Vai tiešām Mīlestība ir tikai darbības vārds?

Man ļoti patīk no citas puses paskatīties uz lietām, kas pieņemtas kā pašsaprotamas…. un nedaudz paburkšķēt. 

Piemēram, daudzi apgalvo, ka galvenais ir nevis vārdi, bet darbi.
Kad kārtējo reizi to dzirdu, man rodas sajūta, ka vairums cilvēku sapņo par mūžam klusējošiem robotiem, kuri viņu labā visu laiku kaut ko dara, dara, dara…. un nevar apstāties.

Un tajā pat mirklī uzpeld jautājums: kādi darbi jums vajadzīgi?

Kaut kas visu laiku pietrūkst, ja reiz nekad neesat apmierināti ar tiem cilvēkiem, kurus paši esat izvēlējušies?

Galu galā, ja neskaita visas šausmīgās galējības un pieņem, ka neizvēlējies neglābjami degradējušu personu, kurš uzreiz uzsēdās tev uz kakla, bet kārtīgu cilvēku, kuram ir priekšstats par to, kā sadarboties ar otru, kurš spēj uzņemties vismaz daļu ikdienas rūpju un nest savu dalu atbildības, tad taču ar viņu par daudz ko var vienoties.

Jā, un diez vai viņš atklāti atstās tevi nelaimē un neatsauksies lūgumam atbalstīt, nepratīs radīt brīnišķīgus svētkus un sistemātiski aizmirsīs par kopīgajām problēmām un atstās nelaimē, vienu ar visām tavām slimībām, likstām un pārējām personīgajām katastrofām…
Bet, ja tomēr atstās, tad jautājums jāuzdod sev pašam par savām izvēlēm, nevis ilūzijām, ka varēsi pāraudzināt pieaugušu cilvēku.

Vai arī tas ir pats par sevi saprotams, bet tomēr gribās kaut ko īpašu, kā zvaigznes no debesīm, upurēšanos tavā labā, spilgtus varoņdarbus un katru dienu kādus vārdos neizteiktus mīlestības apliecinājumus?

Tad man tev ir trīs jautājumi:

Pirmkārt: vai tevi vada tieksme pēc tuvības un mīlestības pret kādu konkrētu cilvēku, vai uz sevi vērsta bezpalīdzība, cenšoties iegūt personīgo problēmu risinātāju, glābēju, vecāku un happymaker, kas klusiņām dara tevi laimīgu?

Otrkārt: ja pieņemam, ka parādās brīvprātīgais, kas apmierina visas tavas vajadzības, vai tu esi gatavs atbilst viņam un nospoguļot viņu: klusiņām un nenogurstoši uzņemties atbildību par viņa laimi?

Un treškārt: vai tiešām tev šķiet, ka tikai rīcība nosaka attiecības?

Jā, protams, nevienam nepatīk nepamatotas tukšas runas, taču to nav tik daudz, kā šķiet pirmajā mirklī.

Daudz vairāk cilvēku nospiež uzpūsti pieprasījumi ar minimālu savstarpēju atdevi. Un mana pieredze pāru un ģimenes terapijā rāda, ka lielākie satricinājumi un pārpratumi notiek tieši traucēta un neesoša dialoga dēļ, nespējas izteikt savas jūtas un domas, nespējas jau sākotnēji vienoties par savām reālajām iespējām un iecerēm. ..

Un vēl arī tāpēc, ka pārmērīgi lielās cerības tiek uzkrautas dzīvam cilvēkam, kurš pat neskatoties uz savu lielo mīlestību nespēj piepildīt tā otra fantāzijas un narcistiskās vēlmes, kurš neko nedod pretī, izņemot kontroli, spriedzi, pretenzijas un apvainojumus. .

Mani mīļie, nekādas darbības netuvinās cilvēkus, ja kādam visa tuvības vērtība slēpjas rūpīgā aprēķinā…

Un otrādi, kaut ko darīt otra cilvēka labā ir pilnīgi dabiski, ja no viņa nāk neierobežots siltums, vieglums, prieks, pieņemšana un … daudz, daudz vēl dažādu vārdu, kas pat konflikta laikā nemēdz sāpīgi iedzelt.

Viss aug tikai abpusējībā…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ieradums piedomāt citu vietā

Ieradums piedomāt citu vietā, projicēt uz viņiem savas fantāzijas, pierakstīt citiem savas domas un rīcības motīvus, kuri tiem pat prātā neienāk, noved pie tā, ka cilvēks pazaudē robežas starp savām fantāzijām un realitāti.

Spēja fantazēt un iedomāties jebkuru objektu palīdz cilvēcei redzēt mērķi un kustēties tā virzienā. Arhitekts var “ieraudzīt” nākamo māju, tērpu modelētājs – kleitu, bet rakstnieks “uzzīmēt” veselu viņa varoņu stāstu.

Tas viss ir ļoti labi, ar vienu nosacījumu – ja netiek pazaudēta robeža starp fantāzijām un realitāti. Rakstnieks taču nesāk dzīvot savu varoņu dzīvi un neuztver tos, kā reāli eksistējošus cilvēkus, tērpu modelētājs un arhitekts apzinās, ka reālais objekts var atšķirties no tā, ko viņš uzzīmējis savā galvā un uz papīra.

Savukārt attiecības ļoti bieži tiek novestas līdz absurdam, kad viens no partneriem sāk savas fantāzijas un projekcijas uztvert kā neapstrīdamu patiesību.

Kādas ģimenes traģēdijas stāsts:

Kāda sieviete daudzu gadu garumā bija pārliecināta, ka viņas znots neēd mājās tāpēc, ka uzskata, ka viņa slikti gatavo ēst. Vairāk kā trīs gadus viņa sevī audzēja aizvainojumu uz znotu, kamēŗ kādā dienā noskaidrojās, ka puisim ir ļoti nopietnas kuņģa problēmas, par kurām viņš kautrējās runāt. Visi klusēja un glabāja sevī aizvainojumu – viņš par sievas mātes uzstājību, viņa par viņa atteikšanos un nevēlēšanos novērtēt viņas pūles.

Pārliecība “es zinu, ko tu domā un man nevajag neko paskaidrot” noved pie tā, ka cilvēks sāk dzīvot savās fantazijās, pat necenšoties satikties ar realitāti un otra cilvēka taisnību.

Cilvēkiem piemīt intuīcija un spēja just un saprast otru cilvēku “kā pašu sevi”. Pateicoties tām, mēs varam NOJAUST, ko jūt un domā otrs cilvēks. Taču ir svarīgi saprast, ka tie ir tikai mūsu pieņēmumi, kurus ir svarīgi pārbaudīt ar faktiem. Mēs visi varam viens otram PAJAUTĀT (ja mums vispār ir svarīgi, kā jūtas un ko domā otrs cilvēks).

Irina Dibova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Runā!

Runā. Runā par to, kas tevi uztrauc. Nav garantijas, ka tevi sadzirdēs. Ka tevi sapratīs, ka kaut kas izmainīsies, ja tu atvērsi muti un vārdos izteiksi savu sāpi. Taču ir vērts mēģināt, jo tev nav nekā cita, izņemot mēģinājumus. Jā, nopietni. Sāpes paliks, bet iespēja kaut ko izmainīt aizies. Dēļ bailēm atvērties un pazaudēt otru, notiek regulāra, metodiska sevis pazaudēšana.

Runājiet viens ar otru, par ko vien vēlaties. Lai arī cik tas muļķīgi, smieklīgi, neveikli, nemūsdienīgi, nevietā šķistu. Runā par to, ko mīli. Vai arī par to, ka maiguma un prieka vietā ir atnācis riebums, vienaldzība.

Kas tad notika? Atceries. Atrodi savus aizvainojumus, kuri kā ķieģeļi uzbūvējuši nesapratnes sienu.

Izraujieties pretī viens otram caur kautrību un kaunu. Ejiet, šēžiet, guliet. Vienalga, kā, tikai runājiet viens ar otru no sirds. Runājiet virtuvē, runājiet pa telefonu, runājiet vēstulēs vai dejās, tikai neklusējiet par svarīgo. Par to, kas satrauc. Par to, ko nākas saturēt un slēpt, lai saglabātu savu “seju” – pieklājības masku.

Runājiet godīgi. Par to, ka esat piekusuši. Par to, ko gribas. Un par to, ko negribas ne reizi. Runājiet par to, ka esat greizsirdīgi. Par to, no kā baidaties. Par to, ka šobrīd šķiet bezjedzīgi sākt sarunu. Lūk, tieši tad arī sāciet.

Katru mirkli laiks paiet. Katra stunda aiztek kopā ar iespēju kļūt tuviem ar citiem un saglabāt savu veselumu, atzīstot savas sajūtas un domas. Ļaujot savām vajadzībām runāt, mēs atļaujam sev mīlēt. Sev un Sevi.

Maša Moškovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tiesības zināt

Nav iespējams bērnu uzaudzināt gluži bez aizliegumiem. Kaut vai tikai tāpēc, ka viņš nespēj atpazīt bīstamību tajā, kas viņam nav pazīstams un nav saprotams.
Taču viņam ir tiesības zināt, KĀPĒC viņš nedrīkst.

Pat mazulim kaut uz pirkstiem ir jāizskaidro, kāpēc viņš, piemēram, nedrīkst aiztikt karstu tējkannu, tad trauksmes un neskaidrību būs daudz mazāk, kā arī skaidrība par iespējamām sekām būs daudz lielāka, nekā tad, ja minēsi visizplatītāko argumentu “tāpēc, ka es tā teicu”.
Viņš uzzinās, ka konkrētais aizliegums nav ierobežojums vai spēka pozīcija, bet veids kā viņu pasargāt.

Un tā ir vienmēr. Un tā ir it visā, kas saistās ar to, kas notiek starp cilvēkiem.

Mani mīļie, mums ir tiesības zināt un arī mūsu tuviniekiem ir tiesības zināt.

Diemžēl savā pieaugušo pasaulē mēs parāk bieži paši aizmirstam, ka cilvēkiem, ar kuriem mēs mijiedarbojamies, IR TIESĪBAS ZINĀT, un tikpat bieži mēs izjūtam to, ka citi aizmirst to attiecībā uz mums.

Daudzas reizes pāru terapijā esmu novērojusi, kā cilvēki savas attiecības ar otru cilvēku izdzīvo galvā, bet ārējā līmenī apmainās tikai ar nenozīmīgām sadzīvistiskām frāzēm.
Un iztrūkst pieaugušu cilvēku dialogs.
Un vēl iztrūkst iespēja precizēt, iespēja godīgi atzīt savas jūtas, godīgi atskaņot problēmu un godīgi izteikt savu viedokli, godīgi meklēt risinājumu un pat godīgi izšķirties, ja reiz tāds ir lēmums…

Daudzi ir nonākuši situācijā, kad domājuši, ka viņu pārī viss ir normāli, bet pēc tam mīļotais un tuvais cilvēks pēkšņi ir paziņojis, ka jau daudzus gadus ar visu ir neapmierināts un, ka viņam ir ļoti daudz pretenziju, un, ka viņam jau ir kāds cits tuvāks cilvēks, pie kura tad šobrīd arī dodās.
Nesteidzieties apvainot tuvredzībā šo cilvēku, pār kura galvu tas viss veļas.
Labāk nolieciet malā briesmīgos uzstādījumus par to, ka mīlošiem cilvēkiem jāpārvalda “sadzīvistiskā ekstrasensorika”.

Mūsdienu ātrais dzīves ritms ne vienmēr cilvēkam ļauj “iziet neverbālās nolasīšanas astrālā” un saprast to, ko mums atklātā tekstā otrs nav pateicis.
Bet visu pārējo ļoti viegli ir norakstīt uz nogurumu, sliktu garastāvokli, kas pats no sevis pāries.
Tad, lūk, NEpieaugušam cilvēkam daudz vieglāk ir noorganizēt sev paralēlo dzīvi, nekā parunāt ar to, ar ko kopā viņš dzīvo, par to, ka kaut kas ir ne tā, ka ir vērts kopīgi pameklēt risinājumus vai kopā pieņemt lēmumu par šķiršanos.
Protams, vieglāk dzīvot, un viņš arī dzīvo, pēc principa “gan jau kaut kā tas pats no sevis atrisināsies”, jo vieglāk ir būt labam visiem nekā godīgam.
Tieši šo iemeslu dēļ mūžīgie bērni vienmēr ir daudz negodīgāki par emocionāli nobriedušiem cilvēkiem…

Briedums atbild par savu rīcību un prot izturēt savu lēmumu rezultātus, saprotot to, ka tādu cilvēku, kam viss ir labi un nesāpīgi, šajā pasaulē praktiski nav.

Saprotiet, pat tad, ja viss iet šķērsām, CILVĒKAM IR TIESĪBAS ZINĀT?!
Pat tam, kuru vairs nemīl ir tiesības zināt to, ka viņu vairs nemīl, un šī informācija viņam būs daudz nesāpīgāka un mazāk graujoša, nekā zināt, ka viņu ilgstoši slepeni ir nodevuši.
Pat par visrūgtāko un pašu sāpīgāko un grūtāk pieņemamo mums ir tiesības zināt.
Lai paši varētu izlemt, kā tagad būt un ko darīt.
Lai nebūtu jādzīvo mokošā nenoteiktībā un neziņā.
Lai tikai pats varētu būt tiesīgs rīkoties ar savu dzīvi, nevis nodot to citu cilvēku rokās, kādu, kuri nolēmuši mūs pažēlot vai uzskata, ka esam nepietiekami spēcīgi.

Ja kas, mēs visi esam nepietiekami stipri.
Taču mums pietiks spēka, lai ZINĀTU.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Runā…

Runā. Runā par to, kas tevi uztrauc. Nav garantijas, ka tevi sadzirdēs. Ka tevi sapratīs, ka kaut kas mainīsies, ja tu atvērsi muti un izrunāsi savas sāpes skaļi. Taču pamēģināt ir vērts, jo nekā cita, izņemot mēģinājumus mums nav. Jā, nopietni. Ja nerunāsi, bailes paliks, bet iespējas kaut ko mainīt pazudīs. No bailēm atvērties un pazaudēt otru, notiek regulāra, metodiska sevis zaudēšana.

Stāstiet viens otram par to, ko jūs gribat. Lai cik tas nešķistu muļķīgi, nevietā un smieklīgi. Sakiet par to, ka mīlat. Vai arī par to, ka maiguma un prieka vietā atnākusi vienaldzība. Kas notika? Atceries. Atrodi tos aizvainojumus, kas ķieģelīti pēc ķieģelīša uzcēluši nesapratnes sienu.
Izraujieties viens otram pretī caur kaunu un kautrību. Ejiet, guļiet, sēžiet, vienalga kā, tikai runājiet no sirds viens ar otru!

Runājiet virtuvē, pa telefonu, rakstiet, tikai neklusējiet par svarīgo. Par to, kas uztrauc. Par to, ko nākas pieturēt, lai saglabātu “seju” – pieklājības masku.
Runājiet godīgi. Par to, ka esiet noguruši. Par to, ko vēlaties un par to, ko nevēlaties. Runājiet par to, ka esiet greizsirdīgi. Par to, ka baidaties. Par to, ka šķiet, ir nevietā un bezjēdzīgi tagad runāt. Tieši tad arī sāciet. Katru minūti laiks aiziet. Katra stunda aiztek kopā ar iespēju tuvināties otram un saglabāt savu veselumu, atzīstot savas jūtas un domas. Atļaujot savām vajadzībām runāt, mēs atļaujam mīlēt.
Sevi un Sevi.
Maša Moškovska
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: Nino Chakvetadze
Tulkoja: Ginta FS

Lai tev labas attiecības

Dalies savās sajūtās ar partneri, noskaņojies uz viņa viļņa, esi gatavs viņu izdzirdēt un pieņemt, paskatīties uz situāciju viņa acīm, paužot pateicību un atzinību. Tas uzlabos jūsu attiecību kvalitāti, paaugstinās psihisko noturību, harmonizēs personību un dažkārt pārim dos pat jaunu dzīvi.

Sarunas pavada visu mūsu dzīvi. Kā likums, jau no bērnības mēs mācāmies izrunāt faktus: kurš un ko izdarīja. Bet, lūk, par jūtām bieži vien aizmirstam. Daudzi tās neapzinās un neizrunā.

Ja cilvēks runā par saviem pārdzīvojumiem, viņš tādā veidā pauž savu uzticēšanos sarunu biedram, atklāj tam daļiņu sevis.

Viena lieta ir stāstīt otram cilvēkam par to, kas tieši notika, bet pavisam cita – padalīties ar savām sajūtām, ko es jutu šajā situācijā: kas tevi iepriecināja, kas apbēdināja, par ko tu baiļojies, par ko uztraucies u.t.t.

Kā uzlabot partnerattiecību kvalitāti

Mūsu personības īpatnības izpaužas nevis tajā, kas ar mums notiek, bet tajā, kā mēs reaģējam uz notiekošo. Un, ja cilvēks dalās savos pārdzīvojumos ar citiem, viņam kļūst vieglāk un attiecības ar citiem cilvēkiem uzlabojas. Tas ir tik svarīgi, kad ir kāds, ar ko var padalīties savos priekos un bēdās, parunāt par sasāpējušo, vai kopā no sirds pasmieties.
Daudzi no mums ir pārliecināti, ka dalīties ir vērts tikai ar pozitīvajām emocijām, bet negatīvas nospiež, un tāpēc par tām labāk nerunāt – pat ar tuviem cilvēkiem. Ir arī otra galējība – cilvēks ir ieciklējies uz negatīvo un visu redz melnā krāsā, ko arī translē  apkārtējiem.

Harmoniska personība dalās savās emocijās ar sev tuviem cilvēkiem – dalās mīlestībā, priekā un bēdās, dalās ar savām bažām un panākumiem. Tas ļauj cilvēkam palikt labās attiecības pašam ar sevi, būt atvērtam un nejusties vientuļam.

Būt attiecībās – tas nozīmē dalīties ar sevi, parādīt savu patieso ES. Tas ieslēdz sevī gan labās īpašības, gan trūkumus, un dažkārt, pat maznozīmīgas, kā mums šķiet, jūtas.

Tas nepieciešams arī tāpēc, ka cilvēks mainās un koriģē savu ES saviem tuvajiem.

Ja partneris pieņem mūsu jūtas – ne tikai pozitīvās, bet arī negatīvās, pieņem mūsu īpašības, mēs ar viņu kopā jūtamies kā viens vesels un pārejam jau augstākā tuvības līmenī.

Dalies savās sajūtās ar partneri, noskaņojies uz viņa viļņa, esi gatavs viņu izdzirdēt un pieņemt, paskatīties uz situāciju viņa acīm, paužot pateicību un atzinību. Tas uzlabos jūsu attiecību kvalitāti, paaugstinās psihisko noturību, harmonizēs personību un dažkārt pārim dos pat jaunu dzīvi.

@arhisomatika
Tulkoja: GInta FS