Visam vajadzīga Mīlestība

Bailes doties savā dziļumā, savā dziedināšanā ļoti bieži tiek maskētas ar laika trūkumu, resursiem un citiem prāta izgudrotiem faktoriem un citām aizsardzībām, kas izskatās pēc “apstākļiem”.

Bailes ieraudzīt to, ka iekšpasaulē ir kaut kas ne tāds, kaut kas neglīts, kroplīgs, kaut kas, par ko jākaunas.

Katram no mums ir milzīgs daudzums dažādas pieredzes. Ceļš no dzīves dzīvē ir bijis gana ērkšķains. Un bagāžā ir tik daudz kā visa. Taču tieši tagad tas viss vēlas tikt ieraudzīts, attīrīts un izdziedināts.

Katra cilvēka iekšējais skaistums vēlas izpausties un ieskanēties pilnībā.

Nav neglītā. Ir skaistais, kas bija izkropļots, kas tiecas pēc tā, lai to saudzīgi attīrītu un izdziedinātu. Viss, uz ko bail skatīties – ir skaistais, kas nav saņēmis pietiekami daudz Mīlestības un tāpēc tam vajadzīgs vēl vairāk Mīlestības.

Skaistums vēlas izpausties. Tas vēlas skanēt visā pilnībā. Mīlestībā.

Anna Gusak
Foto: John Cahil Rom
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ieraudzīt skaistumu tur, kur viss nav ideāls

Pirms pāris dienām kāda dāma man uzrakstīja: “Atsekojos no jums! Lielīt sevi var katrs!” To viņa rakstīja kontekstā ar manu frāzi par to, ka es uzskatu sevi par skaistu sievieti.

Man ļoti žēl, taču viņai nav taisnība. Slavēt sevi spēj tikai retais. Bez vulgāras koķetērijas: “ai, nu labi jau, labi”. Bez pozīcijas no apakšas: “Mēs taču esam tik smukas meitenes?” Vienkarši atzīt sevi par skaistu. Skaistu – kā ziedu, kā saulrietu jūrā, kā citronu. Es uzskatu, ka citroni ir ļoti skaisti. Būt skaistiem ir dabiski. Redzēt skaistumu sevī un redzēt skaistumu citos – ir dabiski. 

Es pastāstīšu, kurus es uzskatu par pašiem skaistākajiem:

1. Mammītes, kuras apskauj savus bērnus. Tad jebkura seja kļūst par Dievmātes seju no ikonas. Pat tad, ja viņa ir nikna, pat tad, ja kliedz, pat tad, ja piekususi, bet, kad viņa apskauj savu bērnu uz īsu mirkli viņas acis piepildās ar fiziski sajūtamu mīlestību.

2. Kundzītes gados. Es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi nodzīvot līdz vecumam, kad seja kļūst par likteņa atspoguļojumu un katrā krunciņā var redzēt, ka, lūk šeit viņa mīlēja, šeit  zaudēja, lūk, šeit ļoti ilgu laiku negulēja, šūpojot uz rokām savu bērnu, šeit ļoti daudz  smējās, šeit skūpstījās, šeit  kādu gaidīja, šeit ienīda, šeit iepazina sevi, bet šeit atrada savu mīlestību.

3. Sejas, kurās redzams, ka to īpašniekiem ir prāts, griba, raksturs. Ķermeņi, kuri it kā uzdejo tik tikko dzirdamas mūzikas ritmā. Tās ir to cilvēku sejas, kuri aizrāvušies ar dzīvi.

4. Cilvēki, kuri skaisti dara savu darbu. Vai reiz izdomājuši kaut ko īpašu. Acis mirdz, tajās ir vesels Kosmoss. Es reiz skatījos, kā spelēja Oļegs Karavaičuks, viņš spēlējot pats kļuva par mūziku.Tieši tāda pati seja bija manam tētim, kad  viņš kopā ar mani  lika kopā konstruktoru. Un manam vectēvam, kad viņš rakstīja lekciju konspektus. Un meitenei kafejnīcā, kura vāra kafiju. Mammai, kad viņa ada zeķes un skaita valdziņus. Un pat manam mazajam suņukam, kurš cenšas izvilkt mantiņu no pagultes. 

5. Cilvēki, kuriem ir jautri. Nevis aktieri-komiķi, bet cilvēki, kuri dara kaut kādus niekus vai arī kādu svarīgu lietu, bet pēc tam viens pasaka kaut ko tādu, ka visi parējie nesaprašanā sastingst, bet pēc tam uzsprāgst smieklos. Šo joku nav iespējams atkārtot, to nekad neviens nesapratīs, bet šajā mirklī cilvēki smejas un viņu sejas līdzinās pavisam jaunām monētiņām.

6. Pieaugušie, kuri rotaļājas ar bērniem. Lai cik cilvēkam būtu gadi, bet šādos brīžos viņš kļūst par bērna vienaudzi.

7. Cilvēki sev svarīgos brīžos. Sieviete, kura iet uz randiņu ar bijušo un ar laineri velk acu kontūras un krāso lūpas sarkanā krāsā. Vīrietis, kurš kafejnīcā gaida sievieti un bažījās, vai viņa atnāks vai neatnāks. Sieviete gados, kura izvēlas kleitu savas mazmeitas kāzām.

8. Cilvēki, kuri sev neticēja, bet izdarīja un viņiem tas izdevās. lēca no tramplīna, piezvanīja producentam, atrada jaunu darbu, saņēma pirmo pasūtījumu, pārdeva savu pirmo gleznu, piecēlās no invalīdu krēsla, uzrakstīja “piedod” vai “mīlu” un saņēma atbildi “Jā”.

9. Cilvēki, kuri uzzināja, ko nozīmē izmisums. Un to, ka arī izmisumu var izdzīvot.

10. Cilvēki, kuri saprata, ko vēlas. Šokolādes nevis plombīra saldējumu. Doties ceļojumā. Uzcelt māju. Doties uz dejām.

Mans vectētiņš un mana mamma mācīja man redzēt skaisto katrā dzīves mirklī. Lielu mazajā. Varenu smieklīgajā.

Vectētiņš atklāja kā tējas rozes ziedlapiņās var ieraudzīt visas saullēkta debess krāsas, bet mamma – kā atrast starp mākoņiem zaķi, pūķi un burbuļojošu tējkannu.

Viņi man teica, ka es esmu skaista. Tikpat skaista, kā zieds, kā citrons, kā saulriets jūrā. Kā arī viss šajā pasaulē. Saulriets ne uz mirkli nešaubās, ka ir skaists. Tāpat kā bruņurupucis, kurš peld okeānā. Arī citrons ir par sevi pārliecināts.

Es tūliņ tev iemācīšu vienu noslēpumu.
Paņem rokās jebkuru priekšmetu. Paskaties uz to, sajūti tā smagumu, vieglumu, struktūru. Paskaties uz krāsu saderību. Ka uz tā virsmas lūzt stari. Kā šī priekšmeta formai piestāv tā garšas: ass sarkanajam piparam, maigs krējuma saldējumam, plastmasas garša portatīvajam datoram.

Bet tagad pamēģini saskatīt skaistumu kādā attālā objektā. Tā, kurš saplūst ar horizontu, aiz laika, aiz telpas. Iedomājies, ka esi tāljūras matrozis un pēc ilgām nedēļām atklātā jūrā beidzot ieraugi  krastu. Putnā, kurš atradis pūciņu savas ligzdas būvniecībai. Jauneklī, kurš sacer savu pirmo dzejoli, kurš pēc 200 gadiem būs obligātās literatūras sarakstā skolas programmā.

Un trešais solis. Ieraudzīt skaistumu sevī. Ieraudzīt skaistumu sevī blakus. Savu acu skaistumu. Savu lūpu, kad tu smaidi un krunciņu skaistumu lūpu kaktiņos, kad tu skumsti. Ieraugi, kā mirdz tava āda, kad tu domā par To cilvēku. Un kā mainās tava seja, kad tev kaut kas ir izdevies. Ieraudzīt skaistumu tur, kur viss nav ideāls. Bet pēc tam ieraudzīt skaistumu sevī tālajā. Sevī caur mūžību, pēc mēneša, pēc gada. Tajā, ko tu vari izdarīt šodien, lai tas tevi izmainītu rīt.

Un nokrāso matus tajā krāsā, kuru jau sen gribēji.

Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Skaistums – tas ir stāsts par unikalitāti un šarmu

Brian-Ingram

Trešdaļu savas dzīves es nesapratu šo frāzi.
Mūsu ģimenē spriedumu paziņoja uzreiz.
Tas ir vasarraibumains.
Tas – īss.
Tam kājas īsas, bet tai – parāk masīvs zods.
Tā bija taisnība līdz brīdim, kamēr es ticēju, ka tā arī ir.

Protams, pēc šādas mērauklas bija grūti atrast kādu skaistu cilvēku.
Pat televīzijā.
Nerunājot par spoguli.
Kamēr 15 gadu vecumā es iemīlējos kādā zēnā.

Pirms tam biju pārliecināta, ka man patīk bruneti ar brūnām acīm.
Bet šis bija ruds un vēl piedevām zilacains.
Es ar grūtībām biju izdīkusi viņam pases bildi un piesardzīgi vaicāju draudzenēm: “Vai viņš ir skaists?”

To es nekādīgi nespēju saprast.

Zināju tikai vienu – to, ka viņa smaids man atslēdz saprātu.
Atceros, ka reiz pludmalē kāda mamma cēla no ratiem āra savu mazuli, skaļi runādama: “Ak tu, mans skaistulīti”.

Es paskatījos uz viņiem un gluži vai pārakmeņojos.
Tieviņš, vasarraibumains, lielām, atļukušām ausīm mazulis bija ļoti tāls no “Aguši” reklāmas varoņiem.
Bet viņa mamma skatījās uz viņu ar tādu apbrīna un dievināšanas pilnu skatienu, ka arī es gluži nejauši sāku priecāties par viņu.

Kad man bija 20 gadi, es uz ielas atradu kaķēnu.
Pēc diviem mēnešiem viņš bija izaudzis, kļuvis tievs un lempīgs, kā jau visi pusaudži.
Mans tēvocis, skatoties uz manas mīlules bildīti, neizturēja un novilka: “Briesmīga gan tev tā kaķene…”
Briesmīga?
«Dīvaini», — es nodomāju. «Vai tad viņš nemaz neredz kaķēna skaistās, zaļās acis, cik pūkains un simpātisks purniņš un spilgti baltas krūtiņas?»
Viņa bija skaistule – es biju par to pārliecināta.
Tēvocis vienkārši neko nesaprata no kaķiem.

Devītajā klasē es mācījos kopā ar Svetu.
Laikā, kad lielākā daļa meiteņu palēnām kļuva par jaunietēm, Sveta it kā palika aiz šīs performances kulisēm.
Izstīdzējusi, tieva ar ļoti garām rokām, kas karājās gar sāniem kā pātagas, ar gariem, šķidriem matiem, kurus viņa parasti nēsāja izlaistus, viņa bija līdzīga kādai no multfilmu varonēm.
Vasarraibumainā seja un nedaudz atkārušās ausis pabeidza šo tēlu.
Reiz starpbrīdī, kad mēs ar meitenēm apspriedām perlamutra lūpu pomādes, Sveta atvēra portfeli, izņēma no tā salokāmo spoguli, atvēra to un, skatoties savā atspulgā teica:
– Kāda gan skaistule tu esi!
Mēs apklusām.
Acīmredzot, lai pastiprinātu efektu, viņa piepacēla zodu un ar radītājpirkstu pārvilka pār labo uzaci.
Neviens jau nesaprata, ko tas viss nozīmē, taču Sveta to sāka darīt regulāri.
Sākumā mēs klusiņām ķiķinājām, pēc tam grozījām pirkstu pie deniņiem, bet pēc tam pieradām.
Un vēl pēc neilga laika viņa pārstāja mums izskatīties pec baltās vārnas.
Es pievērsu uzmanību tam, ka, neskatoties uz vasarraibumiem, viņai ir diezgan glīts nedaudz uzrauts deguns. Ka uzacis, lai arī gaišas, tomēr ļoti skaistas formas un biezas. Ka garajām, kā šarnīri rokām ir ļoti skaisti, gari pianistes pirksti.

Skaistums ir daudz sarežģītāks jēdziens kā harmonija.

Ideālas proporcijas ir stāsts par simetriju.
Skaistums ir stāsts par unikalitāti un šarmu.
Gadiem ritot es uzzināju, ka skaistums ir subjektīvs jēdziens un visbiežāk, kad mēs uzskatām, ka cilvēks ir nepievilcīgs, tas ir stāsts par to, ka viņa āriene neierakstās mūsu ieskatos par to, kādam jābūt pievilcīgam cilvēkam.

Instagramā ļoti bieži meitenes ievieto savu izredzēto bildes ar parakstu – “Viņš taču ir skaistulis, vai ne?”, vai arī “Vai tiesa, ka viņš ir līdzīgs Bredam Pitam utt?”
Es skatos un man šķiet, ka, iespējams, Bredam Pitam līdzīgs ir tikai viņa mazais pirkstiņš, taču saprotu, ka tai, kurai viņš ir līdzās, tas tieši tā arī ir.
Viņš uz viņu skatās pavisam citām acīm.
Mīlošām acīm.
Pareizām acīm.
Tāpēc nesaprotu, kad saka:
– Ja objektīvi, viņš nudien nav skaistulis.
Ko nozīmē – objektīvi?
Man tas nozīmē tikai vienu – uz šo cilvēku skatās bez mīlestības.
Ja atmetam visus standartus un iesīkstējušos priekšstatus par skaistumu, notiek brīnums.

Katrs cilvēks sāk šķist pievilcīgs.

Vienam ir brīnumaini smiekli.
Otram – skaista, viegla, gracioza gaita.
Trešajam skatiens ir tik izteiksmīgs.
Bet ieraugot ceturto, dvēselē iestājas tāds miers.
Piektais…
Kļūst absolūti skaidrs, ka nav svarīgi, ka viņam ir nedaudz nepareizs sakodiens un nedaudz līkas, varbūt pat ļoti līkas kājas.

Un, ja harmonija tiek sasniegta pateicoties sarežģītam sporta, modes un kosmetoloģijas kokteilim, tad skaistam kļūt ir viegli.

Pietiek ar to, ka uz tevi paskatās mīlošām acīm.

Darja Isačenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja vien tu zinātu…

milestiba111

Ja vien tu zinātu, kā mainās tava seja, kad tu runā par to, kuru mīli. Par bērnu, vecmāmiņu, vectētiņu, vecākiem, par mīļoto cilvēku. Pat par sunīti vai kaķīti.
Visa spriedze pazūd, visas grumbiņas izlīdzinās un no acīm plūst maiga gaisma. Bet uz lūpām – nebēdnīgs smaids.
Un tāda mīlestības gaisma tevi pārveido – tu kļūsti brīnumaini skaists. Neierasti labestīgs. Maigs. Un daļiņa šīs gaišās enerģijas tiek arī citiem. Un šajos mirkļos par tevi var sajūsmināties un gleznot tavu portretu.
Tie ir brīnišķīgi brīži pa vidu ikdienas steigai un rūpēm. Vajag biežāk atcerēties par tiem, kurus mēs mīlam. Kuriem no sirds esam pieķērušies. Kas pilda mūsu sirdis…. Un visa pasaule šķitīs arvien skaistāka. Maigāka un labestīgāka.
Žēlsirdīgāki viens pret otru – mīlestība mūs padara žēlsirdīgākus. Un viss, kas ir vajadzīgs – parunāt ar cilvēku par to, ko viņš mīl. Lai viņš atcerētos. Un piepildītos ar gaismu. Un piepildītu citus.
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

Laiks padara mūs skaistākas

kermenis12

Domājot par sievietes skaistumu, es vienmēr atceros parunu par to, ka ir “agrie ziedi un ir ziedi – vēlie”. Vieni jau piedzimst tādi blondi skaistuļi, ka uzreiz ir skaidrs: viņai lemts būt zvaigznei. Citu skaistums neatveras uzreiz un – ne drīz, bieži vien ap 30 gadiem – caur gadiem, mīlestību, dzemdībām, ilgu ceļu pie sevis un miera Dvēselē.
…Es fotogrāfēju 17 gadīgas sievietes. Tūkstošiem stundu retušēšanas deva man iespēju milimetru pa milimetram izzināt sievietes ķermeni. Asos atslēgas kaulus, smalkos pirkstus, nervozās lūpas. Dzimumzīmes, tetovējumus… un bailes, kas rodas katrai, kad tā attopas otrā objektīva pusē – bailes satikties ar to savu daļu, par kuru tu neko nezini un negribi zināt.
Uz bildītēm gribas sevi redzēt skaistu un trauslu, kā glancētajos žurnālos. Nedudz no liktenīgās – tādu, kuras dēļ zaudē galvu. Tādu, kura nekad neko nelūdz, negaida, nebaidās laika un aiziet pirmā. Viņas acīs atspoguļojas lielpilsētas ugunis, bet ķermenis ir tvirts un juteklisks. Vīriešu krekls uz viņas kailā ķermeņa izskatās labāk, kā jebkura melnā vakarkleita, bet vieglās zilbaltās ēnas zem acīm ir ēnas no garajām skropstām, nevis piecas stundas miega vai sēras pec nebijušā.
Tādu grūti iedomāties visu nakti raudošu, kad no rīta seja parvēršas par ādas un asaru maisījumu, un vajadzīga vesela diena, lai atkoptos, lai arī negribas zvanīt un melot un prasīt brīvdienu, vārīt stipru tēju un ilgi skatīties griestos, ieklausoties, kā iekšā pēkšņi viss ir kļuvis kluss un tukšs.
Tādu grūti iedomāties šādā situācijā – taču starp mums nav nevienas, kura nebūtu gājusi tam cauri. Kura nebūtu sevi atradusi vannas istabā, slīdošu gar sienu klusā histērijā kādā tumšā naktī, kad esi vairāk līdzīga aizšautam plīša zaķim ar koka pogām acu vietā, un galīgi nelīdzinies tai, kura neko nelūdz, negaida, nebaidās laika un vienmēr aiziet pirmā…
Neviena no tādām naktīm nepazūd, neatstājot pēdas.
Neviens no zvaniem, kad “abonents ir nesasniedzams vai atrodas ārpus uztveršanas zonas”, bet viņam taču bija jāpiezvana vēl pirms pāris stundām.
Neviens rīts, kad pamosties baigā klusumā, laulības gultā un no tukšajiem palagiem vējo nodevība – aukstums velk tieši uz mugurkaula tā, ka šķiet: dzīve priekšā vēl tik gara, bet tu jau esi Grenlande, temperatūra iekšienē krīt un dreifē ledus kalni.
… Tajā pusē objektīvam tu daudz runā, vēl vairāk – klausies. Un, ja klausies pietiekami labi, var iemācīties lasīt ķermeni – kā grāmatu: redzēt skumjās un laimīgās nodaļas, kādā atstātas piezīmes. Galvenais – sķirstīt tās saudzīgi.
Neatlocīt stūrus.
Un, ziniet, ko es vēlos teikt? Mēs esam skaistas. Ar visām mūsu plaisām un negludumiem. Tāpēc, ka tie visi ir par mūsu dzīvi, ceļu mājup, par daudzajām ceļa jūdzēm, nogurušo eņģeli aiz pleca, ataugušajām ģimenes saknēm.
Par visiem šiem velna borščiem, ar rokām mazgātajiem autiņiem, ar eļļu noķepušajām virsmām. Par visām mūsu grūtajām izvēlēm, “jā” un “nē””. orgasmiem un drebuļiem. Par to, kā pienāk ziema, kamēr tu brauc metro, par paģirām no rīta, par ar lielu prieku neatbildētajiem zvaniem, ar tadu nožēlu neatbildētajām īsziņām. Par sāpēm mugurā, par sakaltušajām kontaktlēcām, vientuļajiem Ziemasvēkiem uz plikas grīdas, Šarloti, kuru nav kam apēst – tas esam visas mēs, tas ir par mums. Tieši tāpat, kā par tiem mirkļiem, kad ļoti asi izjūtam, ka esam dzīvas, laimīgas – tādas caurspīdīgas un vieglas, starojošas…
Lūk, par to un tieši tam! – krunciņas un plaisas, nepilnības un raupjums, lai būtu kur aizķerties – aiz Dzīves un Otra, un sakrist un saaugt, pāraugt – viens vienā.
Tā, skatoties savās plaukstās es redzu nevis prāta un sirds līnijas, bet savijušos diedziņus:
lūk, skarbais, asais, stiprais, ar to esmu piesieta vīram;
lūk maigais, smalkais un zīdainais, tā ir mana meita.
Pētot dzīves pēdas ķermenī, es redzu pagātni.
Pieņemot šīs pēdas ķermenī, es kļūstu vēl skaistāka kā vakar.

Autors: Olga Primačenko
Tulkoja: Ginta FS

Pārpilnības likums

12006137_828943860553558_8532606474422961162_n

Savā pasaulē cilvēks nevar pievilt vairāk naudas, labsajūtas un skaistu notikumu, kā viņa iekšējais personīgais spēks.

Viens no galvenajiem Visuma likumiem ir Pārpilnības likums. No pārpilnības raga var paņemt tik, cik ietilpst mūsu apziņā. Ja tajā ietilpst daudz – saņemsim daudz, ja – maz – attiecīgi arī saņemsim maz.

Viss, kas mēs esam un kas apkārt mums notiek, ir mūsu pašu darbības un garastāvokļa rezultāts.

Mūsos dominējošā individuālās apziņa neapzināti rada mentālo un emocionālo fonu dzīvei, kuru dzīvojam. Paši šo fonu mēs nemanām, jo dzīvojam tajā. Tieši tāpēc “savā acī baļķi neredz”. Un atbilstoši šim fonam mēs katrs veidojam savu pasaules karti – viens pozitīvo, cits – negatīvo.
To cilvēku, kurš dzīvo pozitīvajā pasaules kartē, pieņemts saukt par laimīgu cilvēku. Par tādu parasti saka, ka viņam ir pozitīva karma, bet par to, kas savāc negatīvu karti – gluži otrādi – saka, ka viņam ir slikta karma.

Parasti cilvēka bezapziņas stāvokli nosaka audzināšana, atmiņas par pagātnes inkarnācijām, ģenētiskā atmiņa un, protams, noteikti nosacītie refleksi uz dažādām situācijām, kas veidojušies šajā dzīvē. Tās mentālās konstrukcijas, kas kļuvušas par ieradumiem, neapzinātiem iespaidiem, no Visuma pēc rezonanses likuma pievelk līdzīgus notikumus, vidi un stāvokļus. Pasaule, ko apkārt sev veidojam, savācas pēc mūsu apziņas shēmas. Jo spēcīgāks mūsu pievilkšanas potenciāls, jo vairāk dažādu notikumu mēs pievelkam savā dzīvē. Mūsu magnēta spēku sauc par personības spēku vai ticību sev.

Savā dzīvē cilvēks nevar pievilkt vairāk naudas, labsajūtas un notikumu par to, cik liels ir viņa iekšējais personības spēks. Cilvēks, kurš dzīvo savā pozitīvajā pasaules kartē ir atsaucīgs, elastīgs, optimistisks, mērķtiecīgs, vienkāršs un skaidrs. Viņa dzīves devīze ir kalpošana skaidrībai, skaistumam, mīlestībai un harmonijai. Savukārt noslēpums, kā iegūt šīs spējas pievilkt visu labo, ir apslēpts mūsu dominējošajā noskaņojumā un domāšanas veidā.

Apzināti pārveidojot un paplašinot savas apziņas robežas, mēs esam spējīgi paši pārveidot savu personīgo pasaules karti un izveidot to tādu, kādu vēlamies!

Un te nu lieliski noder Jabeca lūgšana:
“Kaut Tu mani svētīdams svētītu un paplašinātu manas robežas un kaut Tava roka būtu allaž ar mani, un kaut Tu mani pasargātu no nelaimes, ka man nebūtu jācieš sāpes!”