Kļūt par tieši TO sievieti

skabejklis

Te nu ir atbilde uz maniem un ļoti daudzu citu spēcīgo sieviešu mūžseno jautājumu: kādai jābūt sievietei, lai viņa būtu laimīga 🙂

Ja tu paskatīsies dabā, tad ikvienai pat maigākajai radībai, kuru tu izvēlēsies (ikvienam tauriņam, ikvienam ziediņam) piemīt milzīgs spēks, lai dzīvotu un būtu tas, kas viņš ir.

Tikai tauriņa un ziloņa spēks – tie ir pavisam atšķirīgi spēki. Arī Priedes spēks un ziediņa, kurš zied, iespējams, tikai pāris stundas, vai pat tikai dažas minūtes, spēks ir atšķirīgs.

Tomēr gan mazajam kāpuram gan brīnišķīgajam ziediņam ir jāpārvar kolosāla matērijas pretestība, lai kļūtu par to, kas viņi ir.

Jēdziena “vājums” dabā vispār nav. Tā izpratne par vājumu, kuru cilvēki ļoti bieži mēdz lietot, vērtējot vīrieti vai sievieti, ir izaugusi no salīdzināšanas. Parasti ar “vājumu” apzīmē vājāku par kādu citu.

Ja tu paskatīsies dabā, katrs dabas objekts pats par sevi ir spēcīgs, pats par sevi ir pašpietiekams un pats par sevi nepieciešams.

Un atkal salīdzināšanai metafora: piemēram mežs – brīnišķīgs dabas radīts konglomerāts no visdažādākajiem spēkiem. Mežā dzīvo brīnišķīgi dzīvnieki – aļņi, zaķi, dažādi plēsējdzīvnieki (vilki, lapsas), bet, ja no šī meža tiks aizvāktas bites, citi kukainīši, kuri arī tur dzīvo un apputeksnē ziedus, tad mežs vienkārši izmirs, tāpēc, ka, iespējams pietrūks tieši šī tauriņa maigā spēka, lai mežs saglabātu savu līdzsvaru.

Taču pats galvenais ir tas, ka, lai būtu tauriņš, kāpuram ir jāvar pārplēst savs kokons, lai pārvērstos par tauriņu, tam ir jābut gana spēcīgam, lai izdzīvotu skarbā vējā vai paslēptos lapotnē…

Patiesībā spēka un vājuma jēdzienus ir izgudrojis cilvēks, jo Visumā tādi neeksistē. Visumā, ja kaut kas ir dzīvs, tātad tam piemīt spēks, lai dzīvotu. Ja spēka nav, tas mirst. Un dzimst atkal, iegūstot spēku dzīvot.

Bet tagad paskatīsimies, kas notiek ar vīrieti, sievieti un viņu attiecībām.

Kāda jauna, gudra, izglītota, pašpietiekama un skaista sieviete uzrakstīja komentāru, kurā dalījās ar saviem dzīves iespaidiem un pieredzi. Viņa bija nokļuvusi situācijā, kurā viņu kāds apvainoja. Viņa sūdzējās par to, ka viņai blakus nav vīrieša (ne brāļa, ne tēva, ne vīra), kurš viņu varētu aizstāvēt šādā situācijā un tagad visi gaida, ka viņa reaģēs ļoti specīgi.

Jāteic, ka šī sieviete, tāpat kā daudzas citas ir pielikusi milzīgas pūles, lai atvērtos ka sieviete, tāpēc, ka līdz šim viss viņas karjerā un biznesā sasniegtais balstījās uz ļoti vīrišķīgām rakstura iezīmēm: gribas, prasmes plānot, vēlmes pēc sasniegumiem, ambīcijām utt.

Un, lai sevī attīstītu sievišķību, šī sieviete bija ļoti daudz studējusi, ļoti daudz darījusi tīri praktiskas lietas. Un tad, kad visu to bija attīstījusi, izrādījās, ka atsakoties no sava vīrišķā spēka, no ārpuses šo vīrišķīgo spēku tā arī nebija sagaidījusi.

Otrs komentārs bija konkrēti un atklāti formulēts: “Es biju ļoti spēcīga jau no bērnības – tāds “pašpuika”, mierīgi varēju nolikt pie vietas ikvienu, varēju sasniegt visus savus mērķus. Bet ap gadiem 30 sapratu, ka gribētos būt sievišķīgākai. Kad sāku ar visu to nodarboties, izrādījās, ka esmu kļuvusi tik “mīksta”, ka ikviens mani var gar sienām smērēt.

Un es esmu izmisusi un vīlusies, ka nav man blakus aizstāvja vai sargātāja, savukārt es pati savu spēku esmu pazaudējusi. Es vairs negribu atgriezt to spēku, kurš man kādreiz bija (kas balstījās uz cīņu un kontroli), bet to sievišķo spēku, par kuru raksta dažādās grāmatās un stāsta personības izaugsmes semināros un treniņos (tātad patiesībā mīlestības spēku) ir ārkārtīgi grūti iegūt, ja blakus nav stiprā pleca un aizmugures”.

Un tas nozīmē, ka sievietes neizprot vienu ļoti vienkāršu lietu, ka spēks nav vīrišķības rādītājs, tas ir rādītājs tam, ka tu pati atbilsti sev. Tas parāda to, cik ļoti tu pati atbilsti savām vērtībām un ļauj citiem cilvēkiem palikt pašiem pie savām vertībām.

Tagad nedaudz atskatīsimies uz 19. gadsimta cēlās sievietes tēlu. Izbrīna tas, cik ļoti šī laika sievietes ir prasīgas pret visu apkārtējo pasauli. Ar viņu nevar parunāties vienkārši tāpat. Ir jāsasniedz noteikts līmenis un jāiegūst vinas labvēlība, lai ar viņu runātu. Lai pievērstu viņas uzmanību vai pamudinātu viņu kādai savstarpējai simpātijai, tad jāpieliek vēl lielākas pūles.

Un tā dāma, kura staigāja vienā zīdā un šajā dzīvē nepelnīja ne kapeiku finansiālajā jomā, absolūti skaidri zināja, ka viņas spēks ir viņas nesasniedzamībā tiem, kuri nav pašas viņas sapratnes cienīgi.

Un balstoties uz šo nesasniedzamību notika ārkārtīgi daudz drāmu, jo šo nesasniedzamību ieaudzināja dzimtas egregors.

Rupji runājot, tā tika iemainīta pret materiālo nodrošinātību vai spīdošu vīra karjeru. Un tikai tad sieviete it kā varēja nedaudz pakāpties lejup no sava troņa, lai aplaimotu viņu ar sevi. Es runāju par cilvēkiem no aristokrātiskajiem sabiedrības slāņiem.

Kas notika ar sievieti, kura izvēlējās mīlestību bez līdzvērtīgas apmaiņas, vari izlasīt grāmatā “Anna Kareņina”. Kad cilvēks sekoja savam iemīlēšanās impulsam… Tas nav stāsts par mīlestību. Ja izlasīsi grāmatu, sapratīsi, ka tā nav grāmata par mīlestību. Taču iemīlēšanās bija, ārpus matricas rāmjiem…

Un labprātīga atdošanās bez jebkādas iekšējas savas vērtības apziņas neizbēgami noveda pie tā, ka par velti atdotais izrādījās nevajadzīgs. Un stāsts jau nav par to, ka augstāka sabiedrība viņu nosodīja, bet gan par to, ka mīļotais nebija gatavs personīgās laimes vārdā konfliktēt ar augstāko sabiedrību. Tāpec, ka sieviete pārkāpa spēles noteikumus. Viņa atdevās par velti.

Un, kad tu paskatīsies uz to, kas šobrīd notiek…. Personīgajā dzīvē katrs pats lemj, bet ļoti daudz ir citu situāciju… Piemēram sadarbība ar strādniekiem, kuri liek tavā dzīvoklī logus, vai arī kādā konfliktā ar ceļu policiju ceļu satiksmē, vai vēl kādi citi momenti…

Un paradokss ir tas, ka aktivizēt šo sievišķīgi šarmanto spēku un šo vērtību, kas it kā mirdz sievietē, var tikai tad, kad šajā sievietē REĀLI IR TĒRAUDA SLIEDE. Šai sievietei ir skaidra izpratne par to, ka VIŅA IR VĒRTĪBA.

Un viņa nepacietīs pret sevi attieksmi, kas ir zemāka par to, ko viņa uzskata par normālu. Un viņai ir gluži vienalga, ko domā un jūt citi cilvēki. Viņai ir skaidrs, ko domā un jūt citi. Taču svarīgi ir tas, ko viņa pati domā par sevi un jūt.

Tad, lūk, ja tu tuvāk aplūkosi šo parādību, tu pārliecināsies, ka pats lielākais maigums, pašpietiekamība un starojums, labestība un maigums ir iespējami tikai tajā sievietē, kurai iekšā ir mierīgs, līdzsvarots un spēcīgs vīrietis.

Nevis pusaudzis, kurš visiem apkārtējiem cenšas pierādīt, ka viņš ir varonis un arī var. Bet ļoti bieži tā saucamās bieznesa lēdijas uzvedas tieši tā – plēsonīgi sacenšoties.

Problēma ir tā, ka mūsu vīrišķības izpratne balstās tieši uz šīs tēzes… Tas nozīmē, ka lielāko tiesu cilvēku iztēlē vīrišķīgs ir muskuļots tips. Tas, kurš cīnās, tēviņš, mednieks.

Patiesībā tā nav nekāda vīrišķība, tas ir vienkārši cilvēces attīstības etaps, kurā psiholoģiski nenobrieduši, fiziski veseli vīriešu dzimtes pārstāvji speciāli tiek audzināti tā, lai viņus viegli varētu ievilkt bruņotos konfliktos. Rupji runājot, lai būtu kam karot.

Tāpēc attieksme pret savu faktisko vīrišķo enerģiju un tās pētīšana un izpratne šodien ir ļoti izplūdusi un nekonkrēta.

Vairums gadījumu dažādas dzīves parādības mēs vērtējam tās nepazīstot, jo to vienkārši it kā nav… mēs varam sajust, kas ir siltums, tad, kad mums ir auksti. Mēs varam sajust, ko nozīmē atbildība, kad mums tās trūkst mūsu tuviniekiem, piemēram, vīram utt.

Un izejot no tā, mēs, sievietes esam noteikušas, ka, jā, vīrišķības trūkums nozīmē negatavību uzņemties atbildību: pieņemt lēmums, uzņemties atbildību par savu lēmumu sekām (atzīt – Jā, es kļūdījos, jā es arī atbildēšu par savām kļūdām, vai arī – jā, es esmu gatavs riskēt, es ielikšu tajā savu spēku, lai kaut ko sasniegtu).

Šīs īpašības  – atbildības sajūta, spēja pieņemt lēmumus, būt atbildīgai par sevi un saviem tuvajiem ir ļoti labi attīstīta daudzām sievietēm, tāpēc, ka viņām ļoti labi ir saglabājusies iekšējā vīrieša atmiņa. Tas nozīmē to, ka mūsos ir iepriekšējo laikmetu pieredze, ģenētiskā atmiņa, kad mēs bijām atbildīgi par savu ģimeni, savu dzimtu, savu tautu utt.

Mēs dzīvojam laikmetā, kad viss ir gluži otrādi: sievietēs ir iemiesojušies ļoti daudz vīriešu, bet vīriešos – sieviešu. Ņemot verā to, ka, lai saglabātos dzīvība uz zemes ir nepieciešama savstarpēja sapratne starp dzimumiem, kas nav iespējama, ja nav pieredzes pārvērst psiholoģiskās iezīmes.

Bet, ja paskatāmies kādus simts, divsimts gadus senāk, tad šie vīrieši, kuri tagad ir vīrieši, bet agrāk bija sievietes, bija ļoti atkarīgā stāvoklī. Viņiem nebija nekādas vajadzības uzņemties atbildību. Viņu atbildību risināja ģimenes lomu spēles. Ja izsacītos skarbāk: kā izdevīgāk sevi pardot vīrietim, lai viņš par tevi rūpētos.

Lai paustu savu patieso, maigo, sievišķīgo, dabisko, plūstošo, brīvo no bailēm dabu, sievietei sevī ir “jānes” pilnīgi skaidrā līdzsvarā esošu, pamatīgi izprastu vīrišķo enerģiju.

To pašu enerģiju, kura skaidri zin: “Man ir pilnīgi vienalga, kāds kuram ir viedoklis šajā jautājumā. Man par to ir savs viedoklis”. Kura skaidri apzinās: “Ja man ir spēks, un es esmu spēcīgāka, tad es daru to, ko apņemos. Es nevaru gaidīt “atbalstus”, ziedojumus un vēl kaut ko”.

Iekšējais spēks, kas runā cilvēkā, dod sajūtu, ka ES TIKŠU GALĀ. Tāpēc, ka, ja nav šī iekšējā spēka, tad visa sievišķība un maigums, kuru redzam daudzās meklējošās dāmās, obligāti sastopas ar vīriešu mīkstumu, neuzticamību un bezatbildību. Tāpēc, ka Dzīve tevi māca ar SPOGUĻA palīdzību.
Vai, gluži otrādi – agresīvu, nospiedošu vīrieša uzvedību.

Dzīve tev māca: sasniedz pati sevī līdzsvaru, tad arī blakus tev būs vīrietis, kurš vienlaicīgi ir gan stingrs, izlēmīgs, atbildīgs, gan arī maigs, uzmanīgs un saprotošs.

Tas tēls, par kuru psihologi saka: “VIņš nav iespējams! Vai nu viens vai otrs, dominantā attiecībā!”

Tad, lūk, es apgalvoju: Viņš nav iespējams, kamēr cilvēks nav apjautis savas polārās puses! Un es zinu ļoti daudzus vīriešus un sievietes, kuri vienlaikus ir gan jutīgi gan spēcīgi.

Ja vīrietis sevī neatzīst ievainojamību, to ignorē un nospiež, viņš kļūst skarbs, viņš ir agresīvs, viņš ir uzbrūkošs un ļoti ļoti viegli apvainojas. Klasisks Otello. Cilvēks, kurš gaida nodevību un jau laikus rada situāciju, kad visi visu laiku ir vainīgi.

Tāpēc, ka viņā ir vājā vieta. Viņš pats savu vājumu neatzīst. Bet šis vajums ir nevis vājums, bet jutīgums, viegla ievainojamība, slimīgs iespaids, kas radies no nenovērtēšanas.. Un saknes tam nebūt vienmēr nav bērnībā, bet drīzāk nodotas no paaudzes paaudzē traumas dzimtā.

Tāpat arī sieviete, kuras dabā nav izturēties ar pašcieņu, attiecīgi radīt situācijas, kad visi ir gatavi tev palīdzēt, panest somas, atvērt durvis, uzsmaidīt, pateikties par to, ka tu staro un mirdzi. Šī sieviete nevar to sasniegt, tāpēc, ka viņā dzīvo vājums, kas balstās uz sajūtu, ka cilvēks nav uzticams, drošs un viņam nav iekšējā spēka.

Tātad sevis pieņemšana kā absolūti pašpietiekama cilvēka, kurš var tikt galā ar visu, jo pasaule viņu atbalsta – tas ir fundaments tam, lai kļūtu par to sievieti, kuru ar milzīgu prieku atbalsta un pavada vīrieši. Nav svarīgi, kuri vīrieši – tētis, brālis, vīrs vai mīļotais….

Svetlana Dobrovoļska
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Par princi

meitene un krupis73

Dažkārt neliela pasaka var aizstāt 10 psihologa konsultācijas. Iespējams, šis ir tas gadījums.

Pa saulainu meža pļaviņu skraidīja Meitenīte. Viņai mugurā bija balta mežģīņu kleitiņa, matos rozā matu lentes, bet rokās viņa turēja tauriņu ķeramo tīklu. Viņa jutās priecīga un laimīga

Un pēkšņi uz lielas zaļas lapas viņa ieraudzīja sēžam milzīgu kraupainu Krupi.

– Fui, kāds pretīgs Krupis, – iesaucās Meitenīte.
– Khe,khe, – nokrekšķināja Krupis. – Bet vai tu zini, ka es esmu noburts princis?
– Nevar būt, – Meitenīte iesaucās.

– Var gan! – teica Krupis. – Ļaunā burve nobūra mani un manu milzīgo karaļvalsti. Es esmu jauns, skaists un bagāts. Ja tu man palīdzēsi atbrīvoties no lāsta, es tevi apprecēšu un mēs dzīvosim ilgi un laimīgi. Es tevi nēsāšu uz rokām un katru dienu tev dāvināšu ziedus.

– Bet kā noņemt lāstu? – jautāja Mietenīte.

– Tas nav vienkārši, ļaunā burve uzlika man ļoti sarežģītu lāstu. Tev jāņem mani pie sevis uz mājām, lai es varētu gulēt tavā gultiņā un jāskūpsta mani katru dienu. Jābaro ar karotīti un jāiznes pastaigā. Un tad viss notiks. Un reiz kādā rītā tu sev blakus ieraudzīsi nevis pretīgu Krupi, bet skaistu Princi. Un Tava dzīve kļūs laimīga.

Meitenīte aizrautīgi klausījās Krupja teiktajā. Skatījās uz tā kārpu noklāto ādu, uz milzīgajām izvalbītajām acīm, šauro mutes spraugu un redzēja skaistu, liela auguma vīrieti ar tumšiem cirtainiem matiem un jautri piemiegtām valdzinošām acīm. Blakus viņam viņa redzēja sevi – skaistā baltā kleitā, brīnišķīgā pilī un dzirdēja mīlas vārdus.

Pārvarot pretīgumu, meitenīte noliecās, ielika Krupi kleitas ielocē un aiznesa uz mājām.

No tās dienas viņas dzīve pilnībā izmainījās. Viņa vairs neskraidīja pa saules pielieto pļaviņu un neķēra tauriņus, nedziedāja un nepriecājās. Viņa apkalpoja Krupi. Krupis izrādījās ļoti kaprīzs: viņš pieprasīja kruasānus, spagetti ar bešamela mērci, viņš gribēja gulēt Meitenītes gultā, un vēl visur, kur viņš rāpoja, tas atstāja lipīgas pēdas – uz grīdas, gultā un tāpēc Meitenītei nācās nemitīgi berzt grīdas un mazgāt veļu.

Viņa vairs nesēja matos lentas, nevalkāja skaisto balto mežģīņu kleitu. No biežās veļas mazgāšanas viņas rokas bija sarkanas un sāpēja. Bet Krupis turpināja būt liels un pretīgs un nemaz netaisījās pārvērsties par princi. Dažkārt Meitenīte uz viņu skatījās un ļoti ļoti gribēja izmest, taču ļoti baidījās kļūdīties. Ja nu pēkšņi atlicis ir tik maz? Un, ja nu pēkšņi viņa no rīta pamodīsies un blakus sev ieraudzīs nevis pretīgu abinieku, bet gan zilacainu skaistuli?

Tā pagāja daudzi mēneši. Maz kurš varēja pateikt, ka nomocītais radījums ir tā pati Meitenīte, kura agrāk priecīga skraidīja pa pļaviņu. Tagad visu noteica Krupis. Bet Meitenīte tikai apkalpoja to un darīja visus netīros darbus.

Reiz Krupis norāja Meitenīti par to, ka tā pārāk ilgi gatavoja tam pusdienas. Meitenīte izgāja no mājas rūgti raudādama un sastapa Putniņu, kurš sēdēja uz zara un skaisti dziedāja.

– Kāpec tu raudi? – Putniņš jautāja.
– Manā mājā dzīvo pretīgs Krupis, kurš lamā mani. Visu dienu es tīru, mazgāju un gatavoju tam ēst. Es esmu ļoti piekusususi un vairāk tā negribu dzīvot.

– Un kā māja tā ir? – jautāja Putniņš.
– Manējā, – atbildēja Meitenīte.
– Un kurš atnesa Krupi? – jautāja Putniņš.
– Es pati atnesu, – skumji teica Meitenīte.

– Priekš kam? – Putniņš brīnījās.
– Viņa man apsolīja, ka pārvērtīsies par princi, ja es par viņu rūpēšos. Bet ir pagājis jau ilgs laiks, bet nekas nav mainījies.

– Kāpēc gan tev Krupi neizmest no mājas?
– Bet, ja nu viņai izrādās taisnība? Un jau drīz tā pārvērtīsies par princi? Un es nesagaidīšu, pārsteigšos? Es jau tik ilgi esmu gaidījusi. Būs skumji, ja izrādīsies, ka atlicis vēl tikai nedaudz.

– Bet, ja nu tu pavadīsi visu dzīvi rūpējoties par Krupi, kurš nekad nepārvērtīsies par princi? – jautāja Putninš.

Meitenīte iegrima domās.

– Ja vien es skaidri zinātu…, – viņa skaitīja.

Te pēkšņi viņa pacēla galvu un iesaucās: – Es aiziešu pie vecās Raganas, kura dzīvo aiz meža. Viņa ir veca un gudra, varbūt viņa varēs man ko labu pateikt – un es uzzināšu, vai Krupis kļūs par princi, vai nē.

Un viņa devās pie Raganas.

– Es gribētu uzzināt, – jautāja Meitenīte. – Vai gadījumā es nepalaidīšu garām iespēju apprecēties ar princi.

Ragana paņēma vistu ķidas, sikspārņu acis, purva zāli un sāka zīlēt. Viņa purināja sirmo galvu un skatījās savā podā ar virumu, no kura cēlās smirdīgi garaiņi.

– Tas vienkārši ir krupis, – viņa beidzot teica. – Neterē velti laiku. Viņš nekad nekļūs par princi.

Meitenīte skumja izgāja no Raganas mājas. Kādu laiku viņa gāja, galvu nodūrusi, bet te pēkšņi viņai prātā iešāvās doma.

– Ragana var kļūdīties. Ko var zināt veca sieva par prinčiem? Varbūt man labāk aiziet pie labās Burves! Viņa man patiešām pateiks patiesību.

Labā Burve dzīvoja skaistā pilī ar grezniem logiem un skaistiem tornīšiem.

– Es esmu tik ļoti piekususi, – teica viņai Meitenīte.  Taču es baidos, ka, ja padzīšu Krupi, tad nekad neapprecēšos ar princi.

Burve pašūpoja galvu un paprasīja vēl vienu dienu. Viņa būrās, zīlēja pēc mēness gaismas, zvaigznēm, rakstīja sarežģītas formulas no mākoņu kamoliem un baltajām pīpenēm. Un nākamajā dienā teica:

– Tas vienkārši ir krupis, un viņš nekad nekļūs par princi. Tev labāk nest viņu atpakaļ uz pļavu.

Meitenīte klusējot noklausījas visu, ko teica Burve, pateicās un devās projām. Taču iekšā viņai viss sašutumā burtiski vārījās:

– Viņām taču skauž! – viņa iesaucās. – Protams, visiem gribas apprecēties ar princi. Es pati labāk zinu! Es jūtu, ka nedaru to veltīgi.

Un Meitenīte atgriezās mājās pie Krupja. Viņa saņēma daudz pārmetumu par to, ka uz ilgu laiku bija pametusi Krupi vienu un nebija par to rūpējusies. Viņa iztīrīja māju, pagatavoja pusdienas un nomazgāja Krupi. Krupis bija apmierināts. Liels, pelēki zaļš, viss vienās kārpās tas gulēja uz balti kruzuļota spilvena Meitenītes gultā. Pati Meitenīte nespēja gulēt blakus Krupim tāpēc sen bija savu vietu tam atdevusi. Viņa gulēja uz šauras kušetītes virtuvē. Pirms miega, kā parasti viņa domāja par to, cik skaista kļūs viņas dzīve, kad Krupis pārvērtīsies par Princi. Viņa domāja vārdus saviem bērniem, sapņoja par to, kādi ziedi ziedēs viņas dārzā. Un, domājot šīs saldās domas, viņa aizmiga.

Un sapnī viņa redzēja, ka iet pa taciņu uz savu māju un redz, ka tā visa ir noplukusi, veca, neglīta, sašķiebusies, logi tumši un putekļaini, bet uz lieveņa sēž veca vecene. Briesmīga, pinkainiem matiem, līku degunu, līdzīga raganai. Un vecene sauc viņu pie sevis. Viņa it kā mēģina bēgt, bet kājas nekustās. Viņa pieiet pie vecenes un tā skatās uz viņu ar savām blāvajām acīm un jautā:

– Tu mani pazīsti?

– Nē, – atbild pārbijusies Meitenīte. – Es nekad agrāk neesmu Tevi redzējusi.

– Khe, khe, – noklepojas vecene. – Es esmu tu. Es daudzus gadus kalpoju Krupim un gaidīju, kad tas pārvērtīsies par princi. Visi man teica, ka tas ir vienkārši krupis, bet es nevienam neticēju. Es ticēju tikai Krupim. Es ļoti gribēju apprecēties ar princi. Un es ļoti baidījos, ka, ja es padzīšu Krupi, tad tas nekad nenotiks. Un pagāja daudzi gadi, līdz vakar Krupis nomira.

Vienkārši nomira – no vecuma. Un es ilgi raudāju par to, kas nekad vairs nenotiks. Par savu dzīvi, kuru iztērēju tam, lai kalpotu Krupim. Es raudāju par to, ka esmu kļuvusi veca un nevaru kā senāk skraidīt pa pļavu un ķert tauriņus. Un par princi, ar kuru nekad neapprecēšos.

– Paskaties uz mani, paskaties taču! – sāka kliegt vecene.  Es esmu tava nākotne!

– Nē, nē, – iekliedzās Meitenīte. Vina gribēja aizbēgt, bet kājas bija kā iemietas zemē un viņa tikai aizspieda acis un kliedza: – Nē, nē!!!

– Tu man traucē gulēt, – viņa izdzirdēja čerkstošu balsi. Atvēra acis un ieraudzīja, ka guļ uz kušetes, bet Krupis sēž pie viņas gultas un skatās uz viņu lielām izvalbītam acīm.

– Aiznes mani gultiņā un uzvedies klusu! – viņš pavēlēja.

Meitenīte skatījās uz Krupi un galvā viena aiz otras skanēja frāzes, ko teica Putniņš, Ragana, Burve un vecene sapnī:

– Tas vienkārši ir krupis!

Viņa piecēlās no kušetes, paņēma Krupi rokās, piegāja pie durvīm, atvēra tās.
Krupis sajuta kaut ko nelāgu:
– Eu! Kur tu mani nes?! – viņš brēca.

Meitenīte atvēra durvis, atvēzējās un aizmeta Krupi tālu zālē, tik tālu, cik vien varēja.

– Ej prom! – viņa iekliedzās. – Un nekad vairs neatgriezies. Es nekad vairs tevi nebarošu un neguldināšu tevi savā gultā. Tā ir mana māja un es darīšu to, ko man patīk darīt. Es atkal priecāšos par dzīvi, es atkal skraidīšu pa pļavām un ķeršu tauriņus! Es neticu taviem solījumiem. Tu esi vienkārši krupis!

Viņa aizvēra durvis un pirmo reizi pa ilgiem laikiem viņas seju rotāja smaids.

Autors: Tatjana Semjonova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies meitenei, kura šo atsūtīja. Meitenes, atsaucieties, kura?:)

 

Meitenes, Tā IR!

sieviete skumst9

Ja vīrietis paziņo: “Tu esi pārāk laba man” – tas nozīmē “Es tevi nemīlu”. Kad mums šķiet, ka kaut kas ir ne tā – mums nešķiet. Tā ir.

Ja “mīļotais” bez jebkādiem paskaidrojumiem ietur pauzi un pazūd no visiem radariem – ir pienācis laiks viņu atlaist, nevis algot privātdetektīvu.

Dažkārt labākais, ko var darīt, ir – neko nedarīt!

Un nav nekādas jēgas vēl un vēl atkārtot Sent-Ekziperī vārdus: “mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām” Viņš to teica par citām dzīvām būtnēm: dzīvniekiem, puķēm, kokiem. Cilvēkam vienmēr ir izvēles iespēja: pieradināties vai nepieradināties.

Viņš bija labākais.
Nadja to noteikti zināja, vadoties no savas trīsdesmitgadnieces pieredzes.
Iepazīšanās portālā viņš bija ievietojis nopietnu foto, nevis atkailinātu torsu.

Vīrietis domīgi skatījās tālē, kur varēja saskatīt maģiskā Serro-Torres kalna aprises, un smēķēja pīpi, nevis kaut kādu papirosu.

Rakstīja, ka lasa Kafku un katru vasaru atpūšas Norvēģijā netālu no Stavangeras. Makšķerē piekrastes mencas, iekaro fjordus un dodas vaļu safari.

Viņš neuzmācās ar idiotiskiem piedāvājumiem, kā piemēram “vēlos būt tavs vergs un sapņoju par pļauku”, nesūtīja bildes “new” stilā, un nepiedāvāja tuvāk iepazīties ar savu suni. Viņš nestāstīja, ka šodien viņam ir izrauts zobs, bet jauns maksā tūkstošus, un neaicināja pie sevis uz dzīvokli dzert vīnu. Pēc divām, trim vēstulēm viņš piezvanīja un uzaicināja uz solīdu kafejnīcu.

Viss bija lieliski.
Sestdienā viņi kopā dzēra ristretto un apsprieda Nabokova daiļradi.

Diskutēja par komendantstundu pusaudžiem un par dzīvnieku izmantošanu medicīniskajos pētījumos.
Bet svētdien aizgāja uz kino un apmeklēja izstādi “Atļauj sev”. Papusdienoja zivju restorānā un pavēroja, kā sārtojas vakara debesis, vēstot par salu.

Pirmdienā Nadja burtiski ielidoja savā darba vietā un sāka gaidīt sms. Telefons kā beigts gulēja uz galda. Viņa to ik pa brīdim pakratīja, pārstartēja. Nekā. E-pastā “mētājās” pāris vēstules, kurās piedāvāja nodot analīzes asins bioķīmijai, bet A.Paļijenko aicināja uz treniņu Novosibirskā.
No Viņa ne vēsts.
Ap diviem dienā viņa neizturēja un uzrakstīja nervozu sms:
“Sveiks. Vai tev viss kartībā? Esi vesels?”
Pēc divām stundām pienāca īsa atbilde:
“Viss labi. Aizņemts.”
Pret vakarpusi Nadja jau “staigāja pa sienām”, lauzīja rokas, konsultējās ar draudzenēm un lika pasjansu.
Otrdien uzrakstīja viņam sms, ka grasās lidot uz Norvēģiju, un lūdz aizdot rokasgrāmatu ceļotājiem.
Trešdien gribēja uzzināt viņa viedokli par nāvessoda atcelšanu.
Ceturtdien prasīja čilli recepti un noskaidroja, vai gadījumā nav aizmirsusi savu lietussargu viņa automašīnas salonā
Piektdien apsveica viņu polārlāču dienā.
Bet sestdien viņš atvainojās: “Tu esi pārāk laba man”.
Viņa bija šokā.
Kā, pārāk laba? Viņa var pīpēt, dziedāt krogus dziesmas un dejot kankānu ne sliktāk kā Parīzes kabarē. Tikai teikt to nebija kam. Abonents atradās parāk tālu.
Autors: Irina Govoruha
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Tu man jautāji un te ir atbilde:)

 

Vērtīgas domas Ģimenes dzīvei

gimene7

Galvenais iemesls, kāpēc sievietes, būdamas precētas, turpina strādāt NAV NAUDA. Visbiežāk tā nav arī mīlestība uz savu darbu. Un pat ne vīra vēlme. Tā drīzāk ir tiekšanās pēc neatkarības – tā teikt «katram gadījumam», kas izjauc uzticēšanos attiecībās un uzceļ sienu starp laulātajiem.
Olga Vaļajeva

******
Meitene jau piedzimst piepildīta. Viņa jau uzreiz ir skaista, līdz malām pilna mīlestības kristāla vāze. Viņas uzdevums ir saglabāt sevi, neizšļakstīt pirms laika, ar cieņu aiznest savu Skaistumu, Jūtīgumu, Sievišķību līdz savai ģimenei un bērniem. .
Vīrietis piedzimst kā tukša karafe. Viņa uzdevums ir piepildīt šo karafi, veicot darbības, attīstoties darbībā un uzstādot sev mērķus.
Pavērojiet bērnus. Jūs ieraudzīsiet atšķirību.

******

Palīdzība vīram, tā ir iekšējā vajadzība, kas jau no dzimšanas ielikta sievietē. Nav svarīgi, ar ko viņa nodarbojas, bet tā viņa veidota, ka tai “jāpielīp” vīrietim. Viņa tam palīdz un tadā veidā pati realizējas.

Ja vēršamies pie krievu pasakām: Sieviete Ivana-muļķīša dēļ veic neticamus varoņdarbus un rezultatā palīdz tam kļūt par Ivanu-valdnieka dēlu. Šajā ceļā viņa pati kļūst par personību, jo tādā veidā atklāj Radītāja nodomu. Un tāpēc, pildot savu sūtību, viņa kalpo Dievam.
Tiesa, šodien ļoti bieži nākas dzirdēt, ka sievietes runā: «Protams, es labprāt palīdzētu vīrietim, taču nav jau normālu vīriešu…» Tas nozīmē, ka šīs sievietes vienkārši nav spējušas nevienu iemīlēt. Tāpēc, ka, ja tada sieviete mīl, ja viņa ir tik  «gudra», kā pati runā, ja viņai piemīt intuīcija un talants, tad viņa ar Dievpalīgu varēs pārvērst «mīļoto neveiksminieku» par vēl mīļāku un veiksmīgu. Tā arī ir AUGSTĀKĀ SIEVIETES MĀKSLA.
Dzejniece Oļesja Nikolajeva

******

Vīrietis atdod ģimenei naudu, bet sieviete – dvēseles stavokli.
Oļegs Torsunovs

******
Viens no galvenajiem iemesliem, kuru tagad varu jums pavēstīt, kāpēc vīrietim un sievietei ģimenē izveidojas sliktas attiecības, ir tas, ka sieva pastavīgi dod vīram padomus un pamāca viņu. Vīrieša psiholoģija ir tāda, ka viņš pats pieņem lēmumus. Tā ir viņa būtība.

Tāpēc brīžos, kad sieviete viņam vēsta, kādas patiesības, sāk viņu pamācīt, viņš domā tā: «Viņa mani neciena, viņa domā, ka man nav prāta!» Viņš jūtas aizskarts pat tad, kad pieņem sievas padomu. Tāds ir vīrietis un tāda ir viņa psiholoģija.
Aleksandrs Hakimovs
******

Kad cilvēks mums nodara sāpes, visticamākais, viņš pats ir dziļi nelaimīgs. Vai – vienkārši nelaimīgs. Laimīgas sievietes nelamājas, stāvot veikalā rindā, nestrīdās un neuzbrūk pasažieriem transportā, netenko par kolēģiem. Laimīgas sievietes atrodas citā realitātē. Viņām tas nav vajadzīgs.

******

Vīrieša cieņa pret sievieti ir atbildības uzņemšanās un rūpes par viņu. Ir jāatzīst, ka sieva ir pati maigākā un trauslākā būtne Visumā un tieši tādā noskaņojumā ar viņu arī jākomunicē. Vīrietim tas nav viegli, jo vairāk par visu viņš no viņas vēlas seksu.

Oļegs Torsunovs

******

Izrādās, ka cilvēks Sadzird tikai tajā gadījumā, ja ar viņu runā pazemīgi, un vīrietim tas nozīmē, ka maigi ar viņu runā viņa sieva, bet sievietei pazemīgi nozīmē, ka vīrs uzvedas ļoti rūpīgi un iejūtīgi. Ja sieviete runā maigi un vīrietis iejūtīgi, tad viņi viens otru Dzird un saprot otra teikto. Taču tādas attiecības uzbūvēt nav viegli. Te jābūt ļoti spēcīgiem cilvēkiem.

******

Sievietes mierīgums provocē vīrietī pārliecību. Vīrieša pārliecība – kad viņš kļūst savāktāks, pieņem atbildīgus lēmumus, automātiski padara sievieti mierīgāku

Te nu ikviens var mēģināt. Tāda spēle, kurš pirmais sāk, tas uzvar. Tā kā pat tad, ja jums blakus ir vīrietis, kurš nav pārāk pārliecināts, nevajag viņa vietā neko lemt.
R. Naruševičs

******

Sievietes, kuras aktīvi nodarbojas ar garīgajām praksēm domā, ka viņām jāģērbjas “pelēkās peles” stilā, jo savādāk viņas baidās, ka varētu vīrietī izraisīt iekāri. Tā viņas kļūst par bālu un pelēku mūsu sabiedrības masas daļu un nespēj iedvesmot cilvēkus.

Ja sieviete labi izskatās, tas nenozīmē, ka viņa ir pilna iekāres.

Sievietes laime var pacelt enerģiju augšup un nolaist to zemē, atkarībā no tā, kāds ir viņas garastāvoklis.
Mūsu sievietēm jābūt laimīgām, viņām ir skaisti jāģērbjas. Tas nenozīmē, ka jāatkailina ķermenis.
Sievietes pašapziņa un pašcieņa ir atkarīga no tā, kā viņa ģērbjas.
No Audarji Dhamas lekcijām

******

Loti svarīgi ir saprast Ģimenes pavarda principu, kas vēsta, ka Ģimene nav vieta, uz kurieni visu velk. Ģimenes pavards ir vieta, kur visi dod. Tas nozīmē, ja parādījies ir kas vairāk, palielinājusies labklājība, vajag uzaicināt un pacienāt vairāk draugus, dāvināt dāvanas, barot putniņus. Un arī bērnos kultivēt principu “dot”, “dot”, “dot”. Ģimenes pavards nozīmē principu ATDOT.
Ja ģimenē cenšas viens otram palīdzēt un vairāk dot, bērni izaugs nesavtīgi. Kā tikko ģimenē sāk visu vilkt “Visu mums, citiem neko nedot!” dzimst egoisms, dusmas, nelaimes un nepaklausība. Ģimenes pavarda princips ir jāzin.
Oļegs Torsunovs

Avots: https://womanlywise.jimdo.com
Tulkoja: Ginta FS