Man teica

toļiks

– Bet man Toļiks teica, ka es pretīgi zīmēju un, ka ar maniem zīmējumiem tikai krāsni var kurināt, – raudāja mazais Vaņa, manas draudzenes deviņgadīgais dēls. Uz viņa darbiem es varu skatīties stundām ilgi un bieži…

– Ja reiz raudi, tātad kurināsi, ja? – es mierīgi jautāju.

– Mums nav krāsns, bet es tos visus saplēsīšu, – klusiņām čukstēja puika.

– Tev ir tādas tiesības. Es vienkārši nezināju, ka tu zīmē tikai tāpēc, lai izpatiktu Toļikam. Domāju, ka tu esi laimīgs, kad jauc savas krāsas, meklē sižetus un pavadi garas stundas studijā…

– Es esmu laimīgs! Ļoti laimīgs! – iesaucās Vaņa, iepletis savas lielās gudrās acis.

– Tad uz visiem laikiem atceries, ka dzīve sastāv no tiem, kuri ir laimīgi, kad kaut ko rada un no tiem, kuri ir laimīgi, kad var sagraut citu radīto… Tevi dzīvē sagaida vēl daudz tādu “toļiku”, kuri centīsies sagraut visu, ko esi radījis vai arī vēlēsies uz visiem laikiem “atsist” tev vēlmi darīt jebko…
Un, ja tu viņiem palīdzēsi, paklausīgi iznīcinot visu, kas viņiem nepatīk, tu neko nesasniegsi…
Tu visu dzīvi kalposi šiem “toļikiem”, katrs no kuriem skaidri zin, kā pareizi jāzīmē, taču pats neko nekad nav uzzīmējis…, zin, kā jāraksta, bet pats neko nav uzrakstījis…., zin, kā jāārstē, kā jāmāca, kā jāuzvar Olimpiādē, un pat – kā jāvada valsts… taču realitātē neko nedara.
– Kāpēc? – Vaņas asaras jau bija nožuvušas.

– Tāpēc, ka neprot, – es pasmaidīju, – un tie, kuri prot, skaidri zin, kāds tas ir darbs, un tāpēc, nekad dzīvē nekritizēs ar tādu naidu.

Viņi var pateikt, ka viņiem tas nav tuvs, ka viņi nesaprot, bet to, ka to vajadzētu sadedzināt – nē, nekad…
– Es nededzināšu…

– Es ticu. Turpini zīmēt, pat tad, ja visi “toļiki” vienlaicīgi centīsies tevi apstādināt…

– Brīnumainās Vaņas gleznas turpina dzīvot un es par to ļoti priecājos…

Un es būšu ļoti priecīga, ja spēšu pasargāt vēl kāda cilvēka mākslu no visur esošajiem “toļikiem”, kuri ļoti bieži savas emocionālās samazgas, kuras dāsni lej pār svešām galvām, maskē ar appelējušu frāzi “tas ir mans viedoklis”…

Viedoklis neiznīcina, nepazemo, nepazemina un nespriež tiesu tad, ja to nav teicis eksperts…

Un vēl jo vairāk, nenorāda, ko darīt ar tiem, kas nav pa prātam…
Tas pieņem vai nepieņem to, ko redz…

Tā kā, pie velna visus “toļikus”! 🙂

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kur aizplūst mūsu sievišķā enerģija

71321177_2048395945260218_1592564695011688448_n

Ļoti bieži ilgi un ar pūlēm uzkrātais tiek iztērēts ne tam, kam tas domāts. Sievietes “agresori” – noteikti cilvēki, sajūtas, notikumi un rīcība atņem mums šo enerģiju.
Parasti tie ir:
⠀🌿Cilvēki, kuri pārkāpj tavas personīgās robežas
⠀🌿Cilvēki, kuri nepiekrīt taviem uzskatiem
⠀🌿Skopums, skaudība, aizvainojums, upura loma
⠀🌿Lepnība un egoisms
⠀🌿Sevis nepieņemšana un centieni kļūt par kaut ko, kas tu neesi
⠀🌿Strīdi, pēc kuriem pat tad, ja tev ir taisnība, spēks pazūd
⠀🌿Stresa situācijas, kas nogurdina un atņem spēkus visos līmeņos
⠀🌿Strīdi ar tuvieniekiem un tālajiem
⠀🌿Citu cilvēku apspriešana un nosodīšana – tenkas
⠀🌿Pārlieku plaša komunikācija
⠀🌿Patērētāja un nevērīga attieksme pret seksu

Mūsu tiešais pienākums ir iemācīties atpazīt šos “agresorus” un izslēgt tos no savas dzīves, piepildot visas savas attiecības ar mīlestību. Ja tikšanās jau ir notikusi, prast saudzēt savu Dvēseli, neļaut sadauzīt tās ietvaru, neļaut to aptraipīt un piepildīt ar kaut ko smagu vai netīru.
Olga Vaļajeva⠀
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ierocis pret skaudību

selfie53

Gadās, ka tu ej pa ielu un ceļā satiec neaprakstāma skaistuma sievieti – brīnišķīgi ģērbtu, ar trim maziem bērniņiem  pie rokas. Bet tev vēl ir tikai divdesmit gadu, un jau džinsos neskaitāmi liekie kilogrami, galvā atomsprādziens un sakaltusi tuša kumodē.

Un te nu tarakāni galvā nervozi izskrien no savām aliņām un sākas uzbrukums. Kauja jau sākotnēji nevienlīdzīga, jo mēs gadu gadiem saudzīgi esam sakrāmējuši savā atmiņu lādītē visus savus kompleksus un neapmierinātību. Šahs un mats. Garastāvoklis nulle, pilnībā gaisā izkūpējusi pašapziņa un viss negatīva lādiņš tūliņ, tūliņ trāpīs pašiem tuvākajiem. Neizbēgami.

Taču es atklāšu noslēpumu. Pavisam izvairīties no skaudības ir neiespējami. Var paiet gadi, cenšoties pieņemt sevi tādu, kāds esmu un kādu mani radījis Dievs. Taču ir viens lielisks paņēmiens, kas apmāna tos indētājus, kas apēd mūsu pārliecību par sevi.

Skaties! Kad tu izjūti vilšanos sevī, tu aizveries. Diez vai kāds cilvēks pieies tev klāt un tieši pateiks: “Ai, es esmu tāds neveiksminieks un kā es tevi apskaužu!” Skaudība ir klusa, kareivīga un nerunīga. Taču, ja mēs sāksim par to runāt, tā paslēpsies un aizbēgs. Tikai runāt vajag ne par sajūtām, bet to, kas tik ļoti pievērsa mūsu uzmanību.

Pamēģini kaut reizi no sirds pateikt komplimentu tam cilvēkam, kuru tu apskaud. Pasaki, ka tu sajūsminies par viņa frizūru, matiem, kleitu, aromātu – vienalga ko. Un paseko savām sajūtām. No skaudības nepaliks ne miņas.

Personīgi es šo metodi pastāvīgi izmantoju daudzu gadu garumā, kamēr sapratu, ka es vairs nevienu neskaužu… vispār. Ja kāds arī man atgādināja par maniem trūkumiem, es šim cilvēkam teicu komplimentus. Tā es izdalīju pa vismaz desmit komplimentiem dienā. Un biju ļoti laimīga. Un vēl joprojām esmu.

Un tādā veidā tu ne tikai atbrīvojies no saviem kompleksiem, bet tajā pat laikā pievelc to, ko pats vēlies. Tu izjūti pozitīvas emocijas pret kādu no objektiem un to arī savā dzīvē pievelc. Savukārt, ja izjūti skumjas un vilšanos pret to pašu objektu, tad attālini to.

Reiz manā dzīvē notika interesants piedzīvojums. Austrālijā pateikt vai saņemt komplimentu ir ierasta lieta. Tur ievēro visu: frizūru, kurpes, somiņu, smaržas, pat zobus. Es jau esmu pie tā pieradusi un sniedzu komplimentus uz visām pusēm. Atbraukusi Maskavā, kādā no supermārketiem ieraudzīju jocīgu skatu. No pielaikošanas kabīnes iznāk meitene skaistā kleitā un sāk grozīties spoguļa priekšā. Tipiska “pīļu lūpiņu” pārstāve. Tā pagrozījās, šitā. Rinda uz pielaikošanas kabīnēm milzīga, kādi 20 cilvēki. Visi klusiņām sāk burkšķēt, metot niknus skatienus meitenes virzienā. Bet viņa tupina grozīties un fotogrāfet sevi telefonā, nepievēršot nekādu uzmanību pārējo rindā gaidītāju replikām.
Todien es ļoti steidzos un nolēmu paātrināt procesu ar savu vareno ieroci. Es piegāju meitenei klāt un teicu, ka viņa izskatās vienkarši dievīgi (un tā arī bija), lai droši pērk to kleitu, pat nedomājot. It kā bezkaunīgā, kā sākumā sķita, meitene, samulsusi kā lode ielidoja kabīnē. Pēc minūtes jau bija pie kases un rinda sakustējās.

Labestība atbruņo. Atbrīvoties no saviem kompleksiem var tikai caur labām un pozitīvām emocijām. Naids, dusmas, aizkaitinātība un skaudība nespēj pretoties augstsirdības izpausmēm. Komplimenti strādā lieliski. Tev, cilvēkiem, Dievam. Dāvā tos visiem, kuri tev iepatīkas. Nekautrējies. Skaties uz cilvēkiem, priecājies un apbrīno tos, dāvā lielisku garastāvokli! Dalies mīlestībā. Dalies ar smaidu un tas viss atgriezīsies!

Autors: Tatjana Rumjanceva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rūmī atbild skolniekiem

57471955_2327649687256758_6874524817186357248_o

— Kas ir inde?
— Inde ir viss, kas pārsniedz tavas vajadzības. Par indi var kļūt spēks, bagātība, ego vēlmes, skopums, slinkums, ambīcijas, jebkas…

— Kas ir bailes?
— Bailes ir nenoteiktības nepieņemšana. Ja mēs šo nenoteiktību pieņemam, tā kļūst par piedzīvojumu.

— Kas ir skaudība?
— Skaudība ir labestības nepieņemšana citos. Ja mēs pieņemsim labestību citos, skaudība kļūs par iedvesmu.

— Kas ir dusmas?
— Dusmas ir to lietu nepieņemšana, kuras atrodas ārpus mūsu kontroles. Ja mēs to pieņemsim, tās kļūs par lēnprātību.

— Kas ir naids?
— Naids nozīmē nepieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir. Ja mēs pieņemsim cilvēku bez jebkādiem nosacījumiem, naids pārvērtīsies Mīlestībā.

Rūmī
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tiešām?

zimejums al-molo

Bieži vien mēs ar īpašu degsmi turamies pie tām pārliecībām, kuras nestrādā – vēl vairāk, padara mūs vientuļus un nelaimīgus. “Nedrīkst atvērties. Nedrīkst uzticēties!” Bet tu pats vēlies komunicēt ar aizvērtiem un skeptiskiem cilvēkiem, kuri nevienam neuzticās?

“Jābūt maitai!” Tev patīk, ka tā izturas pret tevi, kā pret maitu? “Strīdēties ir veselīgi!” Vai tiešām tev patīk, ka uz tevi kliedz? “Tikai nevajag attiecībās pazaudēt sevi!” Vai tiešām tu esi tik laimīgs, kad partneris pret tevi izturas rezervēti, it kā cenšoties attiecībās sevi pietaupīt un nepazaudēt?

Zini, kas par lietu? Mums, labajiem, maigajiem, jutīgajiem un tā tālāk cilvēkiem, ir pavisam stulba maniere apskaust rupjos un bezjūtīgos. Mums laikam šķiet, ka viņiem ir daudz vieglāk dzīvot. Taču tas tā nav!
Ja nu mums ir vērts kaut ko trenēties, tad tas ir kļūt vēl labestīgākiem, siltākiem, maigākiem un vēl vairāk uzticēties un ticēt sev. Uzskatīt pašas labākās cilvēka īpašības par vājībām ir gaužām muļķīgi.

Aleksandrs Ivanovs
Tulkoja: Ginta FS

Rozā kleita

roza kleita

Viena meitenīte atnāca uz bērnudārzu sapucējusies.
Pirmo reizi. Viņai bija tikai mamma un dzīvoja viņas trūcīgi. Un nezin kāpēc šai meitenītei, Eļai, vienmēr skuva matus – pavisam, un viņa vienmēr nēsāja tīru, baltu lakatiņu. Bet jaunā kleita bija rozā, es ļoti labi to atceros: no rozā flaneļa, ar apaļu krādziņu un uz krūtīm piešūtas trīs kruzuļainas baltas lentītes. Un uz aprocēm baltas podziņas. Ļoti skaista kleita.
Kad mēs likāmies gulēt diendusu, tajā laikā bija salokāmās gultiņas, Eļa pamanījās iesprukt zem segas kleitu nenovilkusi. Ja audzinātāja to būtu redzējusi, viņa noteikti meiteni sarātu.
Es sapratu, kāpēc meitenīte tā izdarīja, un jūs arī droši vien sapratāt – viņa vienkārši negribēja vilkt nost tik skaistu kleitu. Kā princesei. Visiem taču ir pilnīgi skaidrs, ka princeses valkā skaistas rozā flaneļa kleitas. Un skaisti tajā staigā un dejo. “Češkās” un rozā kleitā, kā Eļa mūzikas stundā. Izskatījās, ka viņa pati ir kļuvusi gluži rozā no laimes! Ļoti skaista. Tajā laikā mums bija apmēram četri gadi.
Bet pēc tam pastaigas laikā viena meitene ņēma un no visa spēka Eļu pagrūda. Tieši netīrumos. Un viss. Kleita nosmērējās, sānos padusē saplīsa – tāds liels caurums. Un netīrumi…. Un šī klusā meitenīte klusītiņām raudāja. Visa seja viņai bija melnās, netīrās strīpās; bet lakatiņš noslīdējis no gludi skūtās galvas. Un pāri darītāja apsaukāja Eļu – “plikpaurainā telotāja!” Tā bija audzinātājas meita. Un viņa bieži darīja pāri citiem bērniem. Es arī raudāju. Mēs taču tad vēl pavisam maziņas bijām. Neaizsargātas.
Tad, lūk. Kad kāds uzbrūk otram, apvainojot to lepnībā un indīgi saka: “noņem kroni”, – es uzreiz atceros šo notikumu. Parasti lepnībā apvaino tie, kuru ķēris vēl lielāks grēks – skaudība. Melna skaudība, kas liek sabojāt otra rozā kleitu. Un grūst netīumos “tēlotāju” vienkārši par to, ka tā uzvilkusi skaistu rozā flaneļa kleitu. Un uzdrošinājusies par to priecāties.

Mēs jau sen vairs neesam maziņas. Bet kāda vēl joprojām staigā rozā. Bet cita – melnā. Dvēselei arī ir apģērbs – un mēs to ļoti labi redzam. Un arī kroni nevajag noņemt pēc skaudīgo piprasījuma; ja reiz viņi to redz – tātad tas arī patiesībā tur ir….
Autors: Anna Kirjanova
Tulkojums: Ginta Filia Solis

Mātes naids – tā ir skaudība

mate meita2

Ir grūti noticēt naidam un skaudībai. Tā ir tumša un noslēpumaina tēma. Par to maz runā – nav pieņemts par to runāt.

Kādai meitenei mamma ļoti daudz ko teica. Aizvainojošu. Aizskarošu. Noniecināja visus meitas panākumus. Sakot: tā ir īslaicīga parādība. Tev vienalga nekas nesanāks. Izteica dzēlīgas piezīmes par meitas ārējo izskatu. Protams, viņa to darīja tāpec, ka mīlēja savu meitu. Audzinošos nolūkos – tā viņa paskaidroja savu rīcību. Kamēr vienreiz savu paklausīgo un kautrīgo meitu noveda līdz histērijai.

Nepelnīts, slepens naids – tā vienmēr ir skaudība

Meita nopirka sev kleitu. Pati nopelnīja naudu un nopirka. Skaista kleita. Bet mamma teica, ka kleita nepiestāv pie neglītām kājām un neesoša vidukļa. Un, vispār, ko mainīs kleita? Tā tāpat nespēs sakārtot personīgo dzīvi. Nekas nesanāks, kaut tu ūdeļādās ietērptos.

Un meita sāka raudāt un iekliedzās: “Mammu, par ko tu mani neieredzi?”, – varbūt viņa cerēja, ka māte viņu apskaus un palūgs piedošanu. Un pateiks, ka mīl. Vienkārši vēl labu! Nezinu.

Bet mamma asā balsī pateica: “Par to, ka tev no rītiem nav jākrāsojas – tu vari iet tāpat, tu esi jauna! Par to, ka tev stundām ilgi nav jānīkst pie friziera – tu vari vienkārši saķemmēt matus, tie tev ir biezi un spīdīgi. Par to, ka tev nav jāiet pie masiera, jo tev nekas nekur nekarājas. Diemžēl. Par to, ka tev pie kosmetologa nav jāatstāj visa sava alga. Nav jāšpricējas un jāpievelk nokārusies āda. Par to, ka tev nav jāpieliek nekadas pūles, lai uz tevi atskatītos vīrieši. Par to, ka tu to neesi pelnījusi! Viss tev ir nācis par velti!”, – māte vēl ilgi uzskaitīja visus sava naida iemeslus. Precīzāk, skaudības.

Un piemetināja: “Tu to vēl nožēlosi un izraudāsies!”, – kaut gan meita neko tādu nebija izdarījusi, kas būtu jānožēlo.

Meita aizgāja no mājām. Noīrēja sev atsevišķu dzīvokli. Tā mēdz notikt.

Ir skaudīgas mātes, kuras nespēj paciest savu meitu uzplaukšanu. Un mīlestības vietā stājas naids un konkurence. Bet nav iespējams konkurēt ar skaistumu un jaunību; var tikai pazemināt to vērtību un sagraut to, kas ir otram. Saindēt prieku un laimi.

Te palīdzēt var tikai distance. Tikai pacensties atcerēties labo, jo arī tas noteikti ir bijis. Un pēc iespējas mazāk informēt par sevi un savu dzīvi. Tumšas jūtas ir pārņēmusas tev tuvu cilvēku. Bet skaudība liek teikt sliktus vārdus un domāt sliktas domas. Tā notiek.

Nepelnīts, slepens naids vienmēr ir skaudība.
Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Es lasīju šo rakstu un esmu laimīga par to, ka mana mamma vienmēr mani ir slavējusi, vienmēr ir mīlējusi un mums šīs konkurences nekad nav bijis. Un man šķiet, ka naids un skaudība šādā veidolā var eksistēt tikai tad, ja cilvēks pats sevi nemīl, neciena, ja pašam ir miljons dažādu kompleksu. Un tikai audzējot sevī mīlestību, mēs varam būt mīloši pret sevi un saviem tuvākajiem.