Kā izkļūt no savu problēmu akas

– Ikviena tava problēma ir līdzīga akai. Tiesa, tajā nav ūdens, tajā atrodies tu pats!
Lai cik dziļa arī nebūtu aka, bet tava problēma ir tieši tā, ka tā vienmēr ir lielāka par tavu augumu, lielāka par tevi. Tik ļoti lielāka, ka tu sev apkārt neredzi neko citu, ka tikai akas sienas un gaismas laukumu virs galvas.

Tā arī problēmas būtība: tās iekšienē risinājuma nav, tas ir kaut kur ārpusē. Taču, lai ieraudzītu risinājumu ārpusē, iesākumā jāpārstāj uzskatīt problēma par problēmu. Patiesībā, atklāšu tev noslēpumu, problēmas rodas ne tāpēc, lai tās risinātu. Tās vēlas pēc iespējas ilgāk palikt priekš tevis par šādām nepārvaramām akām, no kurām it kā nav izejas.

Reiz nokļuvis tajā, tu staigāsi pa riņķi, ieciklējies tikai uz šo problēmu, atdodot tai pēdējo savu dzīves enerģiju.

Lai no šīs akas izrāptos, vajag kaut kādā veidā piepacelties virs tās, lai apgūtu jaunus horizontus un iepazītu jaunas iespējas. Tam vajadzīgs daudz enerģijas. Tikai enerģija dos tev iespēju levitēt. Dos iespēju pacelties virs problēmas. Tās nepietiekamība liks tev pieplakt akas dibenam.
Vai zini, ko? Galvenā tava problēma nav tajā, ka aka tev atņem enerģiju. Bet tieši tajā, ka tavs hroniskais enerģijas trūkums to vien dara, kā rada tev kārtējās problēmas, atņem tev telpu un spēju redzēt un atrast jaunas iespējas, lai izietu no problēmām.

Un te nu ir paradokss: Tev jau tā ir enerģijas trūkums, bet tavas problēmas apēdīs arī to pēdējo, kas pagaidām tevī palicis…. Tieši par to runāts Mateja Evaņģēlijā “…bagātie kļūst bagātāki, bet nabagajiem tiks atņemts pat tas, kas viņiem ir”

– Bet kur tad ņemt enerģiju?

– No Dieva! Dievs ir tagadnē un tu esi tagadnē. Nebēdz no Viņa greizsirdīgās atmiņās par pagātni, neslēpies nepamatotos sapņos par nākotni, un necīnies un nenoliedz tagadni, lai cik dziļa aka tā tev šobrīd šķistu. Apstājies. Apsēdies. Iesakņojies šajā šeit un tagad, pieņem visu tādu, kāds tas ir, bez ierunām padodies un iemīli to no visas sirds.

Cieši apskauj savu tagadni ar savām stiprajām saknēm, un jau pavisam drīz tu sajutīsi tajās ne ar ko nesalīdzināmu enerģijas un patiesas esības dzīvinošās sulas plūsmu. Krāj to sevī. Piepildies ar to līdz malām. Nekādā gadījumā neapstādini to sevī, un tālāk brīvi un bez nožēlas izstaro savu dievišķo enerģiju ārpasaulē. Jo vairāk laba tu atdosi, jo vairāk laba atpakaļ no Dieva tu saņemsi. Dabā enerģija padevīgi mīl savus enerģijas vadītājus, bet ne tos, kuri ir kā skopi un egoistiski trauki. Baudi šo enerģiju, baudi tāpat kā baudi ēdienu un dievišķu eliksīru. Ienirsti tās virpulī un tu pat nepamanīsi, kā tā tevi burtiski izgrūdīs no jebkuras tavu problēmu akas, lai cik dziļa tā arī tev nešķistu!
– Āmen!

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: arthouse-studio
Tulkoja: GInta Filia Solis

Sarunas ar Dievu

sajutas7

Kāda meitene palūdza mācītājam, lai tas atnāk un palūdzas par viņas slimo, uz gultas gulošo tēvu. Ienācis istabā, mācītājs ieraudzīja krēslu pie slimā gultas un nodomāja, ka viņa atnākšanai cilvēki ir gatavojušies.

– Jūs mani gaidījāt? – jautāja mācītājs.

– Nē, kas jūs esat? – jautāja slimais vīrs.

– Es esmu mācītājs. Jūsu meita man palūdza noskaitīt lūgšanas par jūsu veselību. Kad ieraudzīju tukšu krēslu blakus jūsu gultai, es sapratu, ka jūs mani gaidījāt.

– Ak, jā, krēsls… – domīgi novilka slimais vīrs un turpināja: – Es nevienam par to neesmu stāstījis… Visu savu apzināto dzīvi es esmu gājis baznīcā un pastāvīgi tur dzirdējis to, ka lūgšanas jāskaita regulāri, ka lūgšanas ir svētīgas, ka tās sasilda cilvēka sirdi. Taču tās visas man pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Es nespēju tās atcerēties. Iespējams, tāpēc, ka tās mani neaizķēra. Un pēc tam es pārstāju lūgties.

Un tikai pirms pāris gadiem kāds labs draugs man teica, ka lūgšanas – tā ir vienkārša saruna ar Dievu. Viņš parekomendēja man apsēsties uz viena krēsla, bet uz otra iedomāties, ka sēž Dievs. Viņš taču teica: “Es esmu ar jums līdz pat gadsimta beigām”. “Bet pēc tam stāsti viņam visu, kas tevi satrauc un klausies uzmanīgi, kā tagad klausies manī”, – teica draugs. Es pamēģināju un man tas tik ļoti iepatikās, ka es katru dienu pa divām stundām sāku to darīt. Taču es to darīju tā, lai to neredz mana meita, savādāk viņa padomātu, ka esmu traks.

Mācītājs bija ļoti priecīgs, dzirdot šo stāstu, un lūdza, lai slimais vīrs turpina šīs sarunas ar Dievu. Pēc tam noskaitīja lūgšanas, svētīja sirdzēju un aizgāja. Pēc pāris dienām slimā vīra meita atkal atnāca pie mācītaja un teica, ka viņas tēvs ir miris. Mācītājs jautāja:

– Kā jūsu tēvs aizgāja?

– Pulkstens bija divi dienā, kad tēvs mani pasauca. Viņš teica, ka ļoti stipri mani mīl un noskūpstīja. Es aizgāju uz veikalu, bet, kad atgriezos, viņš vairs neelpoja. Taču kaut kas viņa nāvē man šķita dīvains. Pēdējās savas dzīves minūtēs, viņš, acīmredzot, sakopoja visus savus spēkus, piecēlās no spilveniem un pievirzījās pie krēsla, kas stāvēja viņam pie gultas, un uzlika uz tā galvu. Tieši tā guļam, es viņu arī atradu. Kā jūs domājat, ko tas varētu nozīmēt?

– Dod Dievs katram tā aiziet, – atbildēja mācītājs, slaukot asaras. – Krēsls nebija tukšs.

Autors nezināms.
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Svarīga saruna

paslepes6

Viss notika tieši tā, kā viņš bija iedomājies.
Caururbjošu sāpi nomainīja atvieglojuma un miera sajūta. Garš tunelis ar gaismu tā galā… Tur viņu sagaidīja divi eņģeļi un nesa kaut kur augšup, vismaz tā viņš juta. Drīzumā viņi attapās ļoti skaistā troņa zālē un tronī sēdēja Viņš!

– Svētais Dievs, cik ļoti es priecājos tevi redzēt! – iesaucās ceļotājs un no acīm viņam sāka ritēt asaras.
– Es tik ļoti gaidīju šo mirkli, es tik ļoti biju noguris no Zemes dzīves un tik ļoti vēlējos ar tevi parunāties… Viņš bija gatavs krist uz ceļiem Dieva priekšā, taču Dievs, skaists un majestātisks sirmgalvis ar savu daiļrunīgo skatienu viņu apstādināja.

– Tagad tev vairs nav ne vajadzības ne arī jēgas locīt ceļus manā priekšā, gribu ar tevi runāt kā līdzīgs ar līdzīgu. Ceļotāja acis iemirdzējās.

– Paldies! Svētais Dievs, ar nepacietību gaidu, ka tu mani pieņemsi savā paradīzē. Es savā dzīvē biju godīgs un taisnīgs cilvēks, izpildīju visu nepieciešamo, gāju baznīcā, lūdzos, gavēju, ziedoju baznīcai, veltīju sevi kalpošanai citiem… Es izdarīju visu, ko tu no manis prasīji. Un es parāk ilgi cietu. Un esmu ļoti noguris. Mana dvēsele ir iztukšota. Lūdzu, mierini mani, piepildi mani ar gaismu un siltumu. Atver man savus paradīzes vārtus.

Un lai arī ceļotājs ļoti gaidīja uzslavu, viņš to nesaņēma. Zālē iestājās klusums. Dievs domīgi skatījās uz savu kārtējo dēlu, viņš to bija darījis neskaitāmas reizes. Viņš sakopoja savus spēkus, lai ar iedvesmu un jūtām atkārtotu tos vārdus, tos svarīgos vārdus, kurus bija jādzird katram cilvēkam.

– Beidzot viņš vērsās pie ceļotāja, kurš jau bija kļuvis nemierīgs: – saki man, kāpēc esi tik pārliecināts par to, ka nokļūsi paradīzē? Nāc, kopā paskatīsimies uz dzīvi, kuru esi nodzīvojis. Un tajā pašā mirklī viņiem priekšā atvērās milzīgs ekrāns.

– Tas, ko tu atcerēsies, parādīsies šeit – uz ekrāna, un arī tas, ko es vēlēšos tev parādīt.
Skaties! – teica Dievs, – atceries to, kā tu atnāci pie manis.

– Dievs, es to izdarīju apzināti, kad man bija 20 gadu. Visi man apkārt bija ticīgie un es sapratu, ka tas ir arī mans ceļš. – Uz ekrāna momentā parādījās kristību aina.

– Piedod man, Dārgais cilvēk! Vai tu patiešām saprati, ka tas ir tavs ceļš, vai arī izdarīji to tāpēc, ka visi tev apkārt tā darīja?

Ceļotājs samulsa.

– Patiesību sakot, nezinu. Es jau sāku šaubīties par sevi.

– Šaubas ir labi, teica Dievs. Šaubas ir patiesības draugi. Katru reizi,  kad tu šaubies, pajautā savai sirdij. Viņa zin atbildi. Nekādā gadījumā neuzticies savam prātam. Problēma ir tā, ka vairums cilvēku dzīvo ar prātu un nekad neklausa tam, ko saka sirds.
Uz ekrāna ceļotājs ieraudzīja savus vecākus, vienu no parastajām ikdienas mājas scēnām.
– Redzi, viņi pat neiedomājas, ka sirds prot runāt. Zini, kāds pazīstams rakstnieks tā arī uzrakstīja “Gore ot Uma”. Tas ir par to.

– Es taču esmu lasījis to grāmatu, – priecīgi iesaucās ceļotājs, – taču droši vien nesapratu. Un viņa balss kļuva skumja. Un viņš domīgi teica:
– Vai tad klausīties sirdsbalsī nav bīstami? Sirds taču ir tik mainīga. Vai tad cilvēkam nav jābalstās uz savu izlēmību un gribu?

– Nē, mans draugs, sirds un sajūtas, kas nāk no tās, ir spēcīgākas un svarīgākas. Tu taču zini to, ka tavs prāts var 1000 reizes izskaidrot, kā ir pareizi, taču tu nespēsi to izdarīt, jo sajūtas būs spēcīgākas. Paskaties uz šo cilvēku, – ceļotājs uz ekrāna ieraudzīja alkoholiķi, kurš trīcošām rokām centās atvērt pudeli. – Viņš jau 1000 reizes bija sev teicis, ka dzert ir kaitīgi. Taču vienalga to dara, tāpēc, ka sajūtas viņam to liek darīt. Kādas tieši, tas, protams, ir jautājums. To viņam vēl nāksies noskaidrot, ja vien vēlēsies iziet no šī apburtā loka.

– Bet es iemācījos apspiest savas jūtas, uzskatot tas par grēcīgām. Tātad man nebija taisnība? – jautāja cilvēks. Dievs pasmaidīja. – tu taču mums iedevi Bībeli, kur rakstīts, kā jāuzvedas, ka jātiecas pēc dievbijības, jānomierina savs ego un miesa, jābūt pazemīgiem … Es taču dzīvoju tā, kā māca šī grāmata! – iesaucas ceļotājs. – Vai tad tā nav tava?! Un viņa balsī ieskanējās izmisums.

– Bībeli uzrakstīja cilvēki. Viņi izdarīja ļoti daudz ko labu un pareizu, taču arī ļoti daudz ko kļūdainu un apzināti melīgu. Uz ekrāna paradījās divi cilvēki un ceļotājs saprata, ka tie strīdas dēļ uzrakstītā Bībeles teksta. Un gala rezultātā viens otram iedūra ar nazi. Dievs vēroja ceļotāja reakciju – Tur pareizi ir uzrakstīts, ka es esmu Mīlestība. Bet vai tu zini, kas ir Mīlestība? – Dievs pasmaidīja, ceļotājs klusēja. – Tu atkal šaubies?

– Nē, es zinu, – iesaucās ceļotājs, – es tik daudzas reizes esmu jutis mīlestību, kad skaitīju lūgšanas. Es  biju kā apburts no šīs saldās ekstāzes un nevēlējos iziet no šī stāvokļa, tas bija tik brīnišķīgi! – un viņš ieraudzīja sevi baznīcā, lūgšanās, un atcerējās, kā ielika tajās visu savu kaisli.

– Nē, teica Dievs, – tas nav tas. Piedod manu rupjību, taču tas ir ne par ko. Cilvēki tā dara ļoti bieži pieņem iemīlēšanos par mīlestību, kad galva reibst un gribas griezties dejā kā tauriņam. Arī tas nav tas! Mīlestība ir daudz vienkāršāk un spēcīgāk. Tā ir vienotība. Zini, kas ir vienotība?

Vai esi kādreiz to jutis? Iekšēji savienoties ar kaut ko vai kādu ir mīlestība. Tas ir jasajūt. Bībelē tas nav rakstīts. Kad notiek tāda vienotība, no tās vienmēr kaut kas dzimst. Mīlestība pieaug. Piemēram no prāta un problēmas vienotības rodas risinājums, no mākslinieka un dzīves vienotības rodas mākslas darbs, no cilvēka vienotības ar savu ķermneni rodas veselība, no sievietes un vīrieša vienotības  rodas bērns. Lūk, kas ir mīlestība! Es esmu vienotība! Cilvēks pats kļūst par Dievu savienojoties ar visu esošo un tad viņš var radīt…

– Nē, bērns var piedzimt arī izvarošanas rezultātā. Kāds tam sakars ar mīlestību? – iebilda ceļotājs, viņš patiešām centās saprast.

– Jā, atbildēja Dievs, no ķermeņu savienošanās rodas viens bērns, no dvēseļu savienošanās – pavisam cits, tas tiesa. – Uz ekrāna visu šo laiku zibēja atbilstoši videokadri. – Jūs, visi cilvēki tiecaties pēc laimes. Jūs visi man to lūdzat! Jūs aizmirstat, ka laime ir sajūta. Bet sajūtas dzīvo sirdī. Kā jūs varat būt laimīgi, nekad neklausoties savā sirdī? Ja neklausies sirdī, bet dzīvo kā vajag, kā rakstīts vai kā māca citi cilvēki, var uz visiem laikiem pazaudēt gan mīlestību pret sevi gan mīlestību pret pasauli. Domā bez tā var dzīvot? Tu teici, ka esi noguris un iztukšots. Bet tu taču dzīvoji pēc Bībeles. Ko tu izdarīji nepareizi? Sekojot saviem uzskatiem par pareizu dzīvi, tu apspiedi savas vēlmes. Bet tieši caur tavām vēlmēm es tev sūtu tavas dzīves mācību stundas, kuras izejot un ar kurām savienojoties, cilvēki izjūt laimi.

Apspiežot savas vēlmes, cilvēki atņem sev savas attīstības iespējas. Bet es taču jūs sūtu uz Zemes, lai jūs attīstītos, lai jūs palielinātu mīlestību savā sirdī. Es redzu, ka tu šobrīd esi pavisam pazaudējies un sanīcis. Dievs pastiepa roku un kā gādīgs tēvs noglāstīja ceļotāja vaigu un tas uzreiz kļuva mundrāks.

– Ļauj es tev vienkāršos vārdos visu paskaidrošu, – silti un maigi Dievs teica. – Novāciet ekrānu, mums tas vairs nebūs vajadzīgs. Klausies mani. Cilvēks ir dzīves apstrādes mašīna. Es sūtu jūs uz Zemi, lai jūs mācītos, attīstītos un pārveidotu negatīvu savas sirds pozitīvajā spēkā. Tikai sirdij ir spēja uzņemt negatīvo enerģiju (visu slikto, nodevību, sāpes….), savienoties ar to, piedot un atlaist no sevis jau pavisam ko citu – labāku un gaišāku. Un šajā procesā prātā saglabāsies apziņa, atmiņa un pieredze. Tā ir tevis izietā apmācība. Savukārt sirdī pieaugs mīlestība. Un tad cilvēks būs laimīgs. Un līdz šīm situācijām tu nonāc ar savu vēlmju palīdzību.

Vai redzi, kas notiek, kad tu paud savas vēlmes?

Izbrīnītais ceļotājs nespēja bilst ne vārda. Viņš sāka saprast. Dievs kādu brīdi klusēja, ļaujot cilvēkam aptvert viņa teikto.

– Kad tu man pateici pedējos vārdus, – beidzot ceļinieks ar grūtībām sāka runāt, – es sajutos tā, it kā mani būtu ķērusi zibens šautra. Es pēkšņi ļoti daudz ko sapratu! Bet saki, kāpēc tu šo neatklāj uzreiz, kad mēs atnākam uz zemes? Cilvēks piedzimst un viņam uzreiz iedod šīs zināšanas, lai viņš uzreiz zinātu, kā pareizi dzīvot un ko pareizi darīt?

– Es vēlētos, lai jūs mani meklētu. Zini, ja tu būtu atnācis šajā pasaulē un uzreiz saņemtu visu, tu sāktu mani ienīst. Jo es tev būtu atņēmis iespēju spēlēt varenu spēli, kura nes tik daudz prieka. Atceries, kad tavi bērni bija maziņi, tu ar viņiem spēlēji paslēpes. Vai tad tu neatceries viņu smaidīgās sejiņas, kad viņi slēpās un tu viņus atradi? Lūk, bērni tajā vecumā vēl atcerās, kas ir kas, viņi zin šo spēli. Bet pieaugušie aizmirst. Es ļoti vēlējos, lai tu mani meklē, jo tas apmierinājums mirklī, kad esi atradis, nav ne ar ko salīdzināms. Tu neatradi. Bet atradīsi nākotnē.

– Mīļais Debesu Tēvs, es tikko tevi pa īstam atradu. Tu mani sūtīsi uz paradīzi?

– Tu būsi pārsteigts, bet nekādas paradīzes nav. Ir tikai nepārtraukts dzīves cikls. Es atkal tevi sūtīšu uz Zemi. Paradīze un elle abas ir uz Zemes. Un katrs pats izlemj, kur viņam būt.

– Bet es taču atkal atnākšu kā balta papīra lapa, – iebilda ceļotājs. Es visu aizmirsīšu! Aizmirsīšu to, ko Tu šobrīd man saki!

– Jā, kā balta papīra lapa. Un atkal sāksi meklēt. Taču šoreiz tev būs vieglāk. Tu sajutīsi šo zināšanu, kā draugu, kuru neesi sastapis daudzus simtus gadu. Tu atpazīsi. Un tu būsi ļoti  laimīgs. Tu esi gatavs atgriezties?

– Nē, nē! Es gribu vēl ar tevi aprunāties. Es vēl ne visu sapratu. Bet kā saprast, kurām vēlmēm sekot un kurām ne? Ja es sekošu visām savām velmēm, tad drīz vien nonākšu dzīvnieka līmenī. Es vienkārši sākšu ēst, dzert, gulēt, nodarboties ar seksu un viss. Kur manas vēlmes mani aizvedīs?

– Tieši tam tev ir sirds, lai sajustu, kurām vēlmēm sekot un kurām ne. Cilvēks ir līdzsvars. Gaismas un tumsas līdzsvars. Tu nevari dzīvot pavisam bez tumsas, jo tikai tā tev ļaus saprast, kas ir gaisma. Tu taču mācies. Kā var saprast, kas ir gaisma, nezinot, kas ir tumsa?! Kā var saprast, kas ir siltums, ja neesi izjutis aukstumu? Kā var nonākt pie īstas taisnības, ja neesi izjutis grēku?

– Ak, Dievs! – iesaucās ceļotājs. – Tātad cilvēki, kuri ienīst grēku, atņem sev ļoti svarīgu mācību stundu un tās apzināšanos, atņem sev savu galveno dzīves misiju uz Zemes?!

– Jā! Es zināju, ka tu to sapratīsi. Es radīju grēku, lai tu varētu mācīties, un lai jūs būtu spējīgi iepazīt manu žēlsirdību. Dzīve bez grēka nav iespējama. To var uz mirkli apspiest, taču tas vienalga sevi parādīs tā vai citādāk. Jūs visi esat grēcīgi un vienmēr tādi būsiet, un tas ir brīnišķīgi, tāpēc, ka pateicoties grēkam ir dzīvība. Tu zini, ka starp negatīvo un pozitīvo potenciālu rodas elektriskā strāva. Tad, lūk, tieši tāpat starp pozitīvo un negatīvo rodas dzīve. Novāc negatīvu un pazudīs pozitīvs, novāc velnu, nebūs arī manis – Dieva. Es esmu vienotība, velns – atšķirtība. Mēs abi esam vajadzīgi jums jūsu pasaulē uz Zemes.

– Tad kas ir labāk, būt taisnīgam vai godīgam? Vai vajadzīga ir baznīca, lai būtu tuvāk tev?

– Es redzu, ka tu pats sev esi atbildējis uz visiem šiem jautājumiem un atbildējis pareizi, tev laiks atgriezties.
– Eņģeļi!!!!

Ceļotājs uz sekundi sabijās, bet uzreiz pasmaidīja un šis smaids Dievam atgādināja mazu bērnu, kurš spēlē paslēpes. Eņģeļi viņu saķēra aiz padusēm un visi trijatā pazuda tikai Dievam vien zināmā virzienā. Vecais pasmaidīja un aizdomājās. Un pēc mirkļa pār viņa vaigiem sāka ritēt asaras.

– Kāpēc gan man ar viņiem tas jādara? Kāpēc es nevaru savādāk? Ātrāk paradītos kāds, kurš man ar šo palīdzētu tikt skaidrībā, viņš noburkšķēja un iesaucās:
Nākamais!!!!

Autors: Anastasija Raja
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: econet.ru
Foto: pexel

Manas labākās daļas

15895068_1392942674111378_511663422761517519_n

Es: Sveiks, Dievs
Dievs: Sveika…
Es: Esmu sabrukusi. Vai tu vari mani salikt atpakaļ?
Dievs: Drīzāk nē
Es: Kapēc?
Dievs: Tāpēc, ka tu neesi puzle
Es: Bet kā ar visām manas dzīves daļām, kas krīt zemē?
Dievs: Atstāj tās tur. Tās krita kāda iemesla dēļ. Atstāj tās tur uz laiku un pēc tam izlem, vai tu vēl gribēsi kādu no šīm daļām atgūt
Es: Tu nesaproti! Es brūku pa gabaliem
Dievs: Nē, tu nesaproti. Tu pārtopi, attīsties. Un tās ir sāpes, jo tu audz. Tu atbrīvojies no lietām un cilvēkiem savā dzīvē, kas tevi velk atpakaļ. Tie gabali nekrīt zemē. Tie nostājas savās vietās. Atslābinies. Ievelc dziļi elpu un ļauj visam, ko tev vairs nevajag krist zemē. Parstāj turēties pie tā, kas tev vairs nav vajadzīgs. Ļauj tam nokrist. Ļauj tam aiziet.
Es: Kad es ļaušu tam visam nokrist,… kas man paliks?
Dievs: Tavas labākās daļas
Es: Man ir bail no pārmaiņām
Dievs: Es atkal tev saku: TU NEMAINIES! TU KĻŪSTI!
Es: Kļūstu? Par ko?
Dievs: Par to, kādu es tevi radīju, lai tu būtu. Par gaismas, mīlestības, labdarības, cerības, drosmes, prieka, žēlsirdības un līdzjūtības cilvēku. Es tevi radīju, lai tu būtu kas vairāk par tām tavām daļām, pie kurām tu turies, ar kurām tu sevi izrotā un pie kā esi pieķērusies ar tik lielu alkatību un bailēm. Ļauj tām visām nokrist. Es mīlu tevi. Nemainies! Kļūsti! Nemainies! Kļūsti! Kļūsti par to, kādu es tevi radīju, lai tu kļūtu. Un es turpināšu tev to atkārtot, līdz tu iegaumēsi.
Es: Lūk, krīt vēl viena mana daļa…
Dievs: Jā! Lai krīt
Es: Vai es nesabrukšu?
Dievs: Nē, bet tu uzvarēsi tumsu, kā rītausma uzvar nakti. Ir jauna diena. Kļūsti! Kļūsti par to, kas tu patiesībā esi!!!
🙏💫💞

Kopēts no Allison Walker
Tulkojums Awakened femininity
Paldies, Simci!

Vēlmju laiks

jaunais gads5

Hallo, labdien! Vai varu runāt ar Dievu?
– Labdien! Savienoju!
– Labdien, Dievs!
– Labdien, Dvēsele mana! Es uzmanīgi tevi klausos!

– Dievs, tūliņ klāt Jaunais gads! Es tevi lūdzu, izdari tā, lai manas vēlēšanas piepildās!
– Protams, Mīļā, visu, ko vien vēlies! Bet sākumā es tevi savienošu ar piepildīto vēlmju nodaļu, – pacenties saprast savas pagātnes kļūdas!
… Metāliska balss tālruņa klausulē: “Uzgaidiet, lūdzu, savienoju jūs ar piepildīto vēlmju nodaļas operatoru”… Gaidu…
– Labdien! Ko jūs vēlētos uzzināt?
– Labdien! Mani pie jums sūtīja Dievs un teica, ka pirms ievēlos jaunas vēlēšanās, būtu labi noklausīties iepriekšējās.
– Skaidrs, minūtīti uzgaidiet… Ā, lūk! Visas jūsu vēlmes. Jūs klausaties?
– Jā, ļoti uzmanīgi klausos!
– Sākam no pēdējā gada:
1. Apriebies šis darbs! (izpildīts: “darbs apriebies!”).
2. Vīrs nepievērš uzmanību! (izpildīts: “nepievērš!”).
3. Ai, man kaut nedaudz naudiņas vajadzētu! (izpildīts: naudas – nedaudz!).
4. Stulbās draudzenes! (izpildīts: viņas ir stulbas!).
5. Ļoti vajadzētu kaut kādu dzīvoklīti! (izpildīts: 10. stāvā zem paša jumta, kurš tek. Prasīja taču “kaut kādu”!).
6. Ļoti vajadzētu kaut kādu maziņu mašīnīti! (izpildīts: sensena gada “Zaparožecs”).
7. Ļoti gribu kaut kur pavadīt kaut nelielu atvaļinājumu. (izpildīts: pie vīramātes uz laukiem, viņai kāreiz darbaspēks vajadzīgs).
8. Nu, kas tas ir, neviens ziedus neuzdāvinās? (izpildīts: neuzdāvinās!).
Turpināt? Te būs apmēram gadu ko lasīt!
– Nē, nē, es visu sapratu! Lūdzu pāradresējiet manu zvanu Radītājam!
– Dievs, es visu sapratu! Es pārdomāšu katru domu, pat vismazāko! Lūdzu, sūti man labas domas! Es lūdzu palīdzi man saprast to, ka Tu man vienmēr palīdzi! Bet tagad man jāpadomā. Vai drīkstu vēlāk pārzvanīt?… smiekliņš klausulē…
– Protams, Mīļā. Kad vien vēlies!

Savās lūgšanās nežēlojies Dievam par to, ka tev viss ir slikti. Viņš var padomāt, ka tu vēl nemaz nezini, ko patiešām nozīmē slikti un parādīs tev to. Labāk pastāsti Dievam, ka tev viss ir labi! Un tad Viņš padomās: “Eeehhh, Mīļā, tu vēl nemaz nezini, ko pa īstam nozīmē LABI!”
Avots: sobiratelzvezd. ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ticības spēku

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Es vienmēr esmu brīnījusies par to, cik gudri viss ir uzbūvēts uz mūsu planētas. Cik pārdomāti, cik interesanti. Īpaši cilvēks. Viņa organisms, ķermenis ar spēju atjaunoties, iznēsāt bērnus, viņa psihe un smadzenes ar fantastiskām iespējām, viņa dvēsele, viņa jūtas. “Nē, – es domāju, – kaut ko tomēr cilvēki ar savu lielā sprādziena teoriju, redzams, ir saputrojuši. Ir Augstākais Saprāts, kuram tas viss ir pakļauts.”

Un tam vārds ir Dievs. Un tam ir daudzi vārdi un sejas. Un pirmais tā vārds ir Mīlestība.

Es pastāvīgi atkal un atkal pārliecinos par to, ka viss notiek tikai uz labu. Tās ir kaut kādas īpašas rūpes no augšas. Pat tad, ja šķiet, ka vispār viss ir zaudēts, pat tad, ja tu domā, ka netiksi galā un nesaproti kāpēc un dēļ kā. Kāds cilvēks teica: “Nevajag dzīvot ilūzijās, nekad nepienāks tas brīdis, kad dzīve kļūs ideāla. Vienmēr fonā būs kādas grūtības”. Un, ja šīs grūtības ir, tātad  tās tev ir pa spēkam un tu vari izaugt caur to parvarēšanu. Nekas nav nejauši, un viss tevi skar. Vēlos šodien padalīties ar kādu domu.

Kad šķiet, ka ir beigas, ka situācija nonākusi strupceļā un tu nesaproti, ko darīt, par kaut ko pārdzīvo, vari novirzīt savu uzmanību sirds centrā (krūšu viducī). Ielaist sirdī un saprast, ka, lūk tagad tu vari aprunāties ar Radītāju, kurš patiešām visu zin, saprot, pieņem un mīl bez jebkādiem noteikumiem.

Tu esi atklāts, nav vajadzīgas nekādas maskas, lomas, nevajag tēlot, ka esi stiprs, tu atkailini savu dvēseli tik ļoti, cik vispār tas iespējams un vienkārši runā, pastāsti Viņam par savu situāciju, tā it kā būtu atnācis pie Tēva, pie viedā visgudrā, vecākā. Stāsti, lūdz tevi vadīt, parādīt un palīdzēt tikt galā, dot spēku, apzināšanos, saprātu un dziedināšanu visam šim vislabākajā veidā no visiem iespējamajiem variantiem.

Man bija ļoti grūts laiks un ļoti sarežģītas attiecības ar vienu cilvēku. Es biju spiesta ar viņu komunicēt un tas sagādāja ļoti smagu diskomfortu. Un, lūk, reiz es apsēdos, novirzīju savu uzmanību uz sirdi un vienkārsi stāstīju visu, kas bija. Žēlojos, raudāju, runāju par savām sajūtām, par to, ka nezinu, kā rīkoties, lūdzu palīdzību, lūdzu, lai mani vada, lai izdziedina šo situāciju. Sirds tādos brīžos tiešām paplašinās, un tur kļūst silti un viegli. Pēc kāda neilga laika situācija patiešām mainījās uz labu. Arī tagad šīs attiecības nav vienkāršas, taču toreiz notika kāds pavērsiens. Un, ja manā dzīvē ir kāda svarīga un vērtīga pieredze, īpaši kaut kas labs, es tāpat novirzu savu uzmanību sirdī un pateicos par to tik patiesi, cik vien spēju.

Reiz kaut kur internetā es redzēju video “Galvenās kļūdas lūgšanu laikā”. Un domāju, vai tad var būt kaut kādas kļūdas, kad tu to dari no sirds un Dvēseles? Ticēt un vērsties pa taisno pie Radītāja. Tu neesi viens. Un tava sirds var kļūt par pašu galveno dievnamu. Droši vien ticība ir tā, kas patiešām ir spējīga darīt brīnumus, tā ir tas, kas baro mūsu garu un gribu.

Ticība, lūgšanas un pateicība.

Autors: Aleksandra Aļeksejeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis