Iesētās sēklas vienalga uzdīgs

Teorijai bez prakses nav nekādas jēgas.
Tu vari miljons reižu lasīt un klausīties iedvesmojošu saturu.
Taču, ja nepagriezīsies pret sevi un neieskatīsies savā dziļumā,
ja nesāksi šķirot iekšējās drazas, neaizraksies līdz pirmcēloņiem
un dziļākajai būtībai, brīnums nenotiks.

Visam ir savi pirmcēloņi. Visam ir savas saknes.
Katram notikumam vai stāvoklim ir savas iemesls.

Ja tevi kaut kas neapmierina – rokot atrodi, risini.
Apslāpēt un tēlot, ka viss ir labi tad, kad tas spraucas laukā pa visām vīlēm – arī tā ir izvēle.Taču katrai izvēlei ir sekas.

Jo spēcīgāk atspere tiek saspiesta, jo spēcīgāk tā kādā mirklī izšaus un sevi parādīs.
Iekšējās pārmaiņas notiek caur darbībām. Caur kustību pie sevis.
Caur iekšējām pārmaiņām.

Pirmcēloņi, kas iesēti pagātnē, kā atbalss atskan tagadnē un nākotnē.
Iesētās sēklas vienalga uzdīgs. Kaut iesējis tās būsi asfaltā.

Skaists dārzs uzplaukst tur, kur ar saknēm izravētas visas nezāles.
Tur, kur ir tam ir vieta. Tur, kur augsne ir bagātināta ar mīlestību
un iesētas tās sēklas, kuru augļus vēlamies plūkt nākotnē.

Iekšējais skaistums izpaužas tad, kad tam ir vieta.

Katrs brīnums ir cītīgs darbs. Tās ir darbības. Tā ir izvēle.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis
​​​​​​​Foto: pexel

Mīlestību nevar uzglabāt

ziedi4

Nekrājiet savu mīlestību, necentieties to saskaitīt, neesiet skopi. Jūs visu pazaudēsiet! Ļaujiet savai mīlestībai plaukt un ziedēt, dalieties ar to, lai tā vairojas.

Kādam karalim bija trīs dēli un viņam bija jaizvēlas troņmantinieku. Tas bija ļoti grūti, jo viņi bija trīņi, visi – gudri, drosmīgi. Gandrīz neiespējami izvēlēties. Karalis devās pie kāda Gudrā, kas iedeva viņam ideju.

Karalis atgriezās mājās un uzaicināja visus dēlus pie sevis, paskaidrojot, ka viņam jādodas svētceļojumā, tāpēc, pirms doties ceļā, viņš atstās tiem katram glabāšanā maisiņu ar puķu sēklām.

— Es būšu prom vairākus gadus – vienu, divus, trīs, varbūt vairāk. Un šis ir pārbaudījums katram no jums. Šīs sēklas jūs man atdosiet, kad atgriezīšos. Un tas, kurš tās būs vislabāk saglabājis, kļūs par troņmantinieku.

Un karalis devās svētceļojumā.

Pirmais dēls skatījās uz sēklām un domāja: “Ko man ar tām darīt?” Viņš paņēma tās un ieslēdza dzelzs seifā – “kad tēvs atgriezīsies, tās būs tādas pašas, kā bija”: viņš nodomāja.

Otrais dēls nodomāja: “Ja es sēklas glabāšu tāpat, kā brālis – dzelzs seifā, tās aizies bojā. Un beigtas sēklas nav nekādas sēklas.” Viņš devās uz veikalu, pārdeva sēklas, saņēma naudu un padomāja: “Kad tēvs atgriezīsies, es aiziešu uz veikalu un nopirkšu jaunas sēklas, atdošu labākas, kā tās bija sākumā.”.

Trešais dēls daudz nedomāja, viņš paņēma sēklas un devās uz dārzu un izsēja tās visur, kur vien bija vieta.

Pēc trīs gadiem karalis atgriezās. Pirmais dēls atvēra seifu. Sēklas bija sapuvušas. Tēvs teica:

— Kas tas? Vai tad šādas sēklas es Tev devu? Tām bija jābūt spējīgām uzdīgt un dot skaistus ziedus – bet šīs sēklas smird! Tās nav manas dotās!

Dēls strīdējās, ka tās ir tās pašas sēklas, bet tēvs teica:

— Tu esi materiālists.

Otrs dēls metās uz veikalu pirkt sēklas. Atgriezies mājās, devās pie tēva ar sēklu maisiņu.

Tēvs teica:

— Nē, tās nav tās sēklas, ko es Tev iedevu. Tava doma ir labāka kā brālim, taču tā nav tā īpašība, kuru es vēlētos redzēt savam troņmantiniekam. Tu esi psihologs.

Karalis devās pie trešā dēla – ar nelielām bailēm un cerību vienlaicīgi: “Ko gan viņš būs izdarījis?”

Trešais dēls atveda tēvu dārzā, kur ziedēja miljoniem skaistu, smaržīgu ziedu un teica:

— Šīs ir sēklas, ko Tu man iedevi. Kā tikko tās nogatavosies, es tās savākšu un Tev atdošu.

Tēvs teica:

— Tu esi mans mantinieks. Tieši tā ar sēklām ir jārīkojas!

Krājējs nesaprot dzīvi, prāts, kurš vienmēr skaita, arī to pazaudēs. Tikai radošs prāts spēj to saprast. Ziedu skaistums ir tajā, ka tie nevar tikt sakrāti. Tie sevī iemieso Dievu – arī Dievu nevar sakrāt. Tie simbolizē mīlestību un mīlestību nevar uzglabāt.

Tas nav nejauši, ka ziedi ir mīlestības simboli – visos laikos, visās zemēs, visām tautām. Mīlestība ir kā zieds – ja tas uzplaucis Tevī, Tev ar to jādalās, jāatdod tā. Un jo vairāk to atdosi, jo spēcīgāk tā Tevī plauks. Ja Tu turpināsi to atdot, tad pienāks diena, kad Tu kļūsi par bezgalīgu mīlestības avotu.

Autors: OŠO
Avots: http://www.pritchi.ru
Tulkoja: Ginta FS