Sava, īstā vieta

Ir kāda pazīme, ļoti skaidra un laba. Pazīme tam, ka esi savā īstajā vietā. Savā, personīgajā, no augšas nolemtajā vietā. Tu esi atnācis precīzi pēc adreses, tevi atvedis kāds rādītājpirksts un tagad tu vari iekārtoties, izkrāmēt savus čemodānus un dzīvot.
Dzīvot un uzplaukt.

Tā ir ļoti vienkārša pazīme.
Tev parādās draugi. Labi, īsti, tev interesanti cilvēki. Nē, var būt arī nepatīkami cilvēki. Arī sliktus tu vari sastapt. Bet, galvenais – tev uzrodas draugi. Nemanāmi, pamazām, pakāpeniski – bet viņi uzrodas. Un jūs viens otru lieliski saprotat.

Tie ir tava pulka cilvēki, tavas kopienas, tavas ummas.

Jūs savstarpēji dalāties dāvanām – vienkārši tāpat. Tu vienkārši stāsti par sevi un savām lietām. Un arī viņi stāsta – bez uzstājības, kaut kā neuzspiesti un nemanāmi. Jūs viens par otru priecājaties. Un skumstat, kad jādodas projām. Un vienmēr kaut kas velk atpakaļ – pie savējiem. Un tu visu laiku vēlies viņiem kaut ko uzdāvināt, ar kaut ko pacienāt. Un arī viņi to vēlās. Un skumst pēc tevis.

Šķiet, ka pieaugušā un vairs ne jaunā vecumā tas vairs nav iespējams!
Taču, ja tu esi savā vietā – viss ir iespējams. Tur tevi it kā jau sen gaidīja. Un jūs momentā atrodat kopīgu valodu. Un pēc tam tu esi izbrīnīts un saproti: jā, tie ir draugi! Gandrīz aizmirsts vārds. Draugi. Savējie.

Tas attiecas gan uz pilsētu, valsti, darbu un vienkārši citām mājām, uz kurām esi pārbraucis. Vai sociālajiem tīkliem. Vienā vietā bija ne īpaši labi. Un nekas īpaši labs nenotika. Ne interesantas iepazīšanās, ne siltas sarunas, ne attīstības…. Bet atlika vien pārvākties un viss mainījās ļoti ātri. Tā, it kā tevi visu laiku būtu gaidījuši!

Tu esi nokļuvis pie savējiem.

Tā kā nav vērts baidīties no pārmaiņām. Tikai tā dažkārt var atrast savu vietu. Piereģistrēties kādā citā vietnē, pārbraukt uz kādu citu vietu, atrast citu darbu. Tas negarantē to, ka obligāti būsi laimīgs. Taču tas ļoti palielina iespēju kļūt laimīgam. Pamēģini! Ko tu vari zaudēt? Varbūt kaut kur tevi gaida tavi draugi. Vai tavs cilvēks. Vai tava veiksme. Un jaunas iespējas arī gaida; tikai jānokļūst savā vieā. Nedaudz jāizmaina maršruts…

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atgriezies mājās… lai tev nekad tur nav auksti

Mājas cilvēkam atgriezties mājās pat pēc īsas šķiršanās no savas personīgās paradīzes, ir milzīgs prieks.
Lai kur es būtu, es vienmēr ilgojos pēc mājām.
Man tā ir labākā terapija un pats labākais veids kā uzveikt nogurumu.
Būt tur, kur ne reizi nav bijis slikti, vientuļi, bīstami…

Mani mīļie, vide, kurā mēs dzīvojam, var būt jebkāda, ja gribas tajā atgriezties, ja tajā dziedē pat sienas, ja tajā ir viegli dvēselei un ķermenim.

Un ir tik ļoti svarīgi sargāt savas mājas no ļauniem vārdiem, netīrības un iespējas nodarīt sāpes tiem, kuri šeit dzīvo…

Atmosfēra nav interjeri un gleznas pie sienām, bet tas ir stāsts par to, ko jūti, kad atrodies tur, kur tev ir labi.
Tas ir stāsts par sajūtu, ka tevi pieņem, par humora dzirksti, par rūpēm, omulību, radošumu un par to, ka šeit dzīvojošie dzīvo mīlestībā.

Atgriezies mājās… lai tev nekad tur nav auksti un lai tevi vienmēr kāds tur gaida.

Vai tad ir kas svarīgāks?

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par maigumu un siltumu

Maigums ārstē tās kaites, kuras nav medicīnas enciklopēdijā.
Maigums nav stāsts par to, cik vienkārši ir apskaut un samīļot… tas drīzāk ir par dziļu pieņemšanu, par vēlmi pasargāt un atlikt kaut uz mirkli šo nevadāmo neizbēgamību…
Maigums ir stāsts par nespēju nodarīt sāpes, par nespēju sist ar vārdiem un par to spēku, kurš rodas pašos bezspēcīgākajos, ja tie sajūtas sasildīti…
Paskaties, cik daudz apkārt nesasildītības. Tā ir iemesls gandrīz ikvienai cietsirdības izpausmei.
Un, diemžēl, ne vienmēr maigums iet roku rokā ar Mīlestību. Gadās taču, ka, jā, mīl… bet bez maiguma. Stingri. Auksti. Dozēti.
Neatsaka ne palīdzību, ne dāsnas dāvanas…. bet, lūk, šīs smalkās, pavisam neskaļās spējas nav…

Atmodināt to nozīmē, atdzīvoties… tas nozīmē nesajaukt to ar naivu sentimentalitāti… un, tas nozīmē, kļūt patiesi bagātam…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir labi…

Ir labi būt ar mīlestību pavadītam, nevis skumji izvadītam…

Ir labi pārnākt mājās, nevis uz turieni, kur gulta un jumts virs galvas…

Ir labi, kad zini, ko mīli, nevis mocies ar domām, kuru izvēlēties…

Ir labi, kad tēju uzvāra dāsni vienai reizei, nevis vienai tējas paciņai ūdeni skopi uzlej vairākas reizes…

Mīļie, ir labi, kad pa īstam ir labi, nevis labi nomaskēts slikti…

Ir labi, kad godīgajā slikti viss atzīts un izdzīvots…

Ir labi, kad tu savā jaunajā rītā vari ienākt kā jaunā iespējā, kurā nav sevis tiesāšanas un izdomātas bezcerības…

Ir labi, kad vakardienas rūgtums netiek uzskatīts par šķērsli šodienas saldmei…

Ir labi, kad kaut ko dari nevis tāpēc lai izpatiktu, bet tāpēc, ka vari un gribi…

Un ir tik ļoti labi nenosalt no tā aukstuma, ko atnes nevis ziema un dūrainīšos sasilda, bet no tā, kas nemīlestības ledū un ilgas nepaciešamā paciešanas aukstumā, negribētas vientulības asajā vētrā, blakus tiem, kuri dozē savu siltumu tik ļoti, ka to vispār pat nejūt…

Ir labi dzīvot…

Un ir labi sevi paglābt nevis ticot bezgalībai, bet gan spējot šobrīd ļaut sevi atlikt uz bezgalību…

Melnās dienas nebūt nav tās, kurām mēs kaut ko atliekam, bet gan tās, kurām mēs atņemam savu klātesamību…

Ir labi to uzzināt pirms tas viss būs bezjēdzīgi…

Lai LABI notiek biežāk…

© Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: Julia Volk
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par gudriniekiem, kritiķiem un kontroli

Katram no mums ir savs “gudrinieku un gudrinieču” loks, kuri skaidri zina, kā mums katram jādzīvo, jamīl, jāstrādā. Tāpat katram ir arī savs “kritiķu” loks, kuri gatavi mums paskaidrot, ko mēs savā dzīvē, darbā un mīlestībā daram nepareizi – pat tad, ja mēs to nelūdzam. Vispār nepareizi, vai nepareizi, salīdzinot ar viņiem!

Katrs no mums ik dienas saskaras ar milzīgu kontroles daudzumu. Un mums katram ir jātiek ar to galā. Sevī – pār citiem. Ārpusē – no citiem attiecība pret sevi.

Tāpat arī katram no mums ir biezas bruņas, pret visiem šiem gudriniekiem un kritiķiem. Un katrā sēž burtiski paralizējošas bailes kādu dienu izdzirdēt, ka esi izlēcējs, lūzeris un te tev nav vietas. Šīs bailes neļauj kustēties, tās nedod iespēju turpināt savu ceļu pēc neveiksmēm, tās  iedzen stresā un paralizē.

Mēs visi ne reizi vien esam bijuši ievainoti. Un mēs visi nevēlamies vēlreiz to piedzīvot. Tomēr vienalga turpinām ievainot.

Cik daudz gan dzīvības spēka un laika tiek patērēti nevis radīšanai un radošumam, bet aizsardzībai un pierādīšanai, ka arī tev ir tiesības! Aizsardzībai, aizstāvībai un pierādījumiem to priekšā, kuri šajā brīdī arī sevi aizsargā, aizstāv un pierāda.

Tik ļoti gribās brīvību un atļauju būt dažādiem, tā vietā lai klausītos kāda “morāli”. Sev un citiem. Un tik ļoti gribas ticēt tam, ka visa pietiks visiem, tā vietā, lai atkal skatītos kā tiek atmaskoti “nepareizie”. Visiem pietiks mīlestības, naudas, laimes.

Tik ļoti gribas atslābināties, iztaisnot plecus, izstiepties, dziļi un mierīgi ieelpot un izelpot, un apskaut, tā vietā, lai sagatavotos kārtējam uzbrukumam un paspētu to atvairīt. Apskaut, lai atbalstītu, tā parādot, ka “es esmu tev blakus”.

Tik ļoti gribās sadarbību un partnerību, lai būtu interesantāk, nevis kārtējo salīdzinājumu, kurš labāks.

Un pēkšņu, neprasītu piezīmju ar gudru skatienu vietā, cilvēks vēlas, lai viņam būtu iespēja pašironijai un laiks kopā ar citiem pasmieties un pamuļķoties.

Un tā vietā, lai visiem gadījumiem meklētu taisnīgumu un vienas un tās pašas normas, tik ļoti gribās improvizēt, būt iedvesmotam un pieņemtam. Siltumu. Gribas. Katram.

Tikai uz mirkli iedomājies, ja reiz visi, kuri kaut ko reāli dara un rada, paklausīs visiem gudriniekiem un kritiķiem un pārstās darīt to, ko dara, tikai tāpēc, ka kādam tas šķiet nepilnīgs un nepareizs. Mums paliks tikai aizliegumi, aizrādījumi, morāles, gudras sejas un garlaicība. Nebūs nekā radoša, smieklīga, spontāna, brīnišķīga, drosmīga un viegla.

Es iedomājos. Un iedomājos par to, ka, ja tu citiem nedod tiesības kaut ko radīt un visu laiku uzskaiti svešas kļūdas un pieķer nepilnībās, tad automātiski arī pats sev aizliedz būt radošam. Un ir ļoti bail – ja nu pēkšņi kāds arī tevi sāks kritizēt. Vārdi “Bailes” un “Kritika” staigā rokās sadevušies.

Ja tu kaut ko dari pirmo reizi, vai arī dari ne tik profesionāli, un tevi kaunina, vai kāds šausminās vai pauž šaubas par tevi, neskaties uz to pusi, aizbāz ausis. Necenties paņemt sev svešas bailes, katram mums pietiek savējo. Neņem tās sev. Un, lūdzu, turpini darīt to, kas tev patīk un ko tu mīli darīt. Tavs talants un tavs spēks to paust neradās no tiem, kuri zina, kā darīt pareizi, un, kuriem patiesībā ir daudz vairak bail kā tev pašam.

Un vēl – tu neesi tas cilvēks, kurš apstājies savā ceļā, ar to palīdzēs tikt galā ar bailēm kritiķiem un gudriniekiem. Mēklē tos cilvēkus, kuri par tevi un to, ko tu dari, saka labu, runā labu. Viņiem jau izdodas vadīt savas bailes un pašiem patstāvīgi tikt ar tām galā. 

Brīvību, mīlestību, naudu, laimi, sadarbību, partnerību, patiesu un spontānu jautrību, apskāvienus, improvizāciju, iedvesmu, siltumu. Katram, kurš kaut ko izdomā un rada. Katram, kurš kritizē un šausminās. 

Autors: Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Saģērbies silti un dzīvo!

Galvenais ziemas likums – saģērbies silti un dzīvo…
Saģērbies silti savās labākajās domās un mīļākajos džemperos…
Satinies daudzkrāsainā no mīlestības diegiem austā plediņā un dzer tēju ar ievārījumu….
Iedraudzējies ar savām skumjām un pasaki tām, ka tu vairs nebaidies to caururbjošā skatiena, kas tev saka to, ka ne vienmēr būs tā, kā tu vēlies….
Izelpo un nomierinies…
Sagaidi vēlo sniegu…
Sagaidi sevi, sapinušos sen nevajadzīgas takās, bet mājās nākošu…
Sagaidi ne pēc mēneša vai gada, bet … tagad…
Aizej līdz durvīm, atver tās un ielaid savu kluso pārmaiņu ēnu, kuras tev vajadzīgas vairāk nekā skaļās…
Klusas tās ir tev…
Skaļas – lai kaut ko pierādītu tiem, kas ārpusē…
Ja gribi, pierādi…. taču labāk saģērbies silti un dzīvo…
Nevar visu laiku paļauties uz to, ka atnāks kāds un sasildīs…
Nevar visu laiku justies nelaimīgs tikai tāpēc, ka kāds nav atnācis, vai arī ir atnācis, bet ne ar tām dāvanām, par kurām tu sapņoji…
Nevar dzīvot aukstumā, tikai tāpēc, ka nav sveša siltuma….
Ir jāsaorganizē savējais…
Un jādzīvo…
Un jāsacer pašam savi vienkāršie svētki…
Un mīlestībā jāskatās uz šo pasauli, kas nogurusi no upuriem, kurus masveidīgi vēlas apmainīt pret laimi…. mīļie, nav izdevīgs “maiņas kurss”… darījums tiek atcelts….
Saģērbies silti un dzīvo….
Bet tālāk….
tad jau redzēs…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

TAS laiks

Diena, kad mūsu mājās ierodas eglīte ir Pārpasaulīgā Prieka Čempione…

Tajā ir tik daudz mīļāko bērnības svētku pirmsgaršas. Ne tik daudz tradicionālo rituālu ievērošanas, cik dzīvīga visu apvienojoša siltuma…

Mums eglīte ir stāsts par maigumu… vēlmi iepriecināt… ģimeni, kurā neviens nesalst…

Stāsts par nenovērtejamo laiku, kurā smejas, klausās mūziku un skatās brīnišķīgas, labestīgas filmas….

Ziemā to visu mēs sajūtam daudz asāk…

Es sienu pie perlamutra eglīšu bumbām sudrabainus diegus un domāju par to, ka tieši tagad, kad zeme zem kājām tik ļoti šūpojas, ir svarīgi saglabāt to, kas nedara naidīgu, kas nepiepilda ar ilgām bailēm, kas aizdziedina zaudējumu brūces, kas ievainojušas katru no mums…

Stiprāk kā nekad agrāk, es esmu pārliecināta par to, cik ļoti mums katram vajadzīgas MĀJAS…

Ne spokainas, ne tikai ar sienām un jumtu…

Mājas, kas dod mums cerību…

Mājas, kurās tuvākie nekļūst par vienaldzīgiem kaimiņiem….

Mājas, kurās viss ir godīgi… un, kur nevienam nav vajadzīgas zagtas laimes injekcijas…

Mājas, kurp tiecies pēc jebkurām lielās dzīves vētrām…

Lūk, tas ir galvenais…

Pārējais nav tik svarīgi…

Var arī bez eglītēm, svētkiem, svētku salūtiem… bet ar ticību, cerību un mīlestību…

Mīļie, es jums visiem novēlu spēju nesalūzt…

Līdzsvaru…

Spēju smieties… dabiskus, nesamocītus smieklus…

Un, kā vienmēr, vēlmi turpināt…

Decembrī saule ir īpaša…

Šodien tā ir…

Pacentieties sadzirdēt sevi – īstos, un pacentieties vienkarši dzīvot… kā sanāks…

Lai mierpilns šis laiks…

© Ļiļa Grad
Foto: Olenka Sergijenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Apskauj

apskauj1

Nesaki, jau iepriekš sagatavotas, gudras frāzes.
Neatrunājies ar dežūrsmaidu sejā vai monologiem par to, ka šobrīd esi aizņemts un, cik tas ir ļoti svarīgi, nopietni un neatliekami…
Vienkārši pieej un apskauj.
Padalies, ja ne ar Dvēseles, tad vismaz fizisko siltumu. Un tad varbūt arī Dvēsele pamodīsies un uzdīgs jauni, svaigi asni… un klusums piepildīsies ar kaut ko  neizskaidrojamu…
Nekas nav jāpaskaidro, jānoformulē, jāizrunā… Vienkārši, kamēr mēs elpojjam, kamēr ir tāda nenovērtējama iespēja – biežāk apskaujiet savus tuvos.
Āŗpus laika un vārdiem. Kā debesis apskauj zemi, kā migla apskauj sastingušo mežu, kā ūdens apskauj krastu… Maigi, sirsnīgi un patiesi…
Šajā siltumā ir daudz vairāk enerģijas kā visās cilvēka izdomātajāš ugunīs.
Autors: Klaus T.
Tulkoja: Ginta FS

Gaisma un siltums

svece543

Kāda sieviete žēlojās savai kaimiņienei par draudzeni, kura viņu bija aizvainojusi. Kaimiņiene viņu mierināja un pierunāja piedot draudzenei.

– Piedot? Kā to var? Pēc tā, ko viņa man nodarīja? Viņa taču ir tik ļauna! Nē, ļaunumu nevar piedot, – teica sieviete. – Un vispār, kāpēc man jāmīl cilvēki, kuri nemīl mani, kāpēc man jādara labu, kad apkārt visi viens otram dara ļaunu, apmāna un nodod?

– Es Tev izstāstīšu kādu stāstu, – teica viņai kaimiņiene.
– Dzīvoja reiz cilvēks. Viņš lūdza Mātei Dabai izdarīt tā, lai naktīs būtu gaišs, lai varētu nededzināt sveces un lai ziemā būtu silts – lai varētu nekurināt krāsni. Taču Mātei Dabai labāk redzams, kā jābūt, tāpēc tā neņēma vērā cilvēka lūgumu. Tas sadusmojās ne pa jokam un nolēma: ” Ak, Tu tā, ja? Nu tad es nededzināšu pa naktīm sveces un ar tām Tevi neizgaismošu. Un ziemā nekurināšu krāsni, lai ar tās siltumu Tevi nesildītu. Un pat ārdurvis atvēršu, lai mājā siltums nepaliktu, tad paskatīsimies, cik Tev auksti būs!”
– Galīgi stulbs, – pārtrauca kaimiņieni sieviete, – iedomājās, ka ar savu sveci izgaismo dabu un ar savu krāsni to silda! Augstprātīgs muļķis! Tas taču, pirmkārt, vajadzīgs viņam pašam – gaisma un siltums. Bet viņa – Māte Daba pati par sevi parūpēsies!
– Tad kāpēc Tu, – jautāja kaimiņiene, – dari to pašu?
– Es? – izbrīnījās sieviete.
– Jā, Tu! Kāpēc Tu izdzēs savas mīlestības gaismu, kad apkārt Tev savelkas tumsa un kāpēc Tu neiekur savas sirds krāsns siltumu, kad apkārt jūti ļaužu sirds saltumu?  Vai nav labāk pašai iedegt savas sirds gaismu un paspīdināt citiem, nevis sēdēt tumsā un gaidīt, kamēr kāds iedegs gaismu?  Tad Tu pati ieraudzīsi ceļu un, iespējams, arī citi to ieraudzīs un jūs kopā, roku rokā varēsiet doties pa to. Un vai nav labāk aizdedzināt savu sirds gaismu un tās siltumā sildīties pašai un sasildīt citus, nevis sēdēt aukstumā un gaidīt, kamēr kāds sasildīs Tevi.  Un tad arī no apkārtējo sirdīm staros siltums un gaisma un pasaule kļūs siltāka un gaišāka.

Avots: http://www.pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS

Kad šķiet, ka visa pasaule ir pret tevi!

apskauj sevi

Kad šķiet, ka visa pasaule ir PRET tevi, tie ir maldi un ilūzija, kurā ir ērti ieslīgt, lai tik nebūtu jāpamet upura stāvoklis un nebūtu jāsāk darīt ko tādu, kas patiešām mainītu dzīvi

Visa mūsu dzīve ir mūsu domu sekas, pēc tam – arī vārdu un darbu. Nekas nav bez iemesla, un viss ir likumsakarīgi.

Kas gan mums traucē aiziet no nemīlamā darba, darīt galu destruktīvām attiecībām, pārstāt bojāt savu veselību u.t.t.?

NEVIENS!

Norakstīt visu uz karmu, likteni, Dievu, vecākiem, vienalga – uz ko, ir ĒRTI, taču šis ceļš ne pie kā laba un vērtīga nenovedīs. Var tā bumbulēt visu dzīvi, bet – vai vajag?

Nemeklē tos, kas tevi pažēlos un izglābs. Uz to spējīgi vien daži. Vairums nevar palīdzēt paši sev.

Esi pats sev glābējs, atbalsts, siltums un gaisma – tuvāks un saprotamāks par tevi šajā pasaulē nav neviens. Tā rodas mīlestība pret sevi, caur savas vērtības un vajadzības sev apzināšanos.

Tāds cilvēks nekad nekļūs par pasaules un cilvēku nīdēju, viņš noteikti reiz kļūs par vienotu veselumu ar pasauli.

Katrā no mums ir daļiņa Dieva, maza, silta saulīte. Atrodi to sevī, apskauj cieši cieši un nekad vairs neatlaid. Saudzē to, mīli, lai tā pārvērsas lielā un karstā saulē.

Autors: Katerina Kurkina

Tulkoja: Ginta FS