Mani mīļie, nekādi pretpoli nepievelkas… Varbūt vien uz kādām trīs eiforijas dienām… Bet no ceturtās dienas, kad vienam par agru, bet otram par vēlu… Vienam vajag, otram – nevajag… Vienam zaļu, otram – oranžu… Vienam pareizi, otram – nepareizi… Vienam pie mammas, otram – pie savējās… Vienam pa labi, otram – pa kreisi…. Vienam slikti, otram – labi… Vienam tur, otram – šeit… Vienam gulēt, otram – iet… Vienam mīlēt, otram – apnicis… Un vēl garu garais saraksts ar neatbilstībām – Neviens kompromiss neizturēs…
Un ir vērts atcerēties, ka reālā nevis teorētiskā kompromisa būtība tomēr ir tajā, ka mēs dēļ sava trauslā miera, darām pavisam ne to, ko gribētos darīt… Un, ja tas notiek pa retam, tad to vēl kaut kā var pieciest… Bet, ja sistemātiski, mēs noteikti attapsimies niknumā un pretestībā…
Vislabākās savienības, kuras esmu novērojusi tuvu esot, ir LĪDZĪGI DOMĀJOŠO SAVIENĪBAS. Kā mana vecmāmiņa teica: “kā viena dvēsele…”
Tas ir tad, kad viens cīsiņš uz divām dakšiņām… Kad ikvienā nepatīkamā situācijā “uz aklo”, bet rokās sadevušies… Kad neideālums nesit otru un nepieprasa to, uz ko pats neesi spējīgs… Kad gultā nesacenšas, lai 6:0 par “tehniku”, un skaistums no jebkura skatu punkta, kad blakus tas, no kura zvaigznes uzmirdz un gribas to ieelpot un labpatikā murrāt… Tas ir tad, kad nožagojas un abi reizē iesmejas… Kad tusiņš līdz pēdējam viesim…. Kad sagaidi un ilgojies, un pavadi – tāpat… Kad mīli vienu un to pašu un nevajag ne motivēt, ne manipulēt, ne orientēt… Kad vienkārši ir labi… Un, kad blakus, būtībā, esi tu pats…. Tikai nedaudz citā ķermenī… Bet ar tām pašām nedaudz nobīdītajām smadzenēm… Nobīdītajām Mīlestības virzienā…
Mēs taču sevi un citus mīlam ar to Mīlestību, kura bez viņiem nesanāk… CAUR PIEŅEMŠANU… Mūs pieņem, un mēs pārstājam rakņāties sevī… Smaidām spogulī un domājam, ka tīri tā neko…
Bet pretpoli atnāk tāpēc, lai kārtējo reizi iespertu pa to vietu, kur mēs paši sev speram… Un pēc tam par to neieredzam… Un atriebjamies…
Mīļie, meklējat savējos Mīliet līdzīgos!
Ļiļa Grad FOTO: Artūras Kokorevas Tulkoja: Ginta Filia Solis
Droši vien katrs no mums kaut reizi dzīvē ir kļūdījies, cenšoties kādam izdabāt vai cenšoties iekļauties ne savā “barā”. Turklāt, vēl pirms tā bija diskomforta sajūta un sajūta, ka to darīt nevajag, taču intuīcija tika apklusināta un tas tika izdarīts. Tad nācās locīties un klanīties neērtās pozās, tā nodarot sev ļoti lielu kaitējumu. Kad cenšamies izdabāt un izkalpoties, mēs vairs neesam mēs paši. Un šī apzināšanās liek justies neērti un pretīgi, un ir sajūta, ka esi ne savā ādā. Tā jau sākotnēji ir zaudēta spēle, jo gala rezultātā no tā nekas labs nesanāks. Nav vērts nodarīt sev pāri, labāk pacensties palikt sev pašam. Vienmēr var atrast savējos. Ar līdzīgiem uzskatiem un pasaules redzējumu. Un tad jau, vairs necenšoties izdabāt un nezaudējot savu individualitāti, brīvi izpausties un mijiedarboties ar citiem. Tikai tad tu jutīsies pa īstam brīvs, laimīgs, atvērts un pārliecināts par sevi. Un visiem būs labi. Tādā mijiedarbībā katrs piepildīsies ar enerģiju, nevis zaudēs to, cenšoties iekļauties tur, kur nevajag. Kad tu atradīsies tādas izvēles priekšā, uzreiz izlem – nenodarīt sev pāri un tas būs vispareizākais lēmums…
Es lidoju lidmašīnā no Varšavas uz Maskavu kopā ar kādu sievieti un viņas brāli. Mēs iepazināmies lidostā. Kad lidmašīna piezemējās, viņi man jautāja: “Vai tevi kāds sagaida?” Es atcerējos, ko man teica vīrs pirms aizbraukšanas: “Kad ielidosi, izsauc taksometru un nekaulējies!” Un es viņiem atbildēju: “Nē, mani nesagaida!” Tad šie labie cilvēki iesēdināja mani savā automašīnā, bet pabrīdināja, ka viņi nogriezīsies aplī, bet man būs jādodas taisni.
Es tādiem sīkumiem nepievērsu uzmanību. No brīža, kad izgāju pasu pārbaudi lidostā un pārliecinājos, ka vīrs mani tiešām nesagaida, es ļoti noskumu un domāt varēju tikai par to: “Kāpēc viņš mani nesagaidīja? Kāpēc?” Bijām nobraukuši nelielu ceļa gabalu, kad mani jaunie paziņas apstādināja mašīnu un teica, ka tālāk mums vairs nav pa ceļam.
Es sirsnīgi no viņiem atvadījos, izkāpu no mašīnas un attapos uz šosejas, kur milzīgā ātrumā man garām joņoja mašīnas. Sniga sniegs. Es stāvēju šosejas malā vienā jaciņā. Pēc mirkļa man izdevās atbrīvot rokas un es varēju pacelt roku paralēli zemei. Bija nenormali auksti. Vēl pēc brīža es sapratu, ka šeit mašīnu es nedabūšu, ka neviens neapstāsies. Pēc 15 minūtēm es biju uzģērbusi visu, kas man koferī bija, un sāku soļot pa šosejas malu.
Nonācu līdz kādai pieturai un iesēdos pusnakts autobusā, pēc tam braucu ar trojejbusu, bet pēc tam mani laipni uzņēma kādas automašīnas šoferis un diezgan ātri, tikai kādās trīs stundās es biju mājās. Dzīvokļa priekštelpā es burtiski saļimu uz grīdas, ar visiem saviem dāvanās atvestajiem sieriem.
Vīrs sēdēja pie datora – glāba Visumu, tāpēc nevarēja iznākt man pretī, kaut gan uz troksni priekštelpā reaģēja: “Nu, ko, zaķīt, atbrauci?” Es gulēju uz grīdas un necentos piecelties. “Kāda velna pēc!” – es domāju. – Kāda velna pēc es esmu kopā ar šo cilvēku?” Es zināju, visu, ko viņš man teiks. Ka vajadzēja izsaukt taksometru, nevis meklēt piedzīvojumus. Ka ir muļķīgi sagaidīt cilvēku lidostā vēlā vakara stundā, ja tev nav savas automašīnas. Ka es vienkarši meklēju iemeslu, lai sakašķētos. Es zināju visus viņa loģiskos spriedumus, uz kuriem man nebija argumentu. Taču ar sirdi sapratu, ka te kaut kas nav kārtībā.
Tikai pēc pāris mēnešiem es spēju skaidri noformulēt problēmu. TV kā reizi rādīja Osbornu ģimenītes realitātes šovu. Mamma centās sadzīt bērnus automašīnā, lai dotos uz lidostu sagaidīt tēti. Bērni negribēja braukt un iebilda: “Kāpēc mums viņš obligāti jasagaida?” un uzreiz paši mēdoties, atkārtoja to, ko mamma parasti tādās reizēs teica: “Tāpēc, ka mēs viņu mī-ī-ī-ī-lam!” Pēc tam nomierinājās, iesēdās automašīnā un brauca, kurp jābrauc.
Tajā brīdī es visu sapratu. Mēs savus mīļos sagaidām ne jau tāpēc, ka viņiem ir smagas somas. Mēs viņus sagaidām tāpec, ka viņus mīlam. Lielisks sauklis vecajai labajai kožļenei “Love is…”: “Mīlestība – tas ir tad, kad tevi lidostā sagaida!” Mēs gribam savus mīļos iepriecināt. Atbalstīt. Apskaut. Pateikt: “Cik labi, ka tu esi atgriezies!”
Es taču dibināju ģimeni ne tāpēc, lai man teiktu: “Izsauc taksometru!”, “Neaiztiec mani!”, “Netraucē!”, “Tiec pati galā, tas taču ir tik vienkārši!”. Es dibināju ģimeni tāpēc, lai neviens nestāvetu lidostā viens…
Jā, protams, ja mēs uz to visu skatāmies saprātīgi un no loģikas viedokļa, visas šīs sagaidīšanas un pavadīšanas ir diezgan neērtas, neloģiskas un pat nevajadzīgas, it kā. Var nebraukt uz lidostu – sastrēgumi traucē, arī datorspēles. Var neiet uz slimnīcu apciemot savus tuvos, var izsaukt kurjeru ar apelsīniem. Var nesvinēt jubilejas – vienalga tie ir tādi mjuļķīgi svētki, uz kuriem nav vērts pat tēreties. Var vispār neveikt nekādas liekas kustības… Un ir stulbi ticēt tam, ka pret tevi – vienaldzīgo, pārējie nebūs vienaldzīgi.
Taču tā nemēdz būt. Labas attiecības prasa piepūli. “Pats par sevi” mēdz būt tikai slikti. Ozijs Osborns ir pietiekami bagāts, lai atļautos automašīnu ar personīgo vadītāju… Taču atgriežoties mājās, viņš pirmo grib redzēt ne jau šoferi, bet savus mīļos. Es neesmu Ozijs, bet es arī vēlos to pašu. Visi to grib. Bet ne visi ir gatavi to darīt.
Bet varbūt tie, kuriem ir slinkums sagaidīt, uzklausīt, mierināt un iepriecināt savus mīļos, jau sen tos vairs nemīl? Vai arī vispār nekad nav mīlējuši un nepazīst tādas jūtas. Kā teica filmas “Kas ir mīlestība?” galvenais varonis savam draugam: “Tu uzskati, ka mana sieva ir maita, jo man viņa jāsagaida lidostā. Bet es domāju, ka vēlos tur būt, lai viņu sagaidītu. Lūk arī visa atšķirība”.
Mīļie, nekādi pretstati nepievelkas. Varbūt uz trīs dienām eiforijas… Bet no ceturtās dienas, kad vienam par agru, otram – par vēlu…
Vienam vajag, bet otram nevajag… Vienam zaļo, bet otram oranžo… Vienam pareizi, bet otram nepareizi… Vienam pie mammas, bet otram – pie savas… Vienam pa labi, otram pa kreisi… Vienam slikti, bet otram labi… Vienam tur, bet otram te…. Vienam gulēt, bet otram staigāt… Vienam mīlēt, bet otram apnicis… Un vēl tūkstots un viens neatbilstības sarakstiņš. Neviens kompromiss to neizturēs. Un ir vērts atcerēties, ka reālā nevis teorētiskā kompromisa būtība tomēr slēpjas tajā, ka mēs mīļā miera labad daram galīgi ne to, ko vēlētos darīt. Ja nu pa retam tas notiek, tad, labi, gan jau kaut kā pārcietīsim. Bet, ja tas notiek sistemātiski, tad agri vai vēlu tas izsauks dusmas un pretestību.
Labākās savienības, ko esmu redzējusi, ne tikai iztālēm, ir LĪDZĪGI DOMĀJOŠO savienības.
Kā teica mana vecmāmiņa: ar vienu Dvēseli…
Tas ir tad, kad viens cīsiņš uz divām dakšiņām… Kad ikvienā nesaprotamā situācijā “uz aklo”, bet rokās sadevušies… Tas ir tad, kad viena neidealitāte necenšas pārspēt otru un nepieprasa to, uz ko tā pati nav spējīga … Tas ir tad, kad nožagojas…. un vienlaicīgi sāk smieties… Kad prieks kopā pavadīt laiku… Kad noilgojies sagaidi, pavadi, un atkal ilgojies… Kad mīli vienu un to pašu un nevajag ne motivēt, ne pierunāt, ne manipulēt un orientēt… Kad vienkārši ir labi… Un, kad blakus sev būtībā esi tu pats… Tikai nedaudz citā ķermenī… Bet ar tām pašām vienā fāzē nobīdītām smadzenēm… nobīdītām uz mīlestību…
Mēs taču sevi citos mīlam ar to pašu mīlestību, kas bez viņiem nesanāk. CAUR PIEŅEMŠANU… Mūs pieņem, un mēs pārstājam rakņāties sevī. Smaidām spogulī un domājam, ka tīri tā neko… Bet pretstati atnāk, lai mēs sev vēlreiz iespertu turpat, kur paši sevi neieredzam un iedunkājam un atbildam ar atriebību… Mīļie, meklējiet savējos! Mīliet līdzīgos!
Manā mīļakajā Alekseja Balabanova filmā “Man sāp”, Makovecka varonis pasaka fantastisku frāzi: “Galvenais ir atrast savējos un nomierināties”…
Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk pārliecinos par to, cik šī fraze ir godīga un patiesa.
Nav tik daudz laika, lai patiktu visiem, lai nevienu nesarūgtinātu, lai attaisnotu katra cerības. Tieši tāpat, kā tam nav nekādas jēgas. Nav jēgas gaidīt abpusējību, ja visu laiku redzi tikai muguru. Nav jēgas pāraudzināt pieaugušus cilvēkus un censties tos pieslīpēt savam redzējumam, kurā tie neietilpst, un nav jēgas pašam kļūt par kāda cita “pedagoģisko eksperimentu”.
Nav laika stāvet rindā pēc tiem, kuriem šāda rinda šķiet normāla. Nav laika ticēt tam, ka kāds, kurš jau agrāk ar saviem zābakiem izbradājies pa tavu dvēseli, vairs nevēlēsies to atkārtot… vai vismaz pāraus apavus. Nav laika gaidīt medaļas no tiem, kuri ar tām spekulē. Un nav laika mistificēt kādu personīgo glābēju ierašanos, kuri trauksies pie tevis un aiznesīs tevi laimīgā dzīvē.
Taču ir jēga pieņemt cilvēkus tādus, kādi tie ir, atstājot sev tiesības vai nu satuvināties vai NEsatuvināties. Ir jēga nepadarīt par ienaidniekiem visus tos, ar kuriem tev nesaskan, bet macīties mijiedarboties ar dažādību, vai arī vienkārši aiziet tāpēc, ka nav iespējams to izdarīt. Ir jēga nolemt dzīvot caurspīdīgumā, lai nevienu necenstos apmānīt ar saviem izdomātajiem tēliem, un lai pats sevi neapmānītu, cenšoties tikt skaidrībā ar citu maskām. Ir jēga nevienam neatskaitīties par savām izvēlēm. Un ir jēga nekad ne uz vienu neuzvelt atbildību par saviem lēmumiem, lai pēc tam neattaptos līdzatkarīga upura lomā.
Mani mīļie, atrast savējos, tas nav stāsts tikai par meklējumiem…. Tas vēl ir par spēju būt savējam tiem, ar kuriem tev ir tilts nevis siena.
Nemēdz būt tā, ka neko nevajag. Taču gadās, ka patiesi tuviem cilvēkiem izdodas radīt to savu pasauli, pret kuru bezspēcīgs ir it viss, kas cenšas sagraut to no ārpuses…
Izeja no visvisādām “matricām” (kā tās traktē Zēlands) sākas ne tad, kad tu pārstāj ēst gaļu vai skatīties televizoru, bet, kad sāc pārdomāt un apzināties savu dzīvi un katru savu soli tajā.
Kad tu sāc rīkoties ekoloģiski, attiecībā pret to un tiem, ar ko esi saistīts. Kad no “vajadzīgajiem” un “savējiem” izvēlies “savējos”, jo “vajadzīgie” ir tikai uz laiku, bet “savējie” – uz visiem laikiem.
Kad atsakies ticēt autoritātēm tikai tāpēc vien, ka tās ir autoritātes. Un absolūti nav svarīgi, no kurienes skanēs to vārdi. Arī no televizora ekrāna bieži vien skan gudras domas, tāpat kā universitātē daudzās lekcijās tiek runātas absolūtās muļķības.
Kad varēsi dzīvot ne tikai šeit un tagad, bet arī domāt uz priekšu, uzminot savas šodienas darbības sekas nākotnē – pat tad, ja kāds tev ausī čukst: dzīvojam tikai vienreiz.
Kad iemācīsies klausīties sava organisma balsī un atbildēt tā vajadzībām. Tad jēdzieni “derīgais” un “nederīgais” sāks ļoti atšķirties no vispārpieņemtā.
Kad tu uzdrošināsies darīt ne tā kā visi. Pat tad, ja visi izies no “matricām”. Kad viņu kļūs daudz, viņi paši sāks veidot jaunu “matricu”, vai tad tas nav acīmredzams?
Kad, piekrītot kaut kam, vispirms iemācīsies uzdot jautājumu: “Kāds tev no tā izdevīgums?” un cienīsi šo izdevīgumu, pat tad, ja tas tev šķitīs nepatīkami. Nesavtīgums ir pats lielākais slazds muļķiem.
Kad piedosi sev, ka neesi pietiekami labs, ka tev, iespējams, nekad nebūs tas, kas ir citiem. Tad tu ieraudzīsi, kas var būt personīgi tev, un noticēsi, ka tas nebūt nav maz.
Kad atļausi sev vispār nekur neieiet un neiziet. Tu esi tur, kur esi un tajā ir augstākā jēga tieši tev. Iepazīsti to, ja tev tas ir interesanti. Bet bēgšana, jebkura bēgšana ir ceļš projām no sevis.
Ginta Filia Solis 