Viņiem grūti saprast, ka Mīlestība staigā pa citām takām

Cilvēkiem, kuri raduši dzīvē regulāri daudz ko sasniegt – ar savu darbu, centību, neatlaidību, uzcītību – ļoti raksturīgi ir maldi, ka šīs pašas metodes derēs arī personīgajā dzīvē, attiecībās, un tāpēc bieži vien viņi dzīvu cilvēku uzstāda par mērķi un sāk attīstīt savu ierasto darbību mērķa iekarošanā…

Un te nu viņiem uz galvas uzkrīt smagais realitātes ķieģelis, pilnīgi skaidri vēstot negaidīto – tā tas nedarbojas!
Metodes ar kurām savā profesijā, biznesā pat mākslā var gāzt kalnus, absolūti nedarbojas smalkās cilvēciskās attiecībās.
Mīļie, tam netveramajam, kas pa īstam satuvina divus cilvēkus, ir pilnīgi vienaldzīgas objektīvās labās īpašības, kurām vērtība ir pavisam citā līmenī…
Jā, protams, dažkārt tracina, ka cilvēks nespēj pretoties otra spiedienam, vai arī tie, kuri ļauj sevi mīlēt apmaiņā pret materiāliem labumiem, taču diez vai to var nosaukt par abpusējību?

Protams, gadās laimīgas sakritības, kad cilvēks iepazīšanas procesā izraisa jūtas, taču tas ir daudz retāk kā rūgtās vilšanās, kurās dzīves teicamnieki ir nesaprašanā: ko gan vēl viņi nav izdarījuši, lai saņemtu kāroto…
Viņiem ļoti grūti ir saprast, ka Mīlestība staigā pa citām takām. Ka tās vēlmes, kuru piepildīšanā jāpiedalās arī otram cilvēkam, vairs neskaitās tikai tavas. Ka bez labprātīgas šī otra cilvēka piekrišanas ir stulbi mesties nedabūšanas neirozē, iedzenot sevi stūrī un pieprasot no dzīves neiespējamo.

Jā, tas ir sāpīgi… ļoti sāpīgi…. tāpēc nāksies iemacīties…

Iemācīties viedu neko nedarīšanu tā vietā, lai dzītu uz priekšu savu nevaldāmo lokomotīvi.
Iemācīties saglabāt savu pašcieņu tur, kur ierasts maksāt par kāda cita labvēlību.
Iemācīties saprast to, ka ne visu šajā dzīvē var dabūt tikai tāpēc, ka tev tā gribās.
Un iemācīties ilgi staigāt pa tukšajām ielām, draudzēties ar lietu, klausīties blūzu un nezaudēt sevi tur, kur citi pagaidām tevi vēl nav atraduši…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc gan ir tāds kauns būt sev pašam?

Kad no Tevis gaida arvien jaunus sasniegumus, vienas vienīgas uzvaras un visu uz tevi likto cerību piepildījumu, tātad no vienas puses tev uzticas, bet no otras – ir gatavi mīlēt un atzīt tikai tavu parādes pusi, izliekoties, ka tās otras: trauslās, viegli ievainojamās un tālās no pilnības vispār nav.

Un atkal, protams, no vienas puses tu par to priecājies, jo ir patīkami kaut vai citu acīs redzēt sevi tādu, kāds nekad neesi bijis un kāds nekad nekļūsi, bet no otras – ir tik sāpīgi par to mazo, neglīto un vājo cilvēku, kurš tevī sēž un kuru sanāk, ka tu pats nodod, jo kaunies par viņu…

Mani mīļie, kāpēc gan ir tāds kauns būt sev pašam?

Un vēlreiz – Kāpēc! – no vienas puses tu tik daudz spēka ieguldi tajā, lai izskatītos tāds nevainojams uzvarētājs, bet no otras – tik mokoši vēlies, lai kāds izbeigtu šo skaudro neglītā un vājā cilvēka bāreņa gaitu, negaidot no viņa nekādus sasniegumus un uzvaras?

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis