Viena no galvenajām mācībām, ko dzīve man ir iemācījusi, ir tā, ka cilvēki, kuri no manis visvairāk kaut ko pieprasīja, vismazāk paši atbilda tam, ko pieprasīja…
Paskaties apkārt un es esmu pārliecināta par to, ka ļoti ātri tu ieraudzīsi šīs senās manipulācijas pierādījumus. Tu izdzirdēsi motivējošas, aicinošas uzrunas no to cilvēku lūpām, kuriem pašiem tās nekad nebūs signāls personīgai rīcībai. Tevi kauninās par to, par ko paši jau sen vairs nekaunās. Tevi apvainos tajā, kurā paši iestiguši līdz ausīm. Tevi mudinās uz darbībām, kurās paši garantēti nepiedalīsies. Un tā it visā.
Mani mīļie, sīku nelietību neaptumšotais briedums vienmēr sāk ar sevi… Tas neapgrūtina sevi ar misiju ielauzties citu cilvēku dzīvēs, lai augstprātīgi norādītu no saviem augstumiem to, ka kādam jāatbilst tam, kam pašam pietrūkst dūšas. Vēl pagaidām dzīve ir tā iekārtota, ka ceļojumi uz paradīzi uz sveša kupra vienmēr būs pievilcīgāki par iešanu ar savām kājām tiem, kuri nav gatavi neko dot pretī un kuriem patīk tikai ņemt, tikai pieprasīt, tikai skaļi kliegt par to, kā tam vajadzētu būt … Vai tiešām tu vēlies būt šis ērtais transporta līdzeklis? Tas tev pašam jāizlemj.
Ļiļa Grad Foto: Hrishikesh Deshkar Tulkoja: Ginta Filia Solis
Aktieris un raidījumu vadītājs Dmitrijs Nagijevs daudzus gadus nodarbojas ar labdarību. Viņš nodibinājis labdarības fondu “Anna”, kas atbalsta daudzbērnu ģimenes, bērnu namus un patversmes. Uz lielā ekrāna aktieris atļaujas jokot un pat šokēt, bet dzīvē viņš ir pavisam cits…
“Pirms trim gadiem es kļuvu par labdarības fonda “Anna” priekšsēdētāju. Kopš tā brīža es ļoti bieži tiekos ar slimiem bērniem. Un šīs tikšanās ir man palīdzējušas nolaisties no debesīm uz zemes. Reiz es sarunājos ar kadu zēnu, jautāju, ko viņš domā un kā dzīvo. Un zēns man pastāstīja, ka ik rītu viņš sāk ar prieku. “Par ko tu priecājies?” – es viņam jautāju. Viņš paskatījās uz mani un teica: “Es priecājos par to, ka esmu pamodies un dzīvs”. Un, ziniet, pēc šīs sarunas es sapratu, ka manas problēmas ir nieks. Es esmu viņam pateicīgs, ka iemācīja man priecāties par dzīvi, un saprast tās galveno jēgu.
Grūti laiki pienākuši. Puse no mums ir saliekušies uz pusēm, otra puse tēlo, ka nemaz nav sāpīgi. Ir sāpīgi, pat ļoti. Sāpīgi, ka nākas tērēt savas vienīgās dzīves laiku savstarpējo attiecību skaidrošanai, cenšoties izraut otram cukura maisu no rokām. Žēl, ka šajā valstī cilvēki tur augšā paliek stulbi no šī augstuma, bet lejā – kļūst lopiski no nabadzības.
Es esmu vājš… Es esmu vājš un negribu skatīties uz vecenītēm, kuras savās plaukstās sažņaugušas kapeikas, kuru pietiek vien maizei, kura jau tāpat nav tā visgaršīgākā pasaulē, lai arī kā mūs centās pārliecināt par pretējo. Un es vēlos dzīvot kopā ar jums bagātā un skaistā valstī. Es gribu ar to lepoties un raudāt brīžos, kad skan manas valsts himna. Es gribu strādāt jums un dzīvot jums. Bet šajā laikā mana dzīve jums nav vajadzīga. Jūs baidāties par savējām un tas ir pareizi. Bet nav pareizi tas, ka visa mūsu dzīve ir cīņa, bet cīņa – tas ir veids kā mums izdzīvot. Man nav ko jums novēlēt, izņemot vienu: sargiet savus bērnus, nepārvēršaties par lopiem, bet tieši tam mūs visus gatavo. Neaizmirstiet, ka pat pār šo sapuvušo un nomocīto pasauli, noteikti jāvalda Mīlestībai…”
Dmitrijs Nagijevs Avots: cluber.com.ua Tulkoja: Ginta Filia Solis
Šo brīdi, ko cilvēce piedzīvo, var uztvert kā portālu vai caurumu. Lēmumu – iekrist tajā vai iziet tam cauri, pieņemat jūs. Ja jūs nenožēlosiet grēkus un pavadīsiet 24 stundas dienā, klausoties ziņas, zaudējot enerģiju, visu laiku uztraucoties un esot pesimismā, jūs iekritīsiet tajā caurumā.
Bet ja jūs izmantosiet visas iespējas paskatīties uz sevi, pārdomāsiet savu dzīvi un nāvi, parūpēsieties par sevi un citiem, jūs šķērsosiet portālu.
Parūpējieties par savām mājām un par savu ķermeni. Savienojieties arī ar savu garīgo māju ķermeņa vidū – tas viss ir sinonīms. Tas ir kā teikt to pašu. Kad tu rūpējies par vienu, tu rūpējies arī par visu pārējo.
Nepazaudējiet šīs krīzes garīgo dimensiju, sajūtiet sevī šo ērgļa aspektu, kurš no augšas redz veselumu un redz plašāk. Šajā krīzē ir gan sociāls pieprasījums, gan garīgs. Tie abi iet roku rokā. Bez sociālās dimensijas mēs iekrītam fanātismā. Bet bez garīgās dimensijas mēs iekrītam pesimismā un jēgas trūkumā.
Jūs bijāt gatavi pārdzīvot šo krīzi. Paņemiet savu instrumentu kasti un izmantojiet visus, savā rīcībā esošos rīkus. Uzziniet par par Dienvidamerikas pamatiedzīvotāju un Āfrikas tautu pretestību – mēs vienmēr esam un turpinām tikt izskausti.
Bet mēs joprojām nepārstājam dejot, dziedāt, dedzināt ugunskurus un priecāties.
Nejūtaties vainīgi, ja jūs jūtaties laimīgi šajā sarežģītajā laikā. Jūs nevarat nekādi palīdzēt citiem, ja jums trūkst enerģijas un jūs jūtaties skumjš. Šobrīd no Visuma izplūst daudz labas enerģijas. Un tieši caur prieku cilvēks pretojas.
Arī tad, kad vētra pāries, jums būs ļoti liela nozīme jaunās pasaules rekonstrukcijā. Šobrīd tev jābūt labam un stipram. Un nav cita ceļa, kā saglabāt skaistu, gaišu un priecīgu vibrāciju. Tam nav nekāda sakara ar atsvešinātību. Tā ir pretošanās stratēģija. Šamanismā ir pārejas rituāls, saukts par vīzijas meklējumiem. Tu pavadi dažas dienas viens pats mežā – bez ūdens, bez ēdiena, bez aizsardzības. Izejot cauri šim portālam, tu iegūsti jaunu pasaules redzējumu, jo esi sastapies ar savām bailēm un savām grūtībām.
Tas ir tas, kas šobrīd no tevis tiek prasīts. Kādu pasauli tu vēlies sev uzbūvēt? Šobrīd tas, ko tu vari priekš sevis darīt ir: saglabāt mieru vētras laikā. Saglabā mieru un lūdzies. Katru dienu. Izveido rutīnu, lai satiktos ar garīgumu – katru dienu. Labas lietas vairojas, jo tas, ko tu radi šobrīd, ir vissvarīgāk. Un dejo, dziedi, pretojies – caur mākslu, prieku, ticību un mīlestību.
~Ziņa no Baltā ērgļa, Hopi~ Tulkojums: Awakened femininity
Mīļie, es zinu, ka šodien daudzi ir nobijušies, daudzi ir izmisumā, daudzi dzīvo dusmās un agresijā, un neviens nevar zināt, kas rītu būs. Bailes vairo slimības un uzpūš no mušas ziloni.
Bet mēs katrs varam mācīties paskatīties uz to nedaudz savādāk. Šis laiks mums ir skolotājs un uz skolotāju nevajadzētu ne dusmoties, ne turēt naidu, tikai saprast, ko viņš mums grib iemācīt.
Ja tevi grasās atlaist no darba, iespējams, tu pats to sen jau gribēji izdarīt, tikai baidījies, ka neatradīsi neko labāku un šobrīd ir radusies tāda iespēja. Vienas durvis aizveras, citas atveras, tikai kamēr tu šaubies un turi kāju durvīs, jaunais tev sevi neatklāj. Turklāt ikviens latvietis kaut ko prot: adīt, rakstīt, šūt, audzēt un izdomāt visbrīnišķīgākās lietas, tikai uzdrošināties un noticēt sev.
Paskaties, cik dzīvē ir bijušas situācijas, kad, šķita, ka viss, cauri. Un tomēr tu kaut kā izkūlies no tām un kļuvi spēcīgāks, varošāks.
Ja tev liedz medicīnas atbalstu, varbūt laiks papētīt, no kurienes ceļas visas kaites, kas tām pamatā. Izlasi Luīzas Heijas mazo, plāno grāmatiņu “Izdziedē sevi pats” – tur katrai kaitei ir aprakstīti cēloņi un lietas, kas jadara, lai tu neslimotu.
Dabā ikkatrai kaitei ir sava zālīte, sava gudrība, kas palīdzēs tikt galā un tev pašam ir sava iekšējā gudrība, neviens mēs te nedzīvojam pirmo reizi. Ir cilvēki, kuri pārzin šīs dabas lietas, meklē, jautā.
Visām elpceļu kaitēm pamatā ir bailes – bailes elpot, bailes dzīvot. Tad sāc elpot – pievērsies savai elpai, sāc just.
Varbūt tas, ka mirkli nebūsi savā skrejienā, būs tieši tas laiks, kurā Tu sevi sadzirdēsi un sapratīsi, ko tieši tev vajag.Izslēdz visu, kas tev traucē sevi dzirdēt un, kas tevi biedē. Parunājies ar sevi. Parunājies ar Dievu tikai tā, kā Tu to proti. Tu taču netici, ka kāda augstāka vara tevi soda? Viņš mūs visus bezgalīgi mīl, tieši tāpēc arī māca.
Tad ļaujies šai mācībai.
Un, kad dari, tad visu tikai ar lielāko mīlestību un gaismu, uz kādu vien esi spējīgs tieši šobrīd.
Ja tev ir bērni, atceries, viņi jūt gan tavas bailes, gan mīlestību, esiet viens otram atbalsts.
Mums ir palaimējies, ka esam latvieši un mums ir šī iedzimtā zināšana un tautas gudrības, tik jānopurina viss svešais un jāatgriežas pie šīm zināšanām – dabā, laukos, sirdī. Tieši pateicoties šai zināšanai mums ir tik “slikta” TĀ statistika 🙂
Mums būs jāatgriežas pie pateicības, ticības un mīlestības – tā mūsu senči darīja un droši vien tieši tāpēc mēs esam izdzīvojuši cauri gadsimtiem un par spīti visiem, kas gribēja mūs paverdzināt.
Mūsu dvēseles gribēja piedzīvot šo laiku un kaut ko jaunu iemācīties.
Aizmirstais atgriežas atmiņā, iekšējās un ārējās enerģijas mainās. Dzīvais mostās. Pēc ilgās ziemas. Ziemas sirdīs un dvēselēs. Maskas tiek noņemtas, būtība atklājas. Caur traumām un drāmām izaug Mīlestība. Esmu piekususi dzīvot noslēgtībā, piekususi dzīvot aizmirstībā un neko neredzēšanā. Caur sāpēm, naidu, niknumu, bailēm, caur apmulsumu un greizsirdību skan un izpaužas sākotnējais Dzīvais. Ilūzijas sabirzt putekļos un cīņa beidzas. Un katru ieelpu un izelpu piepilda Mīlestība. Piekusuši cīnīties, piekusuši baidīties un dzīvot nemīlestībā. Pakāpeniski mainās un aug Dzīvais. Izlaužoties cauri bailēm, skan Sākotnējais. Iekšējais mainās, iekšējais pārvēršas atbilstoši sākotnējam, kur Mīlestība nav vairs ienaidnieks. Kur sava, kur radniecīgā, kur kā ieelpa un izelpa, kur visur un it visā. Caur tevi. Caur mani. Paplašinās, parādās un skan. Sava. Dzīva. Sākotnējā. Mīlestība.
Dažkārt tu satiec cilvēku un nesaproti – kas par lietu? Cilvēks kā cilvēks. Parasts, it kā normāls. Runā, elpo, kustās, smaida, dzīvo tik. Viss viņam it kā kārtībā… Taču kaut kas ir ne tā…. It kā kaut kā pietrūkst.
Šodien sapratu, ka šie cilvēki ir kā bākas, kas stāv okeāna, jūras vai upes krastā. Iestājas nakts, un izrādās, ka šīs bākas nedeg. Nerāda ceļa gaismu… It kā dzīva, darbojoša bāka. Bet pēc būtības – nedzīvs, nekam nederīgs tornis. Nepārstājiet mīlēt! Visos laikos, pie jebkuriem režīmiem un valdniekiem, it visos plašumos, jebkurā materiālajā stāvoklī – bagātībā vai nabadzībā…. Lai cik sarežģīti vai grūti būtu. Un īpaši tad, kad ir ļoti smagi un gandrīz nemaz nav spēka. Kad gribas aizbēg vai lidot vienkarši lejup pa trepēm.
No visa un visiem… Kad viss šķiet bezjēdzīgs, necaurredzams un nepanesams…. piecelieties un, kamēr vien ir spēks, aizdedziet uguni.
Tāpēc, ka tieši tādās vētrās bez mūsu “ceļa gaismiņām” bojā iet dzīvi cilvēki, sasitoties pret aukstajām vienaldzības klintīm dažus metrus no mūsu tukšajām, nedzīvajām bākām.
Šis laiks ir milzīgu izaicinājumu laiks. Ne tādu, kur cilvēkam jāsasniedz labāki rezultāti, jākļūst produktīvākam. Izaicinājumi ir iekšēji, dvēseliski. Ir laiks saprast, ka mēs neesam ķermenis un prāts. Tas ir cilvēks. Taču Cilvēks(ar lielo burtu) ir dvēsele, garīga, dievišķa būtne, kura iemiesojusies ķermenī un prātā, lai piedzīvotu sevi pašu pašradītā pasaulē.
Izaicinājums ir šo izprast, atcerēties. Jā, atcerēties, jo to visu esam aizmirsuši ienākot šajā pasaulē. Tādējādi var izpausties brīvās gribas princips(BGP).
Šis princips vislabāk un dievišķāk sevi izpauž, sadarbojoties svētajai trīsvienībai – dvēselei, prātam un ķermenim. Taču, ir prāti, kas šo izprotot, jau sen, sen izmanto savas zināšanas kontroles mehānismiem pār pārējiem cilvēkiem. Šie prāti ir izveidojuši esošo izglītības sistēmu, zinātni, kultūru, dažādas ideoloģijas tādējādi, lai tiktu attīstīts prāts un ķermenis. Dvēselei atstājot kontrolētu reliģijas lauciņu.
Tā ir ļoti vienkārši manipulēt un pārvaldīt lielāko civilizācijas daļu. Mūsu brīvība izpaužas ne tajā, cik aktīvi protestēsim, cīnīsimies, sitīsimies, kritizēsim. Jo apkārt notiekošais ir gluži vienkārši mūsu visu domu, ideju, baiļu, neticības materializētais auglis. Jo vairāk tajā ieliksim enerģiju, jo sliktāk būs. Brīvība sākas ar izpratni par lietu kārtību, pieņemšanu un iekšējo nošķiršanos, vienlaicīgi esot klātesošam šajā pasaulē. Brīvība ir atbildība, kas nozīmē, ka paši arī uzņemamies atbildību par pašradīto pasauli.
Kāpēc var pastāvēt ļaunums šajā pasaulē? Tāpēc, ka mēs to barojam ar savu enerģiju. Ļaunums ir kā kara laika dīzelis, kurā lej vienalga ko degošu, tas ies uz priekšu un tā degviela ir mūsu pašu emocijas, bailes, naids, dusmas, skumjas. Jo vairāk šo emociju, jo stiprāka ir ļaunuma mašīna. Tie prāti, kas to visu kombinē, zina šo patiesību tas arī ir mūžīgais dzinējs – ļaunums nepieciešama enerģija, tas kļūst spēcīgāks un kļūst vēl viltīgāks/pretīgāks/šausminošāks, kas rada vēl lielāku degvielas(emociju) daudzumu.
Mēs esam radītāji. Ko radām, to arī piedzīvojam. Mēs esam noticējuši apmānam, ka nekas no mums nav atkarīgs, ka mēs esam kusli cilvēciņi (ja skatāmies tikai uz ķermeni un pratu, tad jā), ka eksistē kāda radīts ārējais ļaunums un mums ir ar to jāsamierinās.
Bet, radītājs rada. Vai mēs radām savās domās, dzīvēs, kontaktos, esībā to, pēc kā ilgojamies? Vai mēs tikai ilgojamies, lai ar klusu nopūtu turpinātu ražot enerģiju ļaunumam? Vai mēs neesam par kūtru savā garā, lai radītu patiešām labas lietas mūsu dzīvē?
Mēs esam tas, ko paši radām un arī piedzīvojam ko radām. Katra izvēle un atbildība ir par pašradīto. Tā ir īstā brīvība.
Ginta Filia Solis 