Īstu sieviešu vaļasprieki

Bērnībā es draudzējos ar puiku, kurš ar stāstiem par savu ģimeni uzjautrināja visu kvartālu. Viņam bija: mamma Oļa – bērnu ārste, tētis Roma – aspirants, vecmāmiņa Nadja – grāmatvede un vectēvs – slikts piemērs. Tikai tagad es saprotu, ka tas nemaz nav smieklīgi.

Bet šodien es biju slikts piemērs kādai apmēram sešgadīgai meitenītei. Braucu vilcienā, lasu planšetē grāmatu, netraucēju sabiedrisko kartību.

– Tante, – jautāja eņģelis rozā kleitiņā un kroni galvā, – kāpēc tev nav nolakoti nagi? Mamma saka, ka meitenēm vienmēr ir jālako nagi.

Bet es tos ne tikai nebiju nolakojusi, bet biju nogriezusi pavisam īsus.
– Man ir hobijs. Es nodarbojos ar paukošanu un nekāds manikīrs to ilgi neiztur. Un ko tev patīk darīt? Kādas spēles tu spēlē?
– Mēs ar mammu spēlējamies skaistumkopšanas salonos.
– Un par ko tu vēlies kļūt, kad izaugsi?
– Apprecēšos.
Kad man bija seši gadi, es ar draugiem skraidīju pa pagalmu un sapņoju, ka būšu piektais musketieris. Man bija plastmasas zobens ar uz tā uzmauktu plastmasas vāciņu, apmetnis no vecāsmātes lakata un salmu cepure ar spalvām. Pēc gada mani pierakstīja paukošanas pulciņā. Nekādus īpašos panākumus sportā es nesasniedzu, taču man ir laba stāja, ātra reakcija un kaujiniecisks gars un entuziasms.

Kas es vēlējos būt, kad izaugšu? Es gribēju būt akvalangiste, ceļotāja un kinoloģe, un vēl sapņoju uz māju sienām rakstīt ielu nosaukumus (vai kāds zin, kā saucas šī profesija?)

Ko man iemācīja pieaugušie? Neko īpašu. Pirka krāsas, zīmēšanas albumus, grāmatas. Maksāja par pulciņiem. Un ne parāk bargi rāja par sadedzināto paklāju un ķīmijas eksperimentu sekām vannas istabā. Slavēja par zīmējumiem un palīdzēja salikt konstruktoru. Un neaizliedza radīt pašai savu pasauli ar burvju fejām un pūķiem no visa, kas bija pa rokai.

Es nezinu, va mana bērnība bija laimīga vai nebija. Tā vienkārši bija. Laiks, kad pieaugušie vienkārši priecājās par to, ka es viņiem esmu, jautra, vesela un absolūti nebūvēja manus nākotnes plānus.

Es mazajai meitenītei gribēju pastāstīt, ka pasaulē  vēl bez apprecēšanās un skaistumkopšanas saloniem, ir bezgalīgi daudz interesantu nodarbju. Taču uztvēru viņas mammas skatienu un nolēmu labāk paklusēt.

Šobrīd aug jauna meiteņu paaudze. Un daudzām no viņām jau no bērnības iedveš domu, ka sievietei var būt tikai viens mērķis – veiksmīgi apprecēties. Ka āriene ir pats svarīgākais. Ja tev nebūs manikīra, tad tu paliksi viena. Ja uzvilksi džinsenes, neviens īsts vīrietis uz tevi pat nepaskatīsies. Ieraudzīs tevi bez kosmētikas – no pārdzīvotajām šausmām paliks akls. Čībās iziesi no mājas iznest atkritumu spaini, visiem garāmejošajiem potenciālajiem kavalieriem uz visiem laikiem pazudīs potence.

Izrādās, ka šie īstie vīrieši ir ļoti trausla tauta. Tāpēc viņus visādos veidos vajag pasargāt. Piecelties stundu agrāk, lai uzkrāsotos. Vienmēr staigāt augstpapēžu kurpēs, push-up veļā un zeķēs. Un visas savas darbības vērtēt tikai no vienas pozīcijas: “vai tas vīriešiem patīk vai nepatīk”.

Pie manis savulaik dzīvoja kāds eksotisks zvēriņš. Ar viņu nebija nekādu problēmu. Bet, kā saka: katrā būdiņā savi grabuļi.

Katra no mums pati var izvēlēties, kādas spēlītes spēlēt. Tikai es nesaprotu, kāpēc šīs spēles jāmāca bērniem. Izaugs un paši tiks skaidrībā.

Nekādas morāles pēc šī teksta nebūs. Man tikai šķiet, ka, ja mēs dosim saviem bērniem (nav svarīgi puika vai meitene) iespēju izlemt, ar ko viņi vēlas nodarboties, laimīgu ļaužu būs daudz vairāk.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir pienācis laiks atvadīties no bērnu dienu skaistā mētelīša

Saglabāt jaunību ir tik grūti, taču atvadīties no tās – vēl grūtāk. Īpaši skaistiem cilvēkiem tas ir grūti – šķirties no jaunības un lēnītiņām pāriet briedumā.

Es atceros meiteni, kurai bija ļoti skaists mētelītis. Pēc to laiku uzskatiem – vienkārši šiks.
Ar krādziņu no aitas vilnas, bordo krāsā, trapeces formā, bet pogas kā odziņas. Nevienai citai tāda mēteļa nebija. Bija tikai viena problēma: meitenīte auga un sen jau bija izaugusi no šī mētelīša. Piedurknes knapi apsedza elkoņus un mētelis tikai nedaudz piesedza dibenu. Tas bija kļuvis par mazu.

Taču tas bija tik ļoti skaists, ka meitene to turpināja valkāt. Kamēr apbrīnas vietā nesākās zobgalības. Liela meitene mazā metelītī ar podziņām kā odziņām izskatījās tik neveikli.

Ar jaunību ir tieši tas pats. Jaunību saglabāt var visdažādākajos veidos, izmantojot dažādus trikus un pacenšoties. Un sākumā cilvēki sajūsmināsies, taču ar laiku sāksies zobgalības, sākot no ļauna izsmiekla līdz žēlumam. Tad skaistums pārvēršas bezgaumībā un sāk mūs kropļot.

Un tad nākas ar žēlu nopūtu novilkt savu mētelīti. Ko gan citu darīt. Īpaši žēl tos, kam tas bija tik skaists un izsmalcināts. Skaistules žēl.

Bet vēl lielāka nožēla ir par tiem, kuri tā arī nav novilkuši savus mētelīšus. Un vēl joprojām cenšas izstiept tiem piedurknes, piestiķēt kādu drēbes gabalu. Un saslien apkakli, lai noslēptu seju…

Gudrie pārstāj to darīt un pieņem sevi tādus, kādi tie ir – pieaugušus un izmainījušos. Ir pienācis cita skaistuma un apģērba laiks, – mēs taču esam pieauguši. Mēs esam jaunā dzīves posmā. Mēs tagad esam pieauguši zēni un meitenes, – un tas ir jāpieņem. Ir jāatbrīvojas no skumjām par pagātni un jadodas tālāk. Ir jādzīvo labāk un brīvāk kā agrāk – un tas ir pilnībā iespējams, ja vien necenšamies uzstīvēt savu seno bērnu dienu mētelīti, kurš jau sen ir kļuvis par mazu…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis