Pieņem savu vīru tādu, kāds viņš ir

tumšais un gaišais3

Pirms daudziem gadiem doktors Normans Vincents Pelē mūsu pilsētiņā lasīja lekciju. Pēc tās viņš deva iespēju klausītājiem uzdot savus jautājumus. Viens no jautājumiem, ko uzdeva kāda sieviete, skanēja apmēram šādi: “Es ļoti cenšos radīt mājīgu vidi, būt laba māte, padevīga sieva, bet visi mani pūliņi izrādās velti. Problēma tāda, ka mans vīrs nevēlas pielikt līdzvērtīgas pūles tam, lai mūsu laulība kļūtu laimīgāka”.

Pēc tam šī pati sieviete noraksturoja sava vīra trūkumus. Lūk, daži no tiem:
“Viņš nepievērš uzmanību mūsu bērniem, nesaprātīgi tērē naudu, dzer, un ar viņu nav iespējams kopā dzīvot”.
Viņas jautājums doktoram skanēja šādi:
“Vai ir vismaz kāda cerība, ka vinš mainīsies? Mēs esam precējušies 25 gadus.”

Doktora atbilde skanēja stingri un nedaudz aizkaitināti:
“Vai tad jūs nezināt, ka jums jāpieņem vīrietis pēc viņa nominālā kursa, tas nozīmē – tāds, kāds viņš ir, necenšoties viņu mainīt?”
Šis doktora Pelē padoms ir galvenā atslēga laimīgai laulībai un “Sievišķības burvības” pamats.
Tāpēc, ja tu vēlies piedzīvot laimi savā laulībā, pieņem savu vīru tādu, kāds viņš ir, un necenties viņu mainīt. Pretējā gadījumā, labāk vispār neprecies ar cilvēku, ar kura trūkumiem neesi spējīga samierināties.

Ko nozīmē pieņemšana

– Pieņemšana nozīmē to, ka tu pieņem savu vīru tādu, kāds viņš ir šodien, bez jebkādām izmaiņām.
– Tu saproti, ka viņa uzvedība varētu būt labāka un, iespējams, tai būtu jābūt labākai, taču tā ir viņa, nevis tavējā atbildība.
– Tu redzi viņa trūkumus, taču pacenties tos uztvert kā parastas cilvēciskas vājības.
– Tu vari nepiekrist viņa idejām, taču atstāj viņam viņa tiesības uz savu viedokli.
– Tu vari neatbalstīt viņa intereses, viņa sapņus vai kāda mērķa realizāciju, taču dod viņam brīvību nodarboties ar to, ko viņš vēlas.
– Pieņemot viņu, tu atzīsti viņa tiesības būt pašam – lai tas būtu uz labu vai nebūtu uz labu.
– Pieņemšana nenozīmē to, ka tu viņu vienkārši paciet.
– Tas nenozīmē pašapmānu, kad tu liec sev domāt, ka viņš ir brīnišķīgs, kaut gan tā nepavisam nav.
– Tai nav nekāda sakara ar paklausību un padevību.
– Pieņemšana tas ir priecīgs prāta stāvoklis, kad tu saproti, ka tavs pienākums nav viņu pārtaisīt, bet gan pieņemt tādu, kāds viņš ir.
– Pieņemšana nozīmē, ka tu atzīsti to, ka viņš ir cilvēks, kurš, tieši tapat, kā tu, sastāv no divām vienādām daļām: puse – trūkumu un puse – labās īpašības. Tas ir taisnīgs uzskats.
– Tu saproti, ka viņam ir trūkumi, taču savu uzmanību koncentrē uz viņa labajām īpašībām.
– Tu pieņem cilvēku kā vienu veselu ar visām viņa labajām un sliktajām īpašībām un visām cilvēciskajām vājībām.
Lai labāk saprastu, ko nozīmē pieņemšana, uzzīmē savā iztēlē cilvēka tēlu, un domās novelc svītru, kas sadala viņu divās vienādās daļās.

Iedomājies, ka viena daļa ir izkrāsota gaišos toņos un simbolizē viņa labās īpašības, bet otra – tumšos toņos un simbolizē viņa trūkumus.
Pēc tam izdzēs savā iztēlē tumšo daļu, lai tu varētu redzēt tikai gaišo.
Tu zini, ka tumšā daļa eksistē, bet tu uz to neskaties. Tu redzi tikai gaišo.

Pieņemšana nozīmē to, ka tu pieņem viņu kā cilvēcisku būtni, kura sastāv no gaišās un tumšās puses, un tu pārstāj uztraukties par viņa trūkumiem un vājībām, un fokusējies tikai uz labajām īpašībām.
Helēna Andelīna “Sievišķības burvības”
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

labs_slikts1

Advertisements

Kāpēc sieviete nelūdz vīrietim palīdzību?

VĪRIETIM – kā atšķirt māti no sievietes

1114
Rakstītais nav jauns. Bet, kā parasti ar šādām atziņām, ir vērts tās laiku pa laikam atgādināt:
Vīrietim:
Tu savā dzīvē sastapsi vairākas sievietes. Veidosi attiecības, varbūt pat precēsies. Bet ir svarīgi saprast, kas tev ir pretī — Māte vai Sieviete?
Atšķirt vienu no otras ir ļoti svarīgi. Ārēji viņas var būt līdzīgas. Abas var būt kuplām krūtīm, izskatīties pēc trausla pusaudža, pēc pelēkās peles vai liktenīgās sievietes. Bet dziļāk — viena no otras atšķiras, pie kam būtiski. Jo tikai kopā ar Sievieti var kļūt par Vīrieti. Bet, kopā ar Māti — var palikt puika. Labs vai slikts, bet tikai puika.
Ja viņai par tevi ir kauns — vienalga par ko, — piemēram, ka tu nepareizi turi dakšiņu vai nezini, kā pareizi jālieto vārds promiskuitāte. Vai, piemēram, nepasveicināji cilvēku ballītē vai neapsveici tanti viņas jubilejā — tad uzmanies, esi vērīgs — jo tā, kas kaunās, ir māte. Mātei ir kauns par savu slikti audzināto puiku. Māte nosarks, ja Mirtante pamanīs, ka viņas puikam šodien nav pienācīgi tīras ausis. Un māte kritīs ģībonī, ja tu publiski pastāstīsi jēlu un vienlaikus vecu anekdoti.
Sieviete, savukārt, skaidri zin, kas ir viņa un kas esi Tu. Tāpēc, ja arī viņai ir kauns, tad tas ir reti un tikai par sevi. Vai par savu īsto dēlu.
Mātes misija ir piedot. Adoptētu veci uz ielas atstāt nedrīkst, tāpēc mātes sten, īd, lasa lekcijas, audzina, bet nekad nesūtīs savu “grūti audzināmo” pie augstākās priekšniecības — pie Dieva.
Sieviete pasaka “es šo necietīšu” – piemēram, melošanu. Un, ja melosi — vari vākties uzreiz. Māte, savukārt, cieš, sūdzas, dzer nervu zāles, un cieš vēl. Bet pēc tam pie Mātes ir jāierodas nolūgties ar puķēm, un — var melot tālāk. Tāpēc, ka atbildību par savu dēlu nes Māte. Ja tiek ciesta tava bezkaunība, lecīgums un augstprātība, tad visdrīzāk, esi izveidojis attiecības ar Māti. Bet tas nav labi.
Ar Māti mīlēties nevar. Varbūt tu to vēl nezini, bet nevar. Viņš (tava nelielā kolektīva otrs — galvenais loceklis) ar to drīz vien tiks skaidrībā. Intuitīvi. Un tad dzīve būs tāda — brokastis ir uz galda, krekli izgludināti, rezerves pamperis ielikts portfelī. Vai vēl ko vajag? Ja tava atbilde ir — “nē” — tad ļoti labi — esi klausīgs puika. Par to Ziemassvētku vecītis atnesīs nerātno Princesi.
Sieviete neļaus sev darīt pāri. Savukārt, pa mammīti regulāri var braukāt ar tanku. Pat kopā ar draugiem.
Mammas zin, kā dzīvot ir pareizi. Viņas zin visu. Sākot ar to, kā jātīra zobi un beidzot ar to, kādai ir jābūt temperatūrai nākošā gada janvārī. Tantes-mammas ir kā tādas biezas mapes ar noteikumiem. Kā elpot, par ko smieties, ko teikt, un kad paklusēt. Reizēm tas var būt ļoti ērti, tomēr esi uzmanīgs. Padomā — kas tie ir par noteikumiem? Vai esi ar mieru par to, ka tev dzērumā novelk zābakus, maksāt ar atteikšanos no izvēles dzīvē? Vai tas nav par dārgu?
Māti var pazīt pēc vārdiem “es esmu tev veltījusi…” — jaunību, labākos gadus vai veselību. Katrā gadījumā kaut ko tādu, ko tu  nekad nevarēsi atgriezt. Tev ir neatdodams parāds, kurš nepārtraukti aug.
Sieviete teiks: “paldies par ziediem”. Māte teiks: “Nu tad beidzot! Droši vien esi kaut ko sastrādājis. Pats izdomāji, vai kāds pateica priekšā? Ceru, ka turpmāk vienmēr nesīsi man ziedus!” Un dosies cept kotletes. Jo tāds ir Mātes uzdevums — pabarot savu rezgali. Bet Sievietes uzdevums ir cits.
Un, ja reiz beigsi būt bezatbildīgs un aprūpējams puika, tad tev ir izredzes. Izredzes satikt Sievieti un kļūt par Vīrieti.

 

Brīvi tulkots no www.proza.ru/2013/12/13/28.
Autore: Maija Ščeļina
Avots: http://psih.lv/

 

Papildinājums:

Uzreiz atbildot visām sievietēm, kuras meklē ceļu kā būt vairāk Sievietei nekā Mātei saviem vīriešiem, iesaku sākt ar Klarisas Pinkolas Estesas grāmatu Sievietes, kuras skrien ar vilkiem (Clarissa Pinkola Estés, Women Who Run with Wolves).