Tieši tagad…

103543793_1469106356626858_3184795749967018590_n

Katru dienu tev ir 86400 sekundes. Un tikai tu viens izvēlies, kā tās tērēt. Mans padoms – ātrāk ķeries klāt tam, ko mīli darīt. Glezno ainavas, izgudro kaut ko, veido skulptūras, raksti grāmatu. Sēdies uz velosipēda un dodies izpētīt pasauli. Mācies, esi zinātkārs, gūsti pieredzi, vāc zināšanas. Kolekcionē piedzīvojumus. Spēlējies ar vēju un meklē pūķi mākoņos. Tev nav jāseko klišejām.
Ja vēlies kaut ko darīt labāk par citiem, dari to ar mīlestību.
Atver savu maizes ceptuvi, ja tev patīk cept. Mācies floristiku, ja tu mīli ziedus. Nodarbojies ar zinātni, ja tas tev tīk. Sāc strādāt par pasniedzēju, ja mīli bērnus, un pārtrauc to darīt, ja nemīli.
Tava mīlestība ir spējīga tevi padarīt par varoni. Ļauj sev tai sekot.

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas darbs, par kuru tu sapņo

darbs6

Pavisam nesen es pati personīgi sajutu, ko nozīmē sirds vilkme uz patiešām savu darāmo lietu. Un kā gluži dabiskā veidā notiek graudu atdalīšana no pelavām, bet savējā – no sveša, vai vienkārši no tā, kas sevi sen kā izsmēlis.

Izrādās, dažkārt ir svarīgi uz kādu mirkli palikt bez iespējas nodarboties ar to, ar ko esi nodarbojies vienmēr, lai saprastu:

– lūk, šī nodarbošanās mani vairs nedabūs – tā ir nolobījusies no manis kā veca āda, un es izjūtu tikai un vienīgi atvieglojumu, paraustot plecus un sajūtot, ka esmu brīva no tās!

– bet bez šīs nodarbošanās rokas šķiet tukšas, sirds liesmo rudām uguns mēlēm – pietiek vien padomāt par pamesto-mīļoto, bet smadzenes jau ģenerē jaunas idejas – kā vēl realizēt šo tēmu, kad beidzot būs iespēja atgriezties pie tās.

Dažkārt tas var atnāk ne uzreiz – ja esam ļoti noguruši vai arī ļoti daudz laika aizņem citi dzīves uzdevumi, piemēram.

Mūs var mocīt bailes, šaubas un bažas, kas saistītas ar to amatu, kas mūsu dzīvē ienes pareizības un laimes sajūtu. Arī tas ir normāli, to var saudzīgi izdziedināt.

Bet tas, kas patiešām ir daļa no mums, agri vai vēlu izlauzīsies caur sasalušo neizlēmības un šaubu garozu un izstiepsies pret debesīm kā pulsējošs dzīvs asns.

Tas atgādinās par sevi.

Mīļotā nodarbe – tā, par kuru tu sapņo.

Gribi saprast, kurp ved tavs ceļš? Iepauzē!

Kādu mirkli esi bezdarbībā.
Paklausies caurspīdīgi pērļaino klusumu sevī.
Un izšķir tajā balsis, kas pirmās atsauksies.

Sauks atpakaļ.

Sauks mājās.
Aleksandra Sņeg
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai tev blakus ir tikai tie, kurus vēlies apskaut

polunins5

Vjačeslavs Poluņins par to, kā sasniegt to stāvokli, kad gribas lidot (no lekciju cikla projektam “Возраст счастья“.)

1. Lai tev blakus ir tikai tie, kurus vēlies apskaut
– Ar tiem, kurus apskaut nevēlies, nekas nesanāks, – saka Poluņins. – Un visās manās komandās ir bijuši tikai tie, bez kuriem es vispār nevaru. Kā izdodas neapnikt viens otram? Ir kāda viltība. Es speciāli daru tā, lai mākslinieki nevarētu visu laiku būt kopā. Es viņus uz laiku nošķiru vienu no otra.

2. Nedari to, ko nemīli darīt
– Es aizgāju strādāt cirkā du Soleil. It kā ļoti laba vieta, labākais cirks pasaulē, viss noorganizēts lieliski. Bet nevaru. Pusgadu bija lieliski. Kamēr mēs radījām, mēģinājām, trenējāmies…. Bet pēc tam viss pārvērtās par mazu rūpnīciņu, kurai vienkārši bija jāražo produkcija. Neinteresanti. Es mocījos, sāku staigāt pa dakteriem, sākās depresija…
Tad es palūdzu: lūdzu, lūdzu, atlaidiet mani, man kontrakts ir uz gadu, es vairāk nevaru. Man teica: atrodi savā vietā kādu līdzvērtīgu un mēs tevi atlaidīsim. Es izskrēju uz ielas un iekāpu taksī, un pēkšņi notika brīnums. Takša šoferis bija Jura Medvedevs. Viņš agrāk strādāja Maskavas Tagankas Teātrī, bija lielisks mīms. Viņš sapņoja kļūt par klaunu, bet ar taksi braucot piepelnījās. Es viņam saku: “Jura, tu no rītdienas strādā cirkā du Soleil par klaunu!”. Ja nebūtu sēdējis, viņš noteikti no laimes būtu noģībis. Viņam tas bija sapņu darbs. Man, aizbēgt no turienes – glābiņš.

3. Nerunā par slikto
– Mums komandā ir tāds princips. Tas ir aizliegts. Nekad neapspriežam, ko kurš sliktu izdarījis. Runājam tikai: “Kāds tu esi malacis, cik brīnišķīgi šodien nostrādāji! Un to, cik tu labi izdarīji!” Ir jāiedvesmo vienam otru, dažkārt pat sameloties drīkst, bet sajūsmināties noteikti vajag…

4. Neņem sviestmaizi lielāku par savu muti
– Katram cilvēkam ir noteikts daudzums spēka un tikai šo spēku patēriņš var padarīt laimīgu atmosfēru. Es skaidri zinu, ka mākslinieks nevar strādāt vairāk par astoņām nedēļām pēc kārtas. Tāpēc devītā nedēļa mūsu kolektīvā vienmēr ir atpūta.

5. Pārvērt savu dzīvi par mākslas darbu
– Līdz 50 gadiem man nebija māju. Pēc tam skatos, mana sieva ir sākusi skumt…
Sapratu, vajadzīga māja! Sākās ilgs process. Izskatīju desmit pasaules pilsētas, kur, manuprāt, varētu laimīgi dzīvot. Katrā padzīvoju mazliet un sapratu, ka labākā vieta ir Parīze. Bet Parīzi es nemīlu, jo tur ir nemitīga grūstīšanās. Tāpēc atzīmēju rādiusu – pusstundas braucienā no pilsētas (savādāk draugi ciemos nebrauks) un sāku meklēt. Pie kam mājai noteikti vajadzēja būt ar dzirnavām. Tā es biju safantazējies. Un atradu. Mūsu dzeltenajās dzirnavās katrai istabai ir savs vārds un sava Dvēsele. Piemēram, istabiņā “Pie vecmāmiņas” mēs esam “savilkuši” simtiem dažādu priekšmetu no krāmu tirgiem. Vai “Pasaku tornis”  – kas ir ideāla bērnu istaba. Un vel ir dārzi. Tur arī mēs visu ko esam izfantazējuši. Reiz man sagribējās, lai zāliens mainītu krāsas. Neviens dārznieks neņēmās to paveikt, redziet tā zālīte ar šito kopā nesadzīvošot. Bet es ņēmu un izdarīju. Man ir liels zāliens, apmēram 50m diametrā, kas katras divas nedēļas maina krāsu: zaļš, dzeltens, sarkans, rozā…
Autors: Antons Pikus
Avots: econet.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Es nevēlos nekur tiekties!

zvejnieks

Alla Bogoļepova par cilvēka tiesībām būt mierā ar to, kas viņam ir.

Reiz es iesēdos savā automašīnā, ieslēdzu to ātrumā, un ar ieskrējienu ietriecos betona veidojumā, piedodiet, ziedu podā, kuru pilsētas apzaļumotāji bija nolikuši pašā pagalma vidū.

– Jāmaina stūres balsts, – teica automehāniķis, paklausījies trokšņos, kas atskanēja no kapota apakšas.
– Stundas darbs, – viņš noteica.
– Labs puisis, – skaļi nopūtās autoservisa direktors, – Dieva dots mehāniķis. Zelta rokas. Žē, tā arī visu dzīvi svešās mašīnās rakņāsies.
– Dzer? – es ieminējos.
– Sliktak. Dzeršanu var atmest. Bet šito vienkārši viss apmierina. Negrib augt.
– Negribu, – apstiprināja Dieva dotais mehāniķis .
– Pasēdiet, meitenīt, tepat, tūliņ visu izdarīsim.
Viņš strādāja dungodams dziesmiņu par augstceltņu montāžniekiem, un laiku pa laikam vērsās pie manas mašīnas: “mana nabaga ievainotā meitene” un “nu, nu, mana skaistulīt”.
Kad viss bija gatavs, mehāniķis noslaucīja rokas un teica:
– Labi, mana labā, ej pie saimnieces. Jūs gan pacenšaties viņai vairāk pari nedarīt!
– Kad atvērsiet savu servisu, drīkst, es noteikti būšu jūsu pirmā patstāvīgā kliente, – es pajokoju, vēlēdamās iepriecināt meistaru.
– Kam man savs autoserviss? – meistars izbrīnīti iesaucās.
– Nu, kā. Jūs taču tur būtu priekšnieks un varētu strādāt sev…. Jums noteikti izdotos!
– Droši vien, – viņš paraustīja plecus. – Bet man to nevajag. Man tāpat ir labi.
– Un jūsu meitene arī ar to ir apmierināta? – es bezkaunīgi pajautāju.
– Mani tas neuztrauc. Tā ir viņas darīšana.
Negrib augt, es atcerējos. Viņu viss apmierina. Cik žēl… Stop!

Tu labi gatavo, droši vien kādreiz vēlies atvērt savu restorānu? Tu labi raksti, gribi uzrakstīt grāmatu? Tev ir lieliskas dotības fitnesā, kā Tu tās attīstīsi?
Es tik bieži ko tādu dzirdu. Un visbiežāk cilvēki to saka no visas sirds, godīgi. Izņemot to čali no fitnesa zāles, kurš vēlas man pārdot spaini ar biopiedevām un vagonu ir sportistu pārtiku.
Jā, mēs visi to esam dzirdējuši: tu vari sasniegt visu, tev tas izdosies, visus mērķus, tu vari piepildīt ikvienu savu sapni. Grāmata, restorāns, konkurss “fitnesa bikini” četrdesmit gados – nav nekā neiespējama.

Bet…, tu kautrīgi iebilsti, – man neko no tā nevajag. Es vienkārši cepu pīradziņus, stāstu interesantus notikumus un audzēju uz balkona ģerānijas.

– Bet tu taču vari vairāk! Tu vari uztaisīt žilbinošu karjeru! Pāriet jaunā līmenī! Tu vienkārši netici sev, ir tikai jāparstāj baidīties!

Es taču nebaidos. Es vienkārši negribu nākamajā līmenī – man arī te ir labi. Man patīk mana dzīve, manas ģerānijas un mani pīrāgi. Nav tāda likuma, kas VISIEM liktu tiekties arvien augstāk – uz virsotnēm. Un vispār, kas tās tādas par virsotnēm? Kas tās ir radījis un kāpēc man obligāti tur jārāpjas? Patiešām, kāpēc?
Tas pat nav jautājums par to, cik es maksāšu par tādu sociālo alpīnismu. Tas ir veselā saprāta jautājums: kāpēc man kaut kur līst, ja man ir labi tur, kur es esmu?

Pats briesmīgākais musdienu sabiedrības grēks – būt apmierinātam ar to, kas tev ir. Ambīciju un godkarības trūkums tiek uzskatīts par kaut ko līdzīgu sociālajai invaliditātei: kā var netiekties pēc lielām lietām?

Izspied maksimumu no savas ārienes! Realizē savu potenciālu! Neko īpašu neproti!? Aizej uz motivācijas kursiem, pamēģini visu, atrodi, izdomā, galu galā nav svarīgi ko, galvenais, realizē! Ej uz priekšu, pārvari sevi, uzstādi mērķus un sasniedz tos!

Kāpēc tu vēljoprojām dzīvo mazā dzīvoklītī pilsētas nomalē un valkā piecus gadus vecas sporta čības? Tavā vecumā jau būtu bijis jānopelna dārga mašīna, briljanti un “šaneļi”!

Neesi nopelnījusi? Esi koncentrējusies uz kaut ko citu? Personības izaugsmi? Radošumu? Nē? Tātad tu esi slinka muļķa govs, kura dzīvo tukšu, bezmērķīgu dzīvi. Tu nekad nebūsi veiksmīga!
Nē, protams, veiksme nav obligāti tikai nauda, vara un slava. Par veiksmi var saukt jebko, ja tu mērķtiecīgi ej uz to, lai būtu labākais sava nozarē. Nu, labi, viens no labākajiem. Nu, labi, vismaz tiecies uz to. Galvenais nav uzvara, galvenais ir dalība skrējienā pa sociālajām, profesionālajām kāpnēm.
Skrien, tātad esi veiksmīgs. Centies sasniegt – tātad cilvēks.

Es negribu skriet. Es neko negribu sasniegt. Es gribu lasīt zemenes, varīt ievārījumu un lāpīt zeķes!

Man nav vēlmes pašrealizēties karjerā, manam ego pilnībā pietiek ar labi uzrūgušu mīklu un gardiem pīradziņiem!

Jā, ir cilvēki, kuri tiecas izmainīt pasauli. Viņiem ir sapņi, mērķi, ambīcijas, viņi ir godkārīgi, viņi krīt un ceļas, viņi ir mūsu laika varoņi. Patiesībā viņi ir jebkura laika varoņi.
Bet ir citi, kuri vienkārši dzīvo. Katru dienu iet uz darbu, brauc atvaļinājumā, vasarnīcā brīvdienās cep šašliku. Audzina bērnus. Pērk mašīnas kredītā. Un ir pietiekami bezkaunīgi, lai būtu apmierināti ar tādu savu dzīvi, kas mūsu sabiedrībā netiek uzskatīta pat par dzīvi, vien tāda nožēlojama eksistence – bez mērķa, bez motivācijas, bez sapņa.

Nē, dārgie varoņi. Tādiem cilvēkiem viss ir. Aizbraukt uz jūru, nomaksāt savu hipotekāro kredītu, noadīt džemperi – kāpēc gan tādi nevar būt mērķi?

Lai būtu veseli un laimīgi tie, kurus tu mīli – vai tad tas ir slikts mērķis?

Kāpec ir tik grūti noticēt tam, ka ir kāds, kuram nav vajadzīgi briljanti? Ka ir kāds, kurš var būt apmierināts ar savu maziņo dzīvoklīti pilsētas nomalē? Ka ir kāds, kuram pilnai laimei pietiek ar to maziņo nebagāto pasauli, kurā viņš dzīvo?

Lai cilvēks būtu laimīgs, viņam nebūt nav jabūt labākajam. Dažkārt pietiek vien ar to, ka esi. Vienkārši esi.

Un kurš teica, ka spēja pieņemt šo pasauli tādu, kāda tā ir un dzīvi tādu, kāda tā ir, ir mazāk cienījama par spēju stumdīt kalnus un laist gaisā raķetes?

Viņš vienkārši negrib augt, teica autoservisa direktors par puisi, kurš manai mašīnai dziedāja dziesmas.

Bet man kāreiz šķiet, ka tieši šis puisis ir izaudzis – pietiekami izaudzis, lai godīgi pateiktu: es neskriešu tikai tāpec, ka visi skrien. Es nelabošu to, kas nav salauzts. Es esmu laimīgs šeit un tagad, bet, ja kāds uzskata, ka tas nav pareizi, – nu, ko, tā ir viņa darīšana. Mani tas neuztrauc.
Autors: Alla Bogoļepova
Tulkoja: Ginta FS
Kārtējo reizi pateicos Līgai Šīronai par tik lielisku ieteikumu, tulkoju un biju laimīga: tā, it kā ko absolūti jaunu sev būtu atklājusi:) Esmu vienisprātis ar autori: katram savs un neviens nav tiesīgs aizliegt otram viņa izvēli un kaunināt viņu par to.

 

Gaidīt vai DZĪVOT?

bite2

Jo ilgāk dzīvoju, jo biežāk redzu divas cilvēku kategorijas. Vieni dzīvo, kā var. Ne vienmēr pareizi, ne vienmēr ideāli. Ko nu tur daudz – galīgi neideāli. Precās, dzemdē bērnus, kaut ko dara, kļūdās, pieceļas un iet tālāk. Dzīvo tagad un šeit. Cik var. Bet dzīvo. Viņi netiecas pēc tā, lai pilnām karotēm smeltu visas baudas un dzīves priekus, taču lēnītiņām iet uz saviem mērķiem, sapņiem. Kaut ko darīt, mēģināt, censties!

Bet ir cilvēki, kuri gaida kaut ko – ideālo. Ideālo dzīvi, ideālo vīrieti, ideālos apstākļus bērnu radīšanai, ideālo aicinājumu, ideālo mājvietu…

Gaida, gaida, lūk, viņai jau 80, bet viņa vēl joprojām gaida savu sapņu princi, bet tas kā nejāj, tā nejāj. Un problēma jau nav tajā, ka viņa gaidīja.

Gaidīt ir normāli, īpaši sievietēm. Bet gaidīt ideālu – tas nozīmē to pašu, ko izvairīties no jebkuras tikšanās.

Es zinu tādas sievietes – viņām savu roku un sirdi ir piedāvājuši vismaz pieci normāli vīrieši, bet viņām ar to par maz. Nav ideāli! Tam viena acs šķielē, tas – valkā dīvainas zeķes, tas nekad dzīvē vēl nav bijis precējies – nez kāpēc, bet tam ir bijusī sieva un divi bērni… Un tā jau kādus 20 – 30 gadus un, jo tālāk, jo ideāls arvien netveramāks un prasības arvien augstākas. Ideāls kā lekāls, kuru cenšas piemērot ikvienam sastaptajam vīrietim. Ar katru gadu šis lekāls kļūst arvien sarežģītāks un vietām pats ar sevi konfliktē – tajā viss ir svarīgi, un neko nevar izmest. Un neviens tajā neierakstās. Un nav jau nekāds brīnums.
Kāda gaida, kad vīrs atmodīsies un sāks kaut ko darīt. Gaida to visdažādākajos veidos, bet visbiežāk stāsta savam vīram par to, kas  jādara, kā, kad un kāpēc. Pašas šajā procesā nemainās. Mājās nav ne vakariņu, ne mājīguma, toties ir sieva – motorzāģis ar Torsunova lekciju grāmatu padusē, kurā pateikts viss par vīrieša pienākumiem. Un viņa gaida, ka viņš beidzot uzņemsies atbildību, agri piecelsies un visu izdarīs. Viņa taču zin, ko un kā viņam jādara. Vai arī atruna – lai sākumā viņš sāk darīt un pēc tam arī es? Bet vai pienāks tāda diena?

Bet dažas gaida savu ideālo darbu – savu mūža lietu. Tādu nozīmīgu, lielu un nepratīgi mīlamu. Tāpēc vispār neko nedara!

Vispār neko. Gaida! Un rezultātā vienkārši izmanto to, ko dara kāds cits. Guļ dīvānā, sēž uz kakla vecākiem, dažkārt pat mājas darbus nedara. Es zinu tādas, kas sevi sauc par mājsaimniecēm, jo nekur nestrādā. Tajā pat laikā mājās valda nekartība, “bardaks”, vīrs ēd, kas pagadās un viņam vēl smadzenes “iznes”, un viss tikai tāpec, ka viņa gaida. Gaida savu ideālo mūža darbu.

Kāds gaida ideālo brīdi bērnu dzemdēšanai, kaut ko rēķina, skaita, atliek to uz daudziem gadiem. Jo nevajag taču vienkārši bērnu – vajag labi nodrošinātu, īpašu, lai ar viņu nebūtu nekādu problēmu un, lai vecumdienās par tevi rūpētos. Lai spēlētu klavieres, un, lai viņam būtu melnā josta karatē. Tāpēc atliek. Pagaidām jākrāj nauda dzīvoklim, tad nākamajam – lielākam, pēc tam vajadzīga mašīna, lai varētu uz karatē nodarbībām vadāt. Bet pēc tam izrādās, ka vīrs tam īpaši neder – nav pietiekami ideāls. Un paiet laiks, kad bērna ieņemšana varēja notikt viegli un bez problēmām.

Kāds gaida, kad varēs paceļot un tāpēc pagaidām nebrauc nekur. Pat ārpus pilsētas nebrauc, jo ārpus pilsētas – tas ir par maz. Vajag uzreiz tālu un tā, lai tā ir pieczvaigžņu viesnīca. Gaida ideālo sezonu, ideālās biļetes, ideālos ceļa biedrus. un nebrauc.

Kāds gaida, kad varēs piepildīt savus sapņus un darīt to, ko vēlās. Tāpēc pagaidām dara to, ko ienīst darīt, neko nedara priekš sevis. Iet uz darbu, guļ un ēd. Un viss. Atliek savus sapņus attālākajā kaktā. Periodiski pārskata savus hobijus un to, ko ar tiem darīt. Sapņo, ka vajadzētu iemācīties spēlēt klavieres, bet klavieres tā arī nenopērk. Sapņo sākt gleznot, bet mājās nav nekā vairāk par pildspalvu. Sapņo par dejošanu, bet pat mājas to nedara. Sapņo strādāt ar bērniem, bet strādā tikai un vienīgi ar papīriem. Sapņo par psihologa izglītību, bet mācās matemātiku, jo ar to var vairāk nopelnīt.

Kāds sapņo par savu māju. Lai tur būtu skaisti un mājīgi. Bet dzīvo īrētā alā, un ala tā nav tāpēc, ka maziņa un ne sava, bet tāpec, ka par to nerūpējas. Tajā nepērk skaistus aizkarus, netaisa remontu, neaicina ciemiņus, pat logus nemazgā, jo tā taču nav sava. Bet tad, kad man būs māja – nopirkšu savu sapņu kumodi. Bet, pagaidām padzīvošu alā bez kumodes.

Kaut kad…. Tas ir tas sapņainais laiks, kad cilvēkiem, kuri gaida ideālu, viss būs – viss, par ko viņi sapņo. Jo viņi taču sapņo. Sapņo, bet baidās. Baidās spert soli savu sapņu virzienā, darīt kaut ko reālu, spert maziņus solīšus katru dienu. Atrast deju studiju, atrast laiku dejošanai, nopirkt deju kurpes, pierakstīties, nopirkt abonementu, aiziet pirmo reizi, otro, trešo, pierunāt sevi aiziet ceturto reizi…. Tie ir tie mazie solīši, kuri aizved pie tā, ka reiz tu dejo flamenko un ļoti ar sevi lepojies.

Kaut kad daudzas sievietes notievēs. Tas taču ir tik viegli – atlikt uz “pēc tam”. Figūra nekur neaizbēgs, bet pagaidām uzēdīšu toortīti un ceptus kartupeļus. Bet būt slaidai – tas atkal ir daudz mazu solīšu. Neēst tortes, dzert vairāk ūdens, sakārtot savu uzturu, sportot, rūpeties par savu ķermeni, sākt to mīlēt…. Paiet pusgads un tev ir ķermenis, par kuru tu sapņoji. Un varēji taču to izdarīt jau pirms pieciem gadiem. Tad kāpec tikai tagad?….Tomēr labi, ka vismaz tagad….

Kaut kad visiem noteikti būs viņu lielā ideālā lieta, kuras dēļ viņi ir nākuši šai pasaulē. Kaut kas īpašs un nozīmīgs. Lai viņiem pieminekli uzceltu un rekordu grāmatā ierakstītu. Priekš kam darīt tās sīkās lietas? Tad labāk vispār neko nedarīt!

Taču, ja labi padomājam, ikviena liela lieta sastāv no miljons sīkumiem. Kurus tu dari, dari, dari un tie savācas kopā un rodas kas liels. Nozīmīgs.

Un pats galvenais, ka mēs varam to darīt katru dienu – šīs mazās, labās lietas. Bet gaidīt milzīgu un pašu galveno, protams, ir vienkāršāk un vieglāk.

Visi gaidītāji baidās kļūdīties. Izvēlēties ne to cilvēku, piedzemdēt ne to bērnu, ne tā viņu izaudzināt, iztērēt savu laiku ne tajā darbā…. Bet dzīve taču nav no gumijas un nav bezgalīga? Vai arī tai nav nekādas nozīmes? Vai arī tomēr pats nozīmīgākais brīdis vienmēr ir TAGAD?!

Daži ideāla gaidītāji piesedzas ar ticību. Sakot, Dievs visu zin un viņš man dos visu ideālo. Dievs zin un Dievs dos. Tieši tik, cik esam pelnījuši. Bet nopelnīt tikai sapņojot, nav iespējams. Nav iespējams, tikai sapņojot, saņemt visu, ko vēlies. Dievam jau nav žēl, taču viņš zin, ka, ja  mēs paši neko nedarām, tam visam iedotajam nav nekādas jēgas. Mēs neesam gatavi pieņemt pat pašu labāko. Kā tie, kuri vinnē loterijā un pēc tam notriec naudu īsā laikā.

Labāk tomēr dzīvot. Tagad. Ar to, ko Dievs devis. Darīt darbu, ko Dievs devis. Dzīvot tur, kur dzīvo un radīt mājīgumu tur. Darīt to, kas tīk Dvēselei – pat tad, ja tas nav darbs, bet tikai hobijs. Un priecāties par to, kas mums ir. Ne ideāls – bet mūsu. Un tātad – patiess un īsts!

Labāk desmit reižu kļūdīties, taču darbības var aizvest mūs pie laimes. Tajā laikā, kad bezdarbība neaizvedīs nekur. Pat, lai vinnētu loterijā, ir jāpaceļ savs dibens un jānopērk loterijas biļete. Lai apprecētos, savā noslogotajā grafikā ir jāatrod laiks, lai iepazītos un komunicētu. Lai piedzemdētu bērnu, sākumā tas ir jaieņem. Lai iemacītos spelēt klavieres, ir jāiemācās notis un jātrenējas katru dienu – kaut nedaudz. Jāparāda Dievam, ka tu vēlies, ka tu esi gatavs, ka tu virzies uz priekšu.

Rādhanātka Svamī savā lieliskajā grāmatā “Ceļš uz mājām” stāsta par kadu brīnišķīgu atgadījumu.

Kādā indiešu ciemā uzradās tīģeris. un vietējie ciema iedzīvotāji slēdza ciet savu mājokļu durvis, baidoties no plēsīgā zvēra. Bet Svamī kopā ar savu draugu dzīvoja uz ielas. viņiem nebija ko aizslēgt, un izglābties arī nebija nekādu iespēju. Ja tīģeris atnāktu pie viņiem, izdzīvošanas iespējas līdzinātos nullei. Nedaudz sanervozējies Svamī gatavojās iemigt, un pēkšņi ieraudzīja, ka viņa draugs sev blakus noliek nūju. Nūja bija neliela un no tīģera tā neizglābtu. Kāda tai jēga? Šo jautājumu viņš uzdeva draugam. Bet draugs, smaidot atbildēja: “Glābt mūs var vienīgi Dievs, bet mums viņam jāparāda, ka arī no savas puses mēs esam gatavi kaut ko darīt”  Nakts pagāja mierīgi..

Dzīvot! Darīt! Būt gataviem izdarīt visu, kas no jums atkarīgs. Ar pateicību pieņemt to, kas jums ir dots. kas gan vēl spēcīgāk var izmainīt jūsu dzīvi, ja ne mazo soļu māksla?

Dzīvojiet! Dzīve ir tik interesanta, daudzveidīga, negaidītu pavērsienu un brīnumu pilna. Būs ļoti žēl, ja šī ceļojuma beigās jūs sapratīsiet, ka savu dzīvi esiet nodzīvojuši vienkārši gaidot kaut ko, tā vietā, lai dzīvotu šeit un tagad!

Dzīvojiet savu neideālo dzīvi neideālos apstākļos ar neideālajiem cilvēkiem. Un pieņemiet domu, ka arī pats neesat ideāls – tas ir gluži normāli. Un, ja nekas šajā pasaulē nav ideāls, ir mazāk baiļu kļūdīties. Un sliktāk par jebkuru kļūdu var būt tikai dzīves trūkums pašā dzīvē.

Dzīvojiet tā, kā sanāk, kā dzīvojas un kā variet. Dariet mazos darbiņus. Un lūdzaties. Esiet atvērti Dieva plānam uz jūsu dzīvi – tas vienmēr ir, un tas vienmēr ir daudz labāks, kā pat vispārdrošākie jūsu plāni un sapņi.

Dzīvojiet! Kamēr jūs gaidiet sev vajadzīgo tramvaju, dzīve paskrien garām. bet var izrādīties, ka jūs stāvat trolejbusa pieturā, kur tramvaji nekursē vispār. Vai tas jums ir principiāli – braukt tikai ar tramvaju, vai arī svarīgāk sasniegt galamērķi? Vai esat gatavi braukt ar pārsēšanos? Vai esat gatavi izmēģināt kādus citus pārvietošanās veidus? Vai esat gatavi nopirkt brauciena biļeti, neskatoties uz to, ka mēnešbiļete jums ir tikai braucieniem tramvajā? Vai arī atrast vismaz tramvaja pieturu, lai aizbrauktu ar to tur, kur jūs vēlaties?

Dzīvojiet! Mīliet! Mācieties! Padariet pasauli sev apkārt skaistāku! Ar to arī pietiks. Laimei tas būs pilnīgi pietiekami.

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS