Kamēr mēs es esam šai pasaulē, mēs viens otram esam vajadzīgi

Tatjana:

– Šodienas apstākļos ir svarīgi saprast trīs lietas.
Pirmā. Kad esi zaudējis dabu vai biznesu, pirmais, kas jādara, ir jaatjauno savs iekšējais stāvoklis. Daudzi sāk histēriski kaut ko ķert un grābt, un tas ir bezjēdzīgi, jo, ja tu pats neesi adekvāts, tu neko neatradīsi un nevienam citam nespēsi palīdzēt. Tāpēc pirmais, kas jāizdara, ir jādod sev atpūtai vismaz trīs brīvas dienas, lai savestu sevi kārtībā, lai izgulētos un atjaunotos.

Otrais. Ir pilnībā nomainījusies paradigma. Nesanāks izdarīt tā, lai viss būtu kā agrāk, jo tā nekad vairs nebūs. Tāpēc jaunajos apstākļos ir “jāizosta gaiss”, vajag pavērot un saprast, kā šobrīd es varu būt noderīgs cilvēkiem.

Trešais. Ir ļoti svarīgi tas, ko tu proti. Ir svarīgi, ka tev ir vairākas jomas, vairāki amati. Tev var būt viens dzīves galvenais darbs, un viena profesija, bet amati – tas, ko tu vari radīt ar rokām vai vēl kaut kādā veidā, lai jebkuros apstākļos varētu iegūt sev iztiku. Vai tā ir nauda, vai barteris, nav svarīgi. Tāds darbs, kas var tevi pabarot. Kāds ada cepures, kāds cep pīrādziņus, kāds uzkopj mājas, bet kāds mūrē. Tu zini, ka būsi paēdis. Tas nenozīmē, ka to tu darīsi mūžīgi, taču šobrīd tas ir svarīgi. Uz stabilitāti šodien cerēt ir muļķīgi.

Jūlija:

– Daudzi domā, ka lielākā laime šobrīd būtu atrasties kaut kur Maldivu salās, sauļoties un dzert kokteili kaut kur pludmalē. Bet man tas šķiet stulbi un garlaicīgi un tik tālu no laimes.

Kad domāju par to, kāda ir mana laimes recepte, es atklāju, ka to zināju jau sen. Es gribu būt noderīga cilvēkiem. Un šīs noderīguma formas var būt dažādas. Un, ja tu esi noderīgs cilvēkiem, situācija, kad jāmaina profesija, vairs nešķiet traģiska. 

Tatjana:

– Cilvēkiem uztraukties liek tas, ka ir hipotekārie kredīti, maksājumi. Taču, ja tu uztausti to lietu, ar kuru tu esi noderīgs, tad šī ķēde sakārtojas. Bet, lai tas notiktu, ir ļoti svarīgi atmest ideju par to, kas es esmu. Grūti tad, ja cilvēks sevi identificē tikai ar vienu vienīgu profesiju: piemēram, es esmu tikai biologs, tikai skolotājs.
Kamēr mēs es esam šai pasaulē, mēs viens otram esam vajadzīgi, tikai jāatrod tā vieta, kur tieši es esmu vajadzīgs tik ļoti, ka mani negribētu pazaudēt un gribētu maksāt naudu vai iemainīt šo noderīgumu pret to, kas tev vajdzīgs dzīvei.

Bet, lai to atrastu, vispirms ir jānonāk saskaņā ar sevi. Kā lidmašīnā: vispirms masku sev, tad bērnam.
Pieprasīts ir tas darbs, kas tiek darīts ar mīlestību. Vispār stradāt bez mīlestības ir grēks. Taču, lai darītu ar mīlestību, ir svarīgi, ka šī mīlestība manī ir…

No Jūilijas Menšovas sarunas ar psiholoģi Tatjanu Mužicku
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Visu sarunu vari noskatīties un noklausīties šeit:
https://www.youtube.com/watch?v=ml0mWuDxbnc

Runā!

Runā. Runā par to, kas tevi uztrauc. Nav garantijas, ka tevi sadzirdēs. Ka tevi sapratīs, ka kaut kas izmainīsies, ja tu atvērsi muti un vārdos izteiksi savu sāpi. Taču ir vērts mēģināt, jo tev nav nekā cita, izņemot mēģinājumus. Jā, nopietni. Sāpes paliks, bet iespēja kaut ko izmainīt aizies. Dēļ bailēm atvērties un pazaudēt otru, notiek regulāra, metodiska sevis pazaudēšana.

Runājiet viens ar otru, par ko vien vēlaties. Lai arī cik tas muļķīgi, smieklīgi, neveikli, nemūsdienīgi, nevietā šķistu. Runā par to, ko mīli. Vai arī par to, ka maiguma un prieka vietā ir atnācis riebums, vienaldzība.

Kas tad notika? Atceries. Atrodi savus aizvainojumus, kuri kā ķieģeļi uzbūvējuši nesapratnes sienu.

Izraujieties pretī viens otram caur kautrību un kaunu. Ejiet, šēžiet, guliet. Vienalga, kā, tikai runājiet viens ar otru no sirds. Runājiet virtuvē, runājiet pa telefonu, runājiet vēstulēs vai dejās, tikai neklusējiet par svarīgo. Par to, kas satrauc. Par to, ko nākas saturēt un slēpt, lai saglabātu savu “seju” – pieklājības masku.

Runājiet godīgi. Par to, ka esat piekusuši. Par to, ko gribas. Un par to, ko negribas ne reizi. Runājiet par to, ka esat greizsirdīgi. Par to, no kā baidaties. Par to, ka šobrīd šķiet bezjedzīgi sākt sarunu. Lūk, tieši tad arī sāciet.

Katru mirkli laiks paiet. Katra stunda aiztek kopā ar iespēju kļūt tuviem ar citiem un saglabāt savu veselumu, atzīstot savas sajūtas un domas. Ļaujot savām vajadzībām runāt, mēs atļaujam sev mīlēt. Sev un Sevi.

Maša Moškovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Runā par to, kas tevi uztrauc

11390159_776474345800510_2196443283871830938_n

Runā. Runā par to, kas tevi uztrauc. Nav garantijas, ka tevi dzirdēs. Ka tevi sapratīs, ka kaut kas mainīsies, ja atvērsi muti un izteiksi vārdos savu sāpi. Taču ir vērts mēģināt, tāpēc, ka mums nav nekā cita, izņemot iespēju mēģināt. Jā, nopietni. Sāpes paliks, bet iespēja kaut ko mainīt, pazudīs. No bailēm atvērties un pazaudēt otru regulāri notiek metodiska sevis zaudēšana.

Sakiet viens otram, ko jūs vēlaties. Lai cik tas stulbi, smieklīgi, nelaikā un nepiemēroti neizklausītos. Runā par to, ko mīli. Vai arī par to, ka maiguma un prieka vietā nostājies pretīgums un vienaldzība. Kas tad notika? Atceries. Sameklē aizvainojumus, kuri ķieģeli pa ķieģelim uzmūrējuši nesapratnes sienu.

Izraujieties viens otram pretī caur kautrības un kauna sienu. Ej, sēdi, guli. Vienalga, kā, tikai runājiet viens ar otru godīgi, no sirds. Runā virtuvē, runā pa telefonu, runā caur deju, vēstulēm, tikai neklusē ar otru par svarīgo. Par to, kas uztrauc. Par to, ko nākas norakt un saturēt, lai saglabātu savu “seju” – pieklājības masku.

Runā godīgi. Par to, ka esi noguris. Par to, ko gribi. Par to, ko ne reizi negribi. Runā par to, ka esi greizsirdīgs. Par to, ka baidies. Par to, ka šķiet tagad ir bezjēdzīgi sākt sarunu. Lūk, tieši tad arī sāc. Katru minūti laiks aiziet. Katra stunda aizrit kopā ar iespēju saglabāt tuvību ar otru cilvēku, saglabāt savu veselumu, atzīstot savas jūtas un domas. Atļaujot savām vajadzībām runāt, mēs atļaujam mīlēt. Sev un sevi.

Maša Moškovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Paklusēt

klusums43

Daudziem cilvēkiem mūsdienu pasaulē dažas klusēšanas minūtes sarunas laikā šķiet neērtas, nekomfortablas, pat apgrūtinošas.

Dažkārt mēs runājam nevis tāpēc, ka vēlamies pateikt ko svarīgu, patiesu vai sirsnīgu, ne tāpēc, ka vēlamies runāt, bet tāpēc, ka jūtamies nekomfortabli, nervozējam un esam nemierīgi, kad sarunas laikā iestājas pauze. Mēs runājam, lai izvairītos no vakuuma un novērstos no brīnumainā tukšuma dzīves sirdī.

Lai saruna elpo

Nav nekādas vajadzības tā izturēties.
Dažās Amerikas indiāņu cilšu kultūrās sarunas laikā ir pieņemts nogaidīt vairākas minūtes, pirms atbildēt uz jautājumu. Pārāk ātra atbilde tiek uzskatīta par nepiedienīgu. Tas nozīmē, ka tu droši vien neesi uzmanīgi klausījies, ko saka otrs cilvēks.

Lēnāk, draugs. Izej no savas galvas un atgriezies ķermenī. Velti dažas minūtes tam, lai sarunas gaitā sajustu savas izjūtas. Ļauj sev klusumā justies nedaudz neērti, ja ir tāda nepieciešamība. Tātad, kā tu jūties? Tā ir tikai sajūta, tā tev nenodarīs neko ļaunu, klusēšana to vienalga “apēdīs”.

Noriskē, pat tad, ja otrs cilvēks sapratīs tavu neērtības sajūtu vai padomās, ka tu esi neinteresants sarunu biedrs, vai vienkārši dīvainis. Taču tu vismaz esi reāls. Tu vismaz neslēpies aiz vārdu sienas. Tu vismaz centies pieslēgties savam sarunu biedram kaut nedaudz dziļākā līmenī. Tev vismaz pietiek vīrišķības, lai sajustu un nenovērstos.

Jau šodien savās sarunās ienes vairāk gaisa, vairāk telpas. Klausies. Gaidi. Atbildi no klātesamības.
Lai saruna elpo. Atceries, ka mūsu dziļākās saiknes vienmēr realizējas klusumā. Pavēro māmiņu, kura šūpo savu bērnu, divus senus draugus vai mīlniekus, pavēro vienkāršu pastaigu dabā. Mums nav vajadzīgi vārdi, lai dziļi sajustu, zinātu, vai saprastu vienam otru.
Iespējams, ar visiem mūsu gudrajiem vārdiem mēs vienkārši cenšamies nokļūt līdz klusēšanai.

© Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis