Tava otrā pusīte atrodas tevī

saullkts

Tik daudzi cilvēki meklē sev partneri, savu otro pusīti, savu “radniecīgo Dvēseli”. Bez šī otra “īpašā” cilvēka, kurš ienesīs harmoniju viņu “nepilnīgajās” dzīvēs, viņi paši jūtas nepilnīgi.

Taču tu neesi pusīte no kaut kā vesela. Tie ir meli.

Tu nekad neesi bijis pusīte. Tu esi viens vesels; tā ir tava patiesā daba.

Ja tu meklē partneri, vai arī tev ir attiecības tikai tāpec, ka jūties kā “pusīte” no viena vesela, ja tu esi nelaimīgs savā vientulībā un baidies no tukšuma, tu arī savam partnerim, ja tev tāds būs, atdosi savu nelaimīgo “lauku” un trauksme pastavīgi dārdēs pār jūsu attiecībām.

Atrodi savu laimi sevī. Padari laimīgu telpu, kurā tu dzīvo un esi tur. Atklāj sev savas vientulības prieku. Kamēr tu centies aizbēgt no tā, tu vienmēr būsi vientuļš, jo tu bēgsi no sevis, un tā ir vislielākā cilvēces bēda.

Atrodi sevī prieku. Esi tas, uz ko visu mūžu esi tiecies. Un, kad būsi gatavs, šajā telpā ieradīsies arī citi,tie, kurus tu vēlējies sastapt – tavi draugi un partneri. Lai viņi pļāpā, smejas, spēlējas, paliek vai aiziet, ja aiziet. Priecājies par viņu brīvību. Dziļi apzinies šo savu saikni. Pievērs uzmanību tam, ka tu esi laimīgs, pievērs uzmanību tam, ka esi nelaimīgs, taču nevaino citus, esi pateicīgs dzīvei.

Palīdzi viņiem iemācīties mīlēt arī savu vientulību.

Varbūt tu šo jauno personāžu nosauksi par savu draugu, partneri, mīļoto. Varbūt tu apprecēsies, varbūt jūs dzīvosiet kopā un jums būs ģimene, varbūt jūs nekad vairs viens otru nesatiksiet. Šajā dziļās saiknes priekā etiķetei nav nozīmes un nākotne pati par tevi parūpēsies.
Un tu atradīsi savu otro pusīti sevī. Un vientulības bailes pazudīs austošās saules staros.

Autors: nezināms
Avots: facebook
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Miers

vetra81

Ļoti bieži dažādas situācijas mūs izsit no iekšējā miera stāvokļa. Notiekošais mums liek pazaudēt sirdsmieru. Tieši šīs situācijas mums liek domāt, ka tās valda pār mums, ne – mēs pār tām. Šī pritča stāstīs par to, cik svarīgi ir prast saglabāt sirdsmieru, lai arī kas notiktu apkārtējā pasaulē.

Kāds bagāts cilvēks vēlējās savā īpašumā iegūt gleznu, uz kuru paskatoties, dvēselē ielītu miers. Viņš izsludināja prēmiju – apsolīja miljonu tam māksliniekam, kurš uzgleznos pašu mierīgāko ainavu. No visām valsts malām tika iesūtīts milzīgs daudzums gleznu. Bagātnieks izvēlējās divas no tām.

Vienā no tām bija brīnišķīgs dabas skats, idille: gaiši zils ezers, kurā spoguļojās vasaras saule. Apkārt tam koki, kuru zari slīga ezera rāmajā spogulī un balti, pa ūdens virsu slīdoši gulbji. Tālumā varēja redzēt mazu ciematiņu un pļavu ar zirgiem.

Otrā glezna bija pilnīgs pretstats pirmajai. Mākslinieks bija attēlojis augstu, pelēku klinti, kas pacēlās virs vētrā bangojošiem jūras viļņiem, Nedaudz augstāk pār klinti pletās tumši pelēki lietus mākoņi un aizas malā – zibens apmirdzēti koki, kurus vētra lieca pie zemes. Šo gleznu būtu grūti nosaukt par mierīgu. Taču, labāk ieskatoties, aizas ēnā varēja pamanīt mazu krūmu, kurš bija iespiests starp klintīm, bet uz tā – novītu ligzdu, kurā sēdēja mazs, balts putniņš, kurš neskatoties uz apkārt bangojošo stihiju, perēja savus putnēnus.

Tieši šo gleznu izvēlējās bagātais vīrs, jo uzskatīja, ka tā liek sajust vairāk miera kā pirmā. Un viss tikai tāpēc, ka patiesībā miera sajūta rodas ne tad, kad apkārt viss ir mierīgi un nekas nenotiek, bet tad, kad, neskatoties uz visu, apkārt notiekošo, tu vari sevī saglabāt mieru.

 

Avots: http://wiolife.ru/

Izņemt sirdsmieru no lombarda

6655

„Ejiet ar mieru, dzīvojiet ar Dievu”, saka Zilākalna Marta, un ikkatrs saprot, ka Martiņai taisnība.

„Domājiet pozitīvi, esiet šeit un tagad, nedariet otram to, ko nevēlieties pats sajust, esiet harmoniski, mīliet sevi, ēdiet veselīgi, vingrojiet, lūdzieties, meditējiet…” Visu to dzirdot un uztverot par labu esam vai kā pieņemamu taisnību, pats par sevi atnāk jautājums: „Kur man jāiet, lai visu to saprastu un iegūtu komplektā?” Iespēju ir tik daudz, tās šaudās galvā, prātu jauc un dara nemierīgu. Ej kur gribi, meklē, kas uzrunā, bet diemžēl, kamēr vēlme tieši pēc sirdsmiera nav pirmā vietā, grūti un reizēm pat aplami ir ko atrast. Kāpēc tā? Tāpēc, ka sirdsmiers jau sen, pat citā paaudzē aiznests uz lombardu apmaiņā pret tehnokrātijas brīnumiem, līzingiem, varas, vēlmes būt vienmēr un visur pirmajā vietā, gūt uzvaras „darba tirgū”, kā arī ģimenē gan ar partneri, gan bērniem. Arī laiks pašam priekš sevis ielikts lombardā. Turpat ir arī spēja sadzirdēt, ko saka klusums, vējš, lietus lāses, saules stari un, protams, pati sirdsbalss.

Jau ilgi dzīvojam dīvainā laikā: tiekam vērtēti pēc intelekta, bet cilvēks sastāv arī no emocijām, jūtām, kuras var būt gan labas, gan mazāk labas. Katram no mums piedzimstot tiek dāvātas deviņas bāziskās emocijas, no kurām tikai divas ir pozitīvas: prieks un interese. Tāpēc tādi ir mazie bērni. Pēcāk cilvēks, „pateicoties” vecākiem, skolām, sabiedrībai, situācijām tiek „apdāvināts” ar bailēm, vainas sajūtu, dusmām, bailēm, citu un sevis vainošanu, kauna sajūtu utt. Kur to visu likt, kā prieku un interesi pastiprināt, bet pārējo vismaz samazināt, kamēr tās nav uzsākušas savu postošo darbību, par to vispārizglītojošās skolās nemāca. „Kaunies raudāt, kā tu vari baidīties no tādiem niekiem, pats esi vainīgs, paskaties, cik kaimiņmājas Jurītis tālu ticis, bet tu.., ja tu tā turpināsi, neko nesasniegsi utt.”, bezmaz katram pazīstami teksti. Mazais bērns samazina savu prieku un interesi, jo viņā ienāk citas lietas, kurām vajadzīga teritorija. Tām „citām lietām” ir tendence plesties plašumā un augstumā, turklāt tās ir pārsvarā un ar nodomu padzīt prieku un interesi. Bērnam nav izvēles, ko pieņemt, ko sevī nelaist, jo tik tikko viņš ir sācis apgūt dzīvi. Bērns ir kā balta lapa, kurā pats iekrāso pieredzēto. Iet laiks, diploms vai vairāki ir iegūti, materiālā puse arī daudzmaz sakārtota, bet miera nav. Vajag vēl vairāk, vēl augstāk, bet arī tur nav labi. Kad nu cilvēks tā dzīves līkloču ceļā izskrējies un piekusis, viņam tiek dota iespēja apstāties un padomāt: „Kas es esmu un kur es eju? Kur iet citi un kāpēc? Un, vai vispār kaut kur ir jāiet?” Iesākumā šī doma ienāk prātā uz pāris sekundēm, bet steiga, dzīves skrējiens un atruna: „Man nav laika!”, atslēdz kluso zvanu no lombarda par sirdsmiera glabāšanas termiņa beigu tuvošanos. Pēc laika atskan vēl kāds zvans, tad vēl, līdz zvani apklust un dvēsele paliek lombardā uz visu šīs zemes dzīves laiku, lai skumtu pēc sava saimnieka. Skumst arī saimnieks, bet nesaprot, kāpēc. Prieks un interese ir zudušas, likstas un lamatas ik uz soļa, bet tā varēja nebūt, ja būtu zināšanas par sevi un visu dzīvo ap sevi.

Sirdsbalsij ir galvenā loma šajā spēlē, ko sauc par skaistu, priekpilnu un interesantu dzīvi.

Ieva Ramane