Kā ir dabā?
Tas, kas ilgu laiku ir sasalis, bezcerīgi auksts un šķietami nedzīvs, īstajā laikā pamostas, lai sāktu visu no jauna: atdzimtu, atjaunotos, piepildītos ar spēku, atvērtos saulei un uzplauktu…
Mēs arī esam daba, tikai mums sliktāk veicas ar prasmi neuzskatīt savus aukstos miera periodus par sodu, neuztraukties par tiem un neapglabāt sevi tajos dzīvus.
Kāds mums ir iegalvojis to, ka visu laiku jābūt smaidīgiem, pastāvīgi visiem pieejamiem, vienmēr gataviem jebkuriem strīdiem, vienmēr darbīgiem, apbrīnotiem, ideju pārpilniem, šaubas neiepazinušiem un ikvienas grūtības pārvarošiem – gluži kā lēkājošām kalnu kaziņām.
Tas ir biedējoši…
Pareizāk sakot: nav grūti sevi nedzirdēt un censties apklusināt jebkurus godīgus noguruma saucienus vai visparastāko vajadzību samazināt ātrumu, bet ir ļoti bailīgi “izkrist no trendiem”, atzīties sev tajā, ka netiec ar kaut ko galā un tev ļoti ir vajadzīgs apstāties un atpūsties.
Bet ne jau par bailēm ir stāsts, mani mīļie.
Un arī ne par to, ka mēs kādu pievilsim vai pārstāsim patikt sev pašiem tādi – parasti.
Stāsts ir par to, ka vēl neviens, pat vislabāk motivētais un pārliecinātākais par to, ka atradis veidu kā apmānīt dabu, nav to izdarījis.
Neviens!
Lai ko arī teiktu.
Nav vērts censties pārspēt dabu. Ir vērts sevī to atzīt un iemīlēt it visus savus dabiskos stāvokļus.
Un dabisks ir viss, ko tu no sevis neizspied ar zvērīgu motivāciju, ko tu neimitē un nemoci sevi, lai tas beidzot uzrastos.
Un arī tad, ja šobrīd tev dvēselē ir stindzinoša ziema, tātad, līdz pavasarim vairs nav tālu…
Ļiļa Grad
Foto: Evie Shaffer
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 