainī vai ārā no tā.

Mani mīļie, par krabjiem jau nekļūst vienkārši tāpat….

Viss augstāk rakstītais nav par “sliktajiem” cilvēkiem. Tas ir par to, kā parastu cilvēku pārvērš bailes, neizglītotība, šaurs skats uz lietām, zems pašvērtējums, nevēlēšanās patstāvīgi domāt, pasivitāte un iestigšana šķietamās bezizejas purvā

Un izvairīties no tāda likteņa nozīmē beidzot izrāpties no šī spaiņa, notraust no saviem pleciem svešas spīles un atbrīvoties no tiem, kuriem tu esi vajadzīgs tikai kā izdevīga biomasa, kas der savas maziskās filosofijas “nekārpīties” nostiprināšanai.

Kārpīties!

Un darīt to ne tāpēc, lai kādam kaut ko pierādītu, bet tāpēc, lai saņemtu no dzīves citādāku rezultātu par to, ka esi tajā piedalījies…

Sēdēt spainī kopā ar citiem krabjiem, nozīmē atteikties no dalības, atteikties no atbildības, atteikties no pieaugšanas.

Izrāpties no spaiņa nenozīmē saņemt laimes, veiksmes garantiju vai iespēju nodrošināties pret kļūdām… taču tas nozīmē, ka tev ir tiesības dzīvot savu dzīvi, iegūt savu pieredzi un savu attīstību.

Tiesības būt cilvēkam, nevis blāvam krabim, kurš trīs minūšu laikā ievilks sev līdzi spainī ikvienu, kurš šaubās…

Nešaubies – ievilks.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

*****************************************************

Kāda ir “spainis ar krabjiem” teorijas būtība

Noteikti ikviens saskāries ar situācijām, kas līdzīgas iepriekš aprakstītajām: tu dalies savos plānos, bet atbalsta vietā saņem negatīvu nostāju, tiek noniecināti gan tavi plāni, gan tu pats. Tāda izturēšanās tiek dēvēta par krabju mentalitāti. Tā nozīmē savtīgu cilvēku vēlmi neļaut citam sasniegt to, kas nav gaidāms no viņiem pašiem vai neiederas viņu pasaules ainā. Šķiet, kāds sakars ar to vēžveidīgajiem? Iemesls ir viņu uzvedības īpatnības, kurām pievērsa uzmanību psihologs un arī kaislīgs makšķernieks Džons Rojeks.

Viņš pamanīja, ka spainī ar lomu notiek īsta drāma: viens no krabjiem mēģināja izkļūt, bet viņa nelaimes biedri neļāva to izdarīt, un vilka viņu atpakaļ. Vienatnē vēžveidīgais salīdzinoši mierīgi izkļūtu no spaiņa, bet sugas brāļu klātbūtnē nolemts bojāejai. Izrādījās, ka līdzīgs uzvedības modelis raksturīgs arī cilvēkiem.

Pievērsiet uzmanību, ka spaiņa ar krabjiem teorija neietver konstruktīvu kritiku vai noderīgus padomus. Citiem vārdiem sakot, ne jau visi negatīvie vārdi par tavu ieceri jāuztver kā krabju mentalitātes izpausme – dažreiz negatīvās atsauksmes ir noderīgākas nekā pozitīvās. Krabju teorija apraksta noniecināšanu, nekonstruktīvu kritiku, nepamatotu negatīvismu.

Krabja mentalitātes iemesli

Patiesībā krabji nemēģina otru noraut lejā ļaunu nodomu vadīti, arī viņi vēlas izkļūt no spaiņa, taču šim nolūkam izmanto vienkāršāko ceļu – mēģina kārpīties uz augšu pa to sugas brāli, kurš jau ticis augstāk (bet rezultātā visi slīd lejā). Ar cilvēkiem ir sarežģītāk – viņu gadījumā šādas mentalitātes izpausme var būt gan apzināta, gan nē. Arī iemesli ir dažādi.

1. Egoisms

Ja tavi plāni nav otram cilvēkam izdevīgi, viņš var sākt aizstāvēt savas ērtības un ar tevi manipulēt. Cilvēki ar nopietniem garīgās attīstības traucējumiem, tostarp perversi narcisi un sociopāti, bieži rīkojas šādā veidā.

2. Slinkums un bailes no pārmaiņām

Aiz mēģinājuma atturēt tevi no plānu īstenošanas var maskēties oponenta nevēlēšanās atstāt savu komforta zonu un sagraut pazīstamo pasaules ainu. Ja cilvēks ieraudzīs, ka esi sasniedzis vairāk nekā viņš, viņam būs jāatzīst, ka līdzīgi sasniegumi ir iespējami. Daudzi izmanto dažādus attaisnojumus, piemēram, “Tas ir bezjēdzīgi, jo tas ir neiespējami” (“Man neizdosies gūt panākumus nevis tāpēc, ka es neko nedaru, bet gan tāpēc, ka visi apkārtējie apstākļi ir pret mani”) un pat nemēģina sākt.

Tavs piemērs parādīs, ka līdzīgas atrunas nedarbojas un arī viņš spētu sasniegt augstāku līmeni (citiem vārdiem sakot, arī viņam jāpieliek pūles, lai izkļūtu no spaiņa ar krabjiem). Bet diskomforts, izejot no komforta zonas, ir pārāk spēcīgs, un šādi cilvēki nevēlas paplašināt savas domāšanas robežas.

3. Skaudība

Citu panākumi izraisa skaudību. Lai nesniegtu sev iemeslu apskaust, cilvēki attur citus no potenciāli veiksmīgiem centieniem, vadoties pēc principa: “Ja es to nevaru izdarīt, tad arī tu nevari.”

4. Bailes no vientulības

Šādu rīcību var diktēt bailes palikt vienatnē otrā barikāžu pusē. Cilvēkam ar līdzīgām problēmām vajadzētu uzlabot pašapziņu un pašnovērtējumu.

5. Kompleksi, nepārliecinātība par sevi

Cilvēkam var piemist uzmācīga nepieciešamība sacensties ar kādu (kaimiņu, kolēģi, paziņu) un pastāvīgi pierādīt vērtību/inteliģenci/panākumus. Tādiem cilvēkiem būs ļoti grūti panākt tevi, ja dari to, kas, viņuprāt, ir “neiespējami”. Tāpēc ir vieglāk tevi vispār atturēt no plāna.

Ir svarīgi pretoties cilvēkiem, kas mēģina ievilkt atpakaļ krabju spainī, pretējā gadījumā vēlāk nožēlosi, ka neīstenoji savu plānu.

Kā atpazīt krabju domāšanu sevī?

Krabju izturēšanās ir neapzināta – bieži vien mēs vienkārši neapzināmies, ka rīkojamies tieši tā. Iedomājies, ka darbā tev ir ikdienas rituāls – došanās uz smēķētavu kopā ar kolēģi. Tev patīk šie pārtraukumi, jo var atpūsties no ikdienas uzdevumiem un papļāpāt. Pēkšņi kolēģis paziņo, ka atmet smēķēšanu.

Ko tu jutīsi – patiesu prieku par draugu vai vientulības sajūtu, jo tagad nāksies smēķēt vienatnē? Vai sāksi pārliecināt draugu, ka pēc tik daudziem smēķēšanas gadiem viņš nespēs atmest? Vai mēģināsi pavedināt ar dārgas markas cigareti? Vai arī no sirds novēlēsi viņam panākumus?

Krabju domāšana var izpausties dažādos veidos, un ir svarīgi ne tikai spēt tai pretoties, bet arī iznīdēt to sevī.

Kā labot situāciju?

Jāsaprot un jāpieņem, ka ir nepareizi atņemt citam iespēju realizēt savus plānus un sasniegt mērķus tikai tāpēc, ka tev tas sagādās diskomfortu. Kam tu dod priekšroku: savām neērtībām vai tuva cilvēka laimei? Neļauj skarbiem izteicieniem sabojāt jūsu attiecības. Labāk priecājies par draugu, atbalsti viņu.

Jāpaanalizē arī sava uzvedība. Ļoti svarīgi saprast, kas tieši izraisīja tavu negatīvo reakciju: bailes no vientulības, bailes no pārmaiņām vai citas personīgās problēmas un īpašības. Ja tās uztrauc, rada diskomfortu, loģiskāk būtu cīnīties ar tām, nevis ar citu cilvēku iespējamiem panākumiem.

Kā nepakļauties cilvēkam ar krabja mentalitāti?

Uzvedības stratēģija atkarīga no tā, cik svarīgs tev ir oponents un kāpēc viņš mēģina novirzīt tevi no mērķa. Vispirms mēģini saprast, kas motivē šo cilvēku, un pārdomā turpmāko mijiedarbības stratēģiju.

Ja tā ir toksiska, skaudīga personība, vienkāršāk būs distancēties vai vismaz nedalīties ar personīgu informāciju. Ja runājam par patiešām tuvu cilvēku, ar kuru nevēlētos zaudēt kontaktu un sabojāt attiecības, jāizmanto cita taktika.

Atceries: tavu ieceru noraidīšana nenozīmē, ka cilvēks nevēlē tev laimi un panākumus. Varbūt viņu pārņēmušas dziļas pretrunīgas emocijas, kas saistītas ar viņa paša kompleksiem un ilgstošām problēmām, un tāpēc viņš patiesi tic, ka tu taisies velti tērēt laiku. Izmēģini šādus paņēmienus un padomus:

1. Atbrīvojies no vēlmes izpatikt visiem
Tu nekad nevarēsi izpatikt visiem, lai kā tev to gribētos. Padomā, kāpēc to mēģini darīt – vai baidies palikt viens, baidies, ka par tevi domās sliktu un aprunās, vai nevēlies konfliktus?

2. Uzlabo pašnovērtējumu
Par sevi pārliecinātiem cilvēkiem ir vieglāk pretoties manipulācijām.

3. Pulcē ap sevi pozitīvi noskaņotus cilvēkus

4. Distancējies no toksiskiem cilvēkiem un enerģijas vampīriem

5. Nepadodies manipulācijām ar vainas sajūtu
Nesoļo to cilvēku pavadā, kuri mēģina likt justies vainīgam par viņu cerību nepiepildīšanu. Ja tie ir draugi vai ģimenes locekļi, un nevari pārtraukt ar viņiem komunicēt, izturies saprotoši.

Vari mēģināt iedvesmot kopīgiem sasniegumiem. Lai to izdarītu, vairāk runā par savām emocijām: mēģini pateikt, cik svarīgs un interesants ir tavs plāns. Iesaisti viņus procesā. Piemēram, ja gatavojies mācīties otru valodu, parādi, cik daudz iespēju tā paver. Varbūt arī viņi sagribēs apgūt svešvalodu un ceļot pa pasauli.

6. Iemācies pateikt nē
Dažās situācijās ir svarīgi aizstāvēt savu viedokli un nepiekrist sarunu partnerim. Ja pastāv iespēja, ka vari viņu pārliecināt, izmēģini, ja nē – saki “nē” un slēdz tēmu.

Krabju mentalitāte ir universāla parādība, vienā vai otrā mērā tā raksturīga daudziem. Šāda tuvredzīga domāšana var izpausties gan nelabvēlīgos apstākļos dzīvojošu cilvēku, gan sabiedrības augšējo slāņu vidū. Svarīgi spēt atpazīt krabju domāšanu gan sevī, gan citos, saprast tās rašanās iemeslus un savlaicīgi to iznīdēt.

Tēmu aplūkoja lapas experimental-psychic.ru speciālisti.
Avots: https://epadomi.lv/

Dzīvot savas dzīves teritorijā

Pie manis uz konsultāciju atnāca kāda jauna sieviete un pirmo sarunas stundu šausminājās, aprakstot savu kolēģi, kura – ak, šausmas! – vienos vienīgos tetovējumos, pīrsingos un dredos.

Viņa klausās nesaprotamu mūziku, valkā nesaprotamus apģērbus un runā par nesaprotamām filmām.
– Vai viņa liek jums sev līdzināties? – es negaidīti viņai jautāju.
– Nē… – sieviete samulsa.
– Viņa jums uzspiež tetovēties vai sapīt dredus vai izdurt “tuneļus” ausīs? – es mierīgi turpinu.
– Nē…
– Viņa aicina jūs uz neformāliem tusiņiem, iepazīstina ar savu kompāniju, bez uzaicinājuma nāk ciemos?
– Nē…
– Viņa uzgrūž jums savus darbus, vai pastāvīgi pieprasa palīdzēt?
– Nē…
– Viņa par jums tenko, jums aiz muguras vērpj intrigas, izsmej jūsu stilu?
– Nē…
– Viņa cenšas jūs “izēst” no jūsu vietas, konkurē?
– Nē…
– Viņa guļ ar jūsu vīru?
– Nē…
– Viņa jums ir parādā naudu?
– Nē…
– Viņa jums kaut ko ir nodarījusi?
– Nē….
– Viņa piemēslojusi jūsu durvju priekšu?
– Nē…
– Viņa sašūpoja jūsu ierasto pasauli, kurā pareizi ir tikai tas, kas ir saprotams? Viņa jūs biedē ar to, ka atļaujas darīt to, ko jūs nekad neesat uzdrīkstējusies darīt, bet droši vien esat gribējusi? Viņa jums šķiet brīva, tātad viņai ir tas, kas jums nav?
Nē, mani mīļie, man nebija uzdevums izsaukt viņas asaras, kaut arī to izdarīju…
Man bija uzdevums salauzt katra otrā pilsoņa galvā mītošo sistēmu, kas liek noliegt to, kas paša galvā neievietojas.
Neieredzēt cilvēkus, kuri atšķiras no viņiem.
Un baidīties no viņiem tikai tāpēc, ka viņi devuši sev tiesības uz savu personīgo dzīvi, savu personīgo ķermeni un savu pašu izvēli…
NEbrīvība vienmēr ir cietsirdīga…
Neiecietīga.
Agresīva.
Un parasti tā atsaucas uz tiem, kuri ir brīvi un nevienam neko neuzspiež.
Tikai paši nebrīvākie no mums skaidri zin, kā visiem jādzīvo.
Vienādi…
Jo tā ir mierīgāk, vai ne?
Un nav jau stāsts par to, ka pīrsings vai tetovējumi ir labi, bet standarta frizūra – slikti.
Stāsts ir par to, ka svešiem tetovējumiem nav jāuztrauc tos, kuriem tie ar varu nav uzspiesti.
Esiet tik brīvi, lai dzīvotu tikai savas dzīves teritorijā!

© Ļiļa Grad
Foto: Daisa TJ
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Upuris un bende

Mopasānam ir kāds stāsts par divām māsām.

Vecākā māsa jaunībā zaudēja savu līgavaini, kurš viņu ļoti mīlēja, bet neilgi pirms kāzām apēda kūku un mira mokošā nāvē. Saindējās, agrāk tā bieži notika. Un vecākā māsa tā arī neapprecējās – viņa ļoti mīlēja savu līgavaini. Jaunākā arī nolēma neprecēties. Un savu dzīvi pilnībā veltīja savai māsai. Upurējās, lai arī bija ļoti daudz precību piedāvājumu. Taču viņa tā arī nodzīvoja savu mūžu blakus māsai, kura nespēja pārdzīvot savu zaudējumu. Tā viņas kopā arī novecoja; līgava-atraitne un ārkārtīgi labestīgā jaunākā māsa. Un tikai vecumdienās atklājās, ka līgavaini noindēja jaunākā māsa. Viņa apskauda vecāko, jo arī viņai māsas līgavainis patika. Un dēļ skaudības un greizsirdības viņa uzcepa kūku ar saberztu stiklu…

Šis briesmīgais stāsts ir par cilvēciskajām attiecībām par skaudību un greizsirdību. Par kūku ar stikliem. No malas varētu šķist, ka viens cilvēks upurēja savu dzīvi otra labā. Līdz mūža beigām mīlēja, apkalpoja, atbalstīja… Bet dažkārt tieši šis cilvēks bija tas, kurš otram atņēma laimi.

Tēvs vai māte var traucēt savam pieaugušajam bērnam apprecēties.

Ne jau saindējot kūku, bet indējot dvēseli un attiecības.

Sieviete var apprecināt ar sevi vīrieti, kurš viņu nemīl – ir dažādi veidi kā to izdarīt. Gan psiholoģiskie, gan mģiskie, kurus zinātne noliedz.

Bet pēc tam visu mūžu ciest sava vīra alkoholismu un briesmīgo uzvedību; vergi taču dažkārt buntojas….

Var atņemt cilvēkam viņa ceļu, neļaut realizēt talantus, var nogriezt spārnus, bet pēc tam rūpēties un visu mūžu paciest, bet apkārtējie slavēs un būs izbrīnīti par tādu labestību….

Kad cilvēkam atņem laimi, pret viņu var izturēties ļoti labi.

Ļoti iecietīgi un ar rūpēm.

Kā jaunākā māsa pret vecāko.

Un var tā arī kopā nodzīvot visu dzīvi, kopā ar to, kurš atņēmis laimi, mīlestību un brīvību.

Un teikt: tu redzi, es tevis dēļ daru visu.

Ko gan tev vairāk vajag?

Vairs jau neko nevajag.

Un upuris kopā ar bendi dzer tēju, kopā noveco.

Un briesmīgais noslēpums slēpts līdz brīdim.

Bet laiku atpakaļ nepagriezīsi.

Un vairs neko neizmainīsi… 

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Bieži vien, tulkojot, man patīk pats stāsts, bet secinājumus es izdaru savus… vienmēr vienā cilvēkā blakus upurim ir arī agresors-bende. Un esmu pārliecināta, ka šī ir ļoti dziļa mācību stunda abām māsām, jo netaisnības nav un cietējs vienmēr ir ar kaut ko izpelnījies šīs savas ciešanas. Skatoties no skatu punkta – Cilvēks, mēs varam šausmināties. Bet no skatu punkta – Dvēsele šis stāsts izskatās pavisam savādāk, pat tad, ja tas ir izdomāts.

Lai mīlestības pilns rudens (heart) Ginta

Man teica

toļiks

– Bet man Toļiks teica, ka es pretīgi zīmēju un, ka ar maniem zīmējumiem tikai krāsni var kurināt, – raudāja mazais Vaņa, manas draudzenes deviņgadīgais dēls. Uz viņa darbiem es varu skatīties stundām ilgi un bieži…

– Ja reiz raudi, tātad kurināsi, ja? – es mierīgi jautāju.

– Mums nav krāsns, bet es tos visus saplēsīšu, – klusiņām čukstēja puika.

– Tev ir tādas tiesības. Es vienkārši nezināju, ka tu zīmē tikai tāpēc, lai izpatiktu Toļikam. Domāju, ka tu esi laimīgs, kad jauc savas krāsas, meklē sižetus un pavadi garas stundas studijā…

– Es esmu laimīgs! Ļoti laimīgs! – iesaucās Vaņa, iepletis savas lielās gudrās acis.

– Tad uz visiem laikiem atceries, ka dzīve sastāv no tiem, kuri ir laimīgi, kad kaut ko rada un no tiem, kuri ir laimīgi, kad var sagraut citu radīto… Tevi dzīvē sagaida vēl daudz tādu “toļiku”, kuri centīsies sagraut visu, ko esi radījis vai arī vēlēsies uz visiem laikiem “atsist” tev vēlmi darīt jebko…
Un, ja tu viņiem palīdzēsi, paklausīgi iznīcinot visu, kas viņiem nepatīk, tu neko nesasniegsi…
Tu visu dzīvi kalposi šiem “toļikiem”, katrs no kuriem skaidri zin, kā pareizi jāzīmē, taču pats neko nekad nav uzzīmējis…, zin, kā jāraksta, bet pats neko nav uzrakstījis…., zin, kā jāārstē, kā jāmāca, kā jāuzvar Olimpiādē, un pat – kā jāvada valsts… taču realitātē neko nedara.
– Kāpēc? – Vaņas asaras jau bija nožuvušas.

– Tāpēc, ka neprot, – es pasmaidīju, – un tie, kuri prot, skaidri zin, kāds tas ir darbs, un tāpēc, nekad dzīvē nekritizēs ar tādu naidu.

Viņi var pateikt, ka viņiem tas nav tuvs, ka viņi nesaprot, bet to, ka to vajadzētu sadedzināt – nē, nekad…
– Es nededzināšu…

– Es ticu. Turpini zīmēt, pat tad, ja visi “toļiki” vienlaicīgi centīsies tevi apstādināt…

– Brīnumainās Vaņas gleznas turpina dzīvot un es par to ļoti priecājos…

Un es būšu ļoti priecīga, ja spēšu pasargāt vēl kāda cilvēka mākslu no visur esošajiem “toļikiem”, kuri ļoti bieži savas emocionālās samazgas, kuras dāsni lej pār svešām galvām, maskē ar appelējušu frāzi “tas ir mans viedoklis”…

Viedoklis neiznīcina, nepazemo, nepazemina un nespriež tiesu tad, ja to nav teicis eksperts…

Un vēl jo vairāk, nenorāda, ko darīt ar tiem, kas nav pa prātam…
Tas pieņem vai nepieņem to, ko redz…

Tā kā, pie velna visus “toļikus”! 🙂

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kur aizplūst mūsu sievišķā enerģija

71321177_2048395945260218_1592564695011688448_n

Ļoti bieži ilgi un ar pūlēm uzkrātais tiek iztērēts ne tam, kam tas domāts. Sievietes “agresori” – noteikti cilvēki, sajūtas, notikumi un rīcība atņem mums šo enerģiju.
Parasti tie ir:
⠀🌿Cilvēki, kuri pārkāpj tavas personīgās robežas
⠀🌿Cilvēki, kuri nepiekrīt taviem uzskatiem
⠀🌿Skopums, skaudība, aizvainojums, upura loma
⠀🌿Lepnība un egoisms
⠀🌿Sevis nepieņemšana un centieni kļūt par kaut ko, kas tu neesi
⠀🌿Strīdi, pēc kuriem pat tad, ja tev ir taisnība, spēks pazūd
⠀🌿Stresa situācijas, kas nogurdina un atņem spēkus visos līmeņos
⠀🌿Strīdi ar tuvieniekiem un tālajiem
⠀🌿Citu cilvēku apspriešana un nosodīšana – tenkas
⠀🌿Pārlieku plaša komunikācija
⠀🌿Patērētāja un nevērīga attieksme pret seksu

Mūsu tiešais pienākums ir iemācīties atpazīt šos “agresorus” un izslēgt tos no savas dzīves, piepildot visas savas attiecības ar mīlestību. Ja tikšanās jau ir notikusi, prast saudzēt savu Dvēseli, neļaut sadauzīt tās ietvaru, neļaut to aptraipīt un piepildīt ar kaut ko smagu vai netīru.
Olga Vaļajeva⠀
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ierocis pret skaudību

selfie53

Gadās, ka tu ej pa ielu un ceļā satiec neaprakstāma skaistuma sievieti – brīnišķīgi ģērbtu, ar trim maziem bērniņiem  pie rokas. Bet tev vēl ir tikai divdesmit gadu, un jau džinsos neskaitāmi liekie kilogrami, galvā atomsprādziens un sakaltusi tuša kumodē.

Un te nu tarakāni galvā nervozi izskrien no savām aliņām un sākas uzbrukums. Kauja jau sākotnēji nevienlīdzīga, jo mēs gadu gadiem saudzīgi esam sakrāmējuši savā atmiņu lādītē visus savus kompleksus un neapmierinātību. Šahs un mats. Garastāvoklis nulle, pilnībā gaisā izkūpējusi pašapziņa un viss negatīva lādiņš tūliņ, tūliņ trāpīs pašiem tuvākajiem. Neizbēgami.

Taču es atklāšu noslēpumu. Pavisam izvairīties no skaudības ir neiespējami. Var paiet gadi, cenšoties pieņemt sevi tādu, kāds esmu un kādu mani radījis Dievs. Taču ir viens lielisks paņēmiens, kas apmāna tos indētājus, kas apēd mūsu pārliecību par sevi.

Skaties! Kad tu izjūti vilšanos sevī, tu aizveries. Diez vai kāds cilvēks pieies tev klāt un tieši pateiks: “Ai, es esmu tāds neveiksminieks un kā es tevi apskaužu!” Skaudība ir klusa, kareivīga un nerunīga. Taču, ja mēs sāksim par to runāt, tā paslēpsies un aizbēgs. Tikai runāt vajag ne par sajūtām, bet to, kas tik ļoti pievērsa mūsu uzmanību.

Pamēģini kaut reizi no sirds pateikt komplimentu tam cilvēkam, kuru tu apskaud. Pasaki, ka tu sajūsminies par viņa frizūru, matiem, kleitu, aromātu – vienalga ko. Un paseko savām sajūtām. No skaudības nepaliks ne miņas.

Personīgi es šo metodi pastāvīgi izmantoju daudzu gadu garumā, kamēr sapratu, ka es vairs nevienu neskaužu… vispār. Ja kāds arī man atgādināja par maniem trūkumiem, es šim cilvēkam teicu komplimentus. Tā es izdalīju pa vismaz desmit komplimentiem dienā. Un biju ļoti laimīga. Un vēl joprojām esmu.

Un tādā veidā tu ne tikai atbrīvojies no saviem kompleksiem, bet tajā pat laikā pievelc to, ko pats vēlies. Tu izjūti pozitīvas emocijas pret kādu no objektiem un to arī savā dzīvē pievelc. Savukārt, ja izjūti skumjas un vilšanos pret to pašu objektu, tad attālini to.

Reiz manā dzīvē notika interesants piedzīvojums. Austrālijā pateikt vai saņemt komplimentu ir ierasta lieta. Tur ievēro visu: frizūru, kurpes, somiņu, smaržas, pat zobus. Es jau esmu pie tā pieradusi un sniedzu komplimentus uz visām pusēm. Atbraukusi Maskavā, kādā no supermārketiem ieraudzīju jocīgu skatu. No pielaikošanas kabīnes iznāk meitene skaistā kleitā un sāk grozīties spoguļa priekšā. Tipiska “pīļu lūpiņu” pārstāve. Tā pagrozījās, šitā. Rinda uz pielaikošanas kabīnēm milzīga, kādi 20 cilvēki. Visi klusiņām sāk burkšķēt, metot niknus skatienus meitenes virzienā. Bet viņa tupina grozīties un fotogrāfet sevi telefonā, nepievēršot nekādu uzmanību pārējo rindā gaidītāju replikām.
Todien es ļoti steidzos un nolēmu paātrināt procesu ar savu vareno ieroci. Es piegāju meitenei klāt un teicu, ka viņa izskatās vienkarši dievīgi (un tā arī bija), lai droši pērk to kleitu, pat nedomājot. It kā bezkaunīgā, kā sākumā sķita, meitene, samulsusi kā lode ielidoja kabīnē. Pēc minūtes jau bija pie kases un rinda sakustējās.

Labestība atbruņo. Atbrīvoties no saviem kompleksiem var tikai caur labām un pozitīvām emocijām. Naids, dusmas, aizkaitinātība un skaudība nespēj pretoties augstsirdības izpausmēm. Komplimenti strādā lieliski. Tev, cilvēkiem, Dievam. Dāvā tos visiem, kuri tev iepatīkas. Nekautrējies. Skaties uz cilvēkiem, priecājies un apbrīno tos, dāvā lielisku garastāvokli! Dalies mīlestībā. Dalies ar smaidu un tas viss atgriezīsies!

Autors: Tatjana Rumjanceva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rūmī atbild skolniekiem

57471955_2327649687256758_6874524817186357248_o

— Kas ir inde?
— Inde ir viss, kas pārsniedz tavas vajadzības. Par indi var kļūt spēks, bagātība, ego vēlmes, skopums, slinkums, ambīcijas, jebkas…

— Kas ir bailes?
— Bailes ir nenoteiktības nepieņemšana. Ja mēs šo nenoteiktību pieņemam, tā kļūst par piedzīvojumu.

— Kas ir skaudība?
— Skaudība ir labestības nepieņemšana citos. Ja mēs pieņemsim labestību citos, skaudība kļūs par iedvesmu.

— Kas ir dusmas?
— Dusmas ir to lietu nepieņemšana, kuras atrodas ārpus mūsu kontroles. Ja mēs to pieņemsim, tās kļūs par lēnprātību.

— Kas ir naids?
— Naids nozīmē nepieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir. Ja mēs pieņemsim cilvēku bez jebkādiem nosacījumiem, naids pārvērtīsies Mīlestībā.

Rūmī
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tiešām?

zimejums al-molo

Bieži vien mēs ar īpašu degsmi turamies pie tām pārliecībām, kuras nestrādā – vēl vairāk, padara mūs vientuļus un nelaimīgus. “Nedrīkst atvērties. Nedrīkst uzticēties!” Bet tu pats vēlies komunicēt ar aizvērtiem un skeptiskiem cilvēkiem, kuri nevienam neuzticās?

“Jābūt maitai!” Tev patīk, ka tā izturas pret tevi, kā pret maitu? “Strīdēties ir veselīgi!” Vai tiešām tev patīk, ka uz tevi kliedz? “Tikai nevajag attiecībās pazaudēt sevi!” Vai tiešām tu esi tik laimīgs, kad partneris pret tevi izturas rezervēti, it kā cenšoties attiecībās sevi pietaupīt un nepazaudēt?

Zini, kas par lietu? Mums, labajiem, maigajiem, jutīgajiem un tā tālāk cilvēkiem, ir pavisam stulba maniere apskaust rupjos un bezjūtīgos. Mums laikam šķiet, ka viņiem ir daudz vieglāk dzīvot. Taču tas tā nav!
Ja nu mums ir vērts kaut ko trenēties, tad tas ir kļūt vēl labestīgākiem, siltākiem, maigākiem un vēl vairāk uzticēties un ticēt sev. Uzskatīt pašas labākās cilvēka īpašības par vājībām ir gaužām muļķīgi.

Aleksandrs Ivanovs
Tulkoja: Ginta FS

Rozā kleita

roza kleita

Viena meitenīte atnāca uz bērnudārzu sapucējusies.
Pirmo reizi. Viņai bija tikai mamma un dzīvoja viņas trūcīgi. Un nezin kāpēc šai meitenītei, Eļai, vienmēr skuva matus – pavisam, un viņa vienmēr nēsāja tīru, baltu lakatiņu. Bet jaunā kleita bija rozā, es ļoti labi to atceros: no rozā flaneļa, ar apaļu krādziņu un uz krūtīm piešūtas trīs kruzuļainas baltas lentītes. Un uz aprocēm baltas podziņas. Ļoti skaista kleita.
Kad mēs likāmies gulēt diendusu, tajā laikā bija salokāmās gultiņas, Eļa pamanījās iesprukt zem segas kleitu nenovilkusi. Ja audzinātāja to būtu redzējusi, viņa noteikti meiteni sarātu.
Es sapratu, kāpēc meitenīte tā izdarīja, un jūs arī droši vien sapratāt – viņa vienkārši negribēja vilkt nost tik skaistu kleitu. Kā princesei. Visiem taču ir pilnīgi skaidrs, ka princeses valkā skaistas rozā flaneļa kleitas. Un skaisti tajā staigā un dejo. “Češkās” un rozā kleitā, kā Eļa mūzikas stundā. Izskatījās, ka viņa pati ir kļuvusi gluži rozā no laimes! Ļoti skaista. Tajā laikā mums bija apmēram četri gadi.
Bet pēc tam pastaigas laikā viena meitene ņēma un no visa spēka Eļu pagrūda. Tieši netīrumos. Un viss. Kleita nosmērējās, sānos padusē saplīsa – tāds liels caurums. Un netīrumi…. Un šī klusā meitenīte klusītiņām raudāja. Visa seja viņai bija melnās, netīrās strīpās; bet lakatiņš noslīdējis no gludi skūtās galvas. Un pāri darītāja apsaukāja Eļu – “plikpaurainā telotāja!” Tā bija audzinātājas meita. Un viņa bieži darīja pāri citiem bērniem. Es arī raudāju. Mēs taču tad vēl pavisam maziņas bijām. Neaizsargātas.
Tad, lūk. Kad kāds uzbrūk otram, apvainojot to lepnībā un indīgi saka: “noņem kroni”, – es uzreiz atceros šo notikumu. Parasti lepnībā apvaino tie, kuru ķēris vēl lielāks grēks – skaudība. Melna skaudība, kas liek sabojāt otra rozā kleitu. Un grūst netīumos “tēlotāju” vienkārši par to, ka tā uzvilkusi skaistu rozā flaneļa kleitu. Un uzdrošinājusies par to priecāties.

Mēs jau sen vairs neesam maziņas. Bet kāda vēl joprojām staigā rozā. Bet cita – melnā. Dvēselei arī ir apģērbs – un mēs to ļoti labi redzam. Un arī kroni nevajag noņemt pēc skaudīgo piprasījuma; ja reiz viņi to redz – tātad tas arī patiesībā tur ir….
Autors: Anna Kirjanova
Tulkojums: Ginta Filia Solis

Mātes naids – tā ir skaudība

mate meita2

Ir grūti noticēt naidam un skaudībai. Tā ir tumša un noslēpumaina tēma. Par to maz runā – nav pieņemts par to runāt.

Kādai meitenei mamma ļoti daudz ko teica. Aizvainojošu. Aizskarošu. Noniecināja visus meitas panākumus. Sakot: tā ir īslaicīga parādība. Tev vienalga nekas nesanāks. Izteica dzēlīgas piezīmes par meitas ārējo izskatu. Protams, viņa to darīja tāpec, ka mīlēja savu meitu. Audzinošos nolūkos – tā viņa paskaidroja savu rīcību. Kamēr vienreiz savu paklausīgo un kautrīgo meitu noveda līdz histērijai.

Nepelnīts, slepens naids – tā vienmēr ir skaudība

Meita nopirka sev kleitu. Pati nopelnīja naudu un nopirka. Skaista kleita. Bet mamma teica, ka kleita nepiestāv pie neglītām kājām un neesoša vidukļa. Un, vispār, ko mainīs kleita? Tā tāpat nespēs sakārtot personīgo dzīvi. Nekas nesanāks, kaut tu ūdeļādās ietērptos.

Un meita sāka raudāt un iekliedzās: “Mammu, par ko tu mani neieredzi?”, – varbūt viņa cerēja, ka māte viņu apskaus un palūgs piedošanu. Un pateiks, ka mīl. Vienkārši vēl labu! Nezinu.

Bet mamma asā balsī pateica: “Par to, ka tev no rītiem nav jākrāsojas – tu vari iet tāpat, tu esi jauna! Par to, ka tev stundām ilgi nav jānīkst pie friziera – tu vari vienkārši saķemmēt matus, tie tev ir biezi un spīdīgi. Par to, ka tev nav jāiet pie masiera, jo tev nekas nekur nekarājas. Diemžēl. Par to, ka tev pie kosmetologa nav jāatstāj visa sava alga. Nav jāšpricējas un jāpievelk nokārusies āda. Par to, ka tev nav jāpieliek nekadas pūles, lai uz tevi atskatītos vīrieši. Par to, ka tu to neesi pelnījusi! Viss tev ir nācis par velti!”, – māte vēl ilgi uzskaitīja visus sava naida iemeslus. Precīzāk, skaudības.

Un piemetināja: “Tu to vēl nožēlosi un izraudāsies!”, – kaut gan meita neko tādu nebija izdarījusi, kas būtu jānožēlo.

Meita aizgāja no mājām. Noīrēja sev atsevišķu dzīvokli. Tā mēdz notikt.

Ir skaudīgas mātes, kuras nespēj paciest savu meitu uzplaukšanu. Un mīlestības vietā stājas naids un konkurence. Bet nav iespējams konkurēt ar skaistumu un jaunību; var tikai pazemināt to vērtību un sagraut to, kas ir otram. Saindēt prieku un laimi.

Te palīdzēt var tikai distance. Tikai pacensties atcerēties labo, jo arī tas noteikti ir bijis. Un pēc iespējas mazāk informēt par sevi un savu dzīvi. Tumšas jūtas ir pārņēmusas tev tuvu cilvēku. Bet skaudība liek teikt sliktus vārdus un domāt sliktas domas. Tā notiek.

Nepelnīts, slepens naids vienmēr ir skaudība.
Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Es lasīju šo rakstu un esmu laimīga par to, ka mana mamma vienmēr mani ir slavējusi, vienmēr ir mīlējusi un mums šīs konkurences nekad nav bijis. Un man šķiet, ka naids un skaudība šādā veidolā var eksistēt tikai tad, ja cilvēks pats sevi nemīl, neciena, ja pašam ir miljons dažādu kompleksu. Un tikai audzējot sevī mīlestību, mēs varam būt mīloši pret sevi un saviem tuvākajiem.