KĀ TEV IET?

Skumjais puisis septembris ir nopircis biļeti uz vilcienu rīt naktī, tā arī nesaprazdams, kādu atvasaru te visi no viņa bija gaidījuši.

Drusciņ sabēdājies.
Slēpj asaras, bet tās vienalga naktī klusiņām bungoja pa auksto palodzi…
Es gatavojos no viņa atvadīties, klusi čukstot, ka tas viss ir normāli – būt sev pašam, nevis tam, ko vēlas redzēt citi un darīt tikai to, ko no tevis sagaida.

Tas ir normāli atkāpties no visiem noteikumiem, kuros tev sola, ka viss būs labi tad, kad tu kļūsi labs un ērts visiem…. bet tie melo.

Tas ir normāli netēlot, ka esi nesatricināms un vienmēr sasniedz to, ko vēlies.

Un normāli ir samazināt ātrumu, kad nevari un negribi ātri. Normāli ir nemērīt savu vērtību ar svešām uzslavām un normāli ir necensties “piegriezt” savu dzīvi atbilstoši strauji mainīgajai modei.

Mani mīļie, pašpietiekamība nenozīmē to, ka tev neviens nav vajadzīgs, kā dažiem tas varētu šķist…

Šajā attīstības un psiholoģiskā brieduma pakāpē tev ir vajadzīgas TIKAI veselīgas, godīgas un savstarpēji atbalstošas attiecības jebkurā līmenī, un, ja kāda iemesla dēļ tās nav iespējamas, tu esi gana pašpietiekams, lai neietu uz pazemojošiem kompromisiem, kuros par ilūziju “Es NEesmu viens” ir jāmaksā ar sevi.

Visas problēmas sākas tad, kad mēs paši sev esam vajadzīgi mazāk kā kāds cits…

Interesanti, vai klusētājs oktobris to zin?

Jā, nē, ir pats īstākais laiks gan viņam, gan mums katram uz mirkli apstāties, kā savulaik Čelentano savā brīnišķīgajā dziesmā: … es esmu nedaudz apstājies, lai saprastu, kā man pašam iet…

Kā tev iet?

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis