Senā mīlestība

milestiba sonja chertnih

Šo stāstu man pastāstīja manas mammas laba draudzene. Mēs bieži ciemojāmies pie viņas, kad es no Diseldorfas braucu uz Krieviju skolas brīvdienās. Anastasija Aleksandrovna bija ļoti patīkama sieviete un vienmēr mums pastāstīja kaut ko interesantu. Bet tas, ko viņa izstāstīja pēdējā mūsu tikšanās reizē, mani šokēja.

Es uzzināju, ka Anastasijai Aleksandrovnai pirms daudziem gadiem gāja bojā viņas mīļotais vīrs, man bija grūti viņu atcerēties, tas bija tik sen, bet mana mamma stāstīja, ka viņš bijis pārsteidzoši interesants, gaišs un ļoti gudrs cilvēks. Viņš par savu sievu bija 17 gadus vecāks.

Es biju dzirdējusi arī viņu neparasto mīlas stāstu. Un, lūk, kādā vakarā, kad pēkšņi sarunu tēma pievērsās mīlestībai, es ievēroju vecās sievietes sejā kaut ko tādu, kas lika man apklust. Un pēc tam viņa pastāstīja par notikumiem, kas viņas dzīvē norisinājās pirms daudziem gadiem. Pēc tam es visu nakti negulēju. Bet no rīta pierakstīju viņas stāstu gandrīz vārds vārdā.

– Droši vien tu esi dzirdējusi kaut ko par reinkarnāciju? – viņa man jautāja. – Jā, protams, šodien par ļoti daudz ko raksta. Bet mūsu laikos ne tikai tāda vārda nebija, bet pat jēdziens “dvēseles iemiesošanās” netika pieminēts.

Tas, kas notika ar mani, apkārtējiem šķita kā manas psihes izmainīts, slimīgs stāvoklis.

Mani vecāki – mediķi daudzās paaudzēs – sapņoja par to, ka es izvēlēšos ārstes karjeru. Bet mani vilktin vilka mūzika. Uz mūzikas skolu es skrēju kā uz dzimtajām mājām. Man bija divpadsmit gadu, kad es kādā vakarā atgriezos no skolas, un pēkšņi sajutos ļoti slikti. Tajā laikā mēs dzīvojām Magadānā. Bija tumšs rudens vakars un sniga slapjš sniegs. Es gāju pa ielu un pēkšņi man bija sajūta, it kā kāds man būtu iešāvis galvā, un es ieraudzīju, ka atrodos pavisam uz citas ielas, kaut kādas šauriņas un netīras. Tā biju es un – ne es. Tik ļoti grūti ir izskaidrot šo stāvokli.

“TUR” man bija apmēram četrpadsmit gadu. Blondi mati, galvā zem zoda sasienama cepure, rūtaini vilnas svarki, rupji, smagi zābaki – lūk, ko es ļoti labi atceros. Atceros arī to, ka es gāju pie kāda ļoti svarīga cilvēka, no kura bija atkarīgs mans liktenis. Pēc tam atkal ass grūdiens, un es atkal ieraudzīju sevi tagadējo, uz soliņa, man blakus sēdēja divas svešas sievietes un vīrietis, kuri man kaut ko jautāja un slaucīja ar lakatiņu seju.

Tādu vārgu un apjukušu mani atveda mājās un nodeva vecāku rokās. Vecāki bija pārbijušies, jo man nekad nebija bijušas nekādas veselības problēmas. Es pastāstīju mammai par redzēto un viņa pārbijās vēl vairāk. Atceros, viņa man kaut ko špricēja.

Pēc tam tas pats atkārtojās pēc pusgada.Es sēdēju bioloģijas stundā, kad pēkšņi viss “aizpeldēja” un es sevi ieraudzīju lielā gaišā istabā, tērpušos garā rozā kleitā. Ļoti labi atceros istabas interjeru un klavesīnu. Pie klavesīna sēdēja skaists vīrietis sirmiem matiem un spēlēja valsi. Es dievināšanas pilnām acīm skatījos uz viņu. Pilnīgi skaidri atceros, ka viņš bija mans aizbildnis. Attāls mans radinieks, kuram nebija bērnu, bagāts un sabiedrībā ieredzēts, kurš pieņēma mani, nabaga bankrotējušu vecāku meitu audzināšanā ar mērķi izdevīgi apprecināt, lai tādā veidā tiktu pie mantiniekiem.

Pēc tam vīrietis piecēlās un mēs sākām dejot valsi – “Viens, divi, trīs, viens, divi, trīs…”. Vinš maigi norādīja uz manām kļūdām, rādot, kā pareizi jāpagriež galva.

Pēc tam es atkal atgriezos savā tagadnē. Bija sajūta, ka tas viss notika vien dažas minūtes, stunda turpinājās…. Ilgu laiku nekas tāds neatkārtojās, un es jau domāju, ka tās patiešām bija mana pusaudžu vecuma psihiskās novirzes.

Kad pabeidzu astoto klasi, vecākiem par milzu sarūgtinājumu, es iestājos Habarovskas mūzikas skolā. Mācījos ļoti labi, satikos ar jauniem cilvēkiem, sapņoju par mūziķes karjeru, un dzīvoju ka daudzas manas draudzenes – normāli, nekā īpaša.

Un, lūk, atkal “ieslēgšanās”. Tajā mirklī es auditorijā spēlēju Baha skaņdarbu. Un ieraudzīju sevi skaistā rudenīgā dārzā. Bija pietiekami auksts, taču saules stari vēl sildīja. Tālumā varēja redzēt lielu akmens māju, kuras priekšā bija skaists mauriņš ar akurātiem celiņiem. Es gāju, atbalstoties uz tā paša sirmā vīrieša rokas, ģērbusies garā siltā mētelī ar apmetni. Es biju gaidībās. Droši vien tie bija pēdējie grūtniecības mēneši.

Mans aizbildnis kaut ko runāja, bet es neklausījos. Mana sirds vai plīsa no sāpēm. Es ļoti mīlēju šo cilvēku. Bet viņš mani apprecināja ar jaunu bagātu jaunekli, un ar nepacietību gaidīja mūsu pirmdzimtā piedzimšanu. Es gāju un domāju par to, ka droši vien nekad nespēšu viņam atzīties savās jūtās. Kādā brīdī viņš atbrīvoja savu roku, un piegāja pie rožu krūma, norāva vientuļu rozi, pēc tam pienāca man klāt, nostājās uz ceļa un pastiepa to man, un viņa skatienā bija kas tāds…

Es attapos, sēžot pie klavierēm, rokas bija saliktas uz ceļiem, bet krūtis kaut kas plēsa. Vairāk nekādu tās dzīves “ieslēgšanos” man nebija. Pēc tam es bieži iedomājos par to, kadā valodā mēs runājām un man šķita, ka tā bija angļu valoda. Starp citu, šajā dzīvē man ļoti viegli bija runāt angliski, tā it kā tā būtu mana dzimtā valoda.

Un tālāk visi notikumi norisinājās tā: uz izlaiduma eksāmeniem gaidījām ierodamies vairākus mācību komisijas pārstāvjus no Maskavas, un, protams, visi bijām ļoti uztraukušies, jo daudzus sagaidīja tālākas macības konservatorijā. Es uzkāpju uz skatuves, apsēžos pie klavierēm. Bet, pirms sāku spēlēt, uzmetu acis eksaminatoriem. Un tiešā vārda nozīmē, vienā no krēsliem sēž VIŅŠ, mans aizbildnis no TĀS dzīves, tikai nedaudz jaunāks.

Es nespēju spēlēt. Man palika tik slikti, ka izstāstīt nav iespējams. Koridorā mani kursa biedri mani dzirdīja ar ūdeni. Uz pleca maigi uzgūla roka: “Nepārdzīvojiet, vēlāk visu nokārtosiet. Nekur nepazūdiet, es jūs aizvedīšu mājās.” Tā es iepazinos ar savu nākamo vīru. Jurijs aizveda mani uz Maskavu, kur mēs apprecējāmies. Es ārkartīgi mīlēju šo cilvēku, bet tomēr nespēju saņemties un pastāstīt viņam par to, kas ar mani notika visus šos gadus.

Es biju pēdējos grūtniecības mēnešos, kad vīrs atbrauca mani apciemot dzemdību namā. Mēs staigājām pa slimnīcas dārzu, un tās bija septembra beigas. Kokiem lapas jau dzeltēja un dārzs bija tukšs. Bet vienā no tā stūriem, mēs ieraudzījām rožu krūmu, es nevilšus apstājos, bet Jurijs, kā puika, pārlēca pār  dzīvžogu, noplūca rozi un nesa to man, nostājies uz viena ceļa, kā tas bija “TUR”.

Kas ar mani notika, jūs nespējat iedomāties?! Man sākas dzemdību sāpes! Piedzemdēju dvīņus – dēlu un meitu. Bet pēc sešiem gadiem zaudēju vīru. Man izsauca no darbavietas, skolas, kur pasniedzu mūziku, pa taisno uz slimnīcu. Jurijs bija pakļuvis zem mašīnas, gluži muļķīgi un nejauši. Ārsti neslēpa, ka stāvoklis ir smags un viņam dzīvot palikušas vien pāris stundas. Šīs divas stundas es nekad dzīvē neaizmirsīšu…

Jurijs bija bezsamaņā un es baidījos ka vinš tā arī nomirs, no manis neatvadījies. Bet kaut kadā brīdī viņš atvēra acis un ļoti cieši vēroja mani. Es domāju, viņš skatās neredzot. Acis bija pilnas asaru, es centos saprast, ko viņš čukst. Sākumā neko nesapratu, bet pēc tam viņš it kā saņēmās un ļoti skaidrā angļu valodā teica: “Vai atceries, kā es mācīju tev dejot valsi?”. Un tajā pat mirklī viņa elpa apstājās un viņa vairs nebija…

Ir pagājis tik daudz gadu, bet es visu laiku uzdodu sev jautājumu: kas tas bija un kāpēc? Kad sāka publicēt dažādus rakstus par dažādām neparastām paradībām mūsu dzīvē, es alkaini lasīju visu, kas skāra reinkarnāciju, taču neko tādu nopietnu neatradu.

Taču reiz, kad šo stāstu izstāstīju kādai zintniecei, viņa man teica: “Jūs iepriekšējā dzīvē sagrēkojāt, ļāvāt īstai mīlestībai paiet jums garām un palikāt šķirti, neatstrādājot savu dzīves uzdevumu. Un dzīve jums atkal deva iespēju. Taču, par visu ir jāmaksā, un šo rēķinu apmaksāja tavs Jurijs”.

Nord-Rhein-Westfalen
Avots: Благостная женственность
Foto: Sonja Chernih
Tulkojums ©Ginta Filia Solis

Advertisements