Laime, kuru mēs vēlamies mokoši un pastāvīgi, kļūst par nelaimi

Laime, kuru mēs vēlamies mokoši un pastāvīgi, kļūst par nelaimi.
Tāds, lūk, paradokss, mani mīļie…

Par nelaimi kļūst šīs vieglās un spontānās sajūtas pielīdzināšana tiem parastajiem dzīves un materiālajiem mērķiem, kurus principā sasniegt var jebkurš, ja vien pieliks noteiktas pūles.
Un te nu slēpjas galvenais asmens, kas caururbj katra tā cilvēka dvēseli, kurš skaidri zin, ka var… var uzbūvēt karjeru, var atļauties dārgus krāšņas dzīves atribūtus, un var pat sevi pārtaisīt, ja daba piespiedīs, kas gan ir pretrunā ar šodienas šabloniem, kuri uzņem nu jau gluži fašistiskus apgriezienus.
Visu to var, bet laimi – nevar.

To nevar mākslīgi radīt. Notēlot var. Var neeksistējošo izrotāt ar reālām dekorācijām. Bet sajust tikai tad, kad tā pati par sevi paziņos.

Pilnīgas un nepārtrauktas harmonijas nav, tāpat kā nav laimes non-stop režīmā. Toties eksistē gudrība, kas ļauj neizvirzīt dzīvei pretenzijas un vienkārši to dzīvot. Dzīvot cienīgi. Cienot dzīvi un cienot sevi, neatkarīgi no tā, kas izdodas, bet kas – ne īpaši.

Arvien biežāk es novēroju, ka cilvēki pret laimi izturas nevis kā pret smalku emocionālu dāvanu, kuru nevar pārēsties, bet kuru var baudīt, ja tā atnāk, bet pret to izturas kā modernu panākumu mērauklu, kuru nav tik svarīgi just, bet ļoti svarīgi atklāti demonstrēt.
Cik daudz depresiju un neirožu ir kļuvušas par loģisku hroniskas neapmierinātības iznākumu, kurā cilvēks pats sevi iedzen, jūtoties vainīgs par to, ka viņa personīgais sasniegumu saraksts nav pilnīgs bez tā, no kā, viņaprāt, būtu jāsastāv laimei.
Taču tam tā nav jābūt…

Laime atnāk un aiziet. Bet mēs paliekam. Un, ja mēs paliekam nelaimīgi, tātad mums sevis vēl nav…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cilvēks atkal nogāja no ceļa

Divi eņģeļi – viens – jauns, otrs – nedaudz vecāks, no Septītajām Debesīm raudzījās uz Zemi un vēroja, kā dzīvo cilvēki. Vecākajam eņģelim bija uzdevums jaunāko vadīt un skolot.

– Kāpēc Dievs radīja cilvēku? – jautāja jaunākais eņģelis savam skolotājam.
– Lai viņš domātu, – atbildēja skolotājs.
– Kāpēc cilvēkam jādomā?
– Lai viņš varētu radīt Kultūru.
– Kas ir Kultūra?
– Kultūra ir ceļš pie Dieva.
– Kāpēc cilvēkam vajadzīgs ceļš pie Dieva?
– Lai pilnveidotos un kļūtu par eņģeli.

Jaunais eņģelis bija ļoti zinātkārs.
– Parādi man Kultūru!

Vecākais norādīja viņam uz kādu no lielajām Zemes pilsētām.
– Skaties, tā ir valsts galvaspilsēta. Tur ir muzeji, teātri, koncertzāles, mākslas saloni… Viss, kas tajos glabājas un notiek, tiek dēvēts par Mākslu.
– Māksla, – atkārtoja jaunais eņģelis, lai atcerētos.
– Redzi, traucas mašīnas un vilcieni, lido lidmašīnas un kosmosa kuģi, cilvēki ir izgudrojuši televizorus, datorus, informācijas tīklu… To visu dara Zinātne…
– Zinātne, Māksla…. – atkārtoja jaunais eņģelis.
– Tajās ēkās, kurās ieiet un, no kurām iznāk bērni, notiek viņu Izglītība…
– Izglītība, Zinātne, Māksla…
– Bet tās skaistās celtnes ar zeltītajiem kupoliem ir Dievnami. Tajās cilvēki lūdz Dievu. Tā ir Reliģija…
– Reliģija, Izglītība, Zinātne, Māksla… Tā visa ir Kultūra?
– Jā, Kultūra ir Ceļš pie Dieva, – atbildēja eņģelis-skolotājs.
Viņš lepojās ar cilvēku sasniegumiem un gribēja pastāstīt vēl kaut ko.
Bet tajā brīdī notika kaut kas dīvains.
Burtiski no nekurienes virs pilsētas atskanēja apdullinoša rūkoņa un debesīs parādījās raķetes un lidmašīnas, un milzīgā pilsēta iegrima elles ugunīs un uguns liesmas pacēlās līdz pat Septītajām Debesīm.

Jaunais eņģelis šausmās sastinga.
– Kāpēc cilvēks uzspridzināja savu Kultūru?

Bet eņģelis skolotājs sāka raudāt: “Cilvēks atkal nogāja no ceļa!”

Šalvas Amonašvilli viedais stāsts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viņiem grūti saprast, ka Mīlestība staigā pa citām takām

Cilvēkiem, kuri raduši dzīvē regulāri daudz ko sasniegt – ar savu darbu, centību, neatlaidību, uzcītību – ļoti raksturīgi ir maldi, ka šīs pašas metodes derēs arī personīgajā dzīvē, attiecībās, un tāpēc bieži vien viņi dzīvu cilvēku uzstāda par mērķi un sāk attīstīt savu ierasto darbību mērķa iekarošanā…

Un te nu viņiem uz galvas uzkrīt smagais realitātes ķieģelis, pilnīgi skaidri vēstot negaidīto – tā tas nedarbojas!
Metodes ar kurām savā profesijā, biznesā pat mākslā var gāzt kalnus, absolūti nedarbojas smalkās cilvēciskās attiecībās.
Mīļie, tam netveramajam, kas pa īstam satuvina divus cilvēkus, ir pilnīgi vienaldzīgas objektīvās labās īpašības, kurām vērtība ir pavisam citā līmenī…
Jā, protams, dažkārt tracina, ka cilvēks nespēj pretoties otra spiedienam, vai arī tie, kuri ļauj sevi mīlēt apmaiņā pret materiāliem labumiem, taču diez vai to var nosaukt par abpusējību?

Protams, gadās laimīgas sakritības, kad cilvēks iepazīšanas procesā izraisa jūtas, taču tas ir daudz retāk kā rūgtās vilšanās, kurās dzīves teicamnieki ir nesaprašanā: ko gan vēl viņi nav izdarījuši, lai saņemtu kāroto…
Viņiem ļoti grūti ir saprast, ka Mīlestība staigā pa citām takām. Ka tās vēlmes, kuru piepildīšanā jāpiedalās arī otram cilvēkam, vairs neskaitās tikai tavas. Ka bez labprātīgas šī otra cilvēka piekrišanas ir stulbi mesties nedabūšanas neirozē, iedzenot sevi stūrī un pieprasot no dzīves neiespējamo.

Jā, tas ir sāpīgi… ļoti sāpīgi…. tāpēc nāksies iemacīties…

Iemācīties viedu neko nedarīšanu tā vietā, lai dzītu uz priekšu savu nevaldāmo lokomotīvi.
Iemācīties saglabāt savu pašcieņu tur, kur ierasts maksāt par kāda cita labvēlību.
Iemācīties saprast to, ka ne visu šajā dzīvē var dabūt tikai tāpēc, ka tev tā gribās.
Un iemācīties ilgi staigāt pa tukšajām ielām, draudzēties ar lietu, klausīties blūzu un nezaudēt sevi tur, kur citi pagaidām tevi vēl nav atraduši…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc gan ir tāds kauns būt sev pašam?

Kad no Tevis gaida arvien jaunus sasniegumus, vienas vienīgas uzvaras un visu uz tevi likto cerību piepildījumu, tātad no vienas puses tev uzticas, bet no otras – ir gatavi mīlēt un atzīt tikai tavu parādes pusi, izliekoties, ka tās otras: trauslās, viegli ievainojamās un tālās no pilnības vispār nav.

Un atkal, protams, no vienas puses tu par to priecājies, jo ir patīkami kaut vai citu acīs redzēt sevi tādu, kāds nekad neesi bijis un kāds nekad nekļūsi, bet no otras – ir tik sāpīgi par to mazo, neglīto un vājo cilvēku, kurš tevī sēž un kuru sanāk, ka tu pats nodod, jo kaunies par viņu…

Mani mīļie, kāpēc gan ir tāds kauns būt sev pašam?

Un vēlreiz – Kāpēc! – no vienas puses tu tik daudz spēka ieguldi tajā, lai izskatītos tāds nevainojams uzvarētājs, bet no otras – tik mokoši vēlies, lai kāds izbeigtu šo skaudro neglītā un vājā cilvēka bāreņa gaitu, negaidot no viņa nekādus sasniegumus un uzvaras?

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis