Tagad eju. Nesu somas. Nikna.

virietis ists

Kāpēc šodien pasaulē daudzi vīrieši ir pārstājuši darīt labas lietas vienkārši tāpat vien?
Kādas sievietes stāsts…

*******

Tagad eju, tumsā, viena uz mājām. Nesu somas. Ne tik daudz smagas, cik lielas. Nopirku produktus, pienu, makaronus, dārzeņus. It kā neko tādu, bet somas pilnas.
Skatos, parkojas mašīna.

Uz priekšu – atpakaļ. Uz priekšu – atpakaļ. Nekādīgi nevar noparkoties savā “kabatiņā” – vietiņa maza, guļamrajonos svētdienu vakaros vietu vienkārši nav.

Man ir liels autovadītāja stāžs. Es ļoti veikli to daru. Taču esmu piekususi. Un vēl šovakar tik daudz lietu jādara. Steidzos. Šobrīd man līdzi nav arī sarkano supermena bikšu, un šobrīd es netaisos glābt pasauli.

Uz priekšu – atpakaļ. Uz priekšu – atpakaļ. Es cenšos neredzēt šos neveiklos manevrus, eju garām, redzu, pie stūres sieviete.

Ohohoo.
Nedaudz pa labi, pa labi, izgriez, ehhh …

Nē, nav mana problēma. Eju garām. Mājās, Oļa, mājās…

Un pēkšņi dzirdu smieklus. Desmit metru attālumā stāv trīs puiši. Rēc pilnā kaklā, filmē savos aifonos, cik neveikli šī sieviete parkojas.

Pieauguši vīrieši. Stāv blakus savai mašīnai, tai durvis vaļā, tātad braukt prot.

Mani pārņem niknums. Un sieviešu solidaritāte alkst pēc taisnības. Es apstājos. Asi pagriežos un pieeju pie mašīnas. Tur pie stūres sēž pavisam jauniņa meitene. Gandrīz vai raud.
Es pieklauvēju viņai pie kapota. Kāp ārā, draudziņ, maināmies vietām, turi somas.

– Es nemīlu šo “kasti”. Tēvs savējo atdeva. Teica: mācies braukt ar šo, pēc tās spēsi vadīt visu, kas kustas… – saka meitene.

– Nečīksti. Tūliņ izdarīsim.

Sēžos pie stūres svešai mašīnai. Salonā smaržo pēc skuju aromatizatora. Mehāniskā ātrumkārba, labi, tiksim skaidrībā.

Izspiežu sajūgu, atlaižu, mašīna raustās, puiši rēc kā negudri. Es to labi dzirdu.

Izgriežu stūri un ar trīs manevru palīdzību nolieku mašīnu parkinga kabatā.
Ideāli, taisni.

Vietas patiešām ir ļoti maz, tāpēc uzmanīgi izlienu no mašīnas, lai nesaskrāpētu durvis blakus stāvošajam auto.

Meitene pateicībā gluži vai rokas bučo un tad metas mani apskaut.

Puiši zviedz aizrīdamies un es domās viņiem rādu vidējo pirkstu. Paņemu somas, pasmaidu un dodos mājās.

Eju garām puišiem, un nevaru nociesties. Pagriežos. Ieskatos.
Oooo, tas taču Ļoļiks no kaimiņu mājas.

No divpadsmitā stāva. Viņam divdesmit četri gadi, apmēram.

Viņš taču ir mūsu vietējais Di Kaprio. Viņā visas vecako klašu meitenes samīlējušās, un meiteņu lauzto siržu zvani iestatīti viņa telefonā.

Ar viņu pat vietējais iecirkņa pilnvarotais bija runājis, jo divas viņa pamestās meitenes bija mēģinājušas viņa dēļ padarīt sev galu. Inspektors pie viņa gāja ne kā oficiāla persona, bet gan kā vecis, un paskaidroja, ka ar meitenēm tā nedrīkst. Toreiz vēl mājā ievācās jauni iedzīvotāji un stiepa kastes ar uzrakstiem : “trauslas lietas” un inspektors, puisim norādot uz kastēm teica: ar sievietēm – tieši tāpat.

Īsāk sakot Ļoļiks – vietējais kazanova. Pats sev šķiet dikti seksīgs un droši vien pēc dušas nevar mierīgi spogulim garām paiet.

Domās es nolieku somas uz asfalta, pieeju viņam klāt, nopūšu čolku nost no pieres, aplaizu lūpas un saku.

– Zini, puis, kas ir sekss? Es esmu pieredzējusi, pieaugusi sieviete, es tev pastāstīšu. Šobrīd es ar tevi runāju visu sieviešu vārdā.

Sekss – tas nav tad, kad tu nomet dvieli no saviem plikajiem gurniem, tici man. Ir spēcīgākas lietas par šiem fizioloģiskajiem procesiem.

Vīrietis nav tukši vārdi un tas, kas biksēs. Tas nav matu griezums no barberšopa, ne arī krosenes no limitētas kolekcijas, ne Lacoste uz krekliņa, ne muzons, kas tricina tava krutā autiņa salonu.

Vīrietis – tā ir rīcība.

Tu redzi sievieti, kura nonākusi sarežģītā situācijā, bet tu ņirdz un applaudē? Uzņem to savā telefonā? Un kas tu par vīrieti pēc kaut kā tāda?

Noparkojies viņas vietā. Klusējot.

Nu un tad, ka ne tava mašīna un ne tava meitene?

Būt vīrietim vajag principā, ne tikai kopā ar savējiem.

Ne tikai ar tiem, kuri var novērtēt.

Palīdzība un rūpes – tie ir vīrieša rīcības vaļi.
Zini, kā matemātikā rēķinām piemēru: pieci rakstām, trīs – prātā.

Lūk, tavu rīcību mēs, sievietes, rakstām, bet visu pārējo paturam prātā.

Palīdzība nav vajadzīga vienmēr, tikai atsevišķos brīžos, tieši tad, kad tā vajadzīga – un tas ir ārkārtīgi vērtīgs talants.

Viņa taču ir pavisam jauniņa meitenīte, viņa neprot noparkoties, tu to lieliski redzi. Vai tad tev grūti palīdzēt?
Noparko viņas mašīnu!

Pavadi, ja ir vēls.

Panes smago somu.

Palīdzi nonest bērnu ratiņus.

Paskaties, kāpec veļas mašīna negriež.

Nomaini ziemas riepas.

Salabo krānus.

Nomaini izdegušo lampiņu kāpņu telpā.

Izdari to, negaidot, kad palūgs.

Gan tā lampiņa, gan tās somas un ratiņi ir tīrs sekss. Saproti?
Tu esi stiprs, tu esi aizstāvis, tu esi tēviņš!

Es nezinu, ko tu tur tādu dari gultā, bet, ja tu dzīvē uzvedīsies tā, kā es saku, tad pēc tam, guļamistabā es pati visu izdarīšu tā, ka tu sajutīsies kā septītajās debesīs, ātrāk, kā paspēsi par to iedomāties.

Es tev visu sieviešu vārdā, kuras tu esi radis izmantot kā našķi savam izlutinātajam ķermenim, pat neiedomādamies, ka tevis ieskrūvētā spuldzītē kopējā kāpņu telpā ir vairāk seksa, kā visās zem tevis elsojošajās sievietēs.

Nu jau vari slēgt ārā Bīberu, čalīt: visas Tavas Britnijas jau ir izaugušas, apprecējušās, piedzemdējušas.

Būt vīrietim gultā, puis – tā ir daba, nevis tavs nopelns.

Bet pirmkārt vīrietim jābūt aiz guļamistabas robežām.

Ja tu neesi vīrietis gultā – tā ir erektīlā disfunkcija, to var izārstēt.

Bet, ja tu neeis vīrietis aiz guļamistabas robežām – lūk, kur ir īsta problēma un to nevar izārstēt.

Bet, ja samīcīti palagi ir tavi trumpji, tad tas ir blefs un es izstājos no spēles, tāpēc, ka šodien erogēnā zona ir galva. Un tas ir tas, ko tu dari ikdienā nevis leibls uz džinsiem.

Bet pagaidām tu vēl tikai esi nopuņķojies bērns, kurš vēl nav īsti izspēlējies ar savu pincīti.

Skrien, ielādē youtubē video : «Баба паркуется, смотреть до конца».

Tieši tas tev šķiet pagalam varonīgi.

Es tā nedaru. Es nerunāju. Es klusējot paeju garām, aizpūšot čolku no pieres un aplaizu lūpas.

Nedrīkst ārstēt un audzināt tad, ja neviens neprasa.

Autors: Olga Saveļjeva
Tulkojums: Ginta Filia Solis
Paldies par ieteikumu Līgai Šīronai 🙂

 

Advertisements

Mihails Labkovskis: pārstāj uz sevi skatīties vīriešu acīm

sieviete skumst1

No tā, ka vīrieši kritīs pie tavām kājām un nakšņos pie tavām durvīm, tu laimīgāka noteikti nekļūsi.

Šim rakstam mani iedvesmoja kāds nesens notikums. Es savā instagrama kontā ievietoju rakstu par to, ka ar seksu nevajag nodarboties “par kaut ko”, “dēļ kaut kā”, lai tik būtu labas attiecības ar vīrieti, bet gan tāpēc, ka tu to vēlies. Un nedarīt to tad, ja nevēlies. Zem šī raksta parādījās vairāk kā 600 komentāri: “Tā jau es nekad neapprecēšos”, “Man vienmēr sekss ar vīrieti ir jau pirmajā randiņā, un man ir vagons pielūdzēju” u.t.t., un tādā garā. Un tikai viena gudra meitene uzrakstīja: “Vai neievērojāt, ka rakstā tika runāts par mūsu pašu vēlmēm un nevis par to, kā iepatikties vīriešiem?”

Par to arī parunāsim.
No tā, ka vīrieši kritīs pie tavām kājām un nakšņos pie tavām durvīm, tu laimīgāka noteikti nekļūsi. Es vienmēr minu Merilinas Monro piemēru. Karavīri devās kaujā ar viņas fotogrāfiju krūšu kabatā, visi viņu iekāroja, taču viņa nomira viena, dziļā depresijā un pilnīgā vientulībā.

Andželina Džolija, jaunā 21. gadsimta “Merilina” – tāpat ir cilvēks ar ļoti smagu likteni. Par viņu sapņo miljoni, bet viņa joprojām cenšas vismaz kaut kā izveidot savu ģimeni un būt laimīga. Bet tas neizdodas. smagās bernības un tēva dēļ, kurš ģimeni pameta, dēļ daudzajiem kompleksiem un neatrisinātajām psihotraumām. Jā, protams, viņa ir panākusi to, ka viņu mīl un dievina visā pasaulē, taču laimes sajūtu šis fakts nav vairojis.

Mani apbēdina tas, ka sievietes mēra savus panākumus, sasniegumus, talantus ar to, kā pret viņām izturas vīrieši. Ka daudzām daiļā dzimuma pārstāvēm pašvērtējums ir tieši atkarīgs no tā, vai ir viņai partneris, vai nav. Ja nav, tad sākas, lūk, šī spēle “apmāni māti dabu”.
Tu dodies uz visdažādākajiem kursiem ar nosaukumu “kā izdarīt tā, lai vīrietis tevī iemīlētos”, ļauj, lai tavā vienīgajā, mīļajā sejā kāds injicē nezināmus ķīmiskus savienojumus, pavadi savas dienas sporta zālē un dari to nevis tāpec, ka tas ļoti patīk (ja patiktu, tad man nerastos jautājumi), bet gan tāpēc, ka vēlies patikt kadam vai kādiem. Kādam, kuru tu pat nezini. Abstraktam vīrietim, kurš realitātē pat neeksistē. Un tad tavs pašvērtējums un tava dzīve pārvēršas par amerikāņu kalniņiem. Ja tu kādam patīc, tad uzziedi un sajūties “zirgā”. Bet, te pēkšņi vīrietis ņem un nepiezvana. Un tajā mirklī tavs, pie kosmetologiem, stilistiem, personības izaugsmes treneriem, “atstrādātais” pašvērtējums momentā pazūd. Un tu sāc šo skrējienu no jauna: kursi, grāmatas, kosmetologs, sporta zāle. Taču šis skrējiens nenotiek līdz finiša līnijai, tas ir skrējiens pa apburto loku.

Vēl skumjāks, protams, ir jautājums par kaudzi pielūdzējiem un nereālo veiksmi attiecībās ar pretējo dzimumu, kas visvairāk uztrauc tieši tās sievietes, kurām personīgajā dzīvē vispār neveicas. Un te nu sākas tuberkulozes ārstēšana ar ceļmallapām.
Tu centies iemācīties izraisīt simpātijas, domā par to, ka esi nepietiekami tieva/apaļa/gara vai arī tev ir pārāk mazas vai lielas krūtis, ka tu ne tā sarunājies ar vīrieti, ka ne tā turi dakšiņu, ne tā skaties un iedomājies, ka tad, ja tu sāksi nēsāt krelles, garus svārkus, vai, piemēram, kurpes uz 11 centimetrīgiem papēžiem, tad noteikti viss mainīsies. Taču diemžēl, kā jau tu droši vien no savas pieredzes zini, nekas tamlīdzīgs nenotiek.
Tu atkal attopies savā mūžīgajā skrējienā pēc uzmanības, un pat tad, ja tu centies uzvesties kā grūti pieejama sniega karaliene, realitātē vienalga esi sieviete, gatava jebkurai dramaturģijai, lai tikai kāds tevi mīlētu.

Zini, kāpec tas viss “nestrādā”? Tāpēc, ka tu neesi patiesi iemācījusies mīlēt sevi. Rēķināties ar savām vēlmēm. Cienīt savas vajadzības, kaut vai seksā. Un pat tad, ja tu būsi veiksmīga, kļūsi par nākamo Merilinu Monro vai trešo Džoliju, iekšēji nekas nemainīsies. Laimīga nekļūsi pat tad, ja zem taviem logiem nostāsies vesela futbola komanda.

Ko darīt? Atceries trīs svarīgas lietas!

— Būt skaistai, bagātai un slavenai ir brīnišķīgi, taču tas nekādā gadījumā negarantē laimi. Laimei vispār nav nekādu gatavu scenāriju.

Mīlestība var būt tikai beznosacījumu. Par skaistumu var sajūsmināties, talantus cienīt, novērtēt sievišķību. Bet mīl tikai “par” vienkārši tāpat. Pat tad, ja skaistuma, talantu un sievišķības nav, bet ir nejauks raksturs un vēl kaut kas “neideāls”.

Un pat tad, ja tevi mīlēs, tas tevi laimīgu nepadarīs, ja tu nemīlēsi sevi. Tādu, kāda tu esi.
Un te nu nekādu citu variantu nav.

Manas mīļās, sāciet taču beidzot sevi cienīt. Un cienīt sevi nebūt nenozīmē spēlēt “nepieejamību” un tā “uzsist sev cenu”. Tas ir kas gluži pretējs, kā iet pret savām vēlmēm tikai tāpec, lai kādam patiktu. Iemācies novērtēt savu viedokli. Savas vēlmes, Savu ārieni, lai kāda tā arī būtu. Sāc ar to un viss mainīsies. Es apsolu.
Autors: Mihails Labkovskis
Avots:  successposts.ru
Tulkoja: Ginta FS

Neesmu gatavs maksāt

iluzijas7

Pagaidām es redzu divus galvenos šķēršļus tam, kāpēc mēs nesaņemam to, ko vēlamies. Pat ne tā. Drīzāk: lai būtu tie, kas esam. Un tad pie manis atnāks tas, kas man vajadzīgs.

Ko tu gribi?
Naudu, bērnu, savu biznesu, apprecēties, suni, Ferrari u.t.t.

Ja ir ieradums darīt vienu, bet saukt to citā vardā, ir liela iespējamība netrāpīt mērķī.

Piemērs.
Kāds vīrietis tos brīžus, kad mīlējas ar sievu sauc par “sportu”. Par ko tas liecina. Par to, ka viņš cenšas neredzēt notiekošo. Nezināmu iemeslu dēļ, viņš negrib sev atzīties tajā, ko patiesībā dara. Notiek nomaiņa=procesa noniecināšana. Svarīgākais jautājums nav tas, kāpēc viņam ir bail uzņemties atbildību par notiekošo – par to, ka viņš nodarbojas ar seksu un nevis sporto. Pats galvenais ir tas, ka cilvēks nedzīvo, bet it kā spēlējas, lai tik nesaskartos ar sev nepatīkamo realitāti.

Vēl viens piemērs.
Ja cilvēks paziņo, ka vēlas māju, taču patiesībā ar to domā, ka viņam vajadzīga “drošība”, nevis betona vai koka kastīte, tad šo kastīti viņš nekādā gadījumā nesaņems. Arī drošību ne.
Kāpēc ir tik ļoti bail atskaņot savas patiesās vēlmes? Tāpēc, ka tad, ja viņš nesaņems TO svarīgo, nāksies ciest. Bet kam gan patīk ciest?. Vairums cilvēku cenšas izvairīties no sāpēm un nepatīkamiem pārdzīvojumiem.

Ja cilvēks vēlas naudu, bet ar to domā iespēju dzīvot atsevišķi no vecākiem un brīvību, tad nekādu naudu un brīvību viņš nesaņems. Un, kad es jautāju klientam, cik, konkrēti, naudas tev vajag, visbiežāk es nevaru saņemt striktu atbildi. Ja naudu tu redzi kā glābiņu no trauksmes un skumjām – tā neatnāks. Nauda nāk uz konkrētām lietām – man jāzin, kam man tā vajadzīga, ko es ar to darīšu, kas man ar to jāapmaksā, un kā es to konkrēti terēšu.Es atcerējos franču filmu “Vienkārši kopā”:
“Mēs satiekamies, mēs esam pāris, mēs esam vīrs un sieva, mēs mīlam viens otru, mēs draudzējamies, mēs esam mīļākie…. vai arī “mēs vienkārši esam kopā”. Vai sakrīt tas, kā tu TO NOSAUC ar to, KAS IR. Ja vīrietim un sievietei ir seksuālās attiecības, tad saukt tās par draudzību nozīmē jēdzienu aizstāšanu. Tad es varu šajās attiecībās saņemt to, ko saņemu un neuzņemties par to nekādu atbildību.

Diemžēl skaitītājs ir ieslēgts, neskatoties uz mūsu viltībām. Un agri vai vēlu uzsprāgs. Protams, es varu to bumbu, uz kuras sēžu, nosaukt par ļoti smagu balonu, taču manam ķermenim no šiem vārdiem vieglāk nepaliks.

Sev melot vienmēr izmaksā ļoti dārgi.

Protams, ieskatīties acīs patiesībai bieži vien ir ļoti sāpīgi. Un ļoti sāpīgi ir sev atzīties, ka stāvu uz plosta nevis lainera, un ar tādu nevar un ir bīstami doties ceļojumā apkārt pasaulei.

Autors: Maša Moškovska
Tulkoja: Ginta FS

Uz rokām neizšūpoto paaudze

mamma meita13

Tā nu ir noticis, ka tagad man nākas dzirdēt ļoti daudz padomu no vecākās paaudzes cilvēkiem par to, kā jāaudzina bērns. Un, ja vēl par “diļļu ūdeni” (fenheļa tēju) var vienkārši aizmirst, tad pamācības “nešūpo”, “nepieradini pie rokām”, “noliec gultā un paej malā”, vedina domāt par to, cik traki bija mums – zīdainīšiem.

Mums – tiem, kam tagad 30.
Šis raksts nav sēras pēc pazaudētā, vai pārmetums mūsu vecākiem par to, ka par maz ko iedeva. (tāpēc, ka “viņi iedeva, ko varēja – ko neiedeva, to arī nevarēja iedot” – Jekaterina Mihailova)

Bet tikai tad, kad pati kļuvu mamma, es sapratu, ka tie ir visi šie “ne”, kas pēc tam – pieaugušo dzīvē noteikti kaut kur “izlīdīs”. Pavisam nejauši, un, kā likums, gluži nevietā.
Kas tad sanāk: tie esam mēs, kurus “nešūpoja” un “nepieradināja pie rokām”? Kurus nolika bērnu gultiņas vēsajos palagos, lai aizmiegam patstāvīgi, nevis jau no dzimšanas pieglaudušies siltajam mātes ķermenim. Jau no neapzinātā jaundzimušo perioda, “ieaudzinot” prasmi būt patstāvīgiem un “tikt ar visu galā pašiem”?

Tātad tie nav kaut kādi abstrakti padomi, kurus mums pasniedz kā patiesību, bet uz reāliem bērniem pārbaudītas metodikas.
Un šie bērni nav kaut kādi – abstrakti bērni, sfēriski koka zirdziņi vakumā, bet – tie esam mēs?
Patstāvīgi jau kopš bērnības, “kaut kā izauguši un viss normāli”. Pārāk maz mīlētie? Nē! Taču uz rokām neizšūpotie, pārāk maz pabijušie tēta rokās, pārāk maz mātes sirdspukstus dzirdējušie. Varbūt te nu arī ir tas galvenais iemesls tam, ka mana paaudze ir tik ļoti izsalkusi pēc apskāvieniem? Tāda, patiešām vecāku neizlutināta – “mammu, pakasi muguriņu” – kā svētu artefaktu (lietas vai materiālās kultūras aspekti, kas atšķiras no kultūras vērtībām un normām), ļoti vertīgu bērnības “noslēpumu” mēs aiznesam savā pieaugušo dzīvē.

Protams, jau pec tam, velāk, kad bijām labi un ērti, mīluļi bērnudārzā, labākie skolā, iestājušies budžeta grupā, mums glaudīja galvas. Bet tad, kad mums bija vajadzīga šī, beznosacījumu mīlestība, kā gan mēs varējām saprast, ko mes mīlam?

Varbūt tieši no šejienes nāk tik lielais sociālo intravertu skaits – lūdzu, neaiztieciet mani; vai tad obbligāti vajadzīgs apskauties?

Pats muļķīgākais ir tas, ka mēs paši to ļoti vēlamies – lai mūs apskautu, lai maigi noglāstītu un atļautu uz pleca paraudāt, un iemidzinātu rokās. Mēs meklējam pavisam parastu taktilo labestību, pēc tās mēs skumstam. Tā tikai šķiet, ka visur kliedz: sekss, sekss, sekss, taču patiesībā kliedz: “apskaujiet mani, lūdzu!”, netēlojat, ka manis nav.

Tāpēc tagad, ar dēla palīdzību, es izšūpoju pati sevi. Un vīru. Un savus vecākus. Un to stipro meiteni, kura tik ļoti alkst mīlestības siltuma, taču pati sev uzcēlusi tādas barjeras un aizsardzības mūrus, caur kuriem pie viņas neizlauzties. Un to puisi, kurš nekad neatļaujas raudāt, kurš “visu pats”, tāds auksts, tāds neatkarīgs, bet tikko aizskarsi šo “sirds avotiņu” – vairs nevarēs rimties.

Un es skatos vēljoprojām kosmiskajās (kā visiem zīdainīšiem) sava mazuļa acīs, un kā mantru atkārtoju: “Lai kas arī nenotiktu, es ļoti vēlos, lai tu zinātu: tu esi mīlēts”.

Es ļoti vēlos, lai šie vārdi nogultos viņa zemapziņā, lai šī zināšana kļūtu par viņa ādu. Es par to rakstu viņam vēstulēs “nākotnei”, lai tad, kad viņš izaugs un viņam būs 30 gadi, pieņemšanā pie psihoanalītiķa, nebūtu par ko runāt. ja nu vienīgi: ziniet, dakter, es uzticos šai dzīvei. nezinu, kāpēc, bet uzticos jau no dzimšanas līdz pat šodienai, un pieņemu to kā Dieva dāvanu. Un sevi tajā kā brīnumu.

Jums, dakter, ir nogurušas acis.
Jūs apskaut?
*******
Es ļoti vēlos būt pēdējā, uz rokām neizšūpotā savā dzimtā.
Es gribu.

Autors: Olga Primačenko
Avots: http://gnezdo.by
Tulkoja: Ginta FS

«BŪT» — tas pirmkārt ir stāsts par «NESTEIDZOTIES»

milestiba43

Mūs pavisam nemācīja «būt»… Pie manis nāk 37 gadīgas meitenes, kas nezin kā mīlēt un atdoties. Viņas vārdu «pieņemt» var uzrakstīt piecās valodās, bet nav spējīgas to sajust. 50 gadīgi puiši, kuri izveidojuši spīdošu karjeru, neprot apskaut, tā, lai tas būtu no visas sirds un dvēseles. Es ļoti mīlu un cienu tos, kas meklē sevi, kas pēkšņi saprot, ka kaut kas ir ne tā, un atnāk ar skaidru lēmumu to mainīt un izaudzēt to, kas nez kāpēc nav izaudzis. Atrast garšu tam, kas bija bērnībā, vai arī kaut kad sen, vai nesen. Bet tagad:…. «Nebaro, bet vēl neaprok». Esības krīze.

«Būt» — tas pirmkārt ir stāsts par «nesteidzoties», pat tad, ja tev laiks ir tikai pusstunda. Tas ir stāsts par katra malka garšu, par katras lapiņas krāsu un katras minūtes izdzīvošanu. Tas ir stāsts par labsajūtu un sāpēm, par vienotību un vientulību, par sevis apzināšanos caur emocijām un auksta vēja pūsmas pieskārienu vaigam. Par to, kas caurvij visu tavu mūžu un dara tevi pa īstam dzīvu. Gan mīlētu, mīlošu un seksuālu. Kad mīli kadu, ar viņu viss ir sekss. Un tas ir par  «būt».

Autors: Anna Zarembo

Tulkoja: Ginta FS

Situācijas, kad kategoriski nedrīkst klusēt

163163_180071575366241_7637155_n

Pat tad, ja tu esi cilvēks, kurš vienmēr radis visus jautājumus atrisināt mierīgā ceļā un nemīl konfliktēt un noskaidrot attiecības, ir situācijas, kurās klusēt nav prāta darbs.

Tev tik ļoti gribētos nekad nestrīdēties, nenodarīt nevienam pāri, neradīt liekas problēmas, vienkārši dzīvot un cītīgi strādāt, mīlēt savu ģimeni un priecāties kopā ar draugiem. Tieši tāpēc tu centies nekad nekonfliktēt un cilvēkiem neuzrādīt pretenzijas. Tevi noteikti citi uzskata par ļoti komfortablu un ērtu cilvēku. Tikai būtu svarīgi uzzināt, vai būdama ērta, tu nenodari pāri pati sev?
Te nu būs dažas situācijas, kurās savas tiesības būtu jāaizstāv. Lai nu kā, lemt tev pašai.

1. Kad tev nodara sāpes

Un ne jau tikai dvēseles sāpes, bet tieši fiziskās! Tu varbūt iebildīsi, ka vienmēr aizrādi, ja tev kāds autobusā uzkāpj uz kājas? Jā, iespējams. Bet tad, kad tu atrodies gultā kopā ar pašas vīru un viņš seksa laikā nodara tev sāpes, tu viņam par to saki? Vai arī ciet klusējot? Tad zini, ka vīrietis nav gaišreģis un bieži vien viņš var nejust, ka tev ir sāpīgi. Pasaki viņam to. ja viņš tevi mīl, viņš noteikti pievērsīs tam uzmanību un rīkosies uzmanīgāk. Ja nē, tad….. Diez vai tev ir pa ceļam ar to sasodīto egoistu….

Vīrieša klusēšana ir noraidījuma zīme, sievietes klusēšana – piekrišana.
/Nezināms autors/

2. Kad ar tevi manipulē

Tu labi redzi, ka draudzene liekuļo tev ar vienu vienīgu mērķi – lai tu izdarītu to, ko viņa vēlas un kas viņai ir izdevīgi. Pakļaujoties viņas manipulācijām, tu ne tikai viņas acīs izskaties kā muļķīte, bet arī pati sevī nostiprināsi upura kompleksu. Un pēc tam jau nav ko sūdzēties par to, ka visi tevi izmanto un tu, klusējot ciet. Pasaki visu, ko domā par viņu un viņas metodēm – un tev kļūs daudz vieglāk dzīvot.

3. Kad ignorē tavas vajadzības

Mājinieki, zinot to, ka pēc garas darba dienas esi nogurusi, vienalga prasa no tevis, lai mājā būtu ideāla kārtība, lai būtu sagatavotas vakariņas un nodrošināts komforts. Ja tu paklausīgi, knapi ienākusi pa durvīm, skrien pie plīts un, kājās stāvot aizmiedz, darot kārtējos uzkopšanas darbus, neceri, ka kāds šo tavu pašuzupurēšanos novērtēs. Tāpēc, ka pati esi atļāvusi tā pret tevi izturēties, tāpēc, ka pati necieni savu laiku un enerģiju, un viņi ir pieraduši, ka tu to dari. Tāpēc sanāk, ka tev ir tūkstošiem dažādu pienākumu un nekādu tiesību. Ja tevi tas neapmierina, iemācies paust savas vajadzības, cienīt sevi un savu laiku un pateikt “nē”. Tad arī viņi tevi novērtēs.
P.S. Un iemācies deliģēt savus pienākumus. Māju uzkopt var arī meita, traukus nomazgāt – vīrs, un dēls var iznest atkritumus.

4. Kad tevi māna

Tu vari izlikties, ka nejūti smēķu smaku, kas nāk no tava dēla-pusaudža, un vari izlikties, ka neredzi pielaboto lapu viņa dienasgrāmatā. Taču aiz šīs mānīšanās, īpaši tad, ja to dara tuvs cilvēks, vienmēr slēpjas kaut kāda problēma. Lūk, arī par to vajag runāt. Varbūt dēls baidās, ka uzzinājusi par viņa nesekmīgajām atzīmēm, tu būsi sarūgtināta un pārstāsi viņu mīlēt? Mānīšanās vienmēr saistās ar problēmām attiecībās, tāpēc šeit nebūtu labi piekopt strausa politiku. Noskaidro, izrunā un lieta darīta. Visiem paliks labi.

5. Kad tev liek darīt to, kas tev ir pretīgi

Katram cilvēkam ir kādi savi principi, kurus pārkāpjot, viņš zaudē pašcieņu. Tas bieži ir daudz nopietnāk, kā varam iedomāties! Ejot sava šefa pavadā, un palīdzot “izēst” no kolektīva kolēģi, tu vari saglabāt priekšniecības labvēlību, bet zaudēt cieņu kolēģu un savās acīs. Vai tas tev ir vajadzīgs? Iespējams, piespiežot darīt kaut ko, kas ir pretrunā ar tavu pārliecību un principiem, tavs sarunu partneris tev piedāvā kādus labumus, un tev sākumā šķiet, ka šāds darījums būs abpusēji izdevīgs. Pajautā savai sirdij, tā noteikti zin, ko tev ir un ko nav vērts darīt.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Jā, dzīvē mēs patērējam cits citu. Ir normāli gan ņemt, gan dot. Svarīgs tikai samērs – jāpieskata, lai tevi neizsmeļ sausu. Tad cilvēks pārvēršas jūga lopiņā, ar kuru drīkst nerēķināties.

Monika Zīle

Attīstība pārī

12341057_1035014133186745_137931806981570398_n

Ja vēlies būt veiksmīgs, tev visu laiku ir jāattīstās. Citu variantu nav.

Kā piemērs: ja esi apstājies savā biznesa attīstībā, tas sāk degradēties. Ir nepieciešams iet uz priekšu un nokļūt jaunā līmenī.

Ja runājam par sievieti: tad, kad viņa piepilda savu vīrieti, viņiem viss ir labi. Taču kādā momentā viņiem noteikti būs konflikti – tiem jābūt, jo tad, kad to vispār nav, ir skaidrs, ka kaut kas ir ne tā.

Konflikts – tā ir pāreja jaunā līmenī. Kāds pāriet ātrāk, kāds nedaudz vēlāk, bet pāreja vienmēr notiek caur konfliktu.

Ja tu atzīsti savas kļūdas, trūkumus – tajos brīžos, kad tev patiešām nav taisnība (tikai, ja tev patiešām nav taisnība), konflikts beidzas ātri, un tu viegli virzies tālāk. Lai nokļūtu nākamajā līmenī, tev katru reizi būs jāiziet caur konflikta situāciju. DIVATĀ! Tikai tādā gadījumā jūs abi ejat attīstībā. Ja kāds nav izgājis caur šo konfliktu, viņam krājas aizvainojums, niknums un aizkaitinājums. Tā bieži vien cilvēki viens otram kļūst par svešiniekiem.

Kā tad noskaidrot, cik patiesībā jūs esat tuvi? Ļoti vienkārši: pēc tā, cik bieži jūs skūpstaties. Tas ir vienkāršākais tuvības rādītājs. Ja jūs ar prieku skūpstaties no rīta, pusdienā un vakarā, jums patiesu baudu sagādā sadošanās rokās, apskaušanās, jums viss ir kārtībā. Tas nozīmē, ka sievietei ir tā enerģētika, kas piepilda un attīsta, bet vīrietī ir spēja šo enerģētiku realizēt. Ja vīrietis šo enerģiju nerealizē, sieviete sāk to ienīst. Tāpēc, ka viņa dod enerģiju, tā atspoguļojas un atgriežas atpakaļ un iznīcina viņu pašu..

Kad sieviete ir sasniegusi noteiktu attīstības līmeni un virzās uz priekšu, viņā aug seksuālā enerģija. Viņai rodas vēlmes un intereses. Viņa tiecas uz jauno, iet tajā un pārvar to. Viņa var nodarboties ar mākslu, biznesu un vispār – ar jebko. Taču svarīgi, lai viņai būtu sekss, kas sagādā labsajūtu un prieku. Ja tu nemīli vīrieti, tad izeja ir viena – IEMĪLI!

Daudzi mīlestību uztver nepareizi. Mīlestība tā ir attīstība, vienmēr kaut kas jauns un vienmēr kaut kas nezināms. Kad tu to adaptē sev – šo attīstību, jauno, nezināmo, tas kļūst par tevi pašu un tu peldies labsajūtā. Ja tavās attiecībās, biznesā, apģērbā, ieradumos, ceļojumos un pasaules izjūtā nav nekā jauna un nav attīstības, tu degradēsi! Ir svarīgi to saprast un atcerēties!

Kad sieviete piepilda vīrieti, viņam vienmēr jāasociē to ar faktu, ka VIŅŠ IR VĪRIETIS.

Kāpēc? Tāpēc, ka viss tiek būvēts uz sievietes enerģijas un seksualitātes. Tieši šī enerģija dara vīrieti bagātu un veiksmīgāku. Taču, ja šis vīrietis nonāk līdz noteiktam līmenim un pēc tam sāk sevi asociēt ar naudu, mašīnām un stāvokli sabiedrībā, lielās ar to un nosoda tos, kas apkārt, sievietes enerģētika pārstāj plūst viņa realizācijai.
Sievietes enerģētikā notiek straujš kritums, sākas problēmas uroģenitālajā sistēmā – cistas, iekaisumi u.t.t. Viņas zemapziņa formē dažādus notikumus, lai viņai pievilktos citi vīrieši, kuri gatavi izmantot viņas nerealizēto enerģiju savai attīstībai.

Un tad viņai nākas iet pie sava vīrieša, “nolaist” viņu no debesīm pie zemes, lai viņš pārstātu sevi asociēt ar saviem ienākumiem un stāvokli sabiedrībā, un pārstātu ar tiem lielīties.

Spriežot no savu klientu pieredzes, varu teikt sekojošo: sievietes, ja pēc tādas sarunas jūs redzat, ka jūsu vīrietis nenolaižas uz zemes un turpina sevi asociēt ar savu biznesu, mašīnām vai stāvokli sabiedrībā, un savu naudu (patiesībā tā ir jūsu enerģija), savāciet savas mantiņas un ejiet prom no viņa.

Kad vīrietis sāk sevi asociēt ar savu bagātību, nosodīt citus, braukt piedzēries pie stūres, pārstāj cienīt cilvēkus sev apkārt, uzskatot sevi par kaut ko augstāku – tā ir degradācija!

Tāpēc, lai to novērstu, jums noteikti ir atklāti un godīgi jāizrunājas vienam ar otru. Tikai ne, pārmetot un cīnoties par to, kurš uzvarēs. Jums vienmēr jārunā par to, ko jūs vēlētos. Ja tas ir JŪSU vīrietis, viņš teiks: “Jā, es arī to vēlos. Es saprotu, ka uzvedos nepareizi. Es centīšos darīt pareizi. Pat tad, ja man tas nebūs viegli, es darīšu.” Bet tas, kurš slēpjas, aizveras un nevēlas atzīt savas kļūdas un atzīt savus trūkumus, nekad nedosies ar jums kopā attīstībā. Un, ja jūs turpināsiet viņu pieņemt tādu, kāds viņš ir un paliksiet ar viņu, ieslēgsies pašiznīcināšanās programma. Jūs sāksiet slimot, vai vispār variet nomirt. Atcerieties, kad dzīvojat ar vampīru, jūs kļūstat par vēl lielāku vampīru.

Noslēgumā.

– Sievietes, vienmēr kontrolējat svarīgu momentu savā vīrietī: viņam noteikti jābūt pašcieņai, cieņai pret citiem cilvēkiem, atbildībai, jāizpilda tas, ko solījis – tas nozīmē, jābūt reālām darbībām – bez steigas un citu nosodījuma.

– Vīrieši, mums nemitīgi jāvirzās uz priekšu un jāattīstās! Pat tad, ja grasāties dzīvot 300 gadus, jums visus šos 300 gadus ir jāattīstās un viss jādara arvien vairāk un labāk.

Autors:Aleksandrs Paļijenko

Tulkoja: Ginta FS