Nākotnei ir sievietes seja

Koflin

Jaunajā ilgdzīvotāju pasaulē toni noteiks sievietes. Tā uzskata Džozefs Koflins, Masačūsetsas tehnoloģiskā institūta inovāciju laboratorijas AgeLab vadītājs.

Kāpēc, pēc Koflina domām, nākotne pieder sievietēm pēc 50? Tāpēc, ka sievietes, labāk kā vīrieši, prot pielāgoties “pēc-vidējā vecuma” īpatnībām. Par šo fenomenu Koflins raksta savā grāmatā “Ilgdzīves ekonomika: Kā atbloķēt pašu ātrāk augošo un pašu nesaprotamāko tirgu pasaulē”  (The Longevity Economy: Unlocking the Worldʼs Fastest-Growing, Most Misunderstood Market).

Jau šodien 50 gadīgām sievietēm ir vairāk pienākumu, kā jebkurai citai cilvēku grupai, raksta Koflins savā grāmatā. Tieši sievietes plāno visas ģimenes lietas. Sociologi ir noskaidrojuši, ka viņas ne tikai aktīvi izmanto on-line resursus, lai izzinātu sadzīves problēmas un atrastu to risinājumus, bet dara to pašu, palīdzot jaunākai paaudzei (pats brīnumainākais ir tas, ka viņu jau pieaugušie bērni ļoti bieži savas mātes sauc par saviem labākajiem draugiem – un pirmo reizi vēsturē nav paaudžu konflikta).

Simtgadu jubilejas vairs nav nekāds retums, kā arī ģimenes, kas sastāv no četrām paaudzēm. Kas rūpējas par visiem – vecajiem un jaunajiem? Sieviete ap un pēc 50 gadiem. Un tieši viņa šodien ir galvenā aizgādne, medmāsa un kopēja.

Sieviete ir galvenais mājsaimniecības patērētājs. Viņa lemj, kādus produktus pirkt, seko tam, vai laikā ir nomaksāti visi rēķini, vai viss mājās funkcionē. Auto dīleri ir izskaitļojuši, ka šodien visvairāk darījumu ar automašīnām veic sievietes, vai arī piedalās lemšanā, kādu auto pirkt (un, jo dārgāka mašīna, jo lielāka ietekme sievietei). Arī dzīves vietas izvēli un iekārtojumu nosaka sieviete. Kā arī tieši viņa risina jautājumus, kas saistīti ar ģimenes veselību.

Rodas iespaids, ka sieviete ir galvenais ģimenes balsts. Taču te arī noskaidrojas, ka tieši sievietes ir iniciatores vairākumam laulību šķiršanu pēc 50 mit. Iemesls ir atšķirīgais vīriešu un sieviešu viedoklis par šo dzīves periodu, paskaidro Koflins.

Vīrieši došanos pensijā uzskata par mūžīgo brīvlaiku: var atslābināties un neko nedarīt – varbūt nedaudz golfa un makšķerēšanas, un vairāk laika pavadīt kopā ar sievu. Ziniet, ko par to saka viņu sievas?
“Kaut viņš pieceltos no dīvāna un sāktu ar kaut ko sevi nodarbināt! Man darāmā pietiek, bet viņš žēlojas, ka vinam nav ko darīt!” Koflins uzskata, ka vīriešiem pec 50 ir ļoti daudz ko mācīties no savām sievām.

Dzīve nebeidzas, kad tu dodies pensijā. Meklē sev jaunas intereses!

Sievietes un uzņēmējdarbība

Daudzi jauni cilvēki ir gatavi strādāt lielās korporācijās ar to sarežģīto birokrātiju, lai izveidotu veiksmīgu karjeru. Taču tad, kad tev ir 40, 50, 60 gadi, tev jau ir ģimene, tu esi izaudzinājis bērnus, tev ir izglītība – negribas samierināties ar korporatīvo steigu. Pie kam, ļoti daudzās lielajās kompānijās 50 gadīgas sievietes priekšā “izaug it kā neredzama siena” – viņas vairs nevar tik veiksmīgi uzkāpt pa karjeras kāpnēm augstāk par vidējo līmeni diskriminācijas dēļ. Un te nu korporācijas viņas zaudē, nesaprotot, ka patiesībā šis ir liels zaudējums. Sievietes aiziet un veido savus nelielus uzņēmumus, konsultē, atver jaunus interneta veikalus u.t.t..
“Sievietes pēc 50 – ir viens no nenovērtētākajiem inovāciju un jaunu biznesu resursiem. Viņām ir pietiekami daudz jaunu ideju, viņām ir enerģija to realizēšanai un priekšā vēl daudz pilnvērtīgas dzīves gadu”, apgalvo Koflins.

P.S. Es arī esmu “sieviete pēc 50”. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem savas dzīves gadiem, es esmu kļuvusi daudz pārliecinātāka par sevi, es zinu, ko es vēlos, man ir pamatīga dzīves pieredze un es ne parāk uztraucos, ko par mani padomās un kā es izskatīšos citu acīs. Un vēl, kas ir ļoti svarīgi – 50 gadniecēm ir daudz plašāki sakari, mēs protam draudzēties, mēs protam uzklausīt, mēs protam paklusēt, kad vajag un ar mums ir interesanti 🙂 GFS

Avots: https://theageofhappiness.com
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Par darbu pēc 50: zelta vidusceļa meklējumos

francuziete5

Epigrāfs uzprasījās pats no sevis, kādas senas anekdotes veidā:

“Kad vecai francūzietei vaicāja, kā viņai izdevies nodzīvot līdz 100 gadiem, viņa domīgi atbildēja: es nepavisam nepiekopu veselīgu dzīvesveidu, vīrus mainīju vienu pēc otra, pīpēju un glāze sarkanā vīna pie vakariņām man vienmēr ir bijusi pašsaprotama lieta. Taču es uzskatu, ka pats svarīgākais faktors bija tas, ka es NEKAD neesmu stradājusi.”

Par darbu pēc 50 var strīdēties līdz nelabumam. Vieniem darbs ir ikdienišķā nepieciešamība (bijušās Padomju Savienības teritorijā), citiem – iespēja izrotāt savu vientulību, citiem nodeva dzīves priekšā, jo nav citas iespējas, kā aizpildīt tukšumu, vēl kādam gribas palīdzēt bērniem un tikai nelielam daudzumam laimīgo, darbs – tas ir lidojums, radošums, attīstība un dzīves piepildījums.

86% Krievijas sieviešu pēc 50 gadiem nevar un negrib strādāt, jo jūtas neperspektīvas, nogurušas un nekam nederīgas.

Arvien biežāk, uzdodot sev jautājumu: kā gan tā sanāk, ka vairums cilvēku mūsu valstī ar savu iemīļoto nodarbi var atļauties nodarboties tikai kā ar hobiju, tajās nedaudzajās brīvajās minūtēs, kas paliek pāri pēc darba, es atcerējos savus paziņas

Viens no viņiem, dievinot alpīnismu, vienmēr “saslima” sev vajadzīgajā laikā, lai piedalītos kāpšanā un  kolēģi no darba viņu neraustītu. Es atcerējos draudzeni, kura izdomāja dažādus iemeslus, lai ātrāk aizmuktu no darba un piedalītos akmeņu izstadē, jo viņa tos dievināja visu savu mūžu un lieliski pārzināja. Un vēl daudzus citus.

Kā gan tā sanāk, ka cilvēkiem nepietiek drosmes, uzsākt savu lietu, ne no viena nebūt atkarīgiem, un nodarboties ar savu iemīļoto nodarbošanos? Un par to viņi aizdomājas tikai ļoti nobriedušā vecumā, beidzot, saprotot to, ka dzīve ir viena un sapņi tā arī paliks tikai sapņi.

Sievietes man piekritīs, ka pēc 40 gadiem ļoti gribas nodarboties tikai ar sevi, vairāk būt mājās blakus saviem mīļajiem un nedomāt par varoņdarbiem un perspektīvām, kuras labākajā gadījumā jau ir notikušas vai sliktākajā – vairs nekad nenotiks. Iespējams, protams, ka tikai es, kas saķērusi izdegšanas sindromu, tā spriedelēju. Taču tik ļoti gribās audzināt mazbērnus, kopt ziedus un vārīt boršču, pa ceļam izveidojot sieviešu klubu, kur runāt par stilu, hobijiem un, iespējams, arī par politiku.

Gribās, lai nebūtu ne minūtes brīva laika, aizrautīgi nodarbojoties ar jauniem un jauniem darbības virzieniem, ar labdarību, sportu, pareizi ēst, palīdzēt saviem tuviniekiem. Un varbūt nedaudz pat strādāt.

Droši vien te ir tikai viens ceļš – būt neizsakāmi bagātai. Vai arī garīgi bagātai, bet ļoti nabadzīgai materiālā plānā. Ne velti senie gudrie runāja, ka bagāts ir tas, kam materiālais atrodas līdzsvarā ar garīgo…

Reiz, ceļojot pa Indiju, mana draudzene (profesore, divkārtējā zinātņu kandidāte, daudzu macību grāmatu autore), nomocījusies darbā vairākās Maskavas augstskolās, divu meitu māte ar milzīgu kredītu, runājot ar mūsu šoferi teica: “Es neredzu, ka jūsu sievietes strādātu. Ar ko īsti viņas nodarbojas?” Un šoferis viņai nopietni atbildēja: “Kundze, viņas ir ļoti aizņemtas. Viņas atbild par savu ģimeni – gatavo ēst, audzina bērnus.” Un mana izglītotā draudzene ar rūgtu ironiju pajokoja, bet varbūt teica tīru patiesību: “Gribu būt indieša sieva!”

Es daudzus gadus esmu zelta vidusceļa meklējumos – lai dzīvotu interesantu dzīvi, atrastu laiku meitai, mazdēlam pasaciņu palasīt, aiziet uztaisīt manikīru, nodarboties ar dekupāžu.

Kāds teiks, ka viņam to visu nevajag, ka tie ir tikai perfekcionistu spriedelējumi – paspēt visu. Kāds padomās, ka viņš jau sen ir atradis savu lomu gan sabiedrībā gan ģimenē. Bet es vēl līdz šim, protot ļoti daudz ko un ar aizrautību atklājot dažādas jaunas lietas, esot “trīsreiz laimīgi precējusies” vēl joprojām esmu brīvajā lidojumā, meklēju un meklēju iespējas ne tupi “vienkārši strādāt”, bet pastāvīgi pilnveidojoties, arvien tuvāk tuvoties savam patiesajam ceļam.

Mans klasesbiedrs šajā sakarā teica: “Tev gan veicas, tev ir tāda interesanta dzīve, ne tā kā man!” Un es viņam atbildēju: “Es droši vien tev atklāšu briesmīgu noslēpumu, es pati sev tādu dzīvi radu un ne uz vienu nepaļaujos.”

Tad, lūk, attiecībā uz darbu: vairums manas paaudzes cilvēku absolūti nav pratuši nospraust ilglaicīgus mērķus. Viņi nepārzin pareizas mērķu uzstadīšanas tehnikas, bet dzīvo kā pagadās, neskatoties uz priekšu – “kā visi”. Un tagad tik ļoti labi saprotama ir paruna: “Ja jaunība zinātu, bet vecums – varētu.” Un, vienalga, “vienkārši kaut kur un par kaut ko” strādat negribās. Gribās radīt, priecāties par dzīvi un strādāt. Pirmkārt jau ar sevi.

Autors: Svetlana Baženova

Tulkoja: Ginta FS