Es vēlos būt laimīga sieviete!

sievišķiba seminars

– Ja mēs patiešām apzinātos, cik milzīga vērtība ir sieviete, mēs pilnīgi neko citu nedarītu, kā tikai vairotu savu sievišķību.

– Ja mūsu vīri apzinātos cik milzīgas vērtības ir viņu sievas sievišķība, viņi patiešām neko citu nedarītu, kā vien pūlētos, lai sieva ir sievišķīga un laimīga.

– Ja sabiedrība apzinātos, cik noteicoša kopējai laimei, labklājībai, sasniegumiem un valsts augšupejai ir laimīgas un sievišķīgas sievietes vērtību sistēma, vīrieši censtos nodrošināt pa priekšu tieši to.Un šādi es varētu turpināt vēl ilgi līdz mums pašām rastos jautājums – kā varēja tā notikt, ka mēs aizmirsām par savu sievišķīgo vērtību un sākām iekārot vīrišķību?

– Kurā brīdī (cik gadsimtus atpakaļ) tas sāka mainīties, līdz tagadējā paaudzē mums tiešām rodas sajūta, ka viss jāmaina un jāaudzē no jauna?
– Kurā brīdī mēs pārtraucām atbildīgi pildīt to, kas mūsos no dabas ir ielikts – nest un turēt savu vērtību sistēmu tik augstu, lai ģimenes un sabiedrības kopējās vērtības varētu tām līdzināties?
– Kurā mirklī mums sāka likties, ka vīrieši mūs apspiež vai ierobežo, un mums ir jāķeras pie vadības pults pašām?
– Kurā mirklī šis viss sagriezās?Nu es varu pateikt, ka tad, kad es piedzimu, viss jau bija šādi – nu kaut kā ļoti vienlīdzīgi. Un manas dzīves lielāko daļu sabiedrībā tas tikai tika kultivēts. Sievietes tiešām varēja visu – gan veidot lieliskas karjeras, gan vadīt lielus projektus, gan vadīt vīriešu kolektīvus, gan strādāt smagus darbus. Vienīgi ir jāpaskatās, kas kopumā notika ar vīriešiem, viņu dzīves līmeni, ilgumu, vērtībām?

– Kas notika ar ģimenēm un attiecībām?

– Cik vispār mums ir stabilu ģimeņu un cik šķirtu?

– Un cik ir kopdzīvju, kuras par ģimenēm nemaz nevar nosaukt?

– Vai zināji, ka mūsu sabiedrībā ir daudz reižu vairāk precēto sieviešu kā precētu vīriešu? Zināji? Un vai nerodas jautājums kā tas ir iespējams?

Atbilde ir ļoti vienkārša: sieviete kopdzīvē domā un jūtās kā precējusies, vīrietis kā brīvs cilvēks, kurš vēl nav izdomājis kā būs un vai viņš vispār ir gatavs uzņemties atbildību par ģimeni. (Teiksi, ka ne jau visi. Es piekritīšu. Es runāju par tendenci).

Vai sieviete tā to gribētu?

Lielāko tiesu jau nē. Viņa vienkārši izmaina (pazemina) savu vērtību sistēmu un pakārto to vīrieša skatījumam.

Pēc būtības būtu jābūt otrādi. Sievietes vērtību sistēma ir mēraukla sabiedrībā notiekošajam. Un diemžēl – ja mēs savu vērtību sistēmu samazinām, tad notiek tā, kā …ir ērtāk. Visbiežāk tā kā ir ērtāk tieši vīrietim, jo viņam nav jāuzņemas atbildība. Viņš it kā nav tam gatavs.

Un tā vietā, lai sieviete pateiktu „ja neesi gatavs, palaid to, kurš būs gatavs par mani un ģimeni uzņemties atbildību, aizstāvēt un nodrošināt”, tā vietā viņa jau ir iemīlējusies, pieķērusies, pati uzņēmusies gādāt un rūpēties un lēnām savu vērtības sistēmu pārkārto (pazemina).

Pa to laiku jau ir piedzimis pirmais bērniņš, pieteicies otrais. Viņa ir bezizejā, jo nu jau pierunāt savu vīrieti būt līderim, būt atbildīgam, būt ģimenes galvai, nu jau ir grūti. Piedevām, ja visapkārt sabiedrībā tā notiek un draugu, paziņu un radu ģimenēs ir tāpat, tad vispār liekas, ka …tādi laiki. Te nekas nav jāmaina.

Un tad mēs pēkšņi sākam runāt, cik sievietes ir piekusušas, vīrieši neprot un negrib uzņemties atbildību. Un ko lai tagad dara?

Trakākais tas, ka arī vīrieši nejūtas laimīgi. Jo viņi jau ar zaudē savu vīrišķību, līdera lomu, savu spēku, varēšanu. Viņiem ir jāizdomā veids kā pašiem savās acīs būt stipriem. Šad tad tas ir diezgan degradējoši, ko viņi izdomā.

Bet ko darīt? Kā tagad to visu sakārto tā, lai vīrietis ir vīrišķīgs – lai ir līderis, lai ir pelnītājs, lai ir apgādnieks, lai ir vērtība sievietes acīs. Un lai sieviete ir sievišķīga – laimīga, mīļa, iedvesmojoša, atpūtusies, kaislīga, skaista, noslēpumaina …un pasargāta. Lai viņa tiešām jūtas drošībā.

Tiklīdz esam drošībā, tā varam mainīties, augt, audzēt savu vērtību, jo mums nav bail, ka kāds to izmantos pret mums, apsmies vai noniecinās.

Manuprāt ir jāsāk ar sievietes sievišķo pašapziņu. Ka sievietei vienkārši atkal ir jāsajūt cik fantastiski ir būt sievietei. Mums katrai ir jāsajūt, kā mainās mūsu ģimene, kad mēs izmaināmies. Mums jāierauga kā vīrs izmainās.Uz tikšanos Laimes terapijas seminārā “Sieviete un sievišķība” jau pirmdien, 30. septembrī, plkst. 18:00.

Ar mīļumu, Inese

Autors: INESE PRISJOLKOVA
Pieteikties vari ŠEIT

Kāpēc ir svarīgi atbrīvoties no aizvainojuma?

aizvainojums66

Sveika, Mīļā!
Kā tev klājas?
Šodien es nolēmu atkal aizskart sāpīgo aizvainojuma tēmu, precīzāk – tā ietekmi uz cilvēku. Par to arī stāsts.
Aizvainojums ir kā smags akmens, kurš sagrauj mūs no iekšienes. Bieži vien tas ir monolīts, kas vienkārši nospiež tā īpašnieku un nedod iespēju tam attīstīties. Ļoti smaga, sarežģīta un nospiedoša emocija.

Ar ko gan tas ir tik bīstams?

Aizvainojums ietekmē personīgo dzīvi, aizvainojums uz tēvu, uz bijušajiem partneriem ļoti bieži traucē sievietei savā dzīvē sastapt cienīgu vīrieti, bet, ja tas arī notiek, tad šis negatīvs ļoti spēcīgi ietekmē šīs attiecības, pasliktina tās, rada skandālus, pretenzijas utt.

Šī paša iemesla dēļ, ja cilvēks ir viegli aizvainojams, viņam ir grūti atrast draugus, tāpēc, ka nevienam nav interesanti klausīties uz sevi vērstās pretenzijās vai saņemt negatīva porciju pat bez vārdiem.

Aizvainojums ir graujoša emocija un tāpēc bieži vien tas ir galvenais ķermeņa slimību iemesls. Pie kam – ļoti smagu slimību.

Piemēram hroniska angīna (tonzilīts) vēsta par to, ka tad, kad tu apvainojies, neizrunā savas sajūtas, aizvainojums iesprūst kaklā.

Kādi var būt aizvainojuma scenāriji?

Sāku studēt šo jautājumu un atradu brīnišķīgus rakstus par šo tēmu gan Luīzei Heijai, gan Oļegam Torsunovam.

Vispārējs neapzināts aizvainojums “Kaut kas mani ēd”, “Indē manu dzīvi”, “Līdz nāvei apnicis”  labdabīgi vai ļaundabīgi audzēji (vēzis). Aizvainojums stimulē gan jau esošo augšanu, gan jaunu rašanos.

Atceries, ko teicu, ka aizvainojums ir kā akmens un aizvainojuma nēsāšana un uzkrāšana: “Mans pacietības mērs ir pilns”, “Mieles palikušas”, “Dvēselei akmens virsū guļ” noved pie tā, ka nierēs veidojas akmeņi.

Manipulatīvais aizvainojums “Sirds lūzt”, “Kā ar nazi sirdī” – noved pie sirds-asinsvadu slimībām (aritmija, stenokardija, infarkts).

Egoisms un nevēlēšanas pieņemt savu partneri tādu, kāds viņš ir: “Es nespēju to sagremot”, “Tu man sēdi jau aknās” rada problēmas kuņģa-zarnu traktā, sieviešu problēmas (fibroma, cista) utt.
Un tagad padomā, vai tev vajag dzīvot ar to?

Tiekot ar to galā Tu izdziedināsies gan ķermeņa gan Dvēseles līmenī.

Nav bloku, ceļš ir brīvs.

Jā, tas nav viegli, strādāt ar sevi un tikt ar to galā, taču tad, kad pamazām tu atbrīvosies no aizvainojuma, tu sajutīsi, cik brīnišķīgi ir dzīvot bez tā!

Autors: Irene Volsh
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Inesei Prisjolkovai ir lielisks seminārs ”Kā atlaist pagātnes aizvainojumus un piepildīt to ar mīlestību”, kurā jau rītvakar, 23. maijā plkst. 18:00 Pavasara studijā mēs praktiski iemācīsimies, kā nevis vienkārši noslāpēt savu aizvainojumu, bet piepildīt to ar mīlestību, kā rezultātā dzīvot kļūs daudz patīkamāk.