UN TAD IZRĀDĪJĀS…

UN TAD izrādījās…
Un tad izrādījās, ka mūsu patiesie garīgie skolotāji ir mūsu vecāki, radi, draugi, draudzenes, partneri, vīri, sievas, bērni, pārdevēja, autobusa šoferis, nejaušs garāmgājējs, ubags uz ielas, sašutis priekšnieks, rupjš kaimiņš.
Un tad izrādījās, ka mūsu garīguma slānis acumirklī pazūd un neiztur realitātes pārbaudi, pie mazākās mijiedarbības ar šiem skolotājiem.
Un tad izrādījās, ka ikdiena garīgumu māca labāk nekā to var iemācīties ašramos un nomaļās rekolekcijās.
Un tad izrādījās, ka Dievs neatrodas tempļos un svētvietās – Viņš ir mājās, virtuvē, vannas istabā, veikalā, darbā, saziņā ar ģimeni un draugiem.
Un tad izrādījās, ka Dievs ir daudz tuvāk, nekā mēs domājām – ka Viņš ir vienmēr, visur, visā un ikvienā, katrā mirklī.
Un tad izrādījās, ka viss ir daudz vienkāršāk, nekā šķita, un ka, iespējams, tas ir augstākais garīgums – redzēt Dievišķo – parastajā un Dievu – visā (un ikvienā).
Ieraudzīt un paklanīties Viņam.
Un pasaulē? Vienkārši apskaut mirkli ar mīlestību.
~Edvards Taraščanskis~
Kopēts no Aleksandrs Agešins
Tulkojums: Kristine Devi

Vai Mīlestība ir akla?

Vienīgais, kurš var sasniegt apgaismību ir cilvēks, kurš vairs nenostājas kāda pusē, kurš atmetis visu dalīšanu un savienojies ar Mīlestību.

Šī saplūšana notiek tikai Mīlestībā, tāpēc, ka Mīlestībai nav nekā kopīga ar intelektu. Lūk kāpēc intelekts paziņo, ka Mīlestība ir akla, ka Mīlestība ir neprāts, ka nevajag nokļūt tās valgos. Tas brīdina, ka, ja Mīlestība tevi sagūstīs, tu pazaudēsi sevi. Tas saka: “Paliekot kopā ar mani, tu būsi pasargāts. Man piemīt spēja spriest, spēja strīdēties, spēja izsvērt visus “par” un “pret”. Es varu tev palīdzēt! Bet, ja tu klausīsi sirdij, tu maldīsies kā aklais. Sirds nav spējīga ne domāt, ne spriest, ne strīdēties. Tu sajuksi prātā”.

Nevienam citam nav tādas izpratnes, tādas sapratnes kā Mīlestībai, bet intelekts saka, ka Mīlestība ir akla. Cilvēki, kuri mīl, redz cauri visam, bet intelekts saka: Mīlestība ir akla.

No intelekta skatu punkta, Mīlestība patiešām šķiet akla, jo tas, pirms kaut ko darīt, radis izsvērt visus “par” un “pret”. Bet SIRDS? Sirds nešauboties dodas tumsā, tā lec neminstinoties.

Prāts uzskata, ka Sirds ir akla un tadēļ to apspiež. Un tad tu esi atkarīgs no Prāta un neklausi Sirdi.

Tu baidies un tāpēc sāc spriedelēt. Tu saki: “Kurš gan zina, kur Sirds mani aizvedīs?” Bet Kabīrs saka, ka tikai tie, kuri klausās sava Sirdī, ir viedi un tikai tie ir patiesie meklētāji. 

Intelekts uz Mīlestību skatās kā uz kaut ko, kas jadara. Tas sevi uzskata par ļoti racionālu, ļoti spriestspējīgu. Taču, ko gan jūs esat sasnieguši ar savu spriedelējumu palīdzību? Viss patiesais notiek tikai ar tiem, kuri ļaujas Mīlestībai. Mīlestība ir uguns, kurā viss pārvēršas pelnos. Tikai Dievišķais paliek. Tikai Dievišķais nevar sadegt.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izdziedināšanās notiek tikai mīlestības klātbūtnē

80-to gadu beigās mēs veicām pētījumu ar mērķi noskaidrot, vai dziedniekiem ir kas kopīgs. Mēs novērojām dažādu dziednieku darbu, vairums no kuriem izmantoja dažādas metodes vai tehnikas. Mēs izskatījām praktiski visus pazīstamos izdziedināšanas paņēmienus. Šeit bija visi – gan dziednieki, kas izmanto roku likšanu, gan psiķirurgi, Reiki meistari, prānas dziednieki, zintnieki un zintnieces, šamaņi, burvji un melnie magi, psihoterapeiti un citi. Mēs pētījām enerģiju, kas nāk no dziednieku ķermeņiem, un atklājām, ka praktiski visiem ir identisks viļņu sinusoidālais raksturs – tas pats raksts (paterns) ar trīs augstiem viļņiem un vienu zemu vilni, kuri pastāvīgi atkārtojas, pie tam šī raksta avots izvietots visuma sirds čakrā.

Mūsu atklājums ir ļoti interesants arī no ģeometriskā viedokļa tamdēļ, ka pat elpvads precīzi ar sirds čakru tiek dalīts vienā vīrišķajā daļā augšā un trīs sievišķajās daļās apakšā. Bija viena īpašība, kas bija raksturīga visiem dziedniekiem, vismaz kamēr viņi strādāja. Izdziedināšanas brīdī viņi bija centrēti Kristus čakrā, tieši virs zobenveida izauguma – galvenajā Visuma beznosacījuma mīlestības čakrā.

No šī pētījuma un citiem manis veiktajiem eksperimentiem es tagad zinu, ka nav pārāk svarīgi, kādu tehniku vai tehnikas cilvēks izmanto dziedināšanai. Tehnika vienkārši dod cilvēkam iespēju koncentrēties uz noteiktu dziedināmā cilvēka gara struktūru, bet reālā dziedināšana notiek caur mīlestību, kuru pacientam dod dziednieks. Nevis zināšanas, bet dziednieka mīlestība atjauno un paceļ cilvēku. Tamdēļ runāt par dziedniecību, nerunājot par mīlestību, nav nekādas jēgas.

Cilvēku, apdzīvotu vietu vai visas planētas dziednāšana – tas ir viens un tas pats. Vienkārši nepieciešams lielāks mīlestības daudzums – lūk arī visa starpība.

Prātam piemīt zināšanas, lai manipulētu ar matēriju, bet mīlestībā ir spēks, kas ne tikai vada matēriju, bet arī bez piepūles, no nekā rada pašu matēriju. Nav svarīgi, kādu problēmu nepieciešams izdziedināt, mīlestība vienmēr atradīs izeju. Patiesa mīlestība nepazīst robežu.

Kas gan tas ir par aizsegu, kas neļauj mums ieraudzīt šo vareno patiesību un dzīvot tajā? Mūs ierobežo mūsu uzskati, pie kuriem mēs turamies. Tas, ko mēs pieņemam par patiesību, vienmēr ierobežo mūs. Ja mūsu ārsti saka mums, ka kāda slimība ir neizdziedināma, un mēs viņiem ticam, mēs nevarēsim izdziedināt sevi. Mēs esam sastinguši šajā uzskatā. Un rezultātā mums jādzīvo ar to, pavadot atlikušās dienas lielās sāpēs un diskomfortā. Tikai brīnums, kaut kas daudz lielāks nekā mēs, varēs tikt galā ar šo negatīvo nostādni. Tādā veidā mūsu prāts ir spējīgs aizturēt mūsu izdziedināšanu. Kad mūs vada prāts, nevis sirds, mēs gandrīz vienmēr ciešam.

Ļaujiet man jums izstāstīt patiesu gadījumu par kādas sievietes triumfu pār savu prātu un saviem uzskatiem. Viņu sauc Dorisa Deividsone.

Dorisa izslimoja poliomelītu, un kad es viņu satiku, viņa jau divpadsmit gadus bija “piekalta” pie invalīdu krēsla. Dakteris bija pateicis viņai, ka viņa nekad vairāk nevarēs staigāt un viņa bez ierunām samierinājās ar šo “faktu”. Viņa dzīvoja kopā ar dēlu, kurš bija upurējis sevi, kopdams viņu.

Kaut kā reiz Dorisa ievēroja Katrīnas Rafaelas grāmatu par dziedināšanu ar kristāliem. Viņu ļoti satrauca Katrīnas vārdi par to, ka absolūti visas slimības ir izdziedināmas. Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem Dorisai parādījās cerība. Viņa piezvanīja Katrīnai un palūdza padomu un kaut kāda iemesla dēļ Katrīna ieteica viņai piezvanīt man.

Kad Dorisa piezvanīja un lūdza palīdzību, es paskaidroju, ka, lai viņai palīdzētu, man jāsaņem atļauja un apsolīju atzvanīt. (Nedaudz vēlāk mēs runāsim par atļaujas svarīgumu.) Es parunāju ar eņģeļiem un visi kanāli šai dziedināšanai atvērās. Eņģeļi ieteica man neveikt to darbu, kuru es veicu parasti, bet strādāt tikai ar Dorisas uzskatu sistēmu. Kad viņa patiesi noticēs, ka izdziedināšanās ir iespējama, viņa izdziedinās sevi pati.

Es atzvanīju Dorisai un turpmāk mēs nodarbojāmies tikai ar to, ka runājām pa telefonu. Reizi nedēļā daudzus mēnešus pēc kārtas mēs sarunājāmies un katru reizi saruna notika tā, lai viņa atļautu sev noticēt tam, ka spēj izdziedināt sevi pati. Vairāk mēs neko nedarījām.

Tad kādu reizi Dorisa man piezvanīja un pēc viņas balss un izlēmīgā toņa es sapratu, ka viņa ir mainījusies. Dorisa man pastāstīja par savu lēmumu. Viņa vairs negrasījās sēdēt invalīdu krēslā. Tāpēc viņa to pārdeva un piespieda savu ārstu izgatavot viņai speciālus atbalstus, kas aptvēra viņas gurnus un kājas. Muskuļi no ilgās sēdēšanas bija atrofējušies un kļuvuši ļoti vārgi, tādēļ, lai nekristu, viņai bija nepieciešamas ķekatas uz četrām kājiņām. Daudzus mēnešus viņa dzīvoja ar tādām neērtībām.

Un lūk, kādā jaukā dienā viņa sajuta, ka viņas kājas ir kļuvušas pietiekoši stipras un pārgāja uz parastajiem kruķiem. Pamats tika ielikts un Dorisa kļuva arvien pārliecinātāka par sevi.

Ar laiku Dorisas kājas kļuva tik stipras, ka viņai vairs nebija vajadzīgi gurnu atbalsti un viņa sāka izmantot fiksatorus, kas turēja kopā viņas ceļu locītavas. Viņa staigāja jau tik labi un jutās par sevi tik pārliecināta, ka palūdza dēlu aizbraukt, lai viņš varētu no jauna iekārtot savu dzīvi. Tagad viņa varēja iztikt bez citu palīdzības.

Tad pienāca lielā diena. Dorisa varēja staigāt bez kruķiem, izmantojot tikai atbalstus. Viņa bija tik uztraukta, ka ar viņu bija grūti runāt pa telefonu. Dažas dienas vēlāk viņa aizbrauca un Kalifornijas ceļu satiksmes departamentu (Motor Vechicles), kur viņai izdevās iegūt autovadītāja tiesības. Drīz pēc tam viņa pārdeva māju, nopirka pilnīgi jaunu automašīnu un atbrauca ar to uz Taosu New Mexiko, kur es tobrīd dzīvoju un izgāja vienu no maniem “Flower of life” semināriem. Es atceros, kā Dorisa ienāca auditorijā bez citu palīdzības un ar tik platu smaidu sejā, ka likās, ka viņa tūlīt atrausies no zemes un aizlidos. Tā bija pavisam cita sieviete.

Deviņus mēnešus vēlāk, ejot pa ielu Taosā, pie manis pēkšņi pieskrēja Dorisa. Tad es viņu redzēju pirmo reizi pēc semināra beigšanas. Viņa bija sākusi strādāt pie Katrīnas un pazudusi uz kādu laiku. Dorisa apgriezās, lai parādītu man, ka no atbalstiem nav palicis ne vēsts. Viņa paskatījās uz mani un teica: “Drunvalo, es esmu absolūti izdziedinājusies, par visiem 100 procentiem. Es esmu tik laimīga. Es mīlu tevi.” Un viņa attālinājās, dancodama. Es vēroju, cik viegli viņa noleca no trotuāra un, lai kā neieskatītos, nevarēju atrast ne mazākās pazīmes no tā, ka viņa kādreiz bija slimojusi ar poliomelītu un divpadsmit gadus pavadījusi invalīdu krēslā.

Turpmākos piecus – sešus gadus viņa katru gadu kā pateicības zīmi sūtīja man Ziemassvētku apsveikumus. Bet es neko nebiju izdarījis, viņa pati izdziedināja sevi. Viņa saprata savu problēmu un līdz sirds dziļumiem noticēja, ka patiešām spēj sevi izdziedināt – un, protams, ka viss notika.

Jūsu ierobežojumi – tas vienmēr ir tas, kam jūs ticat. Ja jūs ticat, ka ierobežojumu nav, tātad jūs esat brīvi.

Avots: reiki.lv
Drunvalo saits http://drunvalo.net

Īsta Mīlestība

planeta

Īsta mīlestība neuzdod jautājumus. Tāpēc tā nekad nav mīlestība bez pretmīlas. Īsta mīlestība nejautā, tā apstiprina.

Mīlestība ir patiesība bez šaubu ēnas.

Īsta mīlestība neatnāk no ārpuses. Nekad to nemeklē tur. Tā piedzimst tavā sirdī.

Mīlestības avots ir tik ļoti neizsmeļams, ka tev nebūs laika jautāt un gaidīt atbildes.

Tev gribēsies dalīties, dot, apbalvot un apdāvināt. Lūk, kas ir mīlestība!

Vai tad Saule jautā planētām un debesu akmeņiem to, vai viņiem vajadzīga tās gaisma? Bet pateicoties Saulei, tie iznirst no tumsas.

Vai tad lietus vasaras dienā jautā zālei un lapām, vai vajag tos piepildīt ar valgmi? Bet pateicoties lietum tie dzīvo šajā pasaulē.

Nav mīlestības bez pretmīlas, nav Dieva bez atbildes. Taču bez atbildes paliek to cilvēku vēlme, kuri nav atklājuši avotu sevī, kuri mūždien gaida atnākam no ārpuses to, kas var atnākt tikai no iekšienes.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Slimība ar nosaukumu “esmu aizņemts”

12715306_629497587187993_5561548207471342688_n

Nesen uz ielas satiku savu paziņu. Apstājos un pajautāju: “Kā Tev klājas? Kā ģimenei?” Viņa paskatījās uz mani un nopurpināja: “Es esmu tik ļoti aizņemta. Tik daudz kā visa sakrājies, tu pat iedomāties nevari!”. Gandrīz uzreiz pēc tam es saskrējos ar savu senu draugu. Un atkal tas pats tonis un tā pati atbilde: “Es esmu tik ļoti aizņemts, un man ir tik maz laika, bet tik daudz kas jāpaspēj!” Drebelīga balss, noguris, nervozs.

Tā ir ne tikai ar pieaugušajiem. Kad desmit gadus atpakaļ mēs pārcēlāmies dzīvot uz Ziemeļkarolīnu, bijām sajūsmā – skaista, liela pilsēta, ļoti labas skolas. Izvēlējāmies dzīvesvietu labā rajonā, kur dzīvoja ļoti daudz ģimenes ar bērniem. es priecājos, ka viss ir lieliski. Kādu laiku pēc pārcelšanās mēs piedāvājām saviem draudzīgajiem, jaunajiem kaimiņiem ideju par to, ka mūsu meitas varētu kopā rotaļāties. Kaimiņiene pastiepās pēc telefona un paņēma plānotāju, šķirstīja to…šķirstīja, šķirstīja, ilgi šķirstīja. Beidzot teica: “Lūk, ir viņai brīvas 45 minūtes pēc divām nedēļām. Pārējo laiku aizņem vingrošana, klavierstundas un vokālās nodarbības. Viņa vienkārši ir, nu…. ļoti aizņemta.”

Šis briesmīgais ieradums “būt aizņemtam” attīstās jau ļoti agrā bērnībā.

Vai mēs vispār kadreiz pārstāsim tā dzīvot? Kāpēc mēs to sev nodarām? Kāpēc to nodarām saviem bērniem? Kad tieši mēs aizmirsām, ka esam cilvēki, nevis mašīnas?

Bērniem taču ir tik normāli lēkāt pa peļķēm, priecāties, bēdāties, spēlēties, izdzīvot savu bērnību – kļūdīties un pat garlaikoties. Mēs taču visi mīlam savus bērnus. Tad kāpēc jau no agras bērnības mēs pārkraujam viņus ar dažādiem pienākumiem, lai arī viņu dzīvē valdītu mūžīgais stress un nebūtu ne minūtes brīva laika – kā mums?

Kas noticis ar to pasauli, kurā mēs varējām sēdēt ar saviem mīļajiem cilvēkiem, nesteidzoties runāt par visu ko, arī par to, kā mēs jūtamies, ko domājam? Kur sarunas pilnas daiļrunīga klusuma, kuru negribas pat pārtraukt?

Kā esam radījuši pasauli, kurā mums ir nepadarāmu darbu kalni un pavisam nav laika atvilkt elpu un padomāt, un vienkārši BŪT?

Mēs taču esam lasījuši Sokrātu: “Cilvēkam, kurš neizprot dzīvi, nav jēgas dzīvot.” Kā gan mums to izprast, būt un kļūt par cilvēkiem, ja mēs esam tik ļoti aizņemti?

Šī slimība ar nosaukumu “Es esmu aizņemts” (un tā jau ir diagnoze) ir ārkārtīgi kaitīga mūsu veselībai un labklājībai. Tā traucē mums būt kopā ar savu ģimeni, kad mēs visi esam vienā istabā, pie viena galda. Tā neļauj radīt mums to dvēseļu radniecības sajūtu, kura mums tik ļoti ir vajadzīga.

Jau no pagājušā gadsimta vidus ir paradījušās tik daudz dažādas tehnoloģijas. Mēs domājām (tā mums solīja), ka līdz ar tehnoloģiju attīstību dzīve kļūs daudz vienkāršāka un brīvāka. Bet, ja paskatāmies, kā ir, tad skaidrs, ka nav mums nekādas brīvības, mēs nevaram tā vienkārši atpūsties, kā varējām tikai nedaudzus desmitus gadus atpakaļ.

Tā saucamajai sabiedrības “elitei” šī robeža starp darbu un māju vispār ir izdzisusi. Paskatieties uz cilvēkiem sabiedriskajā transportā – viņi dzīvo savos viedtālruņos un planšetēs. Visu savu laiku.

Šie viedtālruņi un planšetes nozīmē tikai vienu – ka nav nekādas atsķirības starp ofisu un mājām. Bērni aizmieg un mēs atkal esam on-line.

Mans personīgais ikdienas karš ir elektronisko vēstuļu lavīna. Velns parāvis, es jau laiku atpakaļ esmu pieteicis svēto karu elektroniskajam pastam, bet vēstules kā nāk, tā nāk un, izskatās, ka tām nekad nebūs gala. Es visu esmu izmēģinājis – esmu atbildējis uz vēstulēm tikai vakarā, nelasījis tās brīvdienās, lūdzis cilvēkiem tikties personīgi, tā vietā, lai uzrakstītu pāris rindas. Bet vēstules tik krājas un krājas, personīgās, darba, reklāmas un spams. Un cilvēki gaida atbildi – tieši tagad, ne rīt. Un es arī, kā izrādās, esmu ļoti aizņemts.

Citiem ir vēl briesmīgāk, jo viņi strādā divos, trīs darbos – par minimālu algu, lai tikai ģimene noturētos virs ūdens. 20% mūsu bērnu dzīvo nabadzībā, bet mūsu padzīvojušie vecāki spiesti piestrādat par apkopējiem un sargiem, lai saglabātu sev jumtu virs galvas un paēstu. Mēs esam aizņemti.

Vai tā drīkst dzīvot?

Kad es jautāju: “Kā tev klājas?”, par ko es patiesībā jautāju? Es nejautāju par neatliekamo darbu sarakstu un ne par to, cik vēl vēstules tev jāuzraksta. Es jautāju par to, kas šobrīd notiek tavā sirdī. Pasaki man!

Pasaki, ka tava sirds priecājas vai sāp, vai skumst, Pasaki, ka tava sirds alkst cilvēciska siltuma. Ieskaties pats savā sirdī, un tad izstāsti man! Ja es jautāju, es gribu zināt – zināt dzīva cilvēka atbildi. Saki, ka vēl atceries to, ka esi cilvēks nevis mašīna, kas automātiski izsvītro rindiņas no padarāmo lietu saraksta. Ieskatīsimies viens otram acīs, paspiedīsim roku. Vienkārši parunāsim. Saruna aizdzīs stresu, kaut daļēji, un dāvās sajūtu, ka neesam vieni.

Paņem mani aiz rokas, paskaties acīs un esi ar mani kaut tikai vienu sekundi. Pastāsti par savu sirdi un liec pamosties manējai. Palīdzi man atcerēties, ka arī es esmu cilvēks, kuram vajadzīgs cilvēcisko attiecību siltums.

Es lasu lekcijas universitātē, kur studenti prot mācīties trieciena tempos, tāpat triecienā, arī atpūsties, un lepojas ar to. Tas ir kā visu mūsu atspulgs: pat tad, kad atpūšamies, mēs attopamies tajā pašā stresa un spriedzes atmosfērā. Mūsu atpūta ir tāds pats grāvējs un sports līdz septītajiem sviedriem.

Tu jautāsi, ko darīt? Es nezinu. Nav man nekāda burvju risinājuma. Viss, ko zinu, ir tas, ka mēs zaudējam spēju dzīvot īstu cilvēcisku dzīvi. Ir jāiemācās pavisam savādāk attiekties pret savu darbu un tehnoloģijām. Mēs taču zinām, ka vēlamies apzinātību, kopības sajūtu, labu dzīvi. Runa taču nav tikai par to, kā “garšīgāk paēst” un “nopirkt krutāku aifonu”? Mēs gribam dzīvot cilvēciski.

Dzejnieks Viljams Jeits rakstīja: “Cilvēkam, kurš uzdrošinājies izpētīt savas dvēseles tumšākos nostūrus, ir vajadzīgs vairāk drosmes kā zaldātam cīņas laukā.” Kā gan mums izpētīt savas dvēseles tumšākos nostūrus, ja mēs visu laiku esam aizņemti? Kā mums izprast savu dzīvi?

Es ceru, ka tu piedāvāsi kādu jēdzīgu risinājumu, kā dzīvot, kā mainīties un palīdzēt izmainīties pasaulei? Tā gribās, ka bērni varētu skraidīt pa pelķēm, sapņotu vai pat skumtu – mācītos būt par cilvēkiem. Gribētos dzīvot pasaulē, kur mēs spējam apstāties, ieskatīties viens otram acīs, pieskarties un kopā saprast to, kas notiek mūsu sirdīs. Es ieturēšu pauzi, lai padomātu par savu dzīvi, ieklausīšos savā piekusušajā dvēselē, lai uzzinātu, kas es esmu.

Vai tavā sirdī notiek tas pats?

Mēs varam kaut tikai pamēģināt radīt pasauli, kurā tad, kad viens no mums saka: “Es esmu ļoti aizņemts”, otrs atbild: “Zinu, draugs. Zinu. Mēs visi esam aizņemti. Bet pastāsti man, kas notiek tavā sirdī!”

Autors: Vladimirs Pirožka, psihologs, stradā ar arhetipiem un psihosomātiku.
Pats par sevi saka: Es ļoti mīlu klausīties cilvēku stāstus caur ķermeni. Ķermenis tas ir cilvēka dvēsles dzīves spogulis. Ķermenis vislabāk prot pastāstīt par to, kas ar mums notiek tagad, notika agrāk. Man ir interesanti padalīties ar to, ko pats mīlu un protu darīt.

Tulkoja: Ginta FS

Lai ilgi gaidītās pārmaiņas notiktu…

prieks27

Vecā gada vakarā mēs viens otram vēlam laimi, un droši vien katrs ceram, ka tā Laime Jaunajā gadā arī atnāks. Taču, kad pienāk Jaunais gads, bieži vien saprotam, ka nekas jau nav mainījies – ledusskapis izēsts, dāvanas izdalītas un vāveres ritenis sākas no gala.

Lai nebarotu sevi ar liekām ilūzijām un pēc tam nebūtu sāpīgi jāviļas, ir jāsaprot tikai viens: pārmaiņu autori esam mēs paši un, lai dzīve iegūtu košākas krāsas, ar sevi ir jāstrādā, ar savu izaugsmi ir jānodarbojas, jo to mūsu vietā izdarīt nevarēs neviens cits.

Pirms vairākiem gadiem savu dienasgrāmatu es sāku rakstīt tieši tāpēc, ka vēlējos palīdzēt sev SAVĀS pārmaiņās. palīdzēt savai mammai, kura neskatoties uz to, ka vairs nav nekāda jauniete, ir paspējusi ļoti daudz ko savā dzīvē un ieradumos izmainīt.

Teorētiski mēs visi zinām, ka, lai notiktu kādas pārmaiņas, ir jāmaina savi ieradumi – sliktie jāaizvieto ar labajiem, jāmācās no tiem cilvēkiem, kuri šajā ziņā ir ko panākuši u.t.t. Bet praksē, protams, viss izskatās savādāk,.. Darbs ar sevi, darbs pie saviem ieradumiem ir visgrūtākais, taču augļi, ko no tā saņemam – vissaldākie.

Es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem patīk kaut ko mainīt, kaut ko jaunu ieviest savā dzīvē, mainīt profesiju, mācīties, nesēdēt uz vietas, radoši pieiet visam, ko daru – pat mājas tīrīšanā. Ne vienmēr viss iet gludi un veiksmīgi, taču apziņa, ka kusties uz priekšu, silda.

Protams, pārmaiņas it vienmēr ir saistītas ar kritumiem – bieži vien tie ilgst vairākus gadus – arī man tā ir. Un tomēr, vienmēr esmu ticējusi un ar sirdi zinājusi – ka VISS IR UZ LABU un, ka pēc sacamās melnās svītras, nāks baltā – ar noteikumu, ja turpināšu ticēt un darīt.

Par šo tēmu sarakstītas ir ļoti daudz grāmatas, pilns internets ar rakstiem, dažādiem vebināriem – šobrīd dzīves pārmaiņu skolotāju ir ļoti daudz. Pie kura no tiem mācīties, katrs sapratīs pats, ja gribēs to darīt, meklēt…

Vienu gan varu pateikt – ļoti svarīgi ir nolemt, ka vēlies ko mainīt, tam vajadzīga drosme un savā ziņā arī “neprāts”. Jo bieži vien darbs, kuru darām, dzīve, kuru dzīvojam, varbūt nav ērtākā, bet tomēr – mūsējā, ierastā un atteikties no tās bieži vien šķiet ļoti riskanti. Taču, kas neriskē, tas….nu tālāk jau zināt:)

Un, ja esi nolēmis, ka gribi pārmaiņas, ka tās ir nepieciešamas, ja sirds dziļumos saproti, ka bez pirmā soļa nebūs arī nākamo, tad svarīgi ir saprast, ka vienatnē to izdarīt nebūs viegli.

Vieglāk ir tad, kad blakus ir cilvēki, kuri dara to pašu, ar kuriem ir kopīgas vērtības, kuri ir labestīgi, kuriem ir svarīga ne tikai viņu dzīve, bet arī tas, kā dzīvo cilvēki blakus.

Man ir palaimējies, jo Dievs mani radīja ne tikai zinātkāru, bet arī gatavu pieņemt izaicinājumus un blakus man vienmēr ir bijuši cilvēki, kuri ir līdzīgi, sākot jau ar ģimeni, kurā piedzimu un to, kuru izveidoju pati un beidzot ar draugiem, kolēģiem – arī tiem, kuri blakus ir šobrīd.

Sevi no malas grūti ieraudzīt, toties ļoti labi redzam tos, kas blakus – un, ja kopā ejot, kopā mācoties, tu redzi pozitīvas pārmaiņas citu cilvēku dzīvēs, tad saproti, ka ar tevi notiek tas pats. Tas ir milzīgs prieks, lielisks ieguvums, ka jūti to, ka neesi viens, ka tevi atbalsta un, ka brīžam arī pats esi nospēlējis kādu labu, skaistu lomu citu cilvēku dzīvēs.

Šodien mans mērķis nebija uzrakstīt programmu, pēc kādas notiek darbs manā komandā, kā mēs stradājam ar saviem ieradumiem un kādas lietas daram, lai uzlabotu savu dzīvi un dzīvi savās ģimenēs, vien varu pateikt, ka ieguvums ir milzīgs – un pirmais, kas to sajūt, ir sirds un dvēsele.

Un tas, ko atklāju vakar un kas man šķiet vislielākais ieguvums ir PRIEKS.

Prieks – īsts, svētīgs, neviltots par to, ka esmu, dzīvoju, ka varu smaidīt, ka smaids cilvēkus apkārt ietekmē daudz vairāk, kā tūkstošiem gudri pateiktu vārdu un koučinga sesiju. Taču, lai to pa īstam novērtētu, droši vien ir kādu laiku jābūt bijis nepriecīgam, varbūt pat nelaimīgam, rūpju nomāktam… Protams, tas nenozīmē, ka visas problēmas ir zudušas – tās ir mums katram, taču atkal – svarīgākais ir tas, kā mēs pret tām attiecamies un kā uz tām skatāmies – ar šausmām, vai prieku par kārtējo dzīves skolu un eksāmeniem.

Es ļoti priecāšos, ja šis mazais ieraksts kādam cilvēkam ļaus pieņemt svarīgu lēmumu sev – esmu gatavs pārmaiņām. Tas būs pirmais solis un tālāko priekšā pateiks sirds – kur iet, ko mācīties, ko darīt. Skolotājs vienmēr atnāk – tad, kad esam gatavi!

No sirds jums novēlu šajā gadā – kas ir mans – Pērtiķa gads:) atrast ceļu pie sevis, sadzirdēt savu sirds balsi un ieraudzīt spilgtās krāsās savu skaisto dzīvi. Novēlu PRIEKU par visu, kas ar jums notiek. Un būšu ļoti pateicīga, ja kāds no jums, kas lasāt manu dienasgrāmatu, pēc laiciņa padalīsieties ar citiem ar tām vērtīgajām atklāsmēm, ko esat guvuši šajā gadā:)

Prieku, Prieku un vēlreiz Prieku!

Mīlestībā: Ginta

Par labajiem vārdiem

paldies3

Labo vārdu noslēpums ir tajā, ka tos ir jāizrunā

Vakar, skrienot ārā pa durvīm, pateicu «paldies» pieturot durvis sētniecei — tadžikiešu meitenei. Viņa izbrīnā sastinga, pēc tam nesapratnē pasmaidīja… Man palika nedaudz kauns. Kāpēc tik reti to saku?

«Paldies!»

Te neiet runa par pieklājības formām. Runa ir par burvju vārdiem. Atcerieties bērnību? «Kādu burvju vārdiņu tu zini?» — «Lūdzu!» — un kā ar burvju atslēgu atveras visas durvis, tajā skaitā vecmāmiņas skapis,kurā glabājas gardie ievārījumi un izlīdzinās krunciņas mammas pierē…

Pats svarīgākais burvju vārdiņu noslēpums ir tas, ka tos jāizrunā. Ne jāpadomā. Ne jānorij. Ne jāuzskata, ka tas ir pats par sevi saprotams.

Un jāizrunā no visas sirds, patiesi.

Viss, pilnīgi viss, kas man ir, ir pateicoties kādam. Pateicoties saviem vecākiem es vispār esmu. Pateicoties skolotājiem – kaut ko zinu un esmu iemācījusies. Pateicoties draugam jūtos ērti neērtās situācijās. Pateicoties kādiem, man nepazīstamiem cilvēkiem es varu sēdēt pie datora un rakstīt šos vārdus. Un tālāk – arvien vairāk. Pateicoties saulei es esmu dzīva – rudenī to izjūt vēl labāk. Pateicoties savam sunītim es vakarā uzkrāju spēkus un prieku. Pateicoties kokam aiz loga, mākonim debesīs, vāverei parkā, miskastes maisiņu izgudrotājam, maršruta taksometra vadītājam, smieklīgajam puikam pagalmā…. Pateicoties mīļotajam cilvēkam… Pateicoties savam bērnam…. “Pateicoties”… Skaists vārds “Pateicos”! – viņa radinieks

«Paldies!»

Biežāk teiksim “paldies”. Sauksim viens otru vārdā – arī tas ir burvju vārds. Ieskatīsimies viens otrā pat tad, ja satiekamies katru dienu. Atzīmēt kaut ko jaunu – tas nozīmē “komplimenti”, un arī tie ir burvju vārdi. Galvenais, nepiesārņot sev galvu ar dažādiem minējumiem: “un, ja nu mani ne tā sapratīs?”, “ko es tur līdīšu ar saviem paldies!”…

Paldies jums, ka izlasījāt!

Olga Naumova

Ilustrācija: Jūlija Glavnaja

Tulkoja: Ginta FS