Infantilās attiecības

infantilas

Par to, kā mēs sitamies viens pret otru savās bērnības traumās.

Ļoti daudzas no funkcijām, kas tiek pieprasītas no vīra, patiesībā pieder tētim. Un pieaugusi sieviete pilnībā spēj bez tām iztikt. Taču pieaugušu sieviešu mūsu kultūrā faktiski nav, tāpēc, ka nav sievietes iniciācijas tradīciju.
Jā vīrs pārāk smagi apkrauj sevi ar papildus funkcijām, un tā visbiežāk arī notiek, viņš var pazaudēt jebkuru interesi par savu sievu, tāpēc, ka daba ir pret incestu.

Savu ceļu pazaudējis vīrietis kļūst “bezceļnieks” un a priori neinteresants un nepievilcīgs sievietēm. Ja nu vienīgi kā avots šim “papildus”.
Ja vīrietis veiksmīgi tiek galā ar “papiņa” funkcijām, tad sievietē var izraisīt vienīgi savtīguma interesi, sniedzot viņai naudu un sociālo aizsardzību vai vismaz “neizbaudīto tēva rūpju” surogātu.

Un rodas leģendārās līdzatkarīgās attiecības – stāsts par “čemodānu bez roktura”, kuru žēl pamest, bet grūti stiept. Ņemot vērā to, ka arī pieaugušu vīriešu mūsu sabiedrībā faktiski nav, tāpēc, ka kultūrā nav arī vīriešu iniciācijas tradīciju (kultūrā, kuru mērķtiecīgi sabradājusi padomju iekārta), tad izrādās, ka vīrietis-bērns sāk spēlēt tēva lomu sievai-bērnam.
Un tās ir ļoti smagas un mokošas attiecības. Ļoti daudz, kas tiek gaidīts no sievas, patiesībā attiecas uz māti. Un pieaudzis vīrietis viegli var bez tā iztikt. Ja sieviete ir pārāk apkarinājusies ar mātes funkcijām, viņa zaudē savu spēju starot un rezultātā zaudē interesi par vīrieti.
Tomēr, ja viņa ļoti labi pilda mātes funkcijas, tad viegli var iestigt līdzatkarībā. Ņemot verā visu jau augstāk minēto, pieaugušu sieviešu mūsu sabiedrībā praktiski nav, tad izrādās, ka sieviete-bērns cenšas spēlēt mātes lomu vīram-bērnam.

Atnāk Freids un uzliek masku. Ļoti bieži jaunus partnerus vai mīļākos atrod kā spēlētājus pretinieka komandā. No “mammas” lomas nogurusi sieviete var sākt meklēt sev “papiņu”, svēti ticot tam, ka viņš arī ir tas “īstais vīrietis”. Un otradi. Parasts mūsdienīgs pāris, cenšoties apvienoties, patiesībā ir pieauguši bērni, kuri sev līdzi velk milzīgus maisus ar nepiepildītām bernības gaidām. Un pie pirmās izdevības uzgāž šo maisu savam partnerim. Un, jo vairāk savstarpējo gaidu ir pārim, jo mokošāka ir tāda savienība. Vainas sajūta un aizvainojums garantēts. Jo neviena no šīm gaidām nevar tikt realizēta.

Noguruši no savstarpējās mocīšanas, partneri var izšķirties un doties nākamā pretendenta meklējumos, gausi velkot aiz sevis savus nepaceļamos maisus.
Viedajās kultūrās, lai šadi procesi nenotiktu, tika veikti vīriešu un sieviešu iniciācijas rituāli, kad kandidātam pieaugušo dzīvei palīdzēja pieņemt to faktu, ka visu, ko viņš nav saņēmis bernībā, vairs nekad arī nesaņems.
Protams, tas ir skumji, taču tā nav nekāda katastrofa, jo pilnvērtīga pieauguša cilvēka dzīve sola ļoti daudz ko labu, jaunu un vēl nepieredzētu.

Savukārt tādās mežonīgas zemēs ka mūsējā (autors dzīvo Krievijā) vīrieša un sievietes iniciācijas process dažkārt velkas visu dzīvi, novedot cilvēkus pie dažādām psihosomatiskajām saslimšanām un tā arī dzīves laikā nebeidzas.
Daudzu vecu cilvēku sejās jūs varat atklāt sastingušas aizvainota bērna grimases. Savukārt ailītē “nāves iemesls” apmēram 90% Zemes iedzīvotāju varētu droši rakstīt: “nespēja pārciest pieaugšanas traumu”. Smieklīgi un skumji. Pusdzīvas cerības apēd ļoti daudz dzīvības spēku. Tāda tendence nespēj iepriecināt nevienu. Un tāpēc arvien populārākas kļūst pusaudžu attiecības “draudzība uz seksuāliem pamatiem”.
Gribēju kaut ko labu uzrakstīt par šādām attiecībām, tomēr neatradu, ko uzrakstīt. Visi to plusi ir ļoti šaubīgi. Savukārt mīnuss – acīmredzams – abpusēja nerealizētība.

Tāpēc, ka, lai vīrietis ieraudzītu  savu ceļu, sievietei jāparāda sava Dvēsele un jāsāk starot. Bet, lai viņa sajustu, ka aiz šī vīrieša ir vērts iet, – viņam arī ir jāparāda sava Dvēsele.

Seksuālo draugu attiecības neparedz tādu iespēju, jo attīstībai nepieciešamā enerģija pilnīgi muļķīgā veidā tiek izterēta kaut kur citur.
Vieglprātīga sieviete mūžīgi sastop “bezceļa” vīriešus.

Un tomēŗ dabā eksistē dabisks bērnības traumu dziedināšanas process.

Tas nozīmē apzinātu kustību pretī savai vilšanās sajūtai. Katrs vilšanās moments patiesībā ir pieaugšanas un pieņemšanas brīdis. Problēma ir tā, ka karojošā hedonisma kultūrā nav pieņemts izdzīvot vilšanās sāpes.

Ikviena pieaugoša cilvēka rīcībā ir vesela Dvēseles anestēzijas institūcija. Un vienīgie, kam patiešām ir izdevīgs iniciācijas tradīciju trūkums, ir alkohola, tabakas un farmācijas ražotāji, kuri ļoti centīgi meklē “veidus kā apkarot” pieaugšanas traumu.
«Безумству храбрых поем славу»
©Vjačeslavs Gusevs – ārsts psihorterapeits
Avots: https://psy-practice.com
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Sievietes SPĒKS – tā ir identitāte. Tas ir par to, kas ES ESMU…

sievietes spēks

Kas tas ir – Sievietes Spēks?

Eksistē dīvaina ideja, ka tas ir skaistums, paklausība, prasme saimniekot, audzināt bērnus un priecēt vīrieti.
Par šo ideju vēl parunāsim.
Daudzām sievietēm un treneriem, kuri vada treniņus «kā manipulēt ar vīrieti, lai tas kļūtu paklausīgs», ideja ir vēl dīvaināka:
sieviete vīrietim dāvā seksu un viņš viņu nodrošina ar visu, kas tai vajadzīgs.
Naudu, uzmanību, resursus un savu personīgo dzīvi.
Pirmkārt, tā ir prostitūcija. Piedevām – manipulatīvā.
Prostitūtas ir godīgākas, ar viņām var vienoties.
Otrkārt, vīrietis dara to pašu. Tikai, sanāk, ka bez maksas.

Un, tā.

Kas tad patiesībā ir Sievietes Spēks?
Kā jebkurš cits spēks, tā ir ENERĢIJA.
Darbības, šarms, harizma, iekšējā gaisma…
Tas, kas ir resurss pašai sievietei un apkārtējiem.
Tas ir ļoti svarīgi: gan sev gan cilvēkiem.
Bet pirmkārt, tieši sev.
Tagad par to, kāds šis spēks mēdz būt.
Tas nenozīmē, ka ikvienai sievietei tas viss jāattīsta uzreiz, vienlaicīgi.
Nevajag.
Pārpūlēsimies.
Daudz labāk ir tad, kad kaut kas atveras un rodas vajadzība, un pienāk laiks nodarboties tieši ar šo.
Tad patiešām Sievietes Spēks atplaukst kā zieds. Un tas lielai daļai pseidovēdistu pat sapņos nav rādījies.
Pats svarīgākais moments par Sievietes Spēku.

Sievietes Spēks ir IDENTITĀTE. Tas ir par to, KAS ES ESMU…

Pieņemsim – skaistums. Vairums sieviešu rūpējas par sevi laiku pa laikam, vai arī gluži otrādi – visu savu laiku pavada skaistumkopšanas salonos.
Un gala rezultatā sanāk nevis unikāla sieviete, bet kopta viduvējība.
Un nevis skaistums kā piedeva sievietei, bet sieviete kā piedeva tādam “sabiedriskam” skaistumam.
Un kā tad vīrietim mūs izvēlēties?
Mēs taču visas esam gandrīz vienādas!
Mēs nevaram atraut acis no šī sfēriskā skaistuma vakumā, un pilnībā aizmirstam par sevi.
Mana paziņa, stiliste no Izraēlas parasti sāk ar jautājumu: “Kas tu esi?”
(Un es ļoti ceru, ka drīz viņu pazīs visā pasaulē).

Mums, sievietēm, vispar ir grūti saprast un sajust sevi. Mūs pašu it kā nemaz nav. Ir meita, sieva, māte, profesionāle, sportiste, skaistule, kura sev nav piešķīrusi šo skaistumu, un kura tam ir it kā kaut kāds nesaprotams pielikums.

Te nu palīdzēt var treneris vai psihologs.
Jo mums, sievietēm, ir ļoti lielas problēmas ar identitāti.
To, kas mēs pašas esam.
Tādas, kādas esam.

1. Skaistums.

Koko Šanele reiz teica: «ja sieviete nav kļuvusi skaista 30 gados, viņa ir muļķe». Un tas vēl ir labs handikaps laikā. Tāpēc, ka savu vienīgo, ne ar ko nesalīdzināmo skaistumu var atrast jebkurā vecumā. Bet, ja nu kādu iemeslu dēļ, mēs to vēl neesam atradušas, nevajag sevi par to rāt. Tas vienkārši nozīmē tikai to, ka esam nodarbojušās ar kaut ko citu. Un mūsu sievišķais spēks ir spilgtāks tieši tajā, bet šeit, nedaudz iekavējies. Nekā briesmīga tajā nav, jo tas ir tikai pagaidām.

2. Prāts.

Jā, es zinu, ka ir tāda ideja, ka prāts ir vīrišķā raksturotājs. Bet ir arī sievišķais prāts. Vīrieša prāts ir skaidrs, sievietes – dziļš. Vīrišķais – konkrēts, sievišķais – kontekstuāls. Un, tā tālāk. Kā gan savādāk mēs viens otru varētu saprast? Un, protams, mēs viens no otra varam mācīties. Un jebkurā gadījumā, labāk sastingt neizlēmībā, kad teiks: «skaistie – pa labi, gudrie – pa kreisi».

3. Jūtas.

Tas ir klasiskais Sievietes Spēks. Taču daudzas jūtas meitenēm tiek aizliegtas. Mums jau no bērnības aizliedza, piemēram, naidu (pat taisnīgu naidu), aizvainojumu, greizsirdību, skaudību… Mēs pašas esam noraidījušas sāpju sajūtas. Un viss būtu labi, ja vien līdzi šīm nenotrulinātos arī visas parējās jūtas. Un ļoti bieži mēs nespējam apzināties savas jūtas, nerunājot pat par niansēm.

4. Radošums.

Sievietei ir ļoti svarīgi nodarboties ar mākslām, kaut ko radošu. Tas palīdz sajust sevi, saprast savu identitāti. Nepielipt kā pirts lapai savam vīram, bērniem, darbam, ģimenei. Būt interesantai pašai sev, tātad – arī visiem pārējiem. Ļoti bieži tieši māksla sievietei var aizvietot mātišķumu, jo tai arī nepieciešams mātišķais spēks. Un, nodarbojoties ar kaut ko radošu, sieviete jūtas laimīga. Kā radītāja. Radošums ir īsts glābiņš laikā, kad bērni ir izauguši un aizgajuši savā dzīvē. Ja sieviete nav radoša, un viņai nav savu radošo nodarbju, tad viņai nākas ciest laikā starp tikšanās reizēm ar bērniem un mazbērniem. Vai arī manipulēt ar tiem, lai viņi biežāk to apciemotu. Ļoti bieži radošuma trūkums ir iemesls dažadām slimībām.

5. Sieviešu arhetipi.

Sievietes dažādās “sejas” ir iespēja mums mainīties, spēlēt, eksperimentēt. Vairot dzīves daudzveidību, realizēt savas dažādās brīvības pakāpes – pašai sev un, tātad, arī savam vīrietim. Klasiskās sievišķās lomas, kas nepieciešamas kontaktējoties ar vīrieti ir – sieva, mīļākā, mūza. Ir arī citi tēli. Glabātāja, dziedniece, pētniece, ceļotāja, valdzinātāja, guru, iedvesmotāja, skolotāja un vēl, un vēl…Īpaši svarīgi ir pievērst uzmanību sievišķības “ēnas” pusēm, kas saistītas ar meitenēm aizliegtām jūtām. tajās ir visvairāk apspiestas enerģijas, kuru var aktīvi atbrīvot.

6. Dzimtas spēks.

Ir spēcīgs resurss ar dziļām saknēm. Tas ir par ģimeni. Par tuvību un separāciju. Par attiecībām, pirmkārt, ar vecākiem un par dzimtas turpināšanu. Tas ir ne tikai par bērniem, bet arī par ceļa turpinājumu, pa kuru iet visa dzimta, vai arī kāds tajā īpaši svarīgs cilvēks. Attiecības ar radiniekiem nav vienkārša padarīšana. Jā, protams, un ir dzīves posmi, kad šīs attiecības vispār nav svarīgas. Te ļoti būtiski ir sākt ar tām strādāt tieši tad, kad ir tāda vēlme. Un te nu arī var palīdzēt treneris vai psihologs, ja pašas nejūtamies gana varošas šajā jomā.

7. Resursi, iemaņas un pieredze.

Resursi ir viss, kas mūs priecē un dod mums enerģiju. Jebkuras zināšanas, prasmes, visa dzīves laikā uzkrātā pieredze. Labā un ne tik labā.

Atstrādāt savu pieredzi mums traucē dažādas psiholoģiskās traumas, dzīves mācību stundu neizpratne, neprasme tās izskaidrot un saprast. Arī te var palīdzēt speciālisti.

Ikvienai sievietei būtu svarīgas pamatiemaņas dejošanā un balss attīstīšana. Dejas – veselībai, ķermenim un erotikai. Balss – veselībai, elpošanai, lai pilnvērtīgi varētu sevi izteikt, nebiedējot sevi un apkārtējos ar savu balsi. Un, protams, ja ir vēlēšanās, ir lieliski dziedāt.

8. Eross.

Tas ir par jūtām, sajūtām, jutīgumu. Vīriešu eross – sākumā par seksu, pēc tam par jutīgumu, uztveri un tuvību. Sievietes eross – gluži otrādi.

Autors: Katarina Kočetkova
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS