PAR savējiem

Manā mīļakajā Alekseja Balabanova filmā “Man sāp”, Makovecka varonis pasaka fantastisku frāzi: “Galvenais ir atrast savējos un nomierināties”…

Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk pārliecinos par to, cik šī fraze ir godīga un patiesa.

Nav tik daudz laika, lai patiktu visiem, lai nevienu nesarūgtinātu, lai attaisnotu katra cerības. Tieši tāpat, kā tam nav nekādas jēgas.
Nav jēgas gaidīt abpusējību, ja visu laiku redzi tikai muguru.
Nav jēgas pāraudzināt pieaugušus cilvēkus un censties tos pieslīpēt savam redzējumam, kurā tie neietilpst, un nav jēgas pašam kļūt par kāda cita “pedagoģisko eksperimentu”.

Nav laika stāvet rindā pēc tiem, kuriem šāda rinda šķiet normāla.
Nav laika ticēt tam, ka kāds, kurš jau agrāk ar saviem zābakiem izbradājies pa tavu dvēseli, vairs nevēlēsies to atkārtot… vai vismaz pāraus apavus.
Nav laika gaidīt medaļas no tiem, kuri ar tām spekulē.
Un nav laika mistificēt kādu personīgo glābēju ierašanos, kuri trauksies pie tevis un aiznesīs tevi laimīgā dzīvē.

Taču ir jēga pieņemt cilvēkus tādus, kādi tie ir, atstājot sev tiesības vai nu satuvināties vai NEsatuvināties.
Ir jēga nepadarīt par ienaidniekiem visus tos, ar kuriem tev nesaskan, bet macīties mijiedarboties ar dažādību, vai arī vienkārši aiziet tāpēc, ka nav iespējams to izdarīt.
Ir jēga nolemt dzīvot caurspīdīgumā, lai nevienu necenstos apmānīt ar saviem izdomātajiem tēliem, un lai pats sevi neapmānītu, cenšoties tikt skaidrībā ar citu maskām.
Ir jēga nevienam neatskaitīties par savām izvēlēm.
Un ir jēga nekad ne uz vienu neuzvelt atbildību par saviem lēmumiem, lai pēc tam neattaptos līdzatkarīga upura lomā.

Mani mīļie, atrast savējos, tas nav stāsts tikai par meklējumiem….
Tas vēl ir par spēju būt savējam tiem, ar kuriem tev ir tilts nevis siena.

Nemēdz būt tā, ka neko nevajag.
Taču gadās, ka patiesi tuviem cilvēkiem izdodas radīt to savu pasauli, pret kuru bezspēcīgs ir it viss, kas cenšas sagraut to no ārpuses…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad pasaulē trauksmaini

Vienā maziņā labestīgā kapsulā smaržo pec maizes, kakao un zupas…
Tur aug kalateja un kaktusi un logiem ir mīksti, zaļi aizkari.
Tur arī bez čībām kājās ir silta grīda, uz kuras danco saules zaķi… divreiz dienā, varbūt pat vairāk.
Tur smejas un klausās džezu.
Tur kaķi valda pār cilvēkiem, bet pēdējie par to neapvainojas.
Tur izlasītās grāmatās redz grāmatzīmes.
Tur neviens nerāj par divniekiem, un visi strīdi ātri beidzas.
Tur virtuvē neizdziest gaisma un tējkannai nav brīvdienu.
Tur brokastīs desiņas ar laimi un priecīgi burbuļojošu kafiju.
Tur, protams, strīdās… bez naida un niknuma. Nesačukstas aiz muguras un nemelo.
Tur atrast var putekļus, bet nevar atrast bēdas…
Tur silti pat visaukstākajā salā.
Tur mīlestības okeāns vai jūra.
Šī kapsula ir vienkārša ģimene.
Tā ir mazāka par lielo pasauli, bet tad, kad šai pasaulē nav miera, miers atrodas tikai šeit.
Sargiet viens otru, bet šodien divkāršojiet plūsmu.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikai sasildīt…

Šī meitene jau pirmajā mirklī, kad es viņu ieraudzīju, izraisīja manī nepatiku.
Ārēji viņa atgādināja aktrisi Nastasju Sambursku, tā pati asā un agresīvā enerģētika…
Šī meitene pārāk skaļi runāja,
nemitīgi pārtrauca citus,
agresīvi lamājās,
jokoja tā, ka citiem smiekli nenāca un pati smējās par saviem jokiem.
Lietki teikt, ka šī nepatika bija abpusēja. Meitenes vārds bija Gaļina.
Tas notika kādā no sieviešu treniņsemināriem. Tolaik es piestrādāju kādā avīzē un treniņā piedalījos kā žurnāliste.
Treniņš norisinājās jau veselu dienu, kuras gaitā mēs ar Gaļinu centāmies viena no otras izvairīties.
Pusdienu laikā viņa demonstratīvi apsēdās pie cita galdiņa ēdamzāles otrā galā, viņa sačukstējas ar citām treniņa dalībniecēm, izteiksmīgi vērojot mani. Viņa pateica trenerei, ka ciest nevar sievietes mazās cepurītēs un uzskata tās par manierīgām izlēcējām…
Lieki teikt, ka vienīgā sieviete ar šādu cepurīti šeit biju es.
Es nepacietībā gaidīju treniņa beigas, lai izvairītos no tik spēcīga aizkaitinājuma. 
Parasti es ļoti labi saprotos ar cilvēkiem, bet tagad pirmo reizi dzīvē man bija tik milzīga nepieņemšanas un pretestības sajūta.
Un, lūk, trenere lika dalībniecēm sadalīties pāros. Es centos pabeigt iepriekšējo uzdevumu, un kad attapos, pāri jau bija sadalīti. Bez pāra bijām palikušas tikai mēs ar Gaļinu. Viņa tika man, jo citu variantu nebija.
Mēs apsēdāmies pufos un dažas minūtes uzmanīgi viena otru vērojām, gluži kā bokseri pirms raunda.
Es neteicu ne vārda, bet Gaļina pēkšņi skaļi paziņoja: “Viņa mani ienīst, es to jūtu! Ja jūs būtu redzējušas, kā viņa uz mani paskatījās! Dodiet man citu partneri!”
Bet trenere stingri paziņoja: “Nebūs nekādas partneru maiņas. Dzīvē tāpat kā treniņā jūs mijiedarbojaties ar dažādiem cilvēkiem un ne visi viņi jums ir patīkami. Atrodiet šajā mijiedarbībā iespēju sevi attīstīt”.
Es ļoti centos sevi noskaņot pozitīvi, neskatoties uz to, ka Gaļina uz mani skatījās apmēram tā kā korridas pašā karstumā bullis skatās uz matadoru.
Es biju pārliecināta, ka tikšu galā ar šo situāciju…
Kamēr nebiju izdzirdējusi uzdevumu:
“Pajautājiet savai partnerei, kā viņa gribētu, lai jūs viņu sauktu. Bet pēc tam trīs minūtes, viņai acīs skatoties, izrunājiet viņas vārdu. Turiet viņas rokas savējās un glāstiet tās. Gan žestos gan vārdos ieliekot pēc iespējas vairāk maiguma, siltuma un mīlestības”: uzdevumu paskaidroja trenere.

“Kā tu vēlies, lai es tevi saucu?” es pajautāju Gaļinai un mana balss nodevīgi nodrebēja…
“Mana meitenīte. Mana labā” Gaļina izaicinoši paziņoja.
Ko, jūs? Jūs ņirgājaties?! Man trīs minūtes jāsaka “mana labā” lūk šim, uguni spļaujošajam pūķim? Un vēl piedevām ar mīlestību un siltumu?
Domās es nolādēju savu priekšnieci, kura no visiem saviem darbiniekiem tieši mani atsūtīja uz šo treniņu, es ienīstu visus šos sieviešu treniņus un sev nosolījos, ka vairs nekad nesperšu kāju šādos pasākumos, un es pilnā nopietnībā apsvēru, kā atrast iemeslu, lai aizlaistos no šī pasākuma…
Taču manā priekšā sēdēja Gaļina, nikni skatījās man acīs un gaidīja, kad es viņu nosaukšu par “savu meitenīti”. Man prātā nāca pavisam citi vārdi, vairums no kuriem sākās ar burtu “M”.
Uzdevums sākās. Es paņēmu Gaļinas rokas savējās, un biju izbrīnīta, cik tās mazas un aukstas, gluži kā bērnam.
Droši vien viņai šobrīd ir tikpat bailīgi un neomulīgi kā man, bet droši vien vēl briesmīgāk. Un droši vien viņai arī dzīvē ir ne pārāk omulīgi, jo viņa taču vispār neprot valdīt pār savām emocijām.
“Mana meitenīte”, es ar mokām izdvesu. Un ticamībai piemetināju “Mana labā”. Gaļina neuzticīgi skatījās man acīs.
Un tad es padomāju: “Velns parāvis, kas es par cilvēku, kuram vajadzīgi kaut kādi priekšnosacījumi, lai kādam dotu savu siltumu? Kāpēc vispār būt sievietei, ja tu nespēj sasildīt otra aukstās rokas un sirdi?”
“Mana meitenīte. Mana labā”, es teicu un šoreiz manos vārdos nebija nekā nepatiesa. Šajā brīdī Gaļina kļuva par man svarīgāko cilvēku.
Es sajutu, kā viņas rokas kļūst siltas un arī mana sirds pildījās ar siltumu.
Manā priekšā sēdēja cilvēks ar mazām, aukstām rokām un šajā mirklī nebija neviena cita, kurš varētu šīs rokas sasildīt.
Kas zina, kurš pēdējo reiz Gaļinai bija teicis labus vārdus? Iespējams, tas bija ļoti sen, ja reiz viņa ir tik asa, gluži kā ezis. Bet es to varu izdarīt tieši šobrīd.

“Mana meitenīte. Mana labā”, es teicu un šajos vārdos ieliku visu to siltumu, uz kādu vien biju spējīga. Un viņa arvien vairāk kļuva par manu labo meitenīti. Es nevis vienkārši glāstīju viņas rokas, bet patiešām no visas sirds spēju viņu iemīlēt. Bija pagājušas trīs minūtes, bet es nespēju atlaist viņu. Bet tad ieskatījos viņas acīs. Gaļina raudāja. Mēs klusējot apskāvāmies, kā to dara tikai paši tuvākie cilvēki…
Tas bija tik sen, bet es vēl joprojām atceros šo brīnumaino pieredzi. Tad es pirmo reizi sapratu jēgu frāzei “mīlestība ir mūsos”. Un mēs jebkurā mirklī varam šo mīlestību dot kādam, kuram tās tik ļoti pietrūkst.
Ikvienā, pat visnoslēgtākajā un agresīvākajā cilvēkā ir vesela mīlestības jūra. Un, lai šo mīlestību sajustu, pietiek vien sasildīt viņa rokas un nosaukt viņu tajā vārdā, kadā sauca viņu bērnībā.

Mana meitenīte, mans puisīt. Mana labā, mans labais.

Olesja Mironova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Necenties attaisnoties

Nav nekādas jēgas grauzt sevi par pagātni, vai skumjās žēloties par to, ka kādam citam starta pozīcija ir bijusi izdevīgāka par tavējo…

Nav nekādas jēgas katram stāstīt – kas un kāpēc.
Lūk tā, un lūk, tāpēc, ka.
Pati ilgtspējīgākā bet kļūdainākā cilvēciskā kompensācija par to, ka nekļuvi tas, par ko vēlējies kļūt, lai arī iluzori, bet sajusties kaut nedaudz labāk uz kāda cita fona, pat absolūti nepelnīti.
Tieši tai ir vajadzīgi karstākie fakti par tavām neveiksmēm, tavām tuvojošām vecumdienām vai ārienes defektiem, un tavu neatbilstību kaut vienam no ārējās veiksmes punktiem.
Un vairāk nekam.
Tāpēc necenties attaisnoties.

Nav nekādas jēgas kļūt par ideālu.
Saderība, siltums un spēja kopā radīt kopīgu dzīves stāstu neprasa nekadu sterilitāti, nekādu vienam otra pielāgošanu kaut kādām noteiktām pareizībām…
Pietiek ar saderību, siltumu un spēju radīt kopīgu stāstu.

Ziniet, mani mīļie, visu gaišāko, labestīgāko, to, kas pelnījis patiesu apbrīnu, uzticību un turpinājumu, es sastapu ne jau vietās, kur ik minūti skatās spoguļos. Ne tur, kur bezkaunīgu augstprātību uzdod par harizmu, vai arī nenogurstoši “strādā ar sevi”. Es to sastapu tur, kur vēlme palikt cilvēkam bija svarīgāka par savas ekskluzivitātes tēlošanu, vai pilnīgu savu mazo uzvaru vai smagās pagātnes noliegšanu…
Tāpēc, ka “vienkārši cilvēks” nav vienšūnis vai uz neko nespējīgs mietpilsonis, bet tas, kurš dziļi izzinājis un sapratis savu dabu, kurā tas pats talants ir likumsakarība.

Mēs jau piedzimuši esam ar neparastām spējām. Tikai reti kuram izdodas tās atklāt un dažkārt iemesli tam ir nenozīmīgi
Nav jau svarīgi, kādā vecumā un kādos apstākļos mēs dodam sev iespēju.
Svarīgi ir tas, ka vispār to dodam.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par Mīlestību necīnās

Vērojot to, no kā mēs patiesi sasildāmies, piepildāmies ar gaismu un prieku, dziedināmies, var diezgan viegli nonākt pie patiesības par to, ka tas viss nav iegūts ne nežēlīgā cīņā, ne pateicoties graujošiem procesiem, ne kādam citam atņemts, ne arī iemainīts pret pazemojošu stāvēšanu uz svešiem sliekšņiem…

Viss gaišākais, nenopērkamais, godīgākais un tas, kas nespēj nodot, atnāk mums no Mīlestības.

Pat ne no tās, ko viens cilvēks izjūt pret otru: jā, tā ir brīnišķīga, bet tomēr ne galvenā.
Bet no tās, kuru cilvēks izaudzē sevī tad, kad izjūt nepieciešamību (ne pienākumu) pieņemt dzīves likumsakarības, neatgriezenības un nepilnības.
Mīlestības, kas sastāv no radīšanas un vēlmes pasargāt visu dzīvo un apzinātas atteikšanās izliet kāda cita asinis – tiešā un pārnestā nozīmē.

Lūk, mīļie, kāpēc par Mīlestību necīnās…

Mīlestībai nav vajadzīgi ne kari, ne iekarotāji. Tie visi atnāk tikai tāpēc, lai paņemtu ar varu. Un tikai uz to tie arī cer. Un vēl uz spītību, bezkaunību un apsēstību.

Pats labākais vss ir brīvs.

Jo agrāk to saproti, jo mazāk brūču…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sava, īstā vieta

Ir kāda pazīme, ļoti skaidra un laba. Pazīme tam, ka esi savā īstajā vietā. Savā, personīgajā, no augšas nolemtajā vietā. Tu esi atnācis precīzi pēc adreses, tevi atvedis kāds rādītājpirksts un tagad tu vari iekārtoties, izkrāmēt savus čemodānus un dzīvot.
Dzīvot un uzplaukt.

Tā ir ļoti vienkārša pazīme.
Tev parādās draugi. Labi, īsti, tev interesanti cilvēki. Nē, var būt arī nepatīkami cilvēki. Arī sliktus tu vari sastapt. Bet, galvenais – tev uzrodas draugi. Nemanāmi, pamazām, pakāpeniski – bet viņi uzrodas. Un jūs viens otru lieliski saprotat.

Tie ir tava pulka cilvēki, tavas kopienas, tavas ummas.

Jūs savstarpēji dalāties dāvanām – vienkārši tāpat. Tu vienkārši stāsti par sevi un savām lietām. Un arī viņi stāsta – bez uzstājības, kaut kā neuzspiesti un nemanāmi. Jūs viens par otru priecājaties. Un skumstat, kad jādodas projām. Un vienmēr kaut kas velk atpakaļ – pie savējiem. Un tu visu laiku vēlies viņiem kaut ko uzdāvināt, ar kaut ko pacienāt. Un arī viņi to vēlās. Un skumst pēc tevis.

Šķiet, ka pieaugušā un vairs ne jaunā vecumā tas vairs nav iespējams!
Taču, ja tu esi savā vietā – viss ir iespējams. Tur tevi it kā jau sen gaidīja. Un jūs momentā atrodat kopīgu valodu. Un pēc tam tu esi izbrīnīts un saproti: jā, tie ir draugi! Gandrīz aizmirsts vārds. Draugi. Savējie.

Tas attiecas gan uz pilsētu, valsti, darbu un vienkārši citām mājām, uz kurām esi pārbraucis. Vai sociālajiem tīkliem. Vienā vietā bija ne īpaši labi. Un nekas īpaši labs nenotika. Ne interesantas iepazīšanās, ne siltas sarunas, ne attīstības…. Bet atlika vien pārvākties un viss mainījās ļoti ātri. Tā, it kā tevi visu laiku būtu gaidījuši!

Tu esi nokļuvis pie savējiem.

Tā kā nav vērts baidīties no pārmaiņām. Tikai tā dažkārt var atrast savu vietu. Piereģistrēties kādā citā vietnē, pārbraukt uz kādu citu vietu, atrast citu darbu. Tas negarantē to, ka obligāti būsi laimīgs. Taču tas ļoti palielina iespēju kļūt laimīgam. Pamēģini! Ko tu vari zaudēt? Varbūt kaut kur tevi gaida tavi draugi. Vai tavs cilvēks. Vai tava veiksme. Un jaunas iespējas arī gaida; tikai jānokļūst savā vieā. Nedaudz jāizmaina maršruts…

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atgriezies mājās… lai tev nekad tur nav auksti

Mājas cilvēkam atgriezties mājās pat pēc īsas šķiršanās no savas personīgās paradīzes, ir milzīgs prieks.
Lai kur es būtu, es vienmēr ilgojos pēc mājām.
Man tā ir labākā terapija un pats labākais veids kā uzveikt nogurumu.
Būt tur, kur ne reizi nav bijis slikti, vientuļi, bīstami…

Mani mīļie, vide, kurā mēs dzīvojam, var būt jebkāda, ja gribas tajā atgriezties, ja tajā dziedē pat sienas, ja tajā ir viegli dvēselei un ķermenim.

Un ir tik ļoti svarīgi sargāt savas mājas no ļauniem vārdiem, netīrības un iespējas nodarīt sāpes tiem, kuri šeit dzīvo…

Atmosfēra nav interjeri un gleznas pie sienām, bet tas ir stāsts par to, ko jūti, kad atrodies tur, kur tev ir labi.
Tas ir stāsts par sajūtu, ka tevi pieņem, par humora dzirksti, par rūpēm, omulību, radošumu un par to, ka šeit dzīvojošie dzīvo mīlestībā.

Atgriezies mājās… lai tev nekad tur nav auksti un lai tevi vienmēr kāds tur gaida.

Vai tad ir kas svarīgāks?

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par maigumu un siltumu

Maigums ārstē tās kaites, kuras nav medicīnas enciklopēdijā.
Maigums nav stāsts par to, cik vienkārši ir apskaut un samīļot… tas drīzāk ir par dziļu pieņemšanu, par vēlmi pasargāt un atlikt kaut uz mirkli šo nevadāmo neizbēgamību…
Maigums ir stāsts par nespēju nodarīt sāpes, par nespēju sist ar vārdiem un par to spēku, kurš rodas pašos bezspēcīgākajos, ja tie sajūtas sasildīti…
Paskaties, cik daudz apkārt nesasildītības. Tā ir iemesls gandrīz ikvienai cietsirdības izpausmei.
Un, diemžēl, ne vienmēr maigums iet roku rokā ar Mīlestību. Gadās taču, ka, jā, mīl… bet bez maiguma. Stingri. Auksti. Dozēti.
Neatsaka ne palīdzību, ne dāsnas dāvanas…. bet, lūk, šīs smalkās, pavisam neskaļās spējas nav…

Atmodināt to nozīmē, atdzīvoties… tas nozīmē nesajaukt to ar naivu sentimentalitāti… un, tas nozīmē, kļūt patiesi bagātam…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir labi…

Ir labi būt ar mīlestību pavadītam, nevis skumji izvadītam…

Ir labi pārnākt mājās, nevis uz turieni, kur gulta un jumts virs galvas…

Ir labi, kad zini, ko mīli, nevis mocies ar domām, kuru izvēlēties…

Ir labi, kad tēju uzvāra dāsni vienai reizei, nevis vienai tējas paciņai ūdeni skopi uzlej vairākas reizes…

Mīļie, ir labi, kad pa īstam ir labi, nevis labi nomaskēts slikti…

Ir labi, kad godīgajā slikti viss atzīts un izdzīvots…

Ir labi, kad tu savā jaunajā rītā vari ienākt kā jaunā iespējā, kurā nav sevis tiesāšanas un izdomātas bezcerības…

Ir labi, kad vakardienas rūgtums netiek uzskatīts par šķērsli šodienas saldmei…

Ir labi, kad kaut ko dari nevis tāpēc lai izpatiktu, bet tāpēc, ka vari un gribi…

Un ir tik ļoti labi nenosalt no tā aukstuma, ko atnes nevis ziema un dūrainīšos sasilda, bet no tā, kas nemīlestības ledū un ilgas nepaciešamā paciešanas aukstumā, negribētas vientulības asajā vētrā, blakus tiem, kuri dozē savu siltumu tik ļoti, ka to vispār pat nejūt…

Ir labi dzīvot…

Un ir labi sevi paglābt nevis ticot bezgalībai, bet gan spējot šobrīd ļaut sevi atlikt uz bezgalību…

Melnās dienas nebūt nav tās, kurām mēs kaut ko atliekam, bet gan tās, kurām mēs atņemam savu klātesamību…

Ir labi to uzzināt pirms tas viss būs bezjēdzīgi…

Lai LABI notiek biežāk…

© Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: Julia Volk
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par gudriniekiem, kritiķiem un kontroli

Katram no mums ir savs “gudrinieku un gudrinieču” loks, kuri skaidri zina, kā mums katram jādzīvo, jamīl, jāstrādā. Tāpat katram ir arī savs “kritiķu” loks, kuri gatavi mums paskaidrot, ko mēs savā dzīvē, darbā un mīlestībā daram nepareizi – pat tad, ja mēs to nelūdzam. Vispār nepareizi, vai nepareizi, salīdzinot ar viņiem!

Katrs no mums ik dienas saskaras ar milzīgu kontroles daudzumu. Un mums katram ir jātiek ar to galā. Sevī – pār citiem. Ārpusē – no citiem attiecība pret sevi.

Tāpat arī katram no mums ir biezas bruņas, pret visiem šiem gudriniekiem un kritiķiem. Un katrā sēž burtiski paralizējošas bailes kādu dienu izdzirdēt, ka esi izlēcējs, lūzeris un te tev nav vietas. Šīs bailes neļauj kustēties, tās nedod iespēju turpināt savu ceļu pēc neveiksmēm, tās  iedzen stresā un paralizē.

Mēs visi ne reizi vien esam bijuši ievainoti. Un mēs visi nevēlamies vēlreiz to piedzīvot. Tomēr vienalga turpinām ievainot.

Cik daudz gan dzīvības spēka un laika tiek patērēti nevis radīšanai un radošumam, bet aizsardzībai un pierādīšanai, ka arī tev ir tiesības! Aizsardzībai, aizstāvībai un pierādījumiem to priekšā, kuri šajā brīdī arī sevi aizsargā, aizstāv un pierāda.

Tik ļoti gribās brīvību un atļauju būt dažādiem, tā vietā lai klausītos kāda “morāli”. Sev un citiem. Un tik ļoti gribas ticēt tam, ka visa pietiks visiem, tā vietā, lai atkal skatītos kā tiek atmaskoti “nepareizie”. Visiem pietiks mīlestības, naudas, laimes.

Tik ļoti gribas atslābināties, iztaisnot plecus, izstiepties, dziļi un mierīgi ieelpot un izelpot, un apskaut, tā vietā, lai sagatavotos kārtējam uzbrukumam un paspētu to atvairīt. Apskaut, lai atbalstītu, tā parādot, ka “es esmu tev blakus”.

Tik ļoti gribās sadarbību un partnerību, lai būtu interesantāk, nevis kārtējo salīdzinājumu, kurš labāks.

Un pēkšņu, neprasītu piezīmju ar gudru skatienu vietā, cilvēks vēlas, lai viņam būtu iespēja pašironijai un laiks kopā ar citiem pasmieties un pamuļķoties.

Un tā vietā, lai visiem gadījumiem meklētu taisnīgumu un vienas un tās pašas normas, tik ļoti gribās improvizēt, būt iedvesmotam un pieņemtam. Siltumu. Gribas. Katram.

Tikai uz mirkli iedomājies, ja reiz visi, kuri kaut ko reāli dara un rada, paklausīs visiem gudriniekiem un kritiķiem un pārstās darīt to, ko dara, tikai tāpēc, ka kādam tas šķiet nepilnīgs un nepareizs. Mums paliks tikai aizliegumi, aizrādījumi, morāles, gudras sejas un garlaicība. Nebūs nekā radoša, smieklīga, spontāna, brīnišķīga, drosmīga un viegla.

Es iedomājos. Un iedomājos par to, ka, ja tu citiem nedod tiesības kaut ko radīt un visu laiku uzskaiti svešas kļūdas un pieķer nepilnībās, tad automātiski arī pats sev aizliedz būt radošam. Un ir ļoti bail – ja nu pēkšņi kāds arī tevi sāks kritizēt. Vārdi “Bailes” un “Kritika” staigā rokās sadevušies.

Ja tu kaut ko dari pirmo reizi, vai arī dari ne tik profesionāli, un tevi kaunina, vai kāds šausminās vai pauž šaubas par tevi, neskaties uz to pusi, aizbāz ausis. Necenties paņemt sev svešas bailes, katram mums pietiek savējo. Neņem tās sev. Un, lūdzu, turpini darīt to, kas tev patīk un ko tu mīli darīt. Tavs talants un tavs spēks to paust neradās no tiem, kuri zina, kā darīt pareizi, un, kuriem patiesībā ir daudz vairak bail kā tev pašam.

Un vēl – tu neesi tas cilvēks, kurš apstājies savā ceļā, ar to palīdzēs tikt galā ar bailēm kritiķiem un gudriniekiem. Mēklē tos cilvēkus, kuri par tevi un to, ko tu dari, saka labu, runā labu. Viņiem jau izdodas vadīt savas bailes un pašiem patstāvīgi tikt ar tām galā. 

Brīvību, mīlestību, naudu, laimi, sadarbību, partnerību, patiesu un spontānu jautrību, apskāvienus, improvizāciju, iedvesmu, siltumu. Katram, kurš kaut ko izdomā un rada. Katram, kurš kritizē un šausminās. 

Autors: Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis