Pārstājiet sevi vainot!

vecaki6

Šī vainas sajūta saēd mūsu paaudzi no iekšienes, apēdot milzīgu daudzumu psiholoģisko resursu, tā noved pie nepareizajām izvēlēm, darbībām, tā padara mūs par vieglu medījumu dažādām manipulācijām.

Festivālā «Возраст счастья» Gruzijā es strādāju ar paaudžu attiecību tēmu – tās bija lekcijas, grupas un individuālās konsultācijas par attiecībām ar jau pieaugušajiem bērniem un novecojušajiem vecākiem. Vēlos padalīties savos iespaidos.

Mūsu paaudzes – SENDVIČA īpatnība ir tā, ka mēs esam iespiesti kā pildījums sendvičā, starp divām kaimiņu paaudzēm: mūsu bērnu un mazbērnu un savu vecāku. Pirmajiem mums VĒL ir jāpalīdz, otrajiem – JAU ir jāpalīdz. Un šeit mums, spēcīgajiem, uzvarētājiem, pieredzējušajiem rodas problēma: kā cienīt autonomi izaugušos bērnus un novecojušos vecākus?

Kā viņiem uzticēties?

Mēs audzinājām agri piedzimušos, vēl jaunībā dzimušos bērnus. Paralēli būvējot savu karjeru un cenšoties izdzīvot sarežģītajos 90ajos gados, pārceļoties uz jaunām vietām, mainot profesijas. Un nepārtraukti kaut ko vajadzēja upurēt, žonglējot ar pienākumiem un cenšoties izberzt savu “uzpampušo vainas sajūtu”…  Te nu arī rodas vainas tēma: “neDAdevām mīlestību un siltumu”, “nepaspējām piedalīties audzināšanā”, “nogrūdām viņus vecmāmiņām”… Vai arī vainas sajūta par lutināšanu: “Kā tikko parādījās pirmā nauda,  gribējās viņus palutināt, parūpēties par komfortu, tāpēc taču tā nauda domāta. Bet tagad “nevaru aizgriezt to naudas krānu”, turpina dzīvot “pie visa gatava” un pat netaisās sākt dzīvot patstāvīgi, meklēt darbu, apgadāt sevi un ģimeni…” Vai arī tā vainas sajūta par jaunībā neizveidotajiem sakariem, neesošajām kopīgajām interesēm un kopīgajām sarunu tēmām: “Es cenšos kā labāk, bet viņai nekas neder un viņa atsakās pavadīt laiku kopā ar mani”, “cenšos iesaistīt savā biznesā, bet neredzu nekādu interesi un atdevi”.

Tā ir vainas sajūta,  kas saēd mūsu paaudzi no iekšienes, apēdot milzīgu daudzumu psiholoģisko resursu, tā noved pie nepareizajām izvēlēm, darbībām, tā padara mūs par vieglu medījumu dažādām manipulācijām, un tāpēc, galvenais, ar ko es sāku darbu, ir padoms: PĀRSTĀJIET SEVI VAINOT. Katrs no mums (izņemot pataloģiskus neģēļus, ar kuriem psihologi vispār nestrādā un kuri nebrauc uz šādiem festivāliem) bija labākais vecāks, kāds vien varēja būt, kā prata un kā varēja, tā darīja. Mēs visi esam tikai cilvēki. Katru minūti mēs pieņemam lēmumus, cenšoties izdarīt labāko, ko varam saviem bērniem. Jā, protams, kaut kur mēs kļūdāmies. Dažkārt – pat smagi kļūdāmies. Taču ir bezjedzīgi sevi par to tagad regulāri grauzt. Dod Dievs mūsu bērniem pieļaut mazāk kļūdu ar saviem bērniem.

Bet mums ir jātiek skaidrībā par šo jauno laiku, par jauno paaudzi, jāsaprot, kas viņus vada, jāatrod jauna kopēja valoda ar saviem bērniem, vecākiem. UN JĀPIEŅEM VIŅI: tas ir tas, kas ir, tas nav melnraksts, kas jāpārraksta uz tīras lapas. Ar šiem bērniem mums jādzīvo. Un nav viss tik slikti, un pietiek sevi nosodīt!

Otrā tēma, kas izskanēja vēl un vēl, bija naudas un patstāvības tēma.
“Apnicis viņus uzturēt, cik var strādāt, kāpec visu man jāvelk vienai”… “Baidos, ka tad, ja ar mani kas notiks, viņš pats neizdzīvos, netiks galā”… Ja paraksim dziļāk, izskan vilšanās un neuzticēšanās saviem bērniem un tas ir ļoti nopietni. Ar to ir jāstrādā, jo viņi šo neuzticēšanos ļoti labi sajūt, pat tad, ja mēs cenšamies to neizrādīt.
Bet bieži vien pat necenšamies… Te ir tikai viena izeja – sakost zobus un palaist brīvā peldējumā, pretējā gadījumā visu mūžu, pie borta turēdamies, arī peldēs, un uz priekšu netiks. Un jāsāk ar pašu galveno: ārpus iekavām jāiznes naudas jautājums. Jūsu domstarpības ar bērniem nav par naudu. Taču nauda saasina šo jautājumu un tāpec sākumā to vajag izvākt no jūsu attiecībām.
Kā to izdarīt, katrā konkrētā gadījumā tas jālemj jums pašiem: pakāpeniski aprunājoties, pārstāt maksāt, iedot lielāku summu pirmajam laikam un piepalīdzēt tikai lielākos mērķa pirkumos, uzņemties apmaksāt kādu konkrētu lietu ik mēnesi un tā tālāk. Var vispār neko nemainīt un “krānu neaizgriezt”. Tāpēc, ka atkārtoju, ne ja tā ir jūsu problēma, problēma ir neuzticēšanās un to ar naudas palīdzību mainīt nevar.

Vēl viens sāpīgs punkts mūsu Sendviču paaudzes dzīvē ir vecāku veselības tēma – lai viņi mums būtu veseli. Mūsu tēti un mammas neredz to, kas notiek ar viņu ķermeņiem, ar viņu raksturiem, ar garastāvokļa maiņām un viņi ir pārvērtušies “stūrgalvīgos un kaprīzos bērnos”, kuri nedzird saprātīgus spriedumus, riskē ar savu veselību un rada satraukumus mums un saviem mazbērniem. Te atkal stāsts par autonomiju , taču no otras puses – ne bērnu, bet mūsu vecāku.

Galvenais: pietiek pārcensties, mēģinot darīt it kā labu. Mūsu vecāki nav bērni un viņiem, tāpat kā iepriekš, ja ne vairāk, ir nepieciešama cieņa un kontrole par pašu dzīvēm. Kaut iluzora. Tāpēc, ka lai kā mums arī negribētos un nešķistu acīmredzami, nedrīkst ņemt aiz rokas un ar varu vest pie ārsta. Nedrīkst viņu vietā pieņemt lēmumus, jo “laiks viņus sūtīt atpūtā” vai arī “viņiem vairs nav pa spēkam stiept iepirkumu somas”. Ir grūti, bet tomēr ļoti svarīgi atrast iespēju ņemt veŗā viņu viedokli.
Delikātums attiecībā pret no mums atkarīgu vecu cilvēku, pirmkārt, ir krietnuma pazīme. Otrkārt – un galvenokārt, tā ir mūsu pašu vecumdienu modelēšana.

Problēmas mums ir sarežģītas, taču kamēr mums ir laiks, šie papildus 20 gadi, kuri ir uzdavināti mūsu paaudzei, mācīsimies, meklēsim izeju no situācijām, tiksim ar visu galā, salabosim tiltus. Tik daudzas reizes esam sākuši visu no jauna, tik daudz ko pārdzīvojuši, arī ar šo tiksim galā! Katrā gadījumā tāda man bija sajūta šajā festivālā. Paldies Vladimiram un Jūlijai par ideju savākt kopā mūsu paaudzi, tas bija lieliski!

Autors: Svetlana Komissarčuka
Avots: https://theageofhappiness.com
Foto: pixabay
Tulkojums: Ginta Filia Solis

Advertisements