Šis laiks ir milzīgu izaicinājumu laiks. Ne tādu, kur cilvēkam jāsasniedz labāki rezultāti, jākļūst produktīvākam. Izaicinājumi ir iekšēji, dvēseliski. Ir laiks saprast, ka mēs neesam ķermenis un prāts. Tas ir cilvēks. Taču Cilvēks(ar lielo burtu) ir dvēsele, garīga, dievišķa būtne, kura iemiesojusies ķermenī un prātā, lai piedzīvotu sevi pašu pašradītā pasaulē.
Izaicinājums ir šo izprast, atcerēties. Jā, atcerēties, jo to visu esam aizmirsuši ienākot šajā pasaulē. Tādējādi var izpausties brīvās gribas princips(BGP).
Šis princips vislabāk un dievišķāk sevi izpauž, sadarbojoties svētajai trīsvienībai – dvēselei, prātam un ķermenim. Taču, ir prāti, kas šo izprotot, jau sen, sen izmanto savas zināšanas kontroles mehānismiem pār pārējiem cilvēkiem. Šie prāti ir izveidojuši esošo izglītības sistēmu, zinātni, kultūru, dažādas ideoloģijas tādējādi, lai tiktu attīstīts prāts un ķermenis. Dvēselei atstājot kontrolētu reliģijas lauciņu.
Tā ir ļoti vienkārši manipulēt un pārvaldīt lielāko civilizācijas daļu. Mūsu brīvība izpaužas ne tajā, cik aktīvi protestēsim, cīnīsimies, sitīsimies, kritizēsim. Jo apkārt notiekošais ir gluži vienkārši mūsu visu domu, ideju, baiļu, neticības materializētais auglis. Jo vairāk tajā ieliksim enerģiju, jo sliktāk būs. Brīvība sākas ar izpratni par lietu kārtību, pieņemšanu un iekšējo nošķiršanos, vienlaicīgi esot klātesošam šajā pasaulē. Brīvība ir atbildība, kas nozīmē, ka paši arī uzņemamies atbildību par pašradīto pasauli.
Kāpēc var pastāvēt ļaunums šajā pasaulē? Tāpēc, ka mēs to barojam ar savu enerģiju. Ļaunums ir kā kara laika dīzelis, kurā lej vienalga ko degošu, tas ies uz priekšu un tā degviela ir mūsu pašu emocijas, bailes, naids, dusmas, skumjas. Jo vairāk šo emociju, jo stiprāka ir ļaunuma mašīna. Tie prāti, kas to visu kombinē, zina šo patiesību tas arī ir mūžīgais dzinējs – ļaunums nepieciešama enerģija, tas kļūst spēcīgāks un kļūst vēl viltīgāks/pretīgāks/šausminošāks, kas rada vēl lielāku degvielas(emociju) daudzumu.
Mēs esam radītāji. Ko radām, to arī piedzīvojam. Mēs esam noticējuši apmānam, ka nekas no mums nav atkarīgs, ka mēs esam kusli cilvēciņi (ja skatāmies tikai uz ķermeni un pratu, tad jā), ka eksistē kāda radīts ārējais ļaunums un mums ir ar to jāsamierinās.
Bet, radītājs rada. Vai mēs radām savās domās, dzīvēs, kontaktos, esībā to, pēc kā ilgojamies? Vai mēs tikai ilgojamies, lai ar klusu nopūtu turpinātu ražot enerģiju ļaunumam? Vai mēs neesam par kūtru savā garā, lai radītu patiešām labas lietas mūsu dzīvē?
Mēs esam tas, ko paši radām un arī piedzīvojam ko radām. Katra izvēle un atbildība ir par pašradīto. Tā ir īstā brīvība.
Paldies Reinim Ziļevam
