Īsta Mīlestība

planeta

Īsta mīlestība neuzdod jautājumus. Tāpēc tā nekad nav mīlestība bez pretmīlas. Īsta mīlestība nejautā, tā apstiprina.

Mīlestība ir patiesība bez šaubu ēnas.

Īsta mīlestība neatnāk no ārpuses. Nekad to nemeklē tur. Tā piedzimst tavā sirdī.

Mīlestības avots ir tik ļoti neizsmeļams, ka tev nebūs laika jautāt un gaidīt atbildes.

Tev gribēsies dalīties, dot, apbalvot un apdāvināt. Lūk, kas ir mīlestība!

Vai tad Saule jautā planētām un debesu akmeņiem to, vai viņiem vajadzīga tās gaisma? Bet pateicoties Saulei, tie iznirst no tumsas.

Vai tad lietus vasaras dienā jautā zālei un lapām, vai vajag tos piepildīt ar valgmi? Bet pateicoties lietum tie dzīvo šajā pasaulē.

Nav mīlestības bez pretmīlas, nav Dieva bez atbildes. Taču bez atbildes paliek to cilvēku vēlme, kuri nav atklājuši avotu sevī, kuri mūždien gaida atnākam no ārpuses to, kas var atnākt tikai no iekšienes.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Slimība ar nosaukumu “esmu aizņemts”

12715306_629497587187993_5561548207471342688_n

Nesen uz ielas satiku savu paziņu. Apstājos un pajautāju: “Kā Tev klājas? Kā ģimenei?” Viņa paskatījās uz mani un nopurpināja: “Es esmu tik ļoti aizņemta. Tik daudz kā visa sakrājies, tu pat iedomāties nevari!”. Gandrīz uzreiz pēc tam es saskrējos ar savu senu draugu. Un atkal tas pats tonis un tā pati atbilde: “Es esmu tik ļoti aizņemts, un man ir tik maz laika, bet tik daudz kas jāpaspēj!” Drebelīga balss, noguris, nervozs.

Tā ir ne tikai ar pieaugušajiem. Kad desmit gadus atpakaļ mēs pārcēlāmies dzīvot uz Ziemeļkarolīnu, bijām sajūsmā – skaista, liela pilsēta, ļoti labas skolas. Izvēlējāmies dzīvesvietu labā rajonā, kur dzīvoja ļoti daudz ģimenes ar bērniem. es priecājos, ka viss ir lieliski. Kādu laiku pēc pārcelšanās mēs piedāvājām saviem draudzīgajiem, jaunajiem kaimiņiem ideju par to, ka mūsu meitas varētu kopā rotaļāties. Kaimiņiene pastiepās pēc telefona un paņēma plānotāju, šķirstīja to…šķirstīja, šķirstīja, ilgi šķirstīja. Beidzot teica: “Lūk, ir viņai brīvas 45 minūtes pēc divām nedēļām. Pārējo laiku aizņem vingrošana, klavierstundas un vokālās nodarbības. Viņa vienkārši ir, nu…. ļoti aizņemta.”

Šis briesmīgais ieradums “būt aizņemtam” attīstās jau ļoti agrā bērnībā.

Vai mēs vispār kadreiz pārstāsim tā dzīvot? Kāpēc mēs to sev nodarām? Kāpēc to nodarām saviem bērniem? Kad tieši mēs aizmirsām, ka esam cilvēki, nevis mašīnas?

Bērniem taču ir tik normāli lēkāt pa peļķēm, priecāties, bēdāties, spēlēties, izdzīvot savu bērnību – kļūdīties un pat garlaikoties. Mēs taču visi mīlam savus bērnus. Tad kāpēc jau no agras bērnības mēs pārkraujam viņus ar dažādiem pienākumiem, lai arī viņu dzīvē valdītu mūžīgais stress un nebūtu ne minūtes brīva laika – kā mums?

Kas noticis ar to pasauli, kurā mēs varējām sēdēt ar saviem mīļajiem cilvēkiem, nesteidzoties runāt par visu ko, arī par to, kā mēs jūtamies, ko domājam? Kur sarunas pilnas daiļrunīga klusuma, kuru negribas pat pārtraukt?

Kā esam radījuši pasauli, kurā mums ir nepadarāmu darbu kalni un pavisam nav laika atvilkt elpu un padomāt, un vienkārši BŪT?

Mēs taču esam lasījuši Sokrātu: “Cilvēkam, kurš neizprot dzīvi, nav jēgas dzīvot.” Kā gan mums to izprast, būt un kļūt par cilvēkiem, ja mēs esam tik ļoti aizņemti?

Šī slimība ar nosaukumu “Es esmu aizņemts” (un tā jau ir diagnoze) ir ārkārtīgi kaitīga mūsu veselībai un labklājībai. Tā traucē mums būt kopā ar savu ģimeni, kad mēs visi esam vienā istabā, pie viena galda. Tā neļauj radīt mums to dvēseļu radniecības sajūtu, kura mums tik ļoti ir vajadzīga.

Jau no pagājušā gadsimta vidus ir paradījušās tik daudz dažādas tehnoloģijas. Mēs domājām (tā mums solīja), ka līdz ar tehnoloģiju attīstību dzīve kļūs daudz vienkāršāka un brīvāka. Bet, ja paskatāmies, kā ir, tad skaidrs, ka nav mums nekādas brīvības, mēs nevaram tā vienkārši atpūsties, kā varējām tikai nedaudzus desmitus gadus atpakaļ.

Tā saucamajai sabiedrības “elitei” šī robeža starp darbu un māju vispār ir izdzisusi. Paskatieties uz cilvēkiem sabiedriskajā transportā – viņi dzīvo savos viedtālruņos un planšetēs. Visu savu laiku.

Šie viedtālruņi un planšetes nozīmē tikai vienu – ka nav nekādas atsķirības starp ofisu un mājām. Bērni aizmieg un mēs atkal esam on-line.

Mans personīgais ikdienas karš ir elektronisko vēstuļu lavīna. Velns parāvis, es jau laiku atpakaļ esmu pieteicis svēto karu elektroniskajam pastam, bet vēstules kā nāk, tā nāk un, izskatās, ka tām nekad nebūs gala. Es visu esmu izmēģinājis – esmu atbildējis uz vēstulēm tikai vakarā, nelasījis tās brīvdienās, lūdzis cilvēkiem tikties personīgi, tā vietā, lai uzrakstītu pāris rindas. Bet vēstules tik krājas un krājas, personīgās, darba, reklāmas un spams. Un cilvēki gaida atbildi – tieši tagad, ne rīt. Un es arī, kā izrādās, esmu ļoti aizņemts.

Citiem ir vēl briesmīgāk, jo viņi strādā divos, trīs darbos – par minimālu algu, lai tikai ģimene noturētos virs ūdens. 20% mūsu bērnu dzīvo nabadzībā, bet mūsu padzīvojušie vecāki spiesti piestrādat par apkopējiem un sargiem, lai saglabātu sev jumtu virs galvas un paēstu. Mēs esam aizņemti.

Vai tā drīkst dzīvot?

Kad es jautāju: “Kā tev klājas?”, par ko es patiesībā jautāju? Es nejautāju par neatliekamo darbu sarakstu un ne par to, cik vēl vēstules tev jāuzraksta. Es jautāju par to, kas šobrīd notiek tavā sirdī. Pasaki man!

Pasaki, ka tava sirds priecājas vai sāp, vai skumst, Pasaki, ka tava sirds alkst cilvēciska siltuma. Ieskaties pats savā sirdī, un tad izstāsti man! Ja es jautāju, es gribu zināt – zināt dzīva cilvēka atbildi. Saki, ka vēl atceries to, ka esi cilvēks nevis mašīna, kas automātiski izsvītro rindiņas no padarāmo lietu saraksta. Ieskatīsimies viens otram acīs, paspiedīsim roku. Vienkārši parunāsim. Saruna aizdzīs stresu, kaut daļēji, un dāvās sajūtu, ka neesam vieni.

Paņem mani aiz rokas, paskaties acīs un esi ar mani kaut tikai vienu sekundi. Pastāsti par savu sirdi un liec pamosties manējai. Palīdzi man atcerēties, ka arī es esmu cilvēks, kuram vajadzīgs cilvēcisko attiecību siltums.

Es lasu lekcijas universitātē, kur studenti prot mācīties trieciena tempos, tāpat triecienā, arī atpūsties, un lepojas ar to. Tas ir kā visu mūsu atspulgs: pat tad, kad atpūšamies, mēs attopamies tajā pašā stresa un spriedzes atmosfērā. Mūsu atpūta ir tāds pats grāvējs un sports līdz septītajiem sviedriem.

Tu jautāsi, ko darīt? Es nezinu. Nav man nekāda burvju risinājuma. Viss, ko zinu, ir tas, ka mēs zaudējam spēju dzīvot īstu cilvēcisku dzīvi. Ir jāiemācās pavisam savādāk attiekties pret savu darbu un tehnoloģijām. Mēs taču zinām, ka vēlamies apzinātību, kopības sajūtu, labu dzīvi. Runa taču nav tikai par to, kā “garšīgāk paēst” un “nopirkt krutāku aifonu”? Mēs gribam dzīvot cilvēciski.

Dzejnieks Viljams Jeits rakstīja: “Cilvēkam, kurš uzdrošinājies izpētīt savas dvēseles tumšākos nostūrus, ir vajadzīgs vairāk drosmes kā zaldātam cīņas laukā.” Kā gan mums izpētīt savas dvēseles tumšākos nostūrus, ja mēs visu laiku esam aizņemti? Kā mums izprast savu dzīvi?

Es ceru, ka tu piedāvāsi kādu jēdzīgu risinājumu, kā dzīvot, kā mainīties un palīdzēt izmainīties pasaulei? Tā gribās, ka bērni varētu skraidīt pa pelķēm, sapņotu vai pat skumtu – mācītos būt par cilvēkiem. Gribētos dzīvot pasaulē, kur mēs spējam apstāties, ieskatīties viens otram acīs, pieskarties un kopā saprast to, kas notiek mūsu sirdīs. Es ieturēšu pauzi, lai padomātu par savu dzīvi, ieklausīšos savā piekusušajā dvēselē, lai uzzinātu, kas es esmu.

Vai tavā sirdī notiek tas pats?

Mēs varam kaut tikai pamēģināt radīt pasauli, kurā tad, kad viens no mums saka: “Es esmu ļoti aizņemts”, otrs atbild: “Zinu, draugs. Zinu. Mēs visi esam aizņemti. Bet pastāsti man, kas notiek tavā sirdī!”

Autors: Vladimirs Pirožka, psihologs, stradā ar arhetipiem un psihosomātiku.
Pats par sevi saka: Es ļoti mīlu klausīties cilvēku stāstus caur ķermeni. Ķermenis tas ir cilvēka dvēsles dzīves spogulis. Ķermenis vislabāk prot pastāstīt par to, kas ar mums notiek tagad, notika agrāk. Man ir interesanti padalīties ar to, ko pats mīlu un protu darīt.

Tulkoja: Ginta FS

Lai ilgi gaidītās pārmaiņas notiktu…

prieks27

Vecā gada vakarā mēs viens otram vēlam laimi, un droši vien katrs ceram, ka tā Laime Jaunajā gadā arī atnāks. Taču, kad pienāk Jaunais gads, bieži vien saprotam, ka nekas jau nav mainījies – ledusskapis izēsts, dāvanas izdalītas un vāveres ritenis sākas no gala.

Lai nebarotu sevi ar liekām ilūzijām un pēc tam nebūtu sāpīgi jāviļas, ir jāsaprot tikai viens: pārmaiņu autori esam mēs paši un, lai dzīve iegūtu košākas krāsas, ar sevi ir jāstrādā, ar savu izaugsmi ir jānodarbojas, jo to mūsu vietā izdarīt nevarēs neviens cits.

Pirms vairākiem gadiem savu dienasgrāmatu es sāku rakstīt tieši tāpēc, ka vēlējos palīdzēt sev SAVĀS pārmaiņās. palīdzēt savai mammai, kura neskatoties uz to, ka vairs nav nekāda jauniete, ir paspējusi ļoti daudz ko savā dzīvē un ieradumos izmainīt.

Teorētiski mēs visi zinām, ka, lai notiktu kādas pārmaiņas, ir jāmaina savi ieradumi – sliktie jāaizvieto ar labajiem, jāmācās no tiem cilvēkiem, kuri šajā ziņā ir ko panākuši u.t.t. Bet praksē, protams, viss izskatās savādāk,.. Darbs ar sevi, darbs pie saviem ieradumiem ir visgrūtākais, taču augļi, ko no tā saņemam – vissaldākie.

Es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem patīk kaut ko mainīt, kaut ko jaunu ieviest savā dzīvē, mainīt profesiju, mācīties, nesēdēt uz vietas, radoši pieiet visam, ko daru – pat mājas tīrīšanā. Ne vienmēr viss iet gludi un veiksmīgi, taču apziņa, ka kusties uz priekšu, silda.

Protams, pārmaiņas it vienmēr ir saistītas ar kritumiem – bieži vien tie ilgst vairākus gadus – arī man tā ir. Un tomēr, vienmēr esmu ticējusi un ar sirdi zinājusi – ka VISS IR UZ LABU un, ka pēc sacamās melnās svītras, nāks baltā – ar noteikumu, ja turpināšu ticēt un darīt.

Par šo tēmu sarakstītas ir ļoti daudz grāmatas, pilns internets ar rakstiem, dažādiem vebināriem – šobrīd dzīves pārmaiņu skolotāju ir ļoti daudz. Pie kura no tiem mācīties, katrs sapratīs pats, ja gribēs to darīt, meklēt…

Vienu gan varu pateikt – ļoti svarīgi ir nolemt, ka vēlies ko mainīt, tam vajadzīga drosme un savā ziņā arī “neprāts”. Jo bieži vien darbs, kuru darām, dzīve, kuru dzīvojam, varbūt nav ērtākā, bet tomēr – mūsējā, ierastā un atteikties no tās bieži vien šķiet ļoti riskanti. Taču, kas neriskē, tas….nu tālāk jau zināt:)

Un, ja esi nolēmis, ka gribi pārmaiņas, ka tās ir nepieciešamas, ja sirds dziļumos saproti, ka bez pirmā soļa nebūs arī nākamo, tad svarīgi ir saprast, ka vienatnē to izdarīt nebūs viegli.

Vieglāk ir tad, kad blakus ir cilvēki, kuri dara to pašu, ar kuriem ir kopīgas vērtības, kuri ir labestīgi, kuriem ir svarīga ne tikai viņu dzīve, bet arī tas, kā dzīvo cilvēki blakus.

Man ir palaimējies, jo Dievs mani radīja ne tikai zinātkāru, bet arī gatavu pieņemt izaicinājumus un blakus man vienmēr ir bijuši cilvēki, kuri ir līdzīgi, sākot jau ar ģimeni, kurā piedzimu un to, kuru izveidoju pati un beidzot ar draugiem, kolēģiem – arī tiem, kuri blakus ir šobrīd.

Sevi no malas grūti ieraudzīt, toties ļoti labi redzam tos, kas blakus – un, ja kopā ejot, kopā mācoties, tu redzi pozitīvas pārmaiņas citu cilvēku dzīvēs, tad saproti, ka ar tevi notiek tas pats. Tas ir milzīgs prieks, lielisks ieguvums, ka jūti to, ka neesi viens, ka tevi atbalsta un, ka brīžam arī pats esi nospēlējis kādu labu, skaistu lomu citu cilvēku dzīvēs.

Šodien mans mērķis nebija uzrakstīt programmu, pēc kādas notiek darbs manā komandā, kā mēs stradājam ar saviem ieradumiem un kādas lietas daram, lai uzlabotu savu dzīvi un dzīvi savās ģimenēs, vien varu pateikt, ka ieguvums ir milzīgs – un pirmais, kas to sajūt, ir sirds un dvēsele.

Un tas, ko atklāju vakar un kas man šķiet vislielākais ieguvums ir PRIEKS.

Prieks – īsts, svētīgs, neviltots par to, ka esmu, dzīvoju, ka varu smaidīt, ka smaids cilvēkus apkārt ietekmē daudz vairāk, kā tūkstošiem gudri pateiktu vārdu un koučinga sesiju. Taču, lai to pa īstam novērtētu, droši vien ir kādu laiku jābūt bijis nepriecīgam, varbūt pat nelaimīgam, rūpju nomāktam… Protams, tas nenozīmē, ka visas problēmas ir zudušas – tās ir mums katram, taču atkal – svarīgākais ir tas, kā mēs pret tām attiecamies un kā uz tām skatāmies – ar šausmām, vai prieku par kārtējo dzīves skolu un eksāmeniem.

Es ļoti priecāšos, ja šis mazais ieraksts kādam cilvēkam ļaus pieņemt svarīgu lēmumu sev – esmu gatavs pārmaiņām. Tas būs pirmais solis un tālāko priekšā pateiks sirds – kur iet, ko mācīties, ko darīt. Skolotājs vienmēr atnāk – tad, kad esam gatavi!

No sirds jums novēlu šajā gadā – kas ir mans – Pērtiķa gads:) atrast ceļu pie sevis, sadzirdēt savu sirds balsi un ieraudzīt spilgtās krāsās savu skaisto dzīvi. Novēlu PRIEKU par visu, kas ar jums notiek. Un būšu ļoti pateicīga, ja kāds no jums, kas lasāt manu dienasgrāmatu, pēc laiciņa padalīsieties ar citiem ar tām vērtīgajām atklāsmēm, ko esat guvuši šajā gadā:)

Prieku, Prieku un vēlreiz Prieku!

Mīlestībā: Ginta

Par labajiem vārdiem

paldies3

Labo vārdu noslēpums ir tajā, ka tos ir jāizrunā

Vakar, skrienot ārā pa durvīm, pateicu «paldies» pieturot durvis sētniecei — tadžikiešu meitenei. Viņa izbrīnā sastinga, pēc tam nesapratnē pasmaidīja… Man palika nedaudz kauns. Kāpēc tik reti to saku?

«Paldies!»

Te neiet runa par pieklājības formām. Runa ir par burvju vārdiem. Atcerieties bērnību? «Kādu burvju vārdiņu tu zini?» — «Lūdzu!» — un kā ar burvju atslēgu atveras visas durvis, tajā skaitā vecmāmiņas skapis,kurā glabājas gardie ievārījumi un izlīdzinās krunciņas mammas pierē…

Pats svarīgākais burvju vārdiņu noslēpums ir tas, ka tos jāizrunā. Ne jāpadomā. Ne jānorij. Ne jāuzskata, ka tas ir pats par sevi saprotams.

Un jāizrunā no visas sirds, patiesi.

Viss, pilnīgi viss, kas man ir, ir pateicoties kādam. Pateicoties saviem vecākiem es vispār esmu. Pateicoties skolotājiem – kaut ko zinu un esmu iemācījusies. Pateicoties draugam jūtos ērti neērtās situācijās. Pateicoties kādiem, man nepazīstamiem cilvēkiem es varu sēdēt pie datora un rakstīt šos vārdus. Un tālāk – arvien vairāk. Pateicoties saulei es esmu dzīva – rudenī to izjūt vēl labāk. Pateicoties savam sunītim es vakarā uzkrāju spēkus un prieku. Pateicoties kokam aiz loga, mākonim debesīs, vāverei parkā, miskastes maisiņu izgudrotājam, maršruta taksometra vadītājam, smieklīgajam puikam pagalmā…. Pateicoties mīļotajam cilvēkam… Pateicoties savam bērnam…. “Pateicoties”… Skaists vārds “Pateicos”! – viņa radinieks

«Paldies!»

Biežāk teiksim “paldies”. Sauksim viens otru vārdā – arī tas ir burvju vārds. Ieskatīsimies viens otrā pat tad, ja satiekamies katru dienu. Atzīmēt kaut ko jaunu – tas nozīmē “komplimenti”, un arī tie ir burvju vārdi. Galvenais, nepiesārņot sev galvu ar dažādiem minējumiem: “un, ja nu mani ne tā sapratīs?”, “ko es tur līdīšu ar saviem paldies!”…

Paldies jums, ka izlasījāt!

Olga Naumova

Ilustrācija: Jūlija Glavnaja

Tulkoja: Ginta FS