Ja nav nekā laba, ko pateikt – es paklusēju…

“Mēs ģimenē nekad neskatāmies televizoru.

Un mēs nekad neklausāmies radio. Un vispār mēs atslēdzamies no negatīvās informācijas. Ja notiks kaut kas patiešām svarīgs – kāds no draugiem mums noteikti to pastāstīs …

Mēs cenšamies sevi izslēgt no negatīvās informācijas. Šis gadsimts ir daudz simtiem reižu palielinājis informācijas spiedienu uz cilvēku.

Un mums ir jāspēj sevi pasargāt.

Un, kad mēs ar draugiem pulcējamies pie galda – un man blakus vienmēr ir vismaz ducis draugu, citādi nenotiek -, darbojas “pozitīvās informācijas likums”. Mēs runājam tāpat kā visi cilvēki savā lokā: es redzēju to, es dzirdēju to, es lasīju internetā … – bet tikai par labo! Par to, ka kāds kaut ko radīja. Kaut kur kaut kas piedzima.⠀

Un arī saviem audzēkņiem es nekad nesaku, ka kaut kas ir slikti, kaut kas nesanāk. No manis kritiku neizvilkt. Ja nav nekā laba, ko pateikt – es paklusēju, izvairos no sarunām. Taču kolīdz redzu kaut ko labu – par to arī runāju. Tam arī pieķeros. Un tad cilvēks saprot, ko viņam ir vērts darīt un kā darīt.

Mēs nesakām: lūk, tur ir caurums, tur līdz galam nepadarīts…. Mēs sakām: lūk, tur kaut kas jau sanāk. Un, lūk šeit, kaut kas labs jau rodas…. Mēs sakām: lūk ideja atnāca – bet, ja nekas neatnāca, tad nav par to ko runāt. Un tieši tāpēc mums vienmēr kopā ir jautri, vai saproti?….”

Slava Poluņins
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jautājums sev

Šobrīd daudzi vēlas uzzināt: vai tiešam tā ir taisnība, ka neviens nevienam neko nav parādā?
Iespējams, ka ta nav taisnība, taču viss, kas tiek iekasēts no cilvēka pienākuma līmenī, nevis viņa personīgās vajadzības dēļ, diez vai var tikt uzskatīts par patiesu un darītu no sirds. 

Un, ja atkal un atkal mēs saskaramies ar totālu mūsu centienu un vēlmju neatbalstīšanas sienu no to cilvēku puses, ar kuriem mēs cenšamies veidot kaut kādas attiecības, tad jautājums vairs nav viņiem, bet gan mums pašiem: kas mums deva ticību tam, ka šīs attiecības vispār ir iespējamas?

– Jautājums sev: kāpēc es izvēlējos cilvēku, ar kuru mums nav kopīgas valodas, kurš nevēlas dialogu, nevēlas neko apspriest un neinteresējas par manu dzīvi?

– Jautājums sev: vai tikai nav tā, ka viņš mani spoguļo? Iespējams, mūsos sašutumu rada tieši tā reakcija, ar kuru mēs paši esam gana dāsni?

– Jautājums sev: kāpēc man ir tik svarīgi saņemt to, ko man negrib dot? Vai tas nav tāpēc, ka tādējādi mēs varam izjust savu ietekmi uz citiem cilvēkiem, un novērtējam tikai to, kā mums nav?

– Jautājums sev: kāpēc man ir tik grūti cienīt otra “nē” un tik viegli uzstāt uz savu “jā”?

– Jautājums sev: kāpēc es domāju, ka mīlošam cilvēkam obligāti ir jāpiekrīt visam, ko es viņam piedāvāju?

Godīgas un patiešām pārdomātas atbildes, nevis zibenīgi automātiski uzstādījumi, kas sēž galvā kā šabloni, var palīdzēt tikt galā ar jebkuru situāciju.

Piedāvāt. Jebko. Aprunāties, salīgt mieru, noskaidrot situāciju. Piedāvāt, paužot cieņpilnu attieksmi pret otra cilvēka tiesībām padomāt un arī tiesībām atteikt.

Šādā gadījumā attiecības sasniedz veselīgu līmeni vai vismaz kļūst tik caurspīdīgas, ka rodas sapratne: mēs viens otra dzīvē esam nejauši, un tad vislabākais ir iet katram savu ceļu.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kamēr mēs es esam šai pasaulē, mēs viens otram esam vajadzīgi

Tatjana:

– Šodienas apstākļos ir svarīgi saprast trīs lietas.
Pirmā. Kad esi zaudējis dabu vai biznesu, pirmais, kas jādara, ir jaatjauno savs iekšējais stāvoklis. Daudzi sāk histēriski kaut ko ķert un grābt, un tas ir bezjēdzīgi, jo, ja tu pats neesi adekvāts, tu neko neatradīsi un nevienam citam nespēsi palīdzēt. Tāpēc pirmais, kas jāizdara, ir jādod sev atpūtai vismaz trīs brīvas dienas, lai savestu sevi kārtībā, lai izgulētos un atjaunotos.

Otrais. Ir pilnībā nomainījusies paradigma. Nesanāks izdarīt tā, lai viss būtu kā agrāk, jo tā nekad vairs nebūs. Tāpēc jaunajos apstākļos ir “jāizosta gaiss”, vajag pavērot un saprast, kā šobrīd es varu būt noderīgs cilvēkiem.

Trešais. Ir ļoti svarīgi tas, ko tu proti. Ir svarīgi, ka tev ir vairākas jomas, vairāki amati. Tev var būt viens dzīves galvenais darbs, un viena profesija, bet amati – tas, ko tu vari radīt ar rokām vai vēl kaut kādā veidā, lai jebkuros apstākļos varētu iegūt sev iztiku. Vai tā ir nauda, vai barteris, nav svarīgi. Tāds darbs, kas var tevi pabarot. Kāds ada cepures, kāds cep pīrādziņus, kāds uzkopj mājas, bet kāds mūrē. Tu zini, ka būsi paēdis. Tas nenozīmē, ka to tu darīsi mūžīgi, taču šobrīd tas ir svarīgi. Uz stabilitāti šodien cerēt ir muļķīgi.

Jūlija:

– Daudzi domā, ka lielākā laime šobrīd būtu atrasties kaut kur Maldivu salās, sauļoties un dzert kokteili kaut kur pludmalē. Bet man tas šķiet stulbi un garlaicīgi un tik tālu no laimes.

Kad domāju par to, kāda ir mana laimes recepte, es atklāju, ka to zināju jau sen. Es gribu būt noderīga cilvēkiem. Un šīs noderīguma formas var būt dažādas. Un, ja tu esi noderīgs cilvēkiem, situācija, kad jāmaina profesija, vairs nešķiet traģiska. 

Tatjana:

– Cilvēkiem uztraukties liek tas, ka ir hipotekārie kredīti, maksājumi. Taču, ja tu uztausti to lietu, ar kuru tu esi noderīgs, tad šī ķēde sakārtojas. Bet, lai tas notiktu, ir ļoti svarīgi atmest ideju par to, kas es esmu. Grūti tad, ja cilvēks sevi identificē tikai ar vienu vienīgu profesiju: piemēram, es esmu tikai biologs, tikai skolotājs.
Kamēr mēs es esam šai pasaulē, mēs viens otram esam vajadzīgi, tikai jāatrod tā vieta, kur tieši es esmu vajadzīgs tik ļoti, ka mani negribētu pazaudēt un gribētu maksāt naudu vai iemainīt šo noderīgumu pret to, kas tev vajdzīgs dzīvei.

Bet, lai to atrastu, vispirms ir jānonāk saskaņā ar sevi. Kā lidmašīnā: vispirms masku sev, tad bērnam.
Pieprasīts ir tas darbs, kas tiek darīts ar mīlestību. Vispār stradāt bez mīlestības ir grēks. Taču, lai darītu ar mīlestību, ir svarīgi, ka šī mīlestība manī ir…

No Jūilijas Menšovas sarunas ar psiholoģi Tatjanu Mužicku
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Visu sarunu vari noskatīties un noklausīties šeit:
https://www.youtube.com/watch?v=ml0mWuDxbnc

Runā!

Runā. Runā par to, kas tevi uztrauc. Nav garantijas, ka tevi sadzirdēs. Ka tevi sapratīs, ka kaut kas izmainīsies, ja tu atvērsi muti un vārdos izteiksi savu sāpi. Taču ir vērts mēģināt, jo tev nav nekā cita, izņemot mēģinājumus. Jā, nopietni. Sāpes paliks, bet iespēja kaut ko izmainīt aizies. Dēļ bailēm atvērties un pazaudēt otru, notiek regulāra, metodiska sevis pazaudēšana.

Runājiet viens ar otru, par ko vien vēlaties. Lai arī cik tas muļķīgi, smieklīgi, neveikli, nemūsdienīgi, nevietā šķistu. Runā par to, ko mīli. Vai arī par to, ka maiguma un prieka vietā ir atnācis riebums, vienaldzība.

Kas tad notika? Atceries. Atrodi savus aizvainojumus, kuri kā ķieģeļi uzbūvējuši nesapratnes sienu.

Izraujieties pretī viens otram caur kautrību un kaunu. Ejiet, šēžiet, guliet. Vienalga, kā, tikai runājiet viens ar otru no sirds. Runājiet virtuvē, runājiet pa telefonu, runājiet vēstulēs vai dejās, tikai neklusējiet par svarīgo. Par to, kas satrauc. Par to, ko nākas saturēt un slēpt, lai saglabātu savu “seju” – pieklājības masku.

Runājiet godīgi. Par to, ka esat piekusuši. Par to, ko gribas. Un par to, ko negribas ne reizi. Runājiet par to, ka esat greizsirdīgi. Par to, no kā baidaties. Par to, ka šobrīd šķiet bezjedzīgi sākt sarunu. Lūk, tieši tad arī sāciet.

Katru mirkli laiks paiet. Katra stunda aiztek kopā ar iespēju kļūt tuviem ar citiem un saglabāt savu veselumu, atzīstot savas sajūtas un domas. Ļaujot savām vajadzībām runāt, mēs atļaujam sev mīlēt. Sev un Sevi.

Maša Moškovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Runā par to, kas tevi uztrauc

11390159_776474345800510_2196443283871830938_n

Runā. Runā par to, kas tevi uztrauc. Nav garantijas, ka tevi dzirdēs. Ka tevi sapratīs, ka kaut kas mainīsies, ja atvērsi muti un izteiksi vārdos savu sāpi. Taču ir vērts mēģināt, tāpēc, ka mums nav nekā cita, izņemot iespēju mēģināt. Jā, nopietni. Sāpes paliks, bet iespēja kaut ko mainīt, pazudīs. No bailēm atvērties un pazaudēt otru regulāri notiek metodiska sevis zaudēšana.

Sakiet viens otram, ko jūs vēlaties. Lai cik tas stulbi, smieklīgi, nelaikā un nepiemēroti neizklausītos. Runā par to, ko mīli. Vai arī par to, ka maiguma un prieka vietā nostājies pretīgums un vienaldzība. Kas tad notika? Atceries. Sameklē aizvainojumus, kuri ķieģeli pa ķieģelim uzmūrējuši nesapratnes sienu.

Izraujieties viens otram pretī caur kautrības un kauna sienu. Ej, sēdi, guli. Vienalga, kā, tikai runājiet viens ar otru godīgi, no sirds. Runā virtuvē, runā pa telefonu, runā caur deju, vēstulēm, tikai neklusē ar otru par svarīgo. Par to, kas uztrauc. Par to, ko nākas norakt un saturēt, lai saglabātu savu “seju” – pieklājības masku.

Runā godīgi. Par to, ka esi noguris. Par to, ko gribi. Par to, ko ne reizi negribi. Runā par to, ka esi greizsirdīgs. Par to, ka baidies. Par to, ka šķiet tagad ir bezjēdzīgi sākt sarunu. Lūk, tieši tad arī sāc. Katru minūti laiks aiziet. Katra stunda aizrit kopā ar iespēju saglabāt tuvību ar otru cilvēku, saglabāt savu veselumu, atzīstot savas jūtas un domas. Atļaujot savām vajadzībām runāt, mēs atļaujam mīlēt. Sev un sevi.

Maša Moškovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Paklusēt

klusums43

Daudziem cilvēkiem mūsdienu pasaulē dažas klusēšanas minūtes sarunas laikā šķiet neērtas, nekomfortablas, pat apgrūtinošas.

Dažkārt mēs runājam nevis tāpēc, ka vēlamies pateikt ko svarīgu, patiesu vai sirsnīgu, ne tāpēc, ka vēlamies runāt, bet tāpēc, ka jūtamies nekomfortabli, nervozējam un esam nemierīgi, kad sarunas laikā iestājas pauze. Mēs runājam, lai izvairītos no vakuuma un novērstos no brīnumainā tukšuma dzīves sirdī.

Lai saruna elpo

Nav nekādas vajadzības tā izturēties.
Dažās Amerikas indiāņu cilšu kultūrās sarunas laikā ir pieņemts nogaidīt vairākas minūtes, pirms atbildēt uz jautājumu. Pārāk ātra atbilde tiek uzskatīta par nepiedienīgu. Tas nozīmē, ka tu droši vien neesi uzmanīgi klausījies, ko saka otrs cilvēks.

Lēnāk, draugs. Izej no savas galvas un atgriezies ķermenī. Velti dažas minūtes tam, lai sarunas gaitā sajustu savas izjūtas. Ļauj sev klusumā justies nedaudz neērti, ja ir tāda nepieciešamība. Tātad, kā tu jūties? Tā ir tikai sajūta, tā tev nenodarīs neko ļaunu, klusēšana to vienalga “apēdīs”.

Noriskē, pat tad, ja otrs cilvēks sapratīs tavu neērtības sajūtu vai padomās, ka tu esi neinteresants sarunu biedrs, vai vienkārši dīvainis. Taču tu vismaz esi reāls. Tu vismaz neslēpies aiz vārdu sienas. Tu vismaz centies pieslēgties savam sarunu biedram kaut nedaudz dziļākā līmenī. Tev vismaz pietiek vīrišķības, lai sajustu un nenovērstos.

Jau šodien savās sarunās ienes vairāk gaisa, vairāk telpas. Klausies. Gaidi. Atbildi no klātesamības.
Lai saruna elpo. Atceries, ka mūsu dziļākās saiknes vienmēr realizējas klusumā. Pavēro māmiņu, kura šūpo savu bērnu, divus senus draugus vai mīlniekus, pavēro vienkāršu pastaigu dabā. Mums nav vajadzīgi vārdi, lai dziļi sajustu, zinātu, vai saprastu vienam otru.
Iespējams, ar visiem mūsu gudrajiem vārdiem mēs vienkārši cenšamies nokļūt līdz klusēšanai.

© Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis