Kas jāzin par laimi, lai nebaidītos no tās?

 

taurinsh12

Mēs varam būt laimīgi un neviens mums to nevar liegt. Izņemot mūs pašus. Baidoties no laimes, mēs paši sev radām dažādas dzīves grūtības, novēršamies no apkārtējiem un pēdējā brīdī aizmūkam. Vai vajag dzīties pakaļ laimei? Par to mēs parunāsim ar dažādu jomu zinātniekiem.

Vairums Krievijas iedzīvotāju uzskata sevi par laimīgiem – par to paziņo 85% aptaujāto. Taču atklāti runāt par laimi vēl joprojām sabiedrībā nav pieņemts. Šķiet, ka “laimīgs cilvēks” – tas ir tituls, kas jānopelna un pastāvīgi jāapstiprina. Daudz pelnīt – vairāk nekā nepieciešams, lai būtu paraugģimene un prestižs darbs. Taču pētījumi liecina to, ka laime nebūt nenozīmē “labāka dzīve”. Tā ir kas līdzīgs dīvainai gleznai, kura katram izskatās savādāka. Un tomēr, vai var “izmērīt” laimi? Ko tad saka zinātnieki?

Neirobioloģija: balzams neironiem

No neirobioloģijas skatu punkta, emocijas nav nekas cits, kā signālu, ko saņem smadzenes, interpretācija. Kad mēs uztveram uz sevi vērstus, apbrīnas pilnus skatienus, gaidam pasūtījumu restorānā, pirmo reizi redzam sava nupat dzimušā bērna sejiņu, mūsu nervu šūnas ar hormonu-neiromediatoru palīdzību, apmainās signāliem.. Piemēram dopamīns atbild par baudas priekšsajūtām pirms ēšanas. Kad mīlestība mūs paceļ spārnos – tā darbojas oksitocīns. Bet, kad mūs slavē, mēs peldamies serotonīnā.

Emocijas darbojas tik spēcīgi tāpēc, ka tās nodrošina dzimtas izdzīvošanu un turpināšanu. Tās nodotas mums mantojumā no mežonīgajiem senčiem, kuriem bija svarīgi ātri orientēties, nevis domāt.

«Zilonim nav «jācenšas» atcerēties, kāda izskatās apkārtne tur, kur ir ūdens, – raksta Loretta Brauninga grāmatas «Laimes hormoni» autore. – Dopamīns automātiski rada viņa smadzenēs neironu ceļu. Nākamreiz, kad viņš ieraudzīs kaut ko līdzīgu avotam: impulsi kustēsies pa neironu ķēdi, un izsauks «laimes hormona» pieplūdumu.

Paradokss ir lūk kur: lai mēs būtu apzināti laimīgi, vispirms mums jāsaprot smadzeņu neapzinātā valoda.

Taču mūsu dzīve ir uzbūvēta sarežģītāk, kā zilonim, tāpēc vēl bez ātras “neapzinātības”, mums ir arī mūsu “apzinātā” daļa. Tā atbild par plāniem, mērķiem un mūsu rīcību sarežģītās situācijās.

Problēma ir tajā, ka divas smadzeņu “grāmatvedības” ne vienmēr spēj vienoties savā starpā.

Piemēram, apzināti mēs vēlamies labi izskatīties un tā dēļ atsakāmies no kalorijām bagāta ēdiena, ejam uz sporta zāli. Taču tikko sajūtam izsalkumu, mūsos atdzimst zīdītājs, kas galīgi nesaprot mūsu mērķus. Viņam interesē tikai viens: saņemt barības vielas un uzkrāt tās turpmākai lietošanai. Lai turētos pretī kārdinājumam, nākas pielietot gribasspēku, un barot sevi ar laimīgas dzīves solījumiem nākotnē slaidā ķermenī.

«Paradokss ir lūk, kur: lai mēs būtu apzināti laimīgi, vispirms mums jāsaprot smadzeņu neapzinātā valoda – skaidro Loretta Brauninga – Un, iespējams, jāapmāna tās».

Ekonomika: dejas uz skrejceliņa

Katra no mums smadzenes ir unikālas, tāpēc arī laimes tēli katram ir savi. Taču, kas tad galvenokārt nodrošina laimīgu dzīvi? Daudzus gadus ekonomisti uzskatīja, ka laime nozīmē maksimāli apmierinātas vajadzības. To var izmērīt objektīvi – naudas daudzumā bankas kontā, produktu un pakalpojumu kvalitātē.

Jā, patiešām, līdz kādam brīdim, kad kļūstam arvien bagātāki, mēs jūtamies arvien laimīgāki. Taču 2010. gadā Nobela prēmijas ekonomikā laureāti Daniels Kanemans un Angus Dītons, pierādīja to, ka pēc ienākumu “optimālā līmeņa” sasniegšanas, laimes pieauguma līmenis apstājas.

Vēl vairāk, rodas «skrejceliņa efekts» – tas dzīves līmenis, kas vel nesen mums šķita sapņojuma kalngals, pēc nedēļas, mēneša vai gada parstāj apmierināt. Gribas kaut ko vairāk, un uz šīs vēlmes “gribas vairāk” parazitē reklāma. Dzīšanās pēc sajūtām pārvēršas par pašmērķi, taču pat daudz dargāki un modernāki gadžeti un izklaides dod iespēju vien “noturēties sedlos” un uz brīdi aizdzīt nemieru.

Nesen šo problēmu kopējiem spēkiem mēģināja atrisināt kanādas, amerikāņu un britu ekonomisti. 2011. gadā viņi publicēja rakstu «Ja nauda jūs nepadara laimīgus, iespejams, jūs to tērējat nepareizi». Viņu recepte nozīmē tikai to, ka sevi ir jādisciplinē:

1. Jāmaksā par “iespaidiem”, nevis precēm.

2. Labsajūta jābauda “mazās porcijās”, bet bieži.

3. Vairāk naudas jāiegulda nevis prestižās lietās, bet tajā, kas nodrošina stabilu “labu dzīvi” – medicīnā, izglītībā, dzīves apstākļos.

Gēni lemj mūsu vietā?

Izskatās, ka vieni no mums ir radīti vairāk tendēti uz laimi, kā citi  Pirmo apstiprinājumu šai domai gandrīz pirms 20 gadiem atrada psihologs Devids Likkens no Minesotas universitātes. Viņš interesējās par dvīņiem, kurus izšķīra pēc piedzimšanas.
Viņa pētījumi apstiprina, ka vienolas dvīņiem, tātad tiem, kuriem pilnībā sakrīt ģenētiskais “komplekts”, apmierinātības ar dzīvi līmenis paliek lidzīgs pat tad, ja viņi auguši atšķirīgās vidēs. Citiem vārdiem sakot, katrs no mums dzīvo ar smaidu sejā, bet vieniem tas ir platāks.

Kulturoloģija: dzīve pēc noteikumiem

Laimes sajūta saistīta ar sabiedrības stāvokli un kultūras normām – cilvēki dažādās valstīs ir tik laimīgi, cik viņiem to “atļauj” valdošie uzstādījumi. Piemēram, Ķīnā katra personīgā labklājība ir atkarīga no kolektīva labklājības: būt laimīgam vienatnē ir kauns, bet bagātība un veiksme tiek zemāk vērtēta kā rūpes par citiem. .

Sabiedrības saliedētība laimei ir ne mazāk svarīga kā materiālā labklājība.

Savukārt ASV gluži otrādi – laime tiek uzskatīta par katra atsevišķa cilvēka personīgo panākumu rezultātu, un laimīgam cilvēkam noteikti jābūt veiksmīgam.
Otrā Pasaules kara laikā tūkstošiem jauno japāņu bija laimīgi, ka varēja kļūt par kamikadzēm, un atnest slavu savai dzimtenei, kaut arī ļoti labi saprata, ka nāksies kļūt slepkavām un pašiem iet bojā. Interesanti ir tas, ka sabiedrības noslieces ir svarīgas katram tās loceklim ne mazāk kā materiālā labklājība.

«Daudzas latīņamerikas zemes ir gandrīz tikpat laimīgas kā skandināvu, neskatoties uz to, ka ir daudz nabadzīgākas – komentē sociologs Eduards Ponarins. – Taču viņiem ir “silta” kultūra, kurā augsti tiek vērtētas savstarpējās attiecības, cilvēki ir reliģiozi un savas valsts uzvaras pardzīvo tikpat asi kā savējās personīgās.” Savukārt  normu sabrukums un vertību maiņa var kļūt par personīgo traģēdiju.

Tā notika arī Krievijā. Uzreiz pēc Padomju Savienības sabrukuma, laimes līmenis valstī strauji nokritās – turpina Ponarins, – sabruka sistēma, pasaules uzskats, pazuda orientieri, samazinājās materiālā labklājība. Savukārt laikam ejot, un situācijai sakārtojoties, laimes līmenis atkal sāka augt. Cilvēkiem pieauga lepnuma sajūta par savu valsti. Un pat tagad, kad ienākumi ir mazinājušies, no aptaujām varam secināt, ka Krievijā dzīvojošie ir laimīgi.

Psiholoģija: pareizā formula

Un tomēr lielā mērā mūsu laime ir atkarīga no tā, ko mēs darām ar savu dzīvi.
Amerikāņu psihologi Soņa Ļubomirski un Kens Šeldons apkopoja dažādu zinātņu faktus un nonāca pie slēdziena, ka tikai 10% laimes ir atkarīgi no ārējiem apstākļiem – vietas, kur mēs dzīvojam, ģimenes materiālā stāvokļa un izglītības līmeņa.

50% no spējas būt laimīgam atkarīgi no iedzimtajiem faktoriem – smadzeņu uzbūves, personības uzbūves un temperamenta. Un atlikušie 40% laimes ir atkarīgi no mums pašiem – cilvēkiem, ar kuriem mēs komunicējam, kādu nodarbošanos izvēlamies, kādu dzīvesveidu dzīvojam.
Ko tad tieši mēs paši varam izdarīt, lai būtu laimīgāki?

1990to gadu beigās radās vesels novirziens pozitīvajā psiholoģijā, kura sekotāji par savu mērķi nosprauda laimi “pieradināt”. Kaut vai tikai skaidri noskaidrot galvenos tās faktorus. Vienā no saviem pēdējiem darbiem viens no pozitīvās psiholoģijas radītājiem Martins Seligmans, piedāvāja formulu, kuru nosauca PERMA (no angļu valodas).

Viņaprāt, katra cilvēka dzīvē jābūt pozitīvām emocijām, aizrautībai ar kādu viņam svarīgu lietu, attiecībām ar viņa dzīvē svarīgiem cilvēkiem, personīgajiem sasniegumiem un savas eksistences mērķa un jēgas noskaidrošanai: “kas es esmu? Kāpēc es esmu šeit?”.

Anhedonija: bez tiesībām uz mīlestību

Viens no pasaulslavenākajiem amerikāņu futbola spēlētājiem Terijs Bredšovs atzinās, ka pat pēc savām galvenajām uzvarām nav izjutis milzīgu prieku un laimes sajūtu. Nespēju gūt prieku no aktivitātēm, kas parasti to sagādā, psihologi sauc par anhedoniju. Šis stāvoklis parasti rodas tad, kad organisms nespēj izstrādāt neiromediatoru dopamīnu, kas arī atbild par patīkamām sajūtām un domām. 

Anhedonija var rasties psihisku traucējumu rezultātā – tādu kā depresija, šizofrēnija, posttraumatiskās sekas. Lai ar to tiktu galā, tiek izmantotas zāles, kas atbrīvo dofamīnu.

Filosofija: neīsts mērķis?

No filosofijas, kas radusies jau sengrieķu laikos, skatu punkta, mums vispār nav vērts tiekties uz laimi, lai gala rezultātā to arī sasniegtu. Vēl vairāk, pat vēlme būt laimīgam, “saņemt laimi”, aizved mūs nepareizā virzienā.

«Visi cilvēki vēlas būt laimīgi, taču viņi ļoti miglaini iedomājas to, kādai jābūt šai laimei», – rakstīja Seneka vairāk kā pirms 2000 gadiem.. Viņš uzskatīja, ka «jo vairāk cilvēks dzenas pēc laimes, jo tālāk no tās aizved viņa ceļš».

Tāda pati pieeja šim jautājumam ir austriešu psihoterapeitam Viktoram Franklam, kurš izgājis cauri koncentrācijas nometnes šausmām. Viņš uzskatīja tiekšanos pēc laimes par daudz mazāk cēlu mērķi, kā jēgas meklējumus un vēlmi pārveidot pasauli. Viņš teica, ka, sekojot savām vēlmēm, mēs virzāmies pa vieglāko ceļu – izvairāmies no tā, kas varētu mums kaitēt, žēlojam savus spēkus un apstājamies, ja mūsu mērķis apdraud mūsu mieru.

«Laime ir līdzīga tauriņam – viņš rakstīja – Jo vairāk to ķer, jo ātrāk tas aizlido. Taču, ja novirzīsi savu uzmanību uz citām lietām, tas klusi atlidos un apsēdīsies tev uz pleca…».

Labāk kā vakardien

Jūs noteikti esat ievērojuši šo efektu: tagadne šķiet garlaicīga un pelēka, salīdzinot ar to, kā mēs iedomājamies savu nākotni. Tāds nevainīgs pašapmāns ļauj mums tiekties nākotnē, raksta filosofe Dženifera Hehta grāmatā “Mīts par laimi”. Neapmierinātība ar tagadni un sapņi par nākotni uztur mūsu motivāciju virzīties uz priekšu. Bet siltas atmiņas par pagātni pārliecina mūs par to, ka tās sajūtas, ko meklējam, mums ir pieejamas, jo mēs reiz tās jau esam izjutuši.

Ja mēs būtu apmierināti ar to, ka notiek šobrīd, tas varētu pilnībā sagraut mūsu vēlmi darboties, sasniegt, pabeigt jebko, ko esam iesākuši.

«Tos mūsu senčus, kas bija ar visu apmierināti, līdzgaitnieki pārspēja it visā», – savu domu noslēdz filosofe.

Autors: Antons Soldatovs
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par materiālu:

 

Vēl par šo tēmu varat palasīt rakstā:
https://gintafiliasolis.wordpress.com/2017/06/26/sakuma-laime-pec-tam-veiksme/

Advertisements