Tikšanās ierakstītas debesīs

Mūsu dzīvē mēdz būt dažādas tikšanās, kuras pēc tam kļūst par mūsu dzīves grāmatas lappusēm…
Ir nozīmīgas tikšanās… tās pašos pamatos maina mūs pašus un atbilstoši – arī mūsu dzīvi… kā likums, šīs tikšanās ir ar mūsu skolotājiem, pavadoņiem, mentoriem, kuri lielu lomu spēlē mūsu profesionālajā izaugsmē… ar mīļotajiem cilvēkiem, ar kuriem kopā ejam pa dzīvi… ar tiem, kuri kļuvuši par mūsu draugiem…

Ir priecīgas tikšanās, par tām mēs bieži atceramies ar siltumu sirdī, tāpēc, ka pēc tām mēs kļūstam gaismas piepildīti…. un tad gribas dzīvot pilnu jaudu, smieties, mīlēt, strādāt ar prieku, un mēs atkal ticam visam labajam…. un dvēselē iemājo miers un siltums…

Ir skumjas tikšanās, kuras mēs no savas dzīves vai nu izsvītrojam, vai cenšamies aizmirst, vai atceramies ar skumjām sirdī…

Un ir ĪPAŠĀS tikšanās… tās mēs atceramies vienmēr… tās ne tikai maina mūsu dzīvi, bet pievieno tai jaunas jūtas, jaunas emocijas, sajūtas, domas, rīcību… un tieši pēc tādām tikšanās reizēm, rodas sajūta, ka šis cilvēks būs ļoti svarīgs…. iespējams… pats svarīgākais mūsu dzīvē.

sajūta… bet ne pilnīga pārliecība… un ļoti bieži vārds BŪS pārvēršas par domu, ka BŪTU…

Es runāšu par pieaugušiem cilvēkiem… tiem, kuri jau nodzīvojuši lielu daļu dzīves un kuriem “tas” otrs krasts ir arvien tuvāk….
Cik bieži tieši šādā vecumā mēs satiekam to vienīgo, mums vajadzīgo cilvēku, bet tikšanās paliek tikai tikšanās… un pakāpeniski aiziet tieši šajā retrospektīvā… un rodas jautājums – kāpēc tā notiek? Kas traucē diviem pieaugušiem cilvēkiem būt kopā… jo nemaz tik daudz laika priekšā vairs nav…

Un uzpeld iemesli… protams, katram tie ir savi… taču ir kopējie, par kuriem mēs nerunājam, bet vienmēr domājam…
BAIĻU SAJŪTA… mēs baidāmies no jaunā…. mēs baidāmies just, mīlēt…. mēs baidāmies no sabiedrības viedokļiem… mēs baidāmies būt patiesi…. baidāmies paši no sevis… un, tā vietā, lai aprunātos, mēs apklustam…. gaidam, ka varbūt tas otrs piezvanīs, uzrakstīs, pateiks… bet viņš arī to pašu gaida no tevis… tā arī gaida divi pieauguši cilvēki sazin ko…

MŪSU PAGĀTNE… mums visiem šajā vecumā ir sava iegūtā pieredze… esam pieļāvuši neskaitāmas kļūdas… pa šo laiku ir izveidojies mūsu pasaules uzskats… mums ir savi dzīves principi, pie kuriem mēs cenšamies pieturēties… un tieši šī pagātne tikšanās brīdī sāk vilkt mūs atpakaļ…. mēs sākam atskatīties… atcerēties…. analizēt….  un nesaprotam vienu – tas, kas bija agrāk, bija citā vecumā, citā laikā… un tās mūsu kļūdas tagad būs pavisam citas, bet varbūt vispār to nebūs, tāpēc, ka mēs jau esam citi….

MĒS ESAM ATBILDĪGI PAR TIEM, KURUS PIERADINĀJĀM… mēs tik bieži sakām šo frāzi… taču, kur te ir mūsu atbildība? Tajā, ka dzīvojam ar nemīlamu cilvēku un mierinām sevi ar to, ka nevaram viņu pamest – jo viņam bez mums būs tik slikti…. bet varbūt mēs gluži otrādi – atbrīvosim viņu un padarīsim laimīgu ne tikai sevi, bet arī viņu… bieži var dzirdēt frāzi, “es dzīvoju ar viņu kopā tikai bērnu dēļ”… taču bērni (nav svarīgi, cik viņiem gadu – 3, 5,10, 15, 20) ļoti asi izjūt vecāku nemīlestību vienam pret otru.

MŪSU SPĒJA UZREIZ DOMĀT PAR TO – KAS BŪS…. diez kāpēc tieši tad, kad notiek šīs ĪPAŠĀS tikšanās, mēs sākam domāt par nākotni…. par to, ka nāksies mainīt savu dzīvi, savus ieradumus, mēs domājam par darba maiņu, par dzīvesvietas maiņu…. un momentā uzpeld slēdziens… NEKO IZMAINĪT NEVAR…  parāk daudz ko nāksies upurēt…

Tikai nez kāpēc mēs nedomājam par to, ka šāda ĪPAŠA tikšanās dzīvē var būt tikai vienu vienīgo reizi…. un par to, ka otras tādas iespējas nebūs. Un, ka vajag vienkārši pieņemt, nebaidīties, ļauties un dzīvot šodien…. tāpēc, ka tikai pati dzīve saliek visu pa savām vietām…. un tieši tā dod mums iespēju pieņemt lēmumu…

© Irina Makarenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Lasu šo un domāju par Tavu ceļu, Irčik  

Katrs cilvēks ir vēstījums…

Es katru cilvēku uztveru kā vēstījumu, kuru es nedrīkstu nolasīt tikai pa savam – tā, kā man tas ir izdevīgi…
Pat ļoti tuvu cilvēku. Pat savu bērnu.
Neviens nav radīts tāpēc, lai kādam tikai patiktu vai nepatiktu, kļūtu par kāda cita dzīvu īpašumu vai atdotu savu dzīvi tam, kurš, lai arī uz mīlestības tiesībām, bet iedomātos ar to rīkoties pēc savas saprašanas.
Katrs sevī nes savu informāciju un savu veidu, kā uztvert atbildi.
Katrs no mums, tā vai citādi, saņems tikai savu pieredzi, pat no tiem notikumiem, kas nevienam nepaiet garām.
Un neviens no mums nekad netiks atminēts līdz galam.
Un tieši tāpēc, mani mīļie, vislielākais tuvības traucēklis ir ilūzija par to, ka vari piesavināties otru cilvēku, ka vari pilnībā viņu izzināt un ielikt viņam savu subjektīvo atzīmi.

Es negribu maldīties, domājot, ka ikviens, kam es nepatīku vai kurš nepatīk man, noteikti ir ienaidnieks un man noteikti vajag no viņa agresīvi aizsargāties, meklēt viņa trūkumus, a priori nepiekrist viņam un visādos veidos censties pierādīt to, ka esmu labāka.
Vēl mazāk es vēlos domāt, ka ikvienam, kuram es patīku un kurš patīk man, noteikti man jāpiekrīt, jāatbilst manām gaidām un jādemonstrē tikai sava “parādes” puse.

Katrs cilvēks ir vēstījums…

Un vairāk par visu es mīlu saudzīgi un nesteidzīgi censties viņu izzināt, saskatīt visdažādākajos procesos, uzskaņoties uz no viņa nākošā viļņa, pieņemt viņa tiesības būt dažādam un būt sev pašam, un vērtēt nevis viņu, bet savas sajūtas, esot viņam blakus.
Un tikai tā var saprast iespējamo vai neiespējamo kopskaņu.
Un tikai tā var iemācīties saprast, ka saskanīgie un nesaskanīgie cilvēki nedalās labajos un sliktajos.
Viņi vispār nedalās, bet ir un paliek veselumā un dažādās nokrāsās.

Mēs tikai izvēlamies vai neizvēlamies viens otru…

Ļiļa Grad
Foto: Leopold Biget
Tulkoja: Ginta Filia Solis

JA ESI PAZAUDĒJIES

– Atceries… – čukstēja mazais Eņģelis. – ja pēkšņi tev ir sajūta, ka esi pazaudējies…. pazaudējies laikā, telpā, domās, cilvēkos, sapņos, cerībās, garastāvokļos, ceļos, mūzikā, mīklās, attiecībās…

Ja pēkšņi tev šķitīs, ka tevi ir pazaudējuši šajā lielajā pasaulē…
Atceries to, ka kāds – noteikti īstajā laikā – tevi atradīs! … ar labu vārdu… patiesu un siltu skatienu … maigu pieskārienu … stipru un drošu plecu … stiprām, tevi auklējošām rokām… vai gaišu smaidu … vai tīra auksta ūdens glāzi karstā vasaras dienā … vai aizraujošu melodiju … vai valdzinošu meža aromātu … vai okeāna elpu … vai klusu čukstu, kurā varēsi atpazīt senas pasakas un aizraujošus stāstus … saules glāstus vai maigus apskāvienus … tauriņa spārnu vēzienus … vai vienkārši pastieptu roku … atvērtu plaukstu …
Šai milzīgajai pasaulei ir viens brīnumains mazs noslēpums … Ja tev kādreiz šķitīs, ka tevi ir pazaudējuši, atceries: tas, kurš tev vajadzīgs, noteikti tevi atradīs … Un noteikti īstajā laikā …
Tāpēc, ka mums katram ir kāds cilvēks, kurš īstajā laikā mūs atrod …

Olga Meškovska Pjatakova
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kopā

veci_cilveki22

Cilvēki veido pārus.
Pievelkas viens otram. Īpaši labi to var redzēt atpūtā.

Pa jūras krastu skrēja muskuļots vīrs gados. Enerģiski skrēja, sirms, mundrs, augstu ceļot ceļgalus.
Apstājas, pavingro un atkal skrien.
Tagad ar viņu kopā skrien tāda pat sieviete gados, arī muskuļota un mundra. Pat ceļgalus tāpat paceļ.
Viņi kopā apstajas un vīrs māca viņai vingrojumus. Kaut arī viņi runā dažādās valodās; kas par to? Viņiem kopā patīk skriet!
Vai arī ūdens malā sēdēja kāds vecs vietējais iedzīvotājs. Ar makšķeri. Spainītī divas mazas zivteles, toties cik daudz darāmā! Uzkabināt ēsmu, iemest makšķeri, pēc tam vēlreiz iemest, tad rūpīgi pārbaudīt pludiņu… Un acis mirdz; gaida lomu!
Bet tagad kopā ar viņu sieviete makšķerē. Gara, slaida dāma ar lieliem baltiem zobiem. Viņa tik ļoti ir aizrāvusies ar makšķerēšanu un acis mirdz! Un zobi spīd! Un ezītī nogrieztie mati burtiski sastinguši gaidās. Viņa komandē makšķernieku vācu valodā. Halt! Ahtung! Eins, zwei, drei! Velc ātrāk, nenoguli! Jau no agra rīta viņi kopā ķer zivis.
Un arī dūšīgais vīrietis, kurš vienkārši gulēja atpūtas krēslā pie baseina ar saldu kokteili rokā; vienkārši gulēja un neko nedarīja! – tagad guļ kopā ar tādu pašu dūšīgu dāmu.
Viņi smaida, kaut ko iedzer un uzkož baklavu. Un klusē. Ko tur daudz runāt, ja viss tāpat ir skaidrs? Spēks jāpietaupa. Jāieēd baklava…
Pat mazītiņā kundzīte, līka kā rūķītis, tā, kura staigāja ar nūjām, iet blakus ar tādu pašu senu večuku. Bija divas nūjas, tagad četras. Divi rūķīši staigā pa jūras malu…
Katram atradīsies pāris.
Katram…
Nevajag neko īpašu darīt. Vienkārši būt sev pašam un darīt savas lietas. Pat, ja tu vienkārši ēdīsi baklavu – kāds noteikti pievienosies.
Galvenais, ar prieku darboties. No sirds. Aizrautīgi, ne īpaši citiem uzbāžoties. Un savējais atnāks. Makšķernieks makšķernieku atpazīst pa gabalu…
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Leduslāču likumi

apskauj2

Dažkārt dzīvo ar cilvēku un jūties kā ziemas laika prognozē…
Tajā parasti raksta: “-13 grādi, pēc sajūtām -21″…

Tādas, ne īpaši labas sajūtas….
Mīnuss par mīnusu aukstāks…

Un tu satuntuļojies milzīgos sava spēka džemperos…
Bet silda tie ļoti vāji… tāpēc, ka tavas mežonīgās Dvēseles vecajiem kauliem ir vajadzīgs pavisam cits siltums…

Mīļie, nav dziļākas vientulības sajūtas par to, ko izjūti kopā ar kādu, kurš dod tev temperatūru mīnusā… bezgalīgā mīnusā….
Mīnuss, kas nepāries martā, kad uzspīdēs pirmā pavasara saule….

Nebūs saules…

Aukstuma piegādātājs bez apstājas strādā pat jūlijā…
Tas, it kā baidīdamies sabojāties ātrāk kā pienākas, ir iemājojis savā mūžīgajā ledusskapī un no turienes uz tevi visu laiku pūš “nordiskais konservants”….
Aukstums vārdos…
Aukstums rīcībā…
Aukstums pat retā pieskārienā…

Ne jau atbildes aukstums, nē…
Un ne tas, ko esi pelnījis un tagad par to maksā…
Tas vēl nebūtu tik traki…

Bet tas ir tas aukstums, kurā labi ir tam, kurš to rada, bet slikti tam, kurš tajā dzīvo…

Un tas, kurš to rada, nepavisam nesoda sevi, neatriebjas un neveic cietsirdīgus eksperimentus…
Viņš no sirds domā, ka jūsu starpā viss ir kartībā…
Viņam tā ir pietiekami, un vairāk nevajag…
Viņš ir ziemeļu leduslācītis, kurš ir skaists un cēlsirdīgs multenītēs, bet reālajā dzīvē var iekost savam lāčabērnam…
Tāpēc, ka jūt tikai vienu izsalkumu – SAVĒJO…. un arī aukstumu…
Un viņam savā kažokā ir silti…
Bet, ja būs auksti, viņš atnāks un pasildīsies pie tavējā…
Atnāks pasildīties, nevis sasildīt… un ne apmainīties ar siltumu…

Un viņš, šis lācītis ir absolūti kurls…
Viņš nedzird kā no aukstuma klab tavi zobi…
Nedzird, kā tu lūdz kaut nedaudz siltuma….
Nedzird tavu sirdi, kas sitas gaidu režīmā…

Tu dzīvo savā NEvientulīgā vientulībā, un arvien biežāk domā par to, ka leduslāčiem vajadzīgi tādi paši leduslāči, bet tu viņiem nepavisam neesi vajadzīgs ar savu vēlmi pēc cilvēciska siltuma…

Daudzu gadu garumā es esmu iemācījusies nekļūdīgi atpazīt tos, kuri dzīvo svešos laikapstākļos un arī leduslāčus, kuri patiešām nespēj saprast, ko no viņiem grib tie, pie kuriem viņi nāk sasildīties…

Bet viņiem vienkārši vajag atrast savējos…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt zem jumta

mājas

Laime nepavisam nav tajos cilvēkos, no kuriem tev, kā tautā saka, “norauj jumtu”…

Laime ir tajos, ar kuriem kopā zem šī jumta viss nostājas savās vietās – tādiem vienkāršiem un saprotamiem…

Bet tas stāvoklis, kuru viņi tev dāvā, balstās uz visiem laikiem pazudušās bailēs kaut ko pateikt ne tā, ne tā paskatīties, ne tajā rakursā sevi parādīt, izrādīties kaut kādam – ne tādam…

Un tas, mani mīļie, ir tik daudz!

Ļoti daudz!
Un tas ir brīnišķīgi – blakus otram cilvēkam būt sev pašam…

Pārāk daudz reižu esmu redzējusi un turpinu redzēt attiecības, kurās viens it kā kārto bezgalīgu eksāmenu otra priekšā, bet otrs ir iejuties neiecietīga skolotāja lomā, kurš izgāzīs jebkurā eksāmenā, neņemot vērā skolnieka sagatavotības līmeni…

Tas ir mokoši…

Tas ir neperspektīvi…
Un tas ir progresējoši patoloģiski…
Un tā ir neiroze…
Kaut gan jumtu pilnībā var noraut…

Tad, lūk, attiecībās nevajadzētu būt mokoši…

Nevajadzētu būt neirotiskai katras savas izpausmes atsekošanai…
Nevajadzētu būt sajūtai, ka tūliņ, tūliņ sāksies zemestrīce…
Tas viss ir ne jau no tuvības.

Tuvība var būt karsta, taču tā balstās uz tās asās sajūtas, ka otrs tev ir tik ļoti dārgs līdz pat pedējai savai neideālajai šūniņai, cik tu ļoti dārgs esi arī viņam…

Bet spēlītes “kļūsti tāds/tāda, kādu es tevi gribu redzēt” ir raksturīgas tikai tiem, kuri paši sev tā arī nekad ne par ko nekļūs…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nāc!

veci_cilveki30

Nāc pie cilvēka, kā cilvēks… lai mīlētu viņā cilvēku…

Vai nenāc vispār…
Nāc parunāties un klausīties…

Nāc sasildīt un sasildīties…
Nāc dalīties un saņemt dāvanas…
Nāc ar talantu pieņemt, nevis ar slimību sagraut…
Nāc, kad durvis atvērtas uz abām pusēm…

Nāc, kad gaida, un kad kājas pašas nes…
Nāc, lai pārliecinātos – mīlestība nepiesien ķēdē, nedod rīkojumus, nepazemo, nepazemina, nepieprasa, nenodod un nekrāpj…
Ta ir absolūti dziedinošs process, kas dziedina visas brūces…

Mēs esam vajadzīgi viens otram, lai lielā iekšienē radītu savu maziņo pasaulīti un būtu laimīgi katrā no tām…

Bet nevis tāpēc, lai salauztu viens otru savā iedomībā cenšoties valdīt par ideālu…
Nāc PATS pie SAVA cilvēka…

Tikai tā viss sanāks…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis