Mums blakus nav vajadzīgi gudrie… mums nepieciešami viedie savā būtībā

Mums visiem: gan vīriešiem gan sievietēm ļoti vajadzīga ir Mīlestība. Mīlestība nozīmē pieņemšanu, patiesumu, sirsnību, maigumu, rūpes, gatavību atdot un būt atbildīgam, uzticamību, nesavtīgumu, dāsnumu. Un jo vairāk mēs paužam šīs īpašības, jo vairāk saņemam pretī. Tādas izpausmes kā bailes, greizsirdība, atkarība, manipulācijas, kontrole, pretenzijas, pārmetumi tikai grauj attiecības un tām nav nekāda sakara ar Mīlestību.

Taču visam ir vajadzīgs lēmums…

Kamēr cilvēks nav izlēmis, vienmēr būs šaubas, atkāpšanās iespēja, kūtrums un bezdarbība…

Jebkurai mīlestības izpausmei eksistē viena vienkārša patiesība, kuras nezināšana nogalina neskaitāmus plānus un grandiozas idejas: tajā brīdī, kad cilvēks par kaut ko izšķiras, arī Telpa un Mīlestība sāk darboties. Dārgakmeni nevar nopulēt bez berzes. Tāpat cilvēks nevar kļūt veiksmīgs bez pietiekama skaita grūtu mēģinājumu.

Vienai izpausmei palīdz daudzas lietas, kas citādi nekad nenotiktu. Tas viss ietver veselu notikumu straumi: noderīgas sakritības, tikšanās un priekšlikumus, kuriem neviens iepriekš nebūtu ticējis. Ko gan mēs gaidām un neizlemjam? Grābeklis taču pats sev neuzkāpj!

Īstas attiecības ir ne tikai patīkamas, dažkārt tām ir nepieciešamas sāpes, smagums un vilšanās. Kurš to nesaprot – pazūd jaunā un interesantā meklējumos un prāta ilūzijās.

Īstam vīrietim sieviete nekad nebūs pirmajā vietā. Un tai nevajadzētu būt pirmajā vietā. Viņas vieta ir netālu. Ne augšā, ne apakšā, ne priekšā, ne aizmugurē, bet blakus. Lai īstajā brīdī viņa varētu paņemt roku vai paiet malā un netraucēt.

Viņa ir mīļotā ceļabiedre, draudzene un mīļākā, māte un saimniece, nevis Visuma centrs. Kad viņa to sapratīs, vīrietis pats tai pievilksies. Īstam vīrietim ir jādod vieta sievietei, un nav jādod iespēja kādam citam ieņemt vietu viņai blakus.

Periodiski mūsu dzīvē dažādas attiecības vienkārši beidzas – pat bez nodevības, bez strīdiem un bez redzama iemesla – jūs vienkārši kļūstat atšķirīgi un katrs ejat savu ceļu, ņemot līdzi savas mācības, kāds izdarot secinājumus, un kāds atkārtojoties, kāds pārejot uz nākamā pakāpiena, bet kāds netiek līdzi vai nav gatavs iziet ārpus ierastajiem rāmjiem. Ar gadiem draugu loks kļūst šaurāks, bet tie, kas paliek, vairs nav tikai draugi, bet mīļi un tuvi cilvēki.

Mums blakus nav vajadzīgi gudrie… mums nepieciešami viedie savā būtībā, pieņemošie, jūtošie, individuāli, atšķirīgie, uzmundrinošie un tie, kuri dzīvo pēc sirdsapziņas, kuri nepieķeras bet blakus iet savu pašu ceļu.
Nav jau nekādu ceļu. Viss ir tas pats viens ceļš. Paradoksalitātes pieņemšana noved pie iluzorisma izpratnes. Tikai vienlaikus pieņemot divus pretējos virzienus, tu varēsi ieraudzīt visu horizontu. Tāpēc, ka bezdibeni nevar pārlēkt divos lēcienos.

Ja tu šodien neesi spējīgs nevienu mīlēt, vismaz pacenties nevienam nenodarīt pari.

Nikolajs Bulgakovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Meklē savējos, mīli līdzīgos

Mani mīļie, nekādi pretpoli nepievelkas…
Varbūt vien uz kādām trīs eiforijas dienām…
Bet no ceturtās dienas, kad vienam par agru, bet otram par vēlu…
Vienam vajag, otram – nevajag…
Vienam zaļu, otram – oranžu…
Vienam pareizi, otram – nepareizi…
Vienam pie mammas, otram – pie savējās…
Vienam pa labi, otram – pa kreisi….
Vienam slikti, otram – labi…
Vienam tur, otram – šeit…
Vienam gulēt, otram – iet…
Vienam mīlēt, otram – apnicis…
Un vēl garu garais saraksts ar neatbilstībām –
Neviens kompromiss neizturēs…

Un ir vērts atcerēties, ka reālā nevis teorētiskā kompromisa būtība tomēr ir tajā, ka mēs dēļ sava trauslā miera, darām pavisam ne to, ko gribētos darīt…
Un, ja tas notiek pa retam, tad to vēl kaut kā var pieciest…
Bet, ja sistemātiski, mēs noteikti attapsimies niknumā un pretestībā…

Vislabākās savienības, kuras esmu novērojusi tuvu esot, ir
LĪDZĪGI DOMĀJOŠO SAVIENĪBAS.
Kā mana vecmāmiņa teica: “kā viena dvēsele…”

Tas ir tad, kad viens cīsiņš uz divām dakšiņām…
Kad ikvienā nepatīkamā situācijā “uz aklo”, bet rokās sadevušies…
Kad neideālums nesit otru un nepieprasa to, uz ko pats neesi spējīgs…
Kad gultā nesacenšas, lai 6:0 par “tehniku”, un skaistums no jebkura skatu punkta, kad blakus tas, no kura zvaigznes uzmirdz un gribas to ieelpot un labpatikā murrāt…
Tas ir tad, kad nožagojas un abi reizē iesmejas…
Kad tusiņš līdz pēdējam viesim….
Kad sagaidi un ilgojies, un pavadi – tāpat…
Kad mīli vienu un to pašu un nevajag ne motivēt, ne manipulēt, ne orientēt…
Kad vienkārši ir labi…
Un, kad blakus, būtībā, esi tu pats….
Tikai nedaudz citā ķermenī…
Bet ar tām pašām nedaudz nobīdītajām smadzenēm…
Nobīdītajām Mīlestības virzienā…

Mēs taču sevi un citus mīlam ar to Mīlestību, kura bez viņiem nesanāk…
CAUR PIEŅEMŠANU…
Mūs pieņem, un mēs pārstājam rakņāties sevī…
Smaidām spogulī un domājam, ka tīri tā neko…

Bet pretpoli atnāk tāpēc, lai kārtējo reizi iespertu pa to vietu, kur mēs paši sev speram…
Un pēc tam par to neieredzam…
Un atriebjamies…

Mīļie, meklējat savējos
Mīliet līdzīgos!

Ļiļa Grad
FOTO: Artūras Kokorevas
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Galvenā veselīgu attiecību pazīme

Esmu pārliecināta, ka galvenā veselīgu attiecību pazīme ir komunikācijas kvalitāte. Nekas vairāk. Viss pārējais – uzmanība, atbildība, rūpes izriet no tā.

Ja tu ar savu partneri vari izrunāt visu, vispār visu, bez nosodījuma, bez piekasīšanās, bez apsmiešanas un nievām, bez liekiem atgādinājumiem, bez apvainojumiem, tātad tev ļoti ir paveicies un tu esi nobriedis tam, lai tavas attiecības būtu harmoniskas un mīlestības pilnas.

Mana prakse rāda to, ka cilvēki, kuri viens otru mīl, stundām ilgi var sarunāties par visu pasaulē. Par šaubām, pārdzīvojumiem, nepārliecinātību, cerībām…. Nav aizliegtu tēmu, ieskaitot bijušās attiecības un fizioloģiskās nianses.

Īsta tuvība – tas ir tad, kad tu vari būt atklāts ar otru, tāpat kā ar sevi. Tas gan nenozīmē, ka tev pastāvīgi jādzīvo atvērtam uz āru (katram no mums ir vajadzīgi brīži, kas pavadīti vienatnē savā personīgajā telpā), tas ir par to, ka tu esi gatavs un vēlies padalīties, bet otrs ir gatavs uzklausīt. Ar vēlmi saprast. Ar līdzpārdzīvojumu. Ar atbalstu. Viņam var būt savs, atšķirīgs viedoklis, viņš var tev nepiekrist vispār, taču viņš necentīsies sašūpot tavu jau tā nenoturīgo stāvokli. Viņš pagaidīs labāku momentu vai atradīs īstos vārdus, lai aiznestu tev savu domu, tevi neaizvainojot.

Saudzīga attieksme – lūk kas raksturo veselīgu tuvību. “Es nedrīkstu būt otra cilvēka sāpju un ciešanu avots”. Vienmēr maigums. Pat nepiekrišana var būt maiga.

Ja cilvēks tēlo skolotāju: “Lūk, vai tu redzi, tu pati sevi esi satraumējusi. Tev kaut kas ar sevi jādara. Tu klaigā, rīko histērijas, dusmojies – tev jāiet ārsteties.”, pie velna tādu skolotāju. Uzreiz. Tas, kurš mīl, tā neteiks, tāpēc, ka ciena visas tavas jūtas un rēķinās ar tām. Ja tu dusmojies, tātad tev sāp, un viņš to saprot. “Viss ir labi, es tevi mīlu.”

Tas, kurš tevi mīl, nelīdīs tur, kur dzīvo tavas ciešanas. Tāpec, ka viņš tevi jūt un viņam būs tikpat sāpīgi kā tev. Tas ir tā, it kā ievainotu pats sevi. Abpusēja sajušana.

Tam, kurš mīl, ir svarīgi, lai mīļotais cilvēks varetu attīstīties, varētu realizēt savus sapņus, varētu rēķināties ar atbalstu un sapratni visās dzīves situācijās.

Mīļotajam cilvēkam jābūt laimīgam. Tas ir laimīgu partnerattiecību cements, ja tā pārī domā abi.

Ja kads sevi šausta, tātad viņam nesāp, kad sāp tev. Tas taču ir acīmredzams, vai ne? Ja viņš uzkāpj tam, kas tev ir svarīgs un nevēlas klausīties to, ko tu domā, tātad tava laime vinam ir vienaldzīga. Tas taču ir skaidrs? Ja viņš, redzot tavas jūtas, turpina uzjundīt tevī vēl lielākas emocijas, vai gan tas nerunā par viņa vienaldzību? Ko viņš mīl un par ko domā šajā brīdī?

Ja tu nevari sarunāties ar sev tuvu cilvēku, kā pats ar sevi, tātad tev nav otra tuvāka cilvēka par sevi pašu.

Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikai sapratne

Kad tavi iestādītie salāti slikti aug, tu taču nevaino salātus. Tu meklē iemeslus, kāpēc tie neaug. Varbūt ir vajadzīgs mēslojums, varbūt tos vajag labāk apliet, varbūt aizsargāt no saules. Taču tu nekad nevaino salātus.

Turpretī, ja rodas problēmas ar draugiem vai radiniekiem, mēs bieži vien vainojam tieši viņus. Vajag tik iemācīties rūpēties par viņiem un arī ar viņiem viss būs labi, tāpat kā ar salātiem.

No apvainojumiem nekad nekas labs nevar sanākt, tāpat kā censties pārliecināt cilvēku ar strīdu palīdzību. Mana pieredze ir tieši tāda. Nekādu apvainojumu, nekādu notāciju, nekādu pārmetumu – tikai sapratne.

Paužot savu sapratni, tu demonstrē, ka esi spējīgs mīlēt un situācija sāks mainīties.
Autors: Tit Nat Han “Miers katrā solī”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Labestības aplis

Kādai sievietei mājas uz palodzes uzziedēja kaktuss – pavisam negaidīti. Četrus gadus tas tur stāvēja, līdzīgs drūmam, neskūtam un paģirainam sētniekam – un, še tev! Bet daži uzskata, ka šī sieviete ir nejūtīga, dusmīga maita. Nav taisnība. Tādām nejūtīgam un dusmīgām maitām kaktusi uz palodzēm nezied!

Un tā, aizdomājusies par kaktusu, viņa metro uzmina uz kājas drūmam vīrietim, taču šoreiz “neuzvilkās” kā parasti (ja jau reiz tāds kungs, tad nevajag braukt metro, bet gan ar taksi), bet pasmaidīja:

— Nedusmojaties! Dieva dēļ, man nebija kur pieturēties, nenoturēju līdzsvaru – uzkāpiet man uz kājas, būsim kviti!

Un drūmais vīrietis nepateica tos rupjos vārdus, ko bija gatavojies teikt. Un pēc tam, izkāpis savā stacijā, tā vietā, lai pārdevēju kioskā, kura neveikli pārskaitīja sīknaudu, nosauktu par stulbu kazu, teica:

— Nekas briesmīgs, pārskaitiet vēlreiz, es no rītiem arī neesmu nekāds dižais matemātiķis!

Bet pārdevēja bez maksas atdeva divus iepriekšējās nedēļas žurnālus un kaudzi avīžu kādam večukam, kurš acīmredzot, ļoti mīlēja lasīt, tikai katru rītu pirka pa vienai – vislētākajai avīzei. Vispār jau nepārdoto presi bija jānoraksta, taču ir dažādas metodes, kā šo noteikumu apiet.

Bet laimīgais večuks priecīgs devās mājās ar avīžu čupu rokās un satika kaimiņieni, kas dzīvoja stāvu augstāk. Tā vietā, lai, kā parasti, sarīkotu viņai skandālu (jūsu bērns skrien pa dzīvokli kā zirgs, bērnus vajag audzināt!!!), viņš paskatījās un izbrīnīti jautāja:

— Kā gan jūsu meitiņa izaugusi… Nevar saprast, kam viņa vairāk līdzinās – jums, vai jūsu vīram? Dienās būs skaistule, manas acis neapmānīsi!

Bet kaimiņiene aizveda meitu uz bērnudārzu un  skriešiem devās uz darbu. Un nenolamāja večiņu, kura pie neiropatologa bija pierakstījusies uz vakaru, bet atnākusi no rīta, un teica tai:

— Nebēdājiet, arī es šad tad kaut ko aizmirstu. Jūs pasēdiet, pagaidiet, es pajautāšu ārstam, varbūt viņš jūs varēs pieņemt tagad.

Bet večiņa nesāka draudēt ar sūdzībām visām instancēm, tajā skaitā ar Strasburgas tiesai par cilvēktiesību pārkāpumiem, prasot, lai ārsts pieņem uzreiz un izraksta ļoti iedarbīgas zāles, lētas un vēl neizgudrotas, bet nopūtās un teica dakterim:

— Dakter, es pavisam esmu atmiņu pazaudējusi, saprotu, ka vecums neārstējas, piedodiet, ka es te pie jums kā uz darbu nāku…

Bet dakteris vakarā brauca mājās, atcerējās večiņu, sirds dziļumos to pažēloja, un pie sevis nodomāja, ka velns parāvis, dzīve lido garām trakā ātrumā. Viņš apstājās pie lielveikala, nopirka puķu pušķi, torti un aizbrauca pavisam citā virzienā.

— Nu, ko, mēs visi kā bērni, smilšu kastē kūciņas dalām, es te tev tortīti atnesu, Tikai netīšām portfeli tai uzliku, bet ceru, ka tas nekādīgi neiespaidos tās garšas īpašības. Un ziedus nopirku,tos arī nedaudz ar portfeli saspiedu, samīcijās, varbūt atdzīvosies?

— Atdzīvosies, — teica sieviete, — mēs tos reanimēsim. Tu tikai iedomājies, es šorīt pamodos un skatos — man kaktuss uz palodzes uzziedējis?

Autors — Natālija Volņistaja
Ilustrācija — Marija Kaminska

Brīnišķīgu, priecīgu un labestības pilnu jums šo dienu!

Ginta FS