Sirdsapziņa

sirdsapziņa

Dažkārt apvainos cilvēku un viņš neko neteiks.
Ies savu ceļu, varbūt apraudāsies, kad neviens neredzēs. Taču neatbildēs un neatriebsies.
Kā guvernante, kurai nesamaksāja algu. Vai kā slims kazaks stepē, kurš satika saimnieku, braucam karietē, un palūdza maizes riecienu. Un viņam to neiedeva.
Guvernante klusiņām sakravāja savu iedzīvi un aizbrauca. Kazaks nopūtās un devas tālāk.

Un tas, kuru apvainoja, kuram nesamaksāja, atņēma prieku vai maizes gabalu, arī vienkārši aizies. Un sev līdzi aiznesīs laimi, veselību, labklājību… Protams, ne jau speciāli. Bet tā sanāk.
Un saimnieks ilgi brauca un stepē meklēja slimo kazaku. Bet kundze, kura nesamaksāja guvernantei, arī to meklēja, pēc tam, kad viņu piemeklēja virkne smagu pārdzīvojumu – un nevarēja atrast. Tā kā nevajag apvainot tos, kuri nevar atbildēt un vienkārši aiziet, laipni atvadījušies. Un neatgādina pāridarījumus, un nealkst atriebības, un neprasa nesamaksāto algu vai neiedoto maizes riecienu. Un sazin kāpēc tad, kad tādus cilvēkus apvaino, sekas ir ļoti bēdīgas. Un diez vai tas ir Dieva sods – kaut gan, var būt arī tā. Sirdsapziņa ir Dieva dota. Un pat tad, ja cilvēks to nedzird, tā viņu sodīs. Kā slimība vai zaudējumi.
Nevajag apvainot cilvēkus. Izmantot tos, pažēlot gabaliņu maizes, ņirgāties – nav vērts. Tieši labestīgos nevajag apvainot. Kuri nevar atbildēt – to vietā atbildēt var kāds cits… Neredzams, bet ļoti spēcīgs.
Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

5 dzīves likumi attiecībās ar cilvēkiem

63185_488481141191948_20959683_n

Cilvēks ir sociāla būtne. Mēs visi vēlamies, lai mums būtu labi draugi, lai mēs būtu noderīgi un vajadzīgi cilvēkiem. Taču gadās brīžī, kad šķiet, ka esam neinteresanti, nevienam nevajadzīgi. Tā nav, arī citiem cilvēkiem ir tās pašas bailes un sajūtas. Šie 5 likumi palīdzēs apjaust, kā labāk būvēt savas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem un justies labi.

1. Ja neuzbāzīsies cilvēkiem, tu sapratīsi, vai esi viņiem vajadzīgs

Cilvēki var neteikt, bet vienkārši gaidīt no tevis maigas jūtas vai līdzjūtību. Pirmkārt, ja tas, ko gribat viņam pateikt, vajadzīgs tev, visticamāk, nevajag uzbāzties. Ja tā ir svarīga informācija vai dzīvībai svarīgi vārdi, kas viņam vajadzīgi, labāk padalīties. Mums katram ir izvēles iespējas. Ja cilvēks atsakās no tavas palīdzības vai no kontakta ar tevi, viņa tiesības ir jāciena.

2. Nevajag ticēt vārdiem – mūsdienās tie neko nemaksā

Mēs esam dzimuši sarežģītā laikā, kad ļoti bieži cilvēki prot runāt un runā patīkamus vārdus, bet tai pašā laikā tur kulaku azotē. Daudziem nesagādā grūtības ar vārdu palīdzību maldināt citus un tas pat sagādā baudu. Ticot katram pretīmnācējam, varam uzķerties uz āķa kā maza zivtiņa. Tāpēc labāk apdomāt un analizēt patstāvīgi, kam ticēt, kam neticēt. Netici tukšiem solījumiem un tu jutīsies drošāk un mierīgāk.

3. Novērtē tos, kam tu esi svarīgs un neturi tos, kam tu neesi vajadzīgs

Lai tu pats būtu laimīgs – skaties, lai tev apkārt būtu pēc iespējas vairāk laimīgu cilvēku. Savukārt tie cilvēki, kuriem tu neesi vajadzīgs, nekad nebūs laimīgi kopā ar tevi.

4. Netici atrunām – ja cilvēkam ir vēlme, viņš to izdarīs pie jebkuriem apstākļiem

Ja cilvēkam ir vēlme, viņš jebkuros apstākļos cienīs saskarsmi ar tevi un tavas intereses. Tā viņš parādīs, ka tavs viedoklis viņam ir svarīgs un tavi padomi ir vērtīgi.

5. Nesalīdzini sevi ar citiem, viņi nav spējīgi tevis dēļ izdarīt to, ko tu biji gatavs darīt viņu dēļ

Cilvēki var izrādīties vāji un negatavi īstai draudzība. Nezaudē pašcieņu, turpini darīt labu un pieņem viņus tādus, kādi viņi ir. Tā arī būs tava uzvara. Atceries, pats labākais spilvens ir tīra sirdsapziņa.

Avots:www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Es pats redzu!

spogulī2

— Es esmu vājš un nabadzīgs — teica reiz meistars saviem mācekļiem — bet jūs esat jauni un spēcīgi. Es jūs mācīju un jūsu pienākums ir atrast naudu, par kuru varētu dzīvot jūsu vecais skolotājs.

— Ko mums darīt? — jautāja mācekļi. — Šīs pilsētiņas iedzīvotāji ir ļoti skopi un nav pat jēgas lūgt viņiem palīdzību!

— Mani bērni, — teica meistars, — ir veids, kā dabūt naudu bez prasīšanas, vienkārši paņemot to. Tas nebūs grēks, ja mēs vienkārši paņemsim naudu, jo esam to pelnījuši vairāk kā citi. Taču es esmu pārāk vecs, lai ietu zagt!

— Mēs esam jauni, — atbildēja mācekļi, — mēs tiksim ar to galā! Nav nekā tāda, ko mēs nevarētu paveikt Tevis dēļ, meistar! Saki, kā mums rīkoties un mēs tev paklausīsim.

— Jūs esat stipri, — atbildēja meistars, — jums nebūs grūti atņemt maku bagātniekam. Atrodiet vien klusu vietu, saķeriet viņu un atņemiet maku, tā lai neviens neredz. Tikai nenodariet viņam pāri.

— Dodamies tagad, tūlīt! — vienā balsī iesaucās mācekļi.

Tikai viens no viņiem, nolaidis acis, klusēja.
Meistars paskatījās uz jaunekli un teica:
— Citi mani mācekļi ir drosmes pilni un gatavi palīdzēt savam skolotājam. Vai tev ir vienaldzīgas manas ciešanas?

— Piedod, meistar! — atbildēja jauneklis. — Taču tavs rīkojums nav izpildāms! Lūk, manas klusēšanas iemesls.

— Kāpēc nav izpildāms?

— Nav taču tādas vietas, kur mani neviens neredzēs, — atbildēja māceklis. — Pat tad, kad esmu viens, pavisam viens, es pats redzu. Es labāk ar ubaga tarbu iešu lūgt ziedojumus, nekā ļaušu sev pašam sevi redzēt zogot.

Dzirdot šos vārdus meistara seja atplauka smaidā un viņs apskāva savu mācekli.

— Es esmu tik laimīgs, — teica vecais vīrs, — ja starp maniem skolniekiem ir kaut viens, kurš sapratis to, ko es mācīju!

Pārējie mācekļi kaunā nolieca galvas. Un no tās dienas, katru reizi, kad galvā iešāvās kāda necienīga doma, viņi atcerējās sava drauga vārdus: “Es pats redzu!”

Avots: http://www.violife.ru

Tulkoja: Ginta FS

Tas noderēs!

10003362_440971619393828_6574415000771941587_n

Ko vecie, gudrie vīri saka par to, ko vajadzētu paturēt noslēpumā.

1. Pirmais,ko vajadzētu paturēt noslēpumā ir jūsu tālejošie plāni. Paklusējiet, līdz tie būs piepildījušies. Jebkuras mūsu idejas nav ideālas, un tajās ir ļoti daudz nepilnību un vājo vietu, pa kurām ļoti viegli ir “iesist” un visu izpostīt.
2. Otrā lieta, ko rekomendē gudrie, ir nedalīties ar savas labdarības noslēpumiem. Labas lietas mūsu pasaulē ir retums un tieši tāpēc tās jāsaudzē kā dārgumus. Nepārslavējiet sevi par labajiem, paveiktajiem darbiem, jo lepnība nesnauž.
3. Trešais – nevajadzētu plātīties ar savām askēzēm. Nestāstiet pa labi un pa kreisi par saviem ierobežojumiem ēšanā, par diētām, miega režīmu u.t.t. Fiziskā askēze nes labumu tikai tad, kad tā ir vienota ar savu emocionālo sastāvdaļu.
4. Ceturtais, par ko nevajadzētu stāstīt, ir jūsu varoņdarbi un vīrišķība. Kāds saņem ārējos pārbaudījumus, kāds tos izcieš iekšēji. Ārējos cilvēki redz, tāpēc šādi cilvēki saņem apbalvojumus, bet iekšējās cīņas neredz neviens, tāpēc arī apbalvojumus par tiem neviens nesaņem.
5. Piektais – tās ir garīgās zināšanas. Tām ir dažādi līmeņi un tās tiek atklātas atbilstoši apziņas tīrībai. Galvenā patiesības nesēja – iesācēja kļūda ir tā, ka viņš vēlas padalīties pārāk augsta līmeņa zināšanās ar cilvēkiem, kuriem šīs zināšanas ne tikai neatnesīs neko labu, bet – pat pārbiedēs.
6. Sestais, ar ko nevajadzētu dalīties – runāt par konfliktiem, kuri notiek ģimenē un vispār par savu ģimenes dzīvi. Jo mazāk jūs runāsiet par problēmām ģimenē, jo stiprāka tā būs. Strīds ir atbrīvošanās no negatīvās enerģijas, kas uzkrājusies saskarsmes rezultātā.

7. Un septītais – nestāstiet par sliktajiem vārdiem, kurus no kāda esat dzirdējuši. Uz ielas var notraipīt apavus un var notraipīt arī apziņu. Un cilvēks, kurš pārnāk mājās un stāsta visu, ko saklausījies pa ceļam, ne ar ko neatšķiras no cilvēka, kurš, pārnācis mājās, nenovelk apavus.

 

Avots:http://mon-sofia.livejournal.com/