Jāņtārpiņš

jantarpins

Mazs puisēns turēja rokā mazu mazītiņu vabolīti un jautāja mammai:

— Mammīt, kas tā ir par vabolīti?

— Tas ir jāņtārpiņš. Neskatoties uz to, ka viņš ir tik maziņš, tomēr izstaro gaismu.

Puisēns domīgi vēroja kukainīti un jautāja atkal:

— Kāpēc viņš spīd?

— Jāņtārpiņš ir gaismas bērniņš, taču spīd tikai naktī. Kad citas vaboles guļ, viņš stāv gaismas saredzē, izgaismojot ceļu tiem, kuriem tas vajadzīgs. Viņš ir ļoti maziņš un viņu nemaz nav tik daudz, taču tad, kad naktī tie visi ieslēdz savas lampiņas, tad izskatās tā, it kā visa pasaule būtu piebārstīta dārgakmeņiem.

— Cik jauki ir būt jāņtārpiņam! — puisēns iesaucās. — Es arī gribētu kļūt par vienu no tiem, — viņš skumji piebilda.

— Nebēdā, Saulīt, — teica mammīte, maigi saņemdama dēla plaukstu, — kad cilvēks domā par labo un dāvā mīlestību apkārtējiem, viņš nes sevī gaismu – un jo vairāk labo darbu vinš dara, jo spožāk deg šī uguntiņa. Tādus cilvēkus ne vienmēr uzreiz ir viegli pamanīt, taču tos var sajust ar sirdi, jo viņu lukturīši ir viņu sirdis un gaisma tajos ir maiga un silta.
Dievs un eņģeļi, vērojot tos no debesīm, redz šis gaišās sirdis un priecājas. Jo viņi taču ir galvenie to palīgi uz zemes.

Domā par labo un izstaro mīlestību un tu būsi kā jāņtarpiņš!
Autors: T. Simonova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Priecājos. Mācos. Pateicos. Mīlu.

labestiba321

Es apbrīnoju CILVĒKUS
uz kuriem skaties, un pēkšņi atklājas tāds skaistums un dziļums, ka sajūsmā un priekā sastingsti: cik brīnišķīgi! Ārēji skaisti? Nē, ne obligāti. Galīgi nē. taču tādu cilvēku ārienē vienmēr ir kaut kas tāds, kas piesaista skatienu. Kaut kas netverami skaists, tik ļoti skaists, ka vari skatīties vēl un vēl, un brīnīties: paskat, tik!

Dāsni? Jā, it visā: savā Mīlestībā, savā Patiesumā. Jā, arī materiālajā ziņā. Noteikti. Iekšējais dāsnums caur attieksmi pret naudu – tas izpaužas ļoti nopietni. Nē, šie cilvēki nav ne bagātnieki, ne izšķērdētāji. Ļoti bieži viņi ļoti ekonomē – uz sevi. Taču viņi ir spējīgi kādam aizsūtīt skaistu ziedu pušķi, neekonomējot uz to ne naudu, ne savu laiku, tikai tāpēc, lai iepriecinātu. Un tu turi šos ziedus rokās un elpa aizraujas: paskat, tik!
Labestīgi? Jā, tā – pa īstam. Tie it kā apskauj ar vienu vien savu klātbūtni. Un pie vienas vien domas par to, ka ir Tāds Cilvēks tavā dzīvē, ka tu viņu zini, sirds ietinas mīkstā sedziņā, un maigi pukst: paskat, tik!

Patiesi un drosmīgi? Jā, protams. Tie, kuri bez šķēpa un vairoga. Kuri nebaidās būt viņi paši, nebaidās mīlēt, nebaidās sāpju. Kuri dzīvo. Jā, tādiem cilvēkiem ļoti bieži ir smagi un sāpīgi, bet viņi dzīvo. Un viņu dzīve nebūt nav cīņa. Viņi ir gaiši un priecīgi. Neskatoties uz visu, kas notiek. Un ļoti pateicīgi. Un dzīve skatās uz viņiem plaši atvērtām acīm un sajūsminās: paskat, tik!

Vienu vārdu sakot, es apbrīnoju CILVĒKUS…

Ne shēmas, ne tēlus, ne priekšstatus – dzīvus cilvēkus. Cilvēkus, kuri ir daudz interesantāki un skaistāki par visu, ko var izdomāt. Dzīvus cilvēkus, kurus var un ir vērts mīlēt.

Bet, ja jūs domājat, ka es tūliņ teikšu: cik maz ir tādu cilvēku, jūs kļūdīsieties. Neteikšu. Jo zinu daudzus tādus. Un kādu no viņiem – ļoti tuvu.
Priecājos. Mācos. Pateicos. Mīlu.

Autors: Tatjana Aļonova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Es arī zinu:)