PAR APSKAIDRĪBU

Apskaidrība ir tad, kad tu pēkšņi skaidri redzi situāciju.
Tā, it kā plīvurs no acīm būtu nokritis un viss kļuvis skaidrs un saprotams. Aklums ir pazudis. Tu visu ieraugi un vienlaikus saproti – lūk, kas ir apskaidrība.
Skumja apskaidrība, kad mēs pēkšņi skaidri saprotam, ka cilvēks, kuru mēs ne pārāk augstu vērtējām, ne parāk lutinājām ar savu uzmanību – ir vienīgais, kurš mūs patiesi mīlēja. Vai arī, kad pēkšņi redzi to, kurš tev tik ļoti daudz nozīmēja, kuram pār tevi bija milzīga vara – redzi viņu tādu, kāds viņš patiesībā ir.
Tā kāda sieviete pēc divdesmit gadu ilgas laulības kārtējo reizi klausījās, kā viņas vīrs virtuvē dzer alu un rupji lamājas. Viņa gludināja veļu un pēkšņi kļuva apskaidrota: kas ir šis nepatīkamais, kašķīgais cilvēks?  Kāpēc es ar viņu dzīvoju? Viņš taču man ir pretīgs. Naidīgs. Gluži svešs cilvēks, kā nepatīkams kaimiņš kopmītnē.
Un viņa aizgāja, kādu laiku dzīvoja pie mammas, pec tam īrēja dzīvokli, pēc tam paņēma kredītu. Viņai atvērās acis un viņa ieraudzīja, ka var vienkārši aiziet. Bet tālāk, būs kā būs, viņa taču beidzot bija sākusi redzēt.
Vai arī cilvēks pēkšni sev jautā: ko es šeit daru? Ko es daru starp man svešiem cilvēkiem nožēlojamā kantorī, bez jebkādām tālākām nākotnes perspektīvām? Kāpēc es tik smagi pūlos, lai iepatiktos šiem cilvēkiem, paciešot šo bezgaisu un garlaicību par trim kapeikām? Kā es šeit iestrēgu?
Tā apskaidrots kļuva kāds vīrietis, pēkšņi, viņš gaidīja, kad priekšnieks viņam pie algas pieliks divus tūkstošus…. Un pēkšņi kļuva apskaidrots. Uzrakstīja atlūgumu un atrada citu darbu, to, pēc kā dvēsele jau sen alka. Viņš ieraudzīja iespējas, kad kļuva apskaidrots.
Apskaidrība – tas ir tad, kad pāriet ikdienības hipnoze. Un tu skaidri sāc redzēt, to, kas patiesībā ir. Dažkārt tas ir nepatīkami– pēkšņi ieraudzīt to, kas ir. Tādu, kāds tas patiesībā ir.
Taču apskaidrībā ir labais. Tu sāc redzēt iespējas. Migla izklīst, plīvurs no acīm nokrīt un tu ieraugi ceļus, iespējas, ceļazīmes. Un tagad nav grūti tiem sekot, – ja vēl nav par vēlu. Tāpēc, ka visrūgtākā ir novēlota apskaidrība.
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

8 svarīgākie darbības vārdi

puce

Skatīties
Uzmanīgi. Ar gudras lapsas skatienu, pūces dzintardzeltenām acīm, nepalaist garām nevienu un neko. Jo pasaulē viss notiek pēkšņi un ātri. Un šis vienīgais mirklis var paņemt visu. Neatgreizeniski. Taču tas var tev plaukstā nolikt visu pasauli. Un tas nozīmē – sagaidīt saullēktu, pavadīt saulrietu un neļaut sev kaut ko palaist garām… Skatīties dziļi sevī. Debesīs. Mīļotajās acīs.

Klausīties
Klausiīties. Savā sirdī. Dažkārt auksta aprēķina balsī. Skaņās aiz loga, šīs pasaules dzīvi. Klausīties mūziku. Klausīties jutekliskā putenī, svešās skaistās un dīvainās runās, kaķa murrāšanā…. Klusumā, tātad – bezgalībā. Klausīties un dzirdēt.

Elpot
Ar pilnu krūti. Pilnu spēku. Baudīt kūstoša sniega smaržu gaisā, kas nogulstas plaušās, atstājot vieglu skumju sajūtu, kura, gribi vai negribi, ietīs tevi un pametīs. Ieelpot kaut ko ļoti dārgu un mīļu.

Ticēt
Savai izvēlei. Savai Zvaigznei. Jaušām nejaušībām. Saviem spēkiem… pat tad, ja rokas nolaidušās, pat tad, ja šķiet, ka visa pasaule ir pret tevi, pat tad, ja šķiet, ka viss beidzies… ticēt un gaidīt pretī pastieptas rokas no neiespējamības tumsas. Tikšanām, kas maina tavu dzīvi uz visiem laikiem… Tam, ka visu (gandrīz visu) var izlabot – pareizajā laikā ar pareizajām domām galvā, un atvērtu sirdi. Taisnīgumam.

Mīlēt
Tāpēc, ka “prast mīlēt nozīmē prast visu”. Mīlēt Viņu. Sevi. Un veselu pasauli starp jums. Mākslu, radošumu, mūzikas un dabas skaņas… Dievu. Savus Sargeņģelus. Draugus. Mīlēt dzīvi, nedalot to “tajā, ko es mīlu darīt” un “”tajā, kas man jadara”. Mīlēt jauno un pēkšņo. Un ikdienas sīkumus.

Dāvināt
Neko neprasot pretī… Atdot vairāk, nekā saņem. Dāvāt savu aizraušanos un atklājumus, savu enerģiju. Savu pārliecību. Dāvanas un smaidus. Un atklāsmes. Un skūpstus.

Just
Nekādus pustoņus, tikai pilvērtīgus, pilnkrāsainus. Bet, ja nu sanāk pustoņus – tad dažādu gradāciju – no-līdz. Just miesu un asinis. Un savu mūžīgo Dvēseli. Un zemi zem kājām. Un spārnus aiz muguras. Pat sāpes – tāpēc, ka tās nozīmē, ka tu vēl joprojām esi dzīvs.

Saprast
Sevi un savu pasauli. Ka vientulība nav sinonīms vārdam brīvība. Ka straume, iespējams, aiznesīs tevi ne gluži tur, kur biji iedomājies. Ka kaut ko tev lemts sasniegt tikai pretojoties liktenim. Ka dzimšana ir pirmais solis pretī nāvei un, ka nāve nav beigas, bet gan jauns sākums. Saprast to, kas tev apkārt, zemtekstus, jēgu un nozīmi. Tāpēc, ka mājienos slēpjas jēga…

Autors nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums Ginta Filia Solis