Tikai notici un esi drosmīgs un mīlošs

Mīļie, es zinu, ka šodien daudzi ir nobijušies, daudzi ir izmisumā, daudzi dzīvo dusmās un agresijā, un neviens nevar zināt, kas rītu būs. Bailes vairo slimības un uzpūš no mušas ziloni.

Bet mēs katrs varam mācīties paskatīties uz to nedaudz savādāk. Šis laiks mums ir skolotājs un uz skolotāju nevajadzētu ne dusmoties, ne turēt naidu, tikai saprast, ko viņš mums grib iemācīt.

Ja tevi grasās atlaist no darba, iespējams, tu pats to sen jau gribēji izdarīt, tikai baidījies, ka neatradīsi neko labāku un šobrīd ir radusies tāda iespēja. Vienas durvis aizveras, citas atveras, tikai kamēr tu šaubies un turi kāju durvīs, jaunais tev sevi neatklāj. Turklāt ikviens latvietis kaut ko prot: adīt, rakstīt, šūt, audzēt un izdomāt visbrīnišķīgākās lietas, tikai uzdrošināties un noticēt sev.

Paskaties, cik dzīvē ir bijušas situācijas, kad, šķita, ka viss, cauri. Un tomēr tu kaut kā izkūlies no tām un kļuvi spēcīgāks, varošāks.

Ja tev liedz medicīnas atbalstu, varbūt laiks papētīt, no kurienes ceļas visas kaites, kas tām pamatā. Izlasi Luīzas Heijas mazo, plāno grāmatiņu “Izdziedē sevi pats” – tur katrai kaitei ir aprakstīti cēloņi un lietas, kas jadara, lai tu neslimotu.

Dabā ikkatrai kaitei ir sava zālīte, sava gudrība, kas palīdzēs tikt galā un tev pašam ir sava iekšējā gudrība, neviens mēs te nedzīvojam pirmo reizi. Ir cilvēki, kuri pārzin šīs dabas lietas, meklē, jautā.

Visām elpceļu kaitēm pamatā ir bailes – bailes elpot, bailes dzīvot. Tad sāc elpot – pievērsies savai elpai, sāc just.

Varbūt tas, ka mirkli nebūsi savā skrejienā, būs tieši tas laiks, kurā Tu sevi sadzirdēsi un sapratīsi, ko tieši tev vajag.Izslēdz visu, kas tev traucē sevi dzirdēt un, kas tevi biedē. Parunājies ar sevi. Parunājies ar Dievu tikai tā, kā Tu to proti. Tu taču netici, ka kāda augstāka vara tevi soda? Viņš mūs visus bezgalīgi mīl, tieši tāpēc arī māca.

Tad ļaujies šai mācībai.

Un, kad dari, tad visu tikai ar lielāko mīlestību un gaismu, uz kādu vien esi spējīgs tieši šobrīd.

Ja tev ir bērni, atceries, viņi jūt gan tavas bailes, gan mīlestību, esiet viens otram atbalsts.

Mums ir palaimējies, ka esam latvieši un mums ir šī iedzimtā zināšana un tautas gudrības, tik jānopurina viss svešais un jāatgriežas pie šīm zināšanām – dabā, laukos, sirdī. Tieši pateicoties šai zināšanai mums ir tik “slikta” TĀ statistika 🙂

Mums būs jāatgriežas pie pateicības, ticības un mīlestības – tā mūsu senči darīja un droši vien tieši tāpēc mēs esam izdzīvojuši cauri gadsimtiem un par spīti visiem, kas gribēja mūs paverdzināt.

Mūsu dvēseles gribēja piedzīvot šo laiku un kaut ko jaunu iemācīties.

Tikai notici un esi drosmīgs un mīlošs

Ginta Filia Solis

Šis laiks

Aizmirstais atgriežas atmiņā, iekšējās un ārējās enerģijas mainās. Dzīvais mostās. Pēc ilgās ziemas. Ziemas sirdīs un dvēselēs.
Maskas tiek noņemtas, būtība atklājas.
Caur traumām un drāmām izaug Mīlestība.
Esmu piekususi dzīvot noslēgtībā, piekususi dzīvot aizmirstībā un neko neredzēšanā.
Caur sāpēm, naidu, niknumu, bailēm, caur apmulsumu un greizsirdību skan un izpaužas sākotnējais Dzīvais.
Ilūzijas sabirzt putekļos un cīņa beidzas.
Un katru ieelpu un izelpu piepilda Mīlestība.
Piekusuši cīnīties, piekusuši baidīties un dzīvot nemīlestībā.
Pakāpeniski mainās un aug Dzīvais.
Izlaužoties cauri bailēm, skan Sākotnējais.
Iekšējais mainās, iekšējais pārvēršas atbilstoši sākotnējam, kur Mīlestība nav vairs ienaidnieks.
Kur sava, kur radniecīgā, kur kā ieelpa un izelpa, kur visur un it visā. Caur tevi. Caur mani. Paplašinās, parādās un skan. Sava. Dzīva. Sākotnējā. Mīlestība.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par bākām

Dažkārt tu satiec cilvēku un nesaproti – kas par lietu? Cilvēks kā cilvēks. Parasts, it kā normāls. Runā, elpo, kustās, smaida, dzīvo tik. Viss viņam it kā kārtībā… Taču kaut kas ir ne tā…. It kā kaut kā pietrūkst.

Šodien sapratu, ka šie cilvēki ir kā bākas, kas stāv okeāna, jūras vai upes krastā. Iestājas nakts, un izrādās, ka šīs bākas nedeg. Nerāda ceļa gaismu…
It kā dzīva, darbojoša bāka. Bet pēc būtības – nedzīvs, nekam nederīgs tornis.
Nepārstājiet mīlēt! Visos laikos, pie jebkuriem režīmiem un valdniekiem, it visos plašumos, jebkurā materiālajā stāvoklī – bagātībā vai nabadzībā…. Lai cik sarežģīti vai grūti būtu. Un īpaši tad, kad ir ļoti smagi un gandrīz nemaz nav spēka. Kad gribas aizbēg vai lidot vienkarši lejup pa trepēm.

No visa un visiem… Kad viss šķiet bezjēdzīgs, necaurredzams un nepanesams…. piecelieties un, kamēr vien ir spēks, aizdedziet uguni.

Tāpēc, ka tieši tādās vētrās bez mūsu “ceļa gaismiņām” bojā iet dzīvi cilvēki, sasitoties pret aukstajām vienaldzības klintīm dažus metrus no mūsu tukšajām, nedzīvajām bākām.

© Klauss T
Foto: Ray Bilcliff
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izaicinājums

70222018_2055063671260112_599616523018960896_n

Šis laiks ir milzīgu izaicinājumu laiks. Ne tādu, kur cilvēkam jāsasniedz labāki rezultāti, jākļūst produktīvākam. Izaicinājumi ir iekšēji, dvēseliski. Ir laiks saprast, ka mēs neesam ķermenis un prāts. Tas ir cilvēks. Taču Cilvēks(ar lielo burtu) ir dvēsele, garīga, dievišķa būtne, kura iemiesojusies ķermenī un prātā, lai piedzīvotu sevi pašu pašradītā pasaulē.

Izaicinājums ir šo izprast, atcerēties. Jā, atcerēties, jo to visu esam aizmirsuši ienākot šajā pasaulē. Tādējādi var izpausties brīvās gribas princips(BGP).

Šis princips vislabāk un dievišķāk sevi izpauž, sadarbojoties svētajai trīsvienībai – dvēselei, prātam un ķermenim. Taču, ir prāti, kas šo izprotot, jau sen, sen izmanto savas zināšanas kontroles mehānismiem pār pārējiem cilvēkiem. Šie prāti ir izveidojuši esošo izglītības sistēmu, zinātni, kultūru, dažādas ideoloģijas tādējādi, lai tiktu attīstīts prāts un ķermenis. Dvēselei atstājot kontrolētu reliģijas lauciņu.

Tā ir ļoti vienkārši manipulēt un pārvaldīt lielāko civilizācijas daļu. Mūsu brīvība izpaužas ne tajā, cik aktīvi protestēsim, cīnīsimies, sitīsimies, kritizēsim. Jo apkārt notiekošais ir gluži vienkārši mūsu visu domu, ideju, baiļu, neticības materializētais auglis. Jo vairāk tajā ieliksim enerģiju, jo sliktāk būs. Brīvība sākas ar izpratni par lietu kārtību, pieņemšanu un iekšējo nošķiršanos, vienlaicīgi esot klātesošam šajā pasaulē. Brīvība ir atbildība, kas nozīmē, ka paši arī uzņemamies atbildību par pašradīto pasauli.

Kāpēc var pastāvēt ļaunums šajā pasaulē? Tāpēc, ka mēs to barojam ar savu enerģiju. Ļaunums ir kā kara laika dīzelis, kurā lej vienalga ko degošu, tas ies uz priekšu un tā degviela ir mūsu pašu emocijas, bailes, naids, dusmas, skumjas. Jo vairāk šo emociju, jo stiprāka ir ļaunuma mašīna. Tie prāti, kas to visu kombinē, zina šo patiesību tas arī ir mūžīgais dzinējs – ļaunums nepieciešama enerģija, tas kļūst spēcīgāks un kļūst vēl viltīgāks/pretīgāks/šausminošāks, kas rada vēl lielāku degvielas(emociju) daudzumu.

Mēs esam radītāji. Ko radām, to arī piedzīvojam. Mēs esam noticējuši apmānam, ka nekas no mums nav atkarīgs, ka mēs esam kusli cilvēciņi (ja skatāmies tikai uz ķermeni un pratu, tad jā), ka eksistē kāda radīts ārējais ļaunums un mums ir ar to jāsamierinās.

Bet, radītājs rada. Vai mēs radām savās domās, dzīvēs, kontaktos, esībā to, pēc kā ilgojamies? Vai mēs tikai ilgojamies, lai ar klusu nopūtu turpinātu ražot enerģiju ļaunumam? Vai mēs neesam par kūtru savā garā, lai radītu patiešām labas lietas mūsu dzīvē?

Mēs esam tas, ko paši radām un arī piedzīvojam ko radām. Katra izvēle un atbildība ir par pašradīto. Tā ir īstā brīvība.

Paldies Reinim Ziļevam