Kas manā izpratnē ir LAIME

Kas manā izpratnē ir LAIME…

Es uzskatu, ka laimes stāvoklis ir normāls un dabisks cilvēka stāvoklis.

Laimes indikators ir prieks, bet man prieks (tāpat kā mīlestība) ir viens elements no Visa Visumā eksistējošā kopuma. Sava veida ķīmiskais elements. Savienojuma elements.

Bet agrāk laime man, tāpat kā daudziem no jums, bija svētlaimes augstākais punkts, noteiktais augsta viļņa virsotnes punkts. Bet ir skaidri jāsaprot, ka, ja ir augstākais punkts, ir jābūt arī zemākajam. Tātad tās ir tās pašas šūpoles, kuras tik ļoti cilvēks mīl. Augšup – un es esmu svētlaimes virsotnē!!! Lejup – un es ciešu un mokos nelaimē! Šūpojos pa labi – un es esmu baudas virsotnē, enerģija bango un šļakstās, emocijas plosās!!! Šūpojos pa kreisi – enerģija sarūk, spēka nav, esmu depresijā un maksimāli mokos.

Ka jums šķiet, ka tas izskatas pēc laimes?

Daudziem no jums izskatās.

Es bieži dzirdu cilvēkus sakām: “Laime ir tik mirklīga un īslaicīga. Tā nevar ilgi turpināties”.

Bet es jums teikšu: JUMS IR IZDEVĪGI TĀ UZSKATĪT, un jūs paši izgudrojat savas laimes noteikumus un apstākļus.

Tāpat es bieži dzirdu ļaudis sakām: ” Kad es kaut ko saņemšu, noteikti būšu laimīgs! Kļūšu bagāts…, apprecēšos…, atradīšu darbu…., nomaksāšu hipotekāro kredītu…” utt…  

Cilvēki paši sevi identificē ar priekšmetiem un apstākļiem, no kuriem it kā ir atkarīga viņu laime. Cilvēki paši izveido sev “laimīga cilvēka raideri” (Raideris ir dokuments, kuru grupa nosūta pasūtītājam. Tajā ietilpst grupas prasības, ar kurām grupa var justies ērti un netraucēti uzstāšanās brīdī).

Taču sociums un mārketings ar prieku uztver viņu noskaņojumu un prasmīgi un nemanāmi “uzsēdina” cilvēkus uz vēlmes pirkt, iegūt, paņemt, ar visiem pieejamajiem līdzekļiem ar mediju starpniecību atkārtojot pašu “laimīga cilvēka” apstākļu un priekšmetu sarakstu, ar viltus vērtībām.
Sakiet, nav tiesa?

Jā, es katru dienu dzirdu no cilvēkiem šo laimes nosacījumu sarakstu! Daudz naudas, finanšu spilvens, dzīvoklis šeit, dzīvoklis tur, vīrs, bērni, ceļojumi, jahtas, lidmašīnas, Gucci, iPhone, Bentley, …

Ticiet man, jūs nekļūsiet laimīgi, ja iegūsiet visu, ko vēlaties. Visticamākais, jūs iekritīsit depresijā un vispār atteiksieties no dzīves.

Tāpēc, ka, ja jūsu laime ir atkarīga no naudas, lietām, cilvēkiem un apstākliem – jūs ļoti viegli ir padarīt nelaimīgus, ja to visu jums atņem.

Es jūtu, kā es nonullējos…. Ja mani nosēdinātu manas mīļās jūras krastā ar miljonu eiro makā, uz augstas, skaistas mājas kāpnēm, un pēc tam visu to atņemtu – es nekļūsu ne par kapeiku nelaimīgāka. Es zinu, kā darbojas naudas enerģija, es zinu, kā labas lietas ienāk cilvēka dzīvē. Un pats galvenais – es zinu laimes noslēpumu 🙂 Un, jā, draugi-ateisti, te bez Dieva neiztikt)))
Tātad, laimes noslēpums ir paļāvībā uz Visuvareno. Nevis ticībā, bet paļāvībā! Es uzticos Dievam un atzīstos, ka neko nezinu; ka es kļūdos; ka es nekontrolēju pasauli; un ka ar mani VISS ir kārtībā!

Tā es pasaulei vēstu, ka es pieņemu visu, kas ar mani notiek, es nepretojos, un pasaulei nav nepieciešams pretoties man. Es neaizsprostoju Visuma resursu kanālus, un pa tiem nāk plūsma, jo es esmu pavadonis, plūsmas vadītājs.

Es jau sākotnēji esmu laimīga no tā, ka ES VIENKĀRŠI ESMU. Ka es varu aizmigt savā mīļotajā gultā (nevis slimnīcas gultā). Es varu ēst garšīgu ēdienu (nevis blokādes maizi no pelavām un tapešu līmes)…

Ka man ir tas, kas man ir, un ap mani ir tas, kas ir.


Izrādās, arī jūs varat kļūt laimīgi TIEŠI TAGAD. Tāpēc, ka laime ir šajā pašā acumirklī.

Taču pagaidām vairumam cilvēku ir izdevīgi domāt: “Vēl nedaudz piepūlēšos un kļūšu laimīgs. Vēl nedaudz. Vēl drusciņ. Jau drīz”… 

Un pēc tam cilvēks, ja vien viņš, protams, nesagraus savu veselību un psihi, sasniegs augstāko baudas virsotni, uz dažām minūtēm satiks savu iekāres objektu, un tad atkal sekos straujs kritiens lejup, nelaimes stāvoklī… Mīļākais šūpoles … Dualitātes spēles … Slikti-labi, melns-balts, augšā-lejā, laime-nelaime… Spēles, kurās, ja vēlies, vari mainīt noteikumus PATS.
Laime nav rezultāts, tas ir process.
Tas nav gala punkts, tas ir ceļš.

Tā nav konkrēta ģeogrāfiskā atrašanās vieta, tas arī ir pats CEĻŠ.

Kāpēc ceļš? Tāpec, ka prieks par laimi rodas, veicot procesu! Ejot cauri šim procesam un jaunas pieredzes gūšanas laikā! Un tā kā spriedze procesā ir neizbēgama un nepieciešama, tad caur spriedzi tu iegūsti prieka īpašības. Laime rodas, pārvarot un gūstot jaunu pieredzi ceļā. Tieši tāpēc tik daudzi ārkārtīgi bagāti cilvēki, kuri ir sasnieguši visu, ko gribējuši, krīt smagā depresijā, jo vairs nejūt dzīves garšu.

PIEMĒRS; 

Jūs zināt, cik ļoti es mīlu kalnus, cik ļoti es mīlu skatus uz ledājiem. Daudzus gadus es uz tiem devos, pārvarot savas bailes un vājības, un, tos sasniedzot, es izbaudīju neaprakstāmu sajūsmu! Un, lūk, apmēram pirms 20 gadiem es devos uz Šveici pie sava līgavaiņa. Mēs iekāpām šikā sarkanā Šveices vilcienā un pēc brīža, izkāpjot no vilciena, gandrīz aiz perona es uzreiz nonācu uz ledāja. Es stāvu. Bolu acis. Skatos uz sevi. Uz ledāju. Uz sevi. Uz ledāju. Kas notiek?! Es sevi neatpazīstu! Kur laime?! Kur sajūsma?! Klapēju pa ķermeni un kabatām, meklējot laimi – bet nē!!! Nav laimes sajūtas!
Līgavainis saka: “Vai tu esi laimīga? Tie taču ir tavi mīļākie ledāji! Es saku: “Jā, kaut kā muļķīgi! Es neko nejūtu! Viņš saka: “Braucam augstāk!” Iekāpjam vilcienā un uzbraucam dažus simtus metrus augstāk un izejam ledāja virsotnē.

– Nu, – viņš saka, – Tu esi laimīga?

– Kaut kāds stulbums! – Es saku, – Es jūtos tukša! Man ir labi, bet es neesmu laimīga. Man ir vienalga. Mani pat nav interesanti.

Un es devos mājup, pie saviem mīļajiem kalniem – ar kājām pie savas Beluhas!!! 

Es atteicos no šādas dāvanas – laulības Šveicē. Īpaši pēc tam, kad līgavainis man pastāstīja, cik milzīgs ir pašnāvību skaits pasaules bagātākajā valstī. Salīdzinot ar manām nelaimēm, kas saistītas ar zemo dzīves līmeni Krievijā, mani paziņas nosodīja par atteikšanos no šādas “laimes”. Kā nu ne! Galu galā katram no viņiem bija noteikts “laimīga cilvēka raideris”, un es tajā ar saviem laimes jēdzieniem ne pa galam neierakstījos.

Tagad es droši varu teikt, ka es esmu laimīgs cilvēks.

Un te nu bez uzticēšanās Dievam neiztikt.

Uzticies – pieņem – pateicies.

Vēlaties vēl vienu pašu noslēpumu noslēpumu?

Kā padarīt savu dzīvi daudz vieglāku?

Atzīstiet Dievu un viņa klātbūtni šajā pasaulē un savā dzīvē, un tajā pašā mirklī jūs padarīsit savu dzīvi daudz daudz vieglāku. Tāpēc, ka jums vairs nebūs jāpārvalda pasaule, jums vairs nebūs jātur debesis uz saviem pleciem. Ticiet man, bez jums ir kāds, kas ar to lieliski tiek galā.

Šodien es aizdomājos: kāpēc manā dzīvē pēdējā laikā ir tik daudz laimes stāvokļu? 

Daļēji tāpēc, ka savu dzīvi esmu veidojusi tā, ka ik dienu man ir videi draudzīgs stress ceļā uz nākamo laimi (lūdzu, nejaukt to ar darbaholismu).

– Esmu blogere un man katru dienu nākas saskarties ar nesapratni, nosodījumu un naidu. Caur stresu un piepūli es mācos iziet šos pārbaudījumus, pēc iespējas adekvāti atbildot uz jautājumiem.

– Es dzīvoju kalnu ciematā mājā bez sadzīves komforta. Un katru dienu nākas piepūlēties, lai apmierinātu savas ierastās sadzīves vajadzības, kas saistītas ar apkuri, ūdeni un labierīcībām.

– Man nav automašīnas un mans pārvietošanās līdzeklis ir velosipēds. Cītīgi minoties kalnā ar velosipēdu, es ikdienā risinu jautājumus ar iepirkšanos, garšaugu lasīšanu un fotogrāfiju uzņemšanu.

– Katru dienu, piepūloties, es spītīgi stāvu uz naglām, lai iemācītos maksimāli ieklausīties savā ķermenī un dzirdēt to.

– Katru dienu, vīra prombūtnē, es pati pieņemu lēmumus un meklēju jaunus veidus, kā ar radošuma palīdzību piesaistīt naudu.

– Katru dienu, lai arī esmu sociopāte un vientuļniece, es piepūlos, mācoties komunicēt ar cilvēkiem, risinot kopīgus uzdevumus gan mājsaimniecībā, gan celtniecībā, kā arī saskarsmē ar cilvēkiem pēc viņu pieprasījuma (sesijas, nodarbības, apmācības, daudzas atbildes uz jautājumiem, utt.) Un tā tālāk…

– Pat tad, ja man atnes gatavas veltes tieši mājās uz paplātes, tas nozīmē, ka pirms tam es esmu piepūlējusies (tagad tikai nesmejaties:)))) lai būtu atslābināta un nepretotos Dievam.
Vai tad jūs domājāt, ka tas ir viegli uzticēties un nepretoties, necīnīties un nedzīties pēc vieglām atbildēm uz visiem jautājumiem: “Pasaule ir netaisnīga, es to neesmu pelnījusi!”?. Pamēģiniet!
Man nav bail nonullēties, tāpēc, ka es saprotu, ka manā priekšā ir tik daudz dažādu ceļu un uz katra no tiem rakstīts “laime”. Izvēlies, kuru vēlies.

Es izvēlos laimi – šeit un tagad 🙂

P.S. Cilvēki domā, ka laime – tas ir mūžīgi labs garastāvoklis. Cilvēki domā, ka laimīgs cilvēks, tas ir tas cilvēks, kurš visu laiku smaida. Tādā gadījumā laimīgs ir šizofrēniķis un oligofrēns.

Nez kāpēc vairumam cilvēku būt laimīgam nozīmē nejust nekādas negatīvas emocijas.

Cilvēkam, kurš pilns baiļu ir sarežģīti saprast, ka izdzīvojot visu emociju spektru, tu vari palikt laikmīgs.

Manuprāt, tas ir tāpēc, ka laimīgs stāvoklis sevī ir tik neparasts un neierasts vidusmēra cilvēkam, ka viņš nevar saglabāt šo stāvokli sevī ilgāk par dažām minūtēm.

Taču, ja tev ir paļāvība uz šo pasauli un Dievu; ja tu visu notiekošo pieņem ar pateicību un sapratni, ka tas ir TIEŠI tas, ko tagad esi pelnījis; ja tu apzinies, ka tas viss ir tavas personīgās matricas spēles noteikumu sekas attiecībā pret ārējo matricu, tad laimes stāvoklis tevi nepamet, pat ja tu sēdi pie tuvā cilvēka zārka, jo tu saproti notiekošā dziļo taisnīgumu.

Zinu, ka daudziem ir grūti par to domāt, jo tas aizķer un trigerē tā, ka smadzenes kūp. Taču tur neko nepadarīsi, ir pienācis apzinātības laiks.

Piena Ceļa galaktika turpina lidojumu ar ātrumu 500 km/h vai pat 2 miljoni km/h, mūsu planētas civilizācijas nomaina viena otru, mainās dimensijas, mēs transformējamies, mainās uztveres līmenis-apjoms, domāšanas ātrums, mūsu ietekmes uz ārējo vidi mērogs, spēja uztvert un pārraidīt informāciju no attāluma, … un te nu, mīļie, kā vēlaties, bet mums visiem nāksies atmosties, mainīties un augt.. Visuma likumus neviens nav atcēlis.

Nu, ko, lidojam tālāk?

© Svetlana Kazina
Foto: Svetlana Kazina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

No kā smel, ar to arī dzīvo

No kā smel, ar to arī dzīvo. Tā vienmēr ir. Jo vairāk to saproti, jo saudzīgāk izturies pret savu iekšējo telpu, sargājot to no kodīgām ārējām skābēm. Un televizoru atstāj tikai tamdēļ, lai noskatītos mīļākās filmas uz lielā ekrāna. Un vairs nenogalini savas dzīves stundas, piedaloties interneta karos. Un vairs necenties atsekot svešu agresiju, necenties oponēt dīvāna ekspertiem un nemonitorē svešu dzīvi.

Un ļoti viegli atšķir to humoru, kurā piedalās intelekts, no tā, kur intelekts iemainīts pret nožēlojamiem centieniem sasmīdināt vai “stulbi parēkt” par izmocītiem jokiem.

Un lasi tikai to, kas atsaucas tavā no informācijas nogurušajā galvā. Un viegli atbrīvojies no tūkstošgalvainā pūļa telefona grāmatiņā, “vajadzīgajiem” kontaktiem, nevajadzīgajām ballītēm, etiķetes pasākumiem, svētkiem pēc protokola un kalendārajiem rituāliem.

Un paliek cilvēki, kuri tuvi, pa īstam ir tuvi…

Tas, ko tu saudzē, saudzē tevi un pasargā no sacensībām, skaļuma un visām citām ikdienas neirozēm. Un reiz tu pēkšņi pamosties bez jau ierastā noguruma, bez bailēm no austošās dienas, bez trauksmainajiem apstākļiem.

Un tātad ir uzradies spēks. Lai beidzot dzīvotu to dzīvi, kurā tu vairs neesi ieslodzītais, neesi vairs cietuma uzraugs, un arī ne žēlabains mīlestības lūdzējs, un arī ne neirotisks drīzu katastrofu gaidītājs, un arī ne naidīgs pretenziju piestādītājs tiem, kuri ne tā uz tevi paskatījās, ne arī svešu gaidu piepildītājs, ne taisnības meklētājs vai histērisks “savas labākās versijas” tēlotājs, ne cilvēks, kurš  cieš no tā, ka ikdienas nesaņem kāroto atzinību, ne neesošo brīnumu lielais guru, ne arī aizvainojumu kolekcionārs….

Bet gan parasts cilvēks, kurš sen jau sev visu ir pierādījis un pēc tam pasmējies par saviem pierādījumiem. Tāpēc, ka tie vairs nav vajadzīgi…
Kā tas, kurš sapratis, ka mīlestība – tas ir abpusēji.

Kā tas, kurš var ilgi sēdēt sava likteņa krastā, nesapņojot par kādu citu.

No kā smel, ar to arī dzīvo. Un, ja dzīve rādās, kā kaut kas, kas ļoti grūti padodas, ir vērts tā rūpīgi paskatīties, uz kā tad īsti tā turās.

Šobrīd patiešām ir vajadzīga drosme, lai paliktu sev pašam savā paša dzīvē, balstoties savā izvēlē, uz savām paša domām, uz savu paša dzīves garšu.

Šobrīd nav nemaz tik viegli balstīties uz to, kas patīk personīgi mums pašiem. Jo bieži vien ir kauns nesekot tik uzmācīgi propogandējamajām “mārketinga vērtībām”. Bieži vien mūs nemanāmi vada apmātība izskatīties, nevis būt. Bet tā jau ir ļoti stipras neirozes platforma. Un diemžēl, es ar tos sastopos ik dienas.

Psiholoģiskā veselība vienmēr ir atkarīga no tā, kā cilvēks iekārto pats savu dzīvi, balstoties uz savām objektīvajām vajadzībām, nevis apkalpojot svešas gaidas, svešus vērtējumus, svešus stereotipus un aizspriedumus.  Un nav iespējams iegūt jel kādu noturību, audzējot sevī atkarību un zaudējot savu individualitātes sajūtu, ik dienas cenšoties salipināt no sevis kaut ko, kas patiesībā tu neesi.

Nav iespējams kļut laimīgam, apkarinot sevi ar visdažādākajiem masveidā tiražētajiem “laimes” atribūtiem, bet negūstot no tā nekādu baudu.

Nevar palikt pats sev, pārstājot būt sev pašam…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

SAVA DZĪVE

Cik bieži mēs neprotam izdzīvot savu dzīvi.
Īpaši tad, kad tā neattaisno mūsu cerības.
Mums šķiet, ka mēs varam to kaut kā nebūt ignorēt,
novērst savu uzmanību, pabūt maliņā.
Mums pat šķiet, ka vienkāršāk būtu piedalīties kāda cita dzīvē,
kamēr savējā paiet ne pēc tā labākā scenārija.
Tā, it kā mēs varētu no tās izkāpt, kā no autobusa,
lai nedaudz pamīņātos pieturā un tad iekāptu nākamajā.

Bet, lūk, kāda nelaime, nākošā nebūs!

Nevar savu dzīvi nogaidīt kādā citā vietā,
ne arī citā laikā.

Tāpēc, saudzējiet sevi. Pieskatiet un turiet acis vaļā!

Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nenodot sevi

Mani mīļie, izdzīvot savu vientulību, esot pūlī, ir ļoti vērtīgi tāpēc, lai nekad neviens tevi nespētu sakārdināt ar lielu daudzumu jeb kā…

Nē, ne jau tāpēc, ka nevienam nevar uzticēties vai nevar paļauties uz citiem.
Protams, ka var.
Bet stāsts ir par to, ka ir lietas, kuras nav iespējams izdzīvot tikai kolektīvās bezapziņas līmenī.
Ir lietas, kas neļaus tev izvairīties no savas personīgās krīzes, savas personīgās apgaismības, savas personīgās transformācijas, savas personīgās izejas jaunā līmenī, vai pat no smaga kritiena atpakaļ tajā pieredzē, kur tu kaut ko nebiji līdz galam izdzīvojis un sapratis, bet tikai paslēpis tālakajos savas atmiņas failos ar nosaukumu: “Neatvērt!”…
Nāksies atvērt.
Un nāksies saprast, ka, lai cik arī censtos izskatīties stiprs, lai cik arī slēptos aiz svešām mugurām, lai cik centīgi mēģinātu izšķīst pūlī, tavā iekšpasaulē vienalga uzstājīgi dauzīsies vajadzība pašam atrast savu veidu, kā tikt galā ar apstākļiem…. vai netikt…
Dzīvei, kā zināms, ir trīs galvenie vērtēšanas kritēriji: tai svarīgi, ko mēs personīgi tai atnesam; tai svarīgi tas, ko mēs no tās paņemam; un tai svarīgi tas, ko mēs darām tad, kad apstākļi izrādās spēcīgāki par mūsu iespējām tos ietekmēt.
Būtībā tie arī ir trīs ceļi, kurus mums nāksies noiet, lai kļūtu par sevi un netiktu salauzts.
– Iemacīties atdot.
– Iemācīties saņemt.
– Un iemācīties nesajaukt samierināšanos ar verdzisku locīšanos un savas pašcieņas zaudēšanu.

Pūlis te nepalīdzēs pat tiem, kuri svēti tic tam, ka, ja cītīgi piedziedāsi visskaļākajam korim, tad tev izdosies izsprukt…
Lai katram no mums pietiek spēka nenodot sevi… jo tam, kurš sevi nodevis, pēc tam vairs nav problēmu pastaigāties pa citu galvām.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Savā paša ligzdiņā

Var jau spēlēt diženumu, taču dzīve vienalga ir un paliek maza un trausla ligzdiņa, kurā pavisam neilgi dzīvo mazi un trausli cilvēki…

Dažkārt man šķiet, ka vienīgais, ko mums visiem vajadzētu atcerēties, izmisīgi klauvējoties pie neredzamajām citu cilvēku bruņām, ka tās patiesībā maz no kā aizsargā, taču uz īsu mirkli uzdāvina mums savas neievainojamības ilūziju.
Nav tādu cilvēku, kuri nekad nebūtu bijuši ievainoti, nobijušies, aizvainoti, nesaprasti …
Nav iespējams globalizēt savstarpējo sapratni un iegūt tādu sabiedrību, kurā visi būtu vienlīdzīgi un saskanīgi.
Nav iespējams pēkšņi kādu dienu pamosties pilnīgā mierā un vispārējā harmonijā.
Taču eksistē vieda pieslēgšanās pat vismazākajiem gaismas, prieka, mīlestības un labestīgas dzīves klusajiem fragmentiem, kuri ir pieejami ikvienam, kurš to no sirds vēlas.
Pastāv lēmums nodzīvot savu dzīvi tā, lai tajā apliecinātos tikai caur saviem paša darbiem un jaunradi, nevis dancojot pa citu galvām, pieslienoties skaļākajiem bļāvējiem, vai cenšoties pārvaldīt nevis savu, bet kāda cita dzīvi.
Pastāv samērīgums savās iespējās, pie kā nonākt ir visgrūtāk, tāpēc, ka nekur citur netiek pieprasīts lielāks godīgums pašam pret sevi, kā šeit.
Un pastāv pieauguša cilvēka izvēle, kura būs un paliks izvēle pat tad, ja to neizdarīsim.
Jā, protams, mani mīļie, ārpasaule var mūs iznīcināt vienā mirklī, taču iekšēji mēs varam iznīcināt sevi tikai paši…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

NE sava atbildība

Ir lamatas, kurās bieži iekļūst “ar sevi strādājoši” cilvēki.

Vienas no tām – uzņemties NE savu atbildību.
Tas var būt noticis neapzināti, un mēs neatceramies, kur un kad devām tam savu piekrišanu un pieņēmām šo lēmumu.

Un, tā, šis cilvēks rok, rok un rok, un neredz ne galu ne malas šai rakšanai. Par sevi rok un par “to puisi”.

Bezgalīgi izrakumi, kas nedod jūtamu rezultātu. Bezdibenis. 

Viltus atbildība, viltus izrakumi. Rezultātā savas dzīves resursi tiek ieguldīti nevis sevī un savas laimīgās dzīves radīšanā, bet bezgalīgos izrakumos, kuriem ar konkrētā cilvēka dzīvi nav nekāda sakara.

Ne sava atbildība, ne savi pienākumi. Feiks.

Atrisinājums tam, ir atklāt sevi tajā visā. Noņemt no sevis visu, kas nav savs. Un novirzīt savus resursus savas laimīgas un harmoniskas dzīves radīšanai.

Izvēlēties sevi un savu dzīvi.

Anna Gusak
Foto: Nothing Ahead
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Man vienkārši patīk dzīvot

Man vienkārši patīk dzīvot…

Un vienmēr tas ir paticis, pat tad, ja nepatika apstākļi, kuros es biju nokļuvusi…
Pat tad, ja sanāca ne tā, kā gribējās…
Pat tad, ja vispār nekas nesanāca…

Man patīk dzīvot…

Patīk zināt, kas esmu un, ka es kaut ko varu…
Varu pamosties un ieelpot pilnu krūti, pagaršot sniegu…
Varu ar mīlestību un varu bez tās…
Varu skaisti un – ne pārāk skaisti…
Varu lēnītēm un varu neatskatoties…

Es jau sen esmu pārstājusi uzticēt cilvēkiem manas laimes piepildītāju lomas…
Es esmu laimīga ar to, ka viņi ir manā dzīvē…
Un priecājos par to cilvēku laimi, kuri kaut kur ir, lai arī ne kopā ar mani…
Man nav vajadzīgas attiecības – virves, ķēdes, važas…
Man vajadzīgas tādas labprātīgas attiecības, kad mēs viens par otru priecājamies ar zvanu, atnākšanu un pieskārienu….
Vienkārši esam priecīgi par šo abpusējo cilvēcisko tuvību… nevis svinam noturēšanas un privātīpašnieciskuma uzvaru…

Man patīk dzīvot, neapgrūtinot sevi, un man patīk, ja neviens negrauž manu dvēseli ar savu neaizstājamo vēlmi iekļūt katrā tās kaktiņā…

Man patīk dzīvot…

Un pat pašās likteņa tumšākajās dienās es zināju, ka dzīvi var sākt no jauna… jau rīt… jau tagad…

Un es nekad to nenodošu – savu dzīvi…

Es noiešu visu ceļu…
Es došu sev visas iespējas, uz kurām esmu spējīga un neļaušu sev uztiept to, kas man ir svešs…

Es kļūdīšos, darīšu muļķības, veikšu atklājumus, mīlēšu bez atskatīšanās, došu un saņemšu, skumšu un priecāšos, piedošu un sūtīšu dillēs, dziedināšu savas brūces un iegūšu jaunas, ticēšu, radīšu, atradīšu…

Vienkārši tāpēc, ka man tas patīk…

Man patīk dzīvot!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis – man patīk dzīvot, tieši tāpat!

Nesteigties, izjust, izdzīvot, dzirdēt… Un izvēlēties tikai savu…

Puse ziemas aiztraukusies nedzirdamās kamanās, bet steidzināt to negribās…
Gadiem ritot, vēlme steigties paliek arvien mazāka…
Gribās pret visu būt daudz uzmanīgākai…
Redzēt savu dzīvi detaļās,… ne tā kā eksponātu muzejā, bet tā, kā dažkārt ieskaties sejā mīļotajam cilvēkam, ar plaukstu mīļi pārvelkot viņa sejas līnijām…
Gribās daudz vairāk apzinātības un mazāk pastaigu pa svešām takām, nedomājot, kurp tās ved un vai tiešām tev tur jāiet…
Zināt, KO un KĀPĒC tu dari – tas, mani mīļie ir brīnišķīgi…
Tāpēc, ka tikai tādā veidā tava dzīve kļūst tava….

Tavs ir tas, par ko tu atbildi, un tas, ko pats esi izvēlējies...

Tikai tā tu vari saglabāt veselīgas attiecības ar sevi, ar citiem cilvēkiem, jo tikai tā tu nevienu neapgrūtini ar savām gaidām, un neliec saviem tuvajiem piegādāt tev laimi….

Laime ir tavs darbs – TIKAI TAVS…

Un tās vairak ir sajūtas, ne tik daudz – darbs…
Proti tās sajust no visvienkaršākajām lietām – proti paplašināt robežas…
Bet, ja laime tev nozīmē īsu sarakstiņu, ar kuru tu visiem uzmācies, un tu visu dzīvi centies pievilkt ķeksīti katram izpildītajam punktam, neaizdomājoties par to, vai tas tevi patiešām padarījis laimīgāku, tad tavas robežas ir ļoti šauras….
Un tu vari tā arī nenokļūt tās dzīves teritorijā, kuru būtu varējis dzīvot… tā tu visu mūžu nostāvesi tikai uz sliekšņa…

Nesteigties…
Izjust, izdzīvot, dzirdēt…
Un izvēlēties tikai savu…

Tieši tā man patīk dzīvot… un tieši tāpēc man nav vainīgo saraksta – vainīgo par to, kas ar mani nav noticis…
Saīsini savu sarakstu!
Piepildi sevi!
Lai brīnumskaists Jaunais gads!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lēnītēm, bet ar ticību

10511291_907947215944262_8954670459376659468_n

Ticis galā ar vilšanos, tu sāc sev uzdot pareizos jautājumus, no kuriem pēc tam izriet ne mazāk pareizas prasības pret savu paša dzīvi…

Mani mīļie, savu dzīvi…
Vienmēr savu, ne svešu…
Tāpēc, ka viss atkarīgs ne no tā, ko esam varējuši paņemt no citiem, bet tā, ko un kuru mēs esam pievilkuši ar savu iekšējo saturu…
Sākot ar cilvēkiem, līdz pat apstākļiem…
Bet vilšanās vienmēr noved strupceļā, no kura neizkļūt…
Tāpēc mierīgi, lēnītēm, bet ar ticību…
Mosties, lai justu…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis