Sieviete

sieva_virs

Sievietei nav jābūt cīnītājai, viņas sūtība ir prieks un radošums. Mēs esam dzimušas, lai saņemtu no dzīves visu, ko vēlamies, necīnoties un nepieprasot, bet vienkārši tāpēc, ka esam SIEVIETES!

Tā pasaule, kurā jācīnās, patiešām pieder vīriešiem. Mūsu – sieviešu pasaule ir miers, mīlestība, piepildījuma stāvoklis. Nevis cīņa, bet sadarbošanās. Un tikai atgriežot sev savu sievišķo būtību, var atrast savu vietu dzīvē, izjust mieru un uzbūvēt skaistu, stipru un laimīgu laulību.

Natālija Pokatilova
Tulkoja: Ginta FS

Irina Hakamada: tev vienmēr ir izvēles iespēja

hakamada333

Irina Hakamada ir ekonomisko zinātņu kandidāte, rakstniece, politiķe, publiciste, personības izaugsmes trenere, kura ir spējusi realizēties gan kā māte, gan kā profesionāle it visā, ko viņa dara. Viņa zin savu vērtību, viņa pazīst savu sarežgīto raksturu un uzskata, ka galvenais šajā dzīvē ir būt laimīgai. Viņas citāti ir vieduma, pieredzes un dziļas jēgas piepildīti.

— «Tas, ko dara sieviete ir nepamanāms. Pamanāms tas kļūst tad, kad viņa to nedara».

— «Ideāli taisna mugura nodrošina mierīgu sejas izteiksmi».

— «Dzīvē ir periodi, kad nekas nenotiek. Nebaidies no tiem. Klusums ir brīnumains laiks, tāpēc, ka tu sāc iet pie sevis».

— «Ja vīrietis nevēlas mainīties, tev ir izvēles iespēja: dzīvot ar viņu tādu, kāds viņš ir, vai arī – pa savam – bez viņa. Nevari izlemt – tātad slikti dzirdi sevi, problēma nav viņā, bet tevī.».

— «Ar ko mēs – sievietes atsķiramies no vīriešiem? Vīrieši uz šo pasauli skatās savām acīm. Viņi būvē karjeru, viņiem ir savas iemīļotās rotaļlietas: mašīnas, datori, un viņiem ir īpaša vieta, kas domāta sievietei. Tomēr, sieviete uz pasauli neskatās savām acīm. Viņa skatās ar vīrieša acīm. Visu dzīvi cenšas vīrietim kaut ko pierādīt, sakot: “Es neesmu ne ar ko sliktāka”. Bet pēc tam žēlojas, ka viss tiek uzkrauts viņai vienai».

— «Līderisms nav vienreizēja akcija. Tas ir dzīves stils».

— «“Lai cik arī ērti tu būtu apsēdies, kāja vienalga notirps. Ir jāizmaina sava poza“. Es domāju, ka tāpat ir arī dzīvē. Pārmaiņas ir brīnišķīgas, pretējā gadījumā tu viss notirpsi. Sēžot vienā pozā, notirpst gan kājas, gan rokas, gan Dvēsle. Maini savu stāvokli».

— «Labākais, ko mēs varam dot saviem bērniem, – iemācīt viņiem mīlēt pašiem sevi».

— «Vārds “krīze”, uzrakstīts ķīniešu valodā sastāv no diviem hieroglifiem, no kuriem viens nozīmē “bīstamība”, bet otrs – “labvēlīga iespēja”».

— «Man nav īsti saprotams, kāpēc, lai vadītu automašīnu, ir nepieciešama izziņa par psihisko veselību, bet pie mums ar nežēlīgu regularitāti valsti tā vienkārši vada cilvēki, kuru klīniskais neprāts ir redzams pat ar neapbruņotu aci?»

— «Vīrietis nedrīkst būt visa sievietes pasaule. Viņam jābūt vienai no šīs pasaules daļām, stāvot kopējā rindā».

— «Dažkārt cilvēks visu mūžu gatavojas savai galvenajai runai. Bet dažkārt galvenā runa nosaka visu tavu dzīvi».

— «Ja nav lēmuma, tas nenozīmē, ka tā vispār nav. Tas nozīmē, ka tev nav spēka to saklausīt».

— «Izklausās banāli, taču virsotnē vienmēr gribās nomirt. Vai nu vientulības dēļ, vai tāpēc, ka nav vairs uz kurieni tiekties…»

— «Liktenis taču ir kā lauva. Ja tu baidies, tas tev uzbruks, bet, ja baiļu nav, tad tas pagriezīsies uz turieni, kur tu vēlies.».

— «Laimes sajūta cilvēkam jāmeklē sevī un nevis tajā, ka citi tevi atzīs».

Autors: Irina Hakamada
Avots: wiolife.ru
Foto: Khakamada Irina @IrinaKhakamada Twitter
Tulkoja: Ginta FS

Sievietes varenība

sievietes enerģija12

Pieņem sevi!

Paskaties uz sevi, kā Sievieti, kuru Dievs bezgalīgi mīl, kā pašu dārgāko, ko radījis. Kuru viņš pieņem jebkādu, ikvienā stavoklī, ar jebkurām rakstura īpašībām, un tik un tā neprātīgi mīl tevi tādu, kāda esi. Un viņa daļiņa dzīvo tevī, jo tevī ir absolūtā mīlestība pret sevi un pieņemšana.

Tu esi tas dimants, kuru Dievs slīpē katru tavas esības brīdi.

Paskaties uz sevi kā Sievieti, kuru šai dzīvei svētījušas Debesis, kura tiek pastāvīgi svētīta un nes sevī šo svētību un svētī citus.

Paskaties uz sevi, kā uz Sievieti, kura caur daudz ko ir izgājusi, daudz ko sasniegusi, kura ik reizi ir izdarījusi vienīgo pareizo izvēli no visām, kura meklējusi laimi un meklējusi to ne tikai sev, bet arī daudziem citiem.

Paskaties, cik viņas dzīvē ir sasniegumu! Cik daudz viņa mācījusies, cik daudz viņā ir brīnišķīgu īpašību, kas pelnījusas apbrīnu. Paskaties, cik skaisti un tīri ir viņas sapņi. Paskaties, cik daudz laba viņa izdarījusi citiem cilvēkiem.

Paskaties, cik daudz viņai spēju, talantu, cik daudz ko viņa prot, cik daudz kas viņai ir interesanti, ko viņa ir sasniegusi, caur ko izgājusi, kā izturējusies pret pasauli un cilvēkiem, cik grāmatas izlasījusi, cik daudz kā interesanta sevī atklājusi, cik daudz skaistu centienu ir viņas Dvēselei.

Tas viss izsauc dziļu cieņu pret Viņu.

Un šī Sieviete esi Tu!
Tā ir tā Sieviete, kuru katru dienu tu redzi spogulī un nenovērtē viņas ciešanas, sapņus, visu, ko viņa vēlas un par ko sapņo. Viņas balss nāk no Mūžības un tā ir pilna dziļas gudrības un vieduma. Ir pienācis laiks dot viņai visu, kas tai vajadzīgs, ko viņa lūdz, ko čukst viņas Dvēsele.

Tu esi tik brīnišķīga, ka ir neiespējami tevi nemīlēt. Tu esi tā Sieviete, kura meklē laimi un kura ir pelnījusi visu skaistāko pasaulē. Tā, kuras Dvēsele trīs, bet viņa uzticēšanās un cerību pilna dodas uz priekšu, jo noteikti zin, ko tieši vēlas un kas viņai pieder no dzimšanas, jo tas ir tas, ko vēlas viņas Dvēsele. Bet Dvēsele vienmēr zin patiesību, un tā zin, ka ik brīdi viņas dzīvē var ienākt kaut kas tāds, ko viņa tik ilgu laiku ir centusies noslēpt pati no sevis.

Tev ir VISS, kas vajadzīgs, lai kļūtu par varenāko šo laiku Sievieti un saņemtu šajā dzīvē visu, ko vien vēlies, ja vien vēlies!

Paskaties uz sevi kā uz Sievieti, kura iemieso sevī Mēness fantāziju. Kura nes sevī pili ar dārgumiem un pārvērš zvaigžņu putekļus veselās galaktikās. Kuras ieelpā dzīvo Gars un kuras Sirdī ir vieta visam dzīvajam.

Viņa ir lielā Māte, svēto noslēpumu glabātāja, pat viņas klusēšana atver Mūžības vārtus. Un, kad viņa čukst rītausmai, viņas vārdi, tinoties zeltītos ētera dzīparos, pārvēršas mākoņos un izdzenā negaisu. Viņas valoda sasniedz Sauli.

Viņa ar sirdstrīsām sagaida katru ceļinieku un, kad vinš pieskaras viņai, tad izkūst viņā un vairs nezin, kur beidzas Viņa un sākas Viņš…
Par maz ir teikts, ka Tu nēsā sevī Dieva Brīnumu, tu turpini caur sevi lielo Sievisķību to palielinot un izrotājot…
Ja vien varētu uzzīmēt Tavu Dvēseli – kā tu to attēlotu? Lūk, tā arī ir dziļākā mīlestība pret sevi, kura tevī dzīvo. Pat domu par to, kā uzzīmēt savu Dvēseli, tu uztver  kā kaut ko svētu – maigi un mīloši.

Paskaties acīs savai Dvēselei un tu ieraudzīsi, ka skaties acīs Dievam!

Autors: Inna Makarenko
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Sieviešu paaudze ar izkropļotām vērtībām

mamma_meita1

Skarbs virsraksts, vai ne? 

Jāatzīstas, man grūti bija šo tulkot, jo, protams, tas viss par mani – arī vienmēr aizņemto mammu. Par manām vērtībām un arī vēlmi paspēt visu. Par manu mammu, kura vienmēr ir centusies mums – bērniem dot visu to labāko, bet tāpat kā daudziem, bija jāiet uz darbu un tāpat kā daudzi, zināja to, ko zināja, ko nu savas dzīves laikā bija iemācījusies – arī no savas mammas.

Šo rakstu noteikti nevajadzētu uztvert kā pārmetumu vai bakstīšanu ar pirkstu. Katrs pats mēs zinām, kādas ir mūsu vērtības. Un, ja Tu esi laba mamma, Tev patīk spēlēties ar saviem bērniem, Tava ģimene regulāri pusdienās vai vakariņās ir kopā pie galda, Tavi bērni nekad nav raudājuši pie bērnudārza durvīm un asarām acīs devušies uz kārtējo pionieru nometni – es Tevi apsveicu un patiesi priecājos par Tevi !!!!

 

Un tagad raksts no kāda bloga – tikai pārdomām!!!!

Vai Tu kādreiz esi aizdomājusies par to, ka gandrīz katrai no mums ir bijis grūti visu laiku būt ar saviem bērniem?

  • Kāpēc visu laiku velk projām no mājām?
  • Kāpēc dēļ tā, ka mums jāiet sabiedrībā, mēs esam gatavas atdot savus bērnus audzināšanai svešiem cilvēkiem, kurus bieži vien mēs nezinām?
  • Kāpēc mūs biezi vien vairāk uztrauc mode un sarunas ar draudzenēm, kā veselība un veselīgs uzturs?
  • Kāpēc ģimene neieņem galveno vietu mūsu dzīvē?
  • Kāpēc mūsu nākotne un pašrealizācija un vēlmes ir svarīgākas par mūsu bērnu nākotni?

Šobrīd visi šie jautājumi ir vairāk retoriski…

Mēs neprotam būt laimīgas mātes, sievas, saimnieces, sievietes… Mēs neredzam jēgu tam, kā pēc iespējas vairāk laiku pavadīt ar saviem bērniem, katru dienu kopā cept cepumus, nēsāt brunčus un kleitas, gludināt vīram kreklus, domājot par viņa karjeru un mūža mērķi…

Mēs neredzam tam vērtību, svarīgumu. Ģimene, mātišķums, padevība… Viss kļuvis bezvērtīgs. Viss zaudējis jēgu.

Kāpēc tā notiek?

Kāpēc mēs raujamies strādāt, pametot divgadīgu bērnu kopā ar kādu dīvainu sievieti bērnudārzā? Viņa taču to nemīlēs. Viņai tas savā ziņā ir konveijers un tāpēc viņa necentīsies viņā saskatīt personību. Viņa liks bērnam būt tādam, kā visi, jo viņai tādu ir vismaz 25 un savādāk ar viņiem nevar. Tāda ir sistēma.

Kaut kad sen – pirms gadiem 30, 40, arī mūsu mammas mūs atdeva bērnudārzos. Tādai pat tantei. Bet ko darīt – jāiet uz darbu, jāpelna nauda. Mums taja laikā bija gads, divi un mēs augām ārpus mājas praktiski visu laiku. Ja precīzāk – 21 gadu – 5 gadi bērnu dārzs, 12 gadi skola, 5 gadi augstskola. Un visos šais gados mājās mēs bijām pa vakariem, dažkārt brīvdienās. Mēs vienmēr kaut kur steidzāmies, mums bija darīšanas – stundas, kontroldarbi, pēcstundas, pagarinātās dienas grupas, eksāmeni, kursa darbi, diplomdarbi, kursi u.t.t…

Mums teica – mācies, savādāk būsi mājsaimniece!

Un tas izklausījās tik biedējoši, ka patiešām gribējās ar zobiem izgrauzt kādas zinātnes granītu. Jo pats galvenais taču ir sarkanais diploms, labs darbs un galvu reibinoša karjera. Nu, kaut vai dabūt kādu normālu darbu, lai nodrošinātu sevi. Cik bieži mēs ģimenē pulcējamies pie pusdienu galda? Tikai svētkos!

Cik bieži mamma mūs sagaidīja no skolas? Parasti mēs paši nācām mājās, sildījām sev pusdienas vai palikām pagarinātās dienas grupā. Bet vakarā pārnāca mamma, nogurusi no problēmām darbā, viņa negribēja ne runāt, ne ēst. Vien pārbaudīja mājas darbus (ja neaizmirsa), pajautāja par atzīmēm un aizsūtīja mūs gulēt.

Mūsu vecāki mūs nezināja…

Viņi neko nezināja par mūsu iekšējo pasauli, par mūsu sapņiem un centieniem, jo tas nebija sabiedrībā pieņemts. Viņi reaģēja tikai uz slikto, jo reaģēt uz labo nebija laika.

Mēs arī viņus nezinājām. Nevarējām uzzināt, jo mums ilgām un sirsnīgām sarunām nebija laika. Nebija laika ģimeniskiem pārgājieniem ar teltīm, kopējai lasīšanai un ģimeniskiem teātra, koncerta apmeklējumiem brīvdienās…
Un tā mēs augām… un tā auga mūsu vecāki… Ta mēs sevī izaudzinājām priekšstatus par dzīvi, vērtībām, mērķiem un idejām. Un mūsu prātos ģimenei bija atvēlēta maza mazītiņa vietiņa. Tieši tāda, kādu mēs redzējām savās ģimenēs.
Jo, lai ilgstoši spēlētos ar bērnu, ir jāmīl to darīt.

Lai katru dienu ceptu cepumus un gatavotu daudzveidīgu ēdienu, ir jāmīl to darīt.
Lai rūpētos par māju, veltītu tam laiku – dekorētu, tīrītu, uzlabotu, radītu tajā mājīgumu, ir jāmīl to darīt.
Lai varētu dzīvot ar sava vīra mērķiem un idejām, uztraukties par viņa karjeru un nākotni, ir jāmīl viņš, ne tikai sevi viņam blakus.

Galvenais dzīves skolotājs.

Visu to meitai iemāca mamma. Viņa ir pirmais un galvenais skolotājs. Viņa norāda galvenos dzīves orientierus. Viņa māca mīlēt sievietes galveno misiju. Viņa izskaidro, cik svarīgi ir būt labai sievai un mātei. Viņa māca mīlēt.

Un ja meita praktiski nav redzējusi savu māti, un, ja arī redzējusi tad galīgi ne iedvesmojošu ģimenes laimei, tad kā viņai pašai to iegūt?!

Mums bija jāzaudē šo tīrību, sievišķību un mīlestību, tapēc, ka mums mācīja tikai to, kā uztaisīt karjeru, būt darba pirmrindiekiem. Mūs mācīja, ka vārdam Veiksme, jēga ir tikai ārpus ģimenes, tikai kaut kur ārā – kantoros, ofisos.

Un pēc tam mēs klusiņām raudam par izjukušo laulību (jau kuro pēc kārtas), par bērnu atsvešināšanos un par sajūtu, ka kāds mūs kaut kad ir apmānījis.

Taču izeja ir vienmēr!

Izeja ir – mācīties. Mācīties būt mātei, sievai, saimniecei, sievietei. Lēnītiņām, mierīgi….. Mācīties visu ieraudzīt nedaudz citām acīm – sievišķīgām, mīlošām, labsirdīgām, nesteidzīgām…

Mācīties mīlēt. Mācīties lielāko dienas daļu domāt par savu ģimeni – ne darbu un karjeru. Iemācīties novērtet savu ģimeni – bērnus, vīru. Kalpot viņiem, palīdzēt viņiem kļūt labākiem. Sildīt viņus savas mīlestības saulītē.

Mums jāiemācās smaidīt vīram, bērniem, apskaut viņus biežāk. Ir jāskatās dziļāk un jāsaprot, ka mēs audzinam ne vienkārši cilvēku, mēs formējam viņa iekšējo pasauli, viņa pasaules uzskatu, viņa dzīves galvenos uzstādījumus. Tas, ko viņš iegūs bērnībā, noteiks to, kas viņš būs savā dzīvē un kāda viņam tā izveidosies.

Un mums ir jāuzbūvē lieliska mātes un sievas karjera, jo ja mēs pat nemēģināsim uzrāpties pa šīm karjeras kāpnēm, vilšanās noteikti būs mūsu vecumdienu neatņemama sastāvdaļa. Tāpēc, ka neizmantotās iespējas un aizstumtā atbildība dod rūgtus augļus nākotnē.
Un svarīgi ir atcerēties to, ka viss dod augļus savā laikā. Kādi tie būs? Daudz kas atkarīgs no mums. No mūsu dzīves vektora, no vertībām, kuras mēs nesam šajā pasaulē … savas ģimenes pasaulē.

Autors: Natālija Bogdan
Tulkoja: Ginta FS

Tad ko viņi mīl?

viņš_viņa4

Ko mīl vīrieši?

Enerģētiku.

Kādu?

To, kas dara viņus stiprākus un labākus.

Kāda enerģētika dara tos stiprākus un labākus?

Sievietes, kura jūtas laimīga, jo pati dara sevi laimīgu un gūst labsajūtu un prieku no dzīves.

Kad viņai dzīvē ir intereses un viņai ir interesanti.

Kad viņa nebaidās, ka nav kaut ko paspējusi vai arī kāds uzzinās par viņas trūkumiem un “Dieviņtētīt, kā es tagad ar to dzīvošu!”

Cik ļoti sieviete ir laimīga un jūtas apmierināta ar dzīvi, cik ātri viņa prot pārslēgties, cik viņā ir iekšējās labestības, ko viņa izstaro pasaulē, tik arī vīrietis grib ar viņu kaut vienkārši aprunāties – pakomunicēt.

Tāpēc, ka tad, kad vīrietis pievērš viņai uzmanību, dāvina dāvanas, kad viņa tās pieņem, šī enerģētika vismaz trīs reizes palielinās un tad vīrietim veicas gan biznesā gan veselība ir laba, viņš labi izskatās un veiksme viņu pavada it visur.

Un viss ir ļoti vienkārši.

Mums nav jāiegulda savs spēks un enerģija tur, no kurienes tā nekad neatgriezīsies ar vēl lielāku spēku. Un varu teikt – mēs visi esam egoisti. Visi, līdz pēdējam.

Taču ir cilvēki, kuri baidās iet uz priekšu un viņi visu, kas viņiem ir un, kas atnāk, izdala citiem, neko sev neatstājot. Vai nu viņi baidās kustēties uz priekšu, un tādā veidā neļauj, lai viņu dzīvē vispār kaut kas ienāktu.

© Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta FS