Par sāpēm…

Ir tāds teiciens – savākt sevi kopā pa gabaliņiem. Tā ir tāda tēlaina un ierasta frāze…. taču, piekritīsi, ka sadzirdēt vienmēr ir daudz vienkāršāk kā izdarīt? Ja vēl zinātu, kur ir šie gabaliņi un kā tos salikt tajā mozaīkā, kas izrādīsies kaut nedaudz harmoniska.

Ejot savus skarbos dzīves ceļus, un gadiem ilgi pie rokas vedot tos, kas vēl nav to pārvarējuši, es pazīstu ļoti daudzas emocionālo sāpju nokrāsas un saprotu, ka sākt šo salikšanu ir vērts ar šo sāpju atzīšanu. Jā, sāpes atnāk ne jau tāpēc, lai kautrīgi pastāvētu maliņā, kamēr tās kāds ievēros, un ne tāpēc, lai pret tām izturētos vienaldzīgi.
Vēl nevienam nav izdevies tās pārspēt, vai ignorēt.

Sāpes ir ļoti godīgs sarunu biedrs un parasti atnāk ļoti skaļi. To uzdevums ir padarīt acīmredzamu to, ko mēs centāmies padarīt neredzamu.Ja kaut kas notiek, bet mēs bailīgi pārliecinām sevi par pretējo, tā ir skaidri redzama pazīme tam, ka drīz dzīvot kļūs ļoti sāpīgi. Sāpes atņem mums interesi par visu, kas agrāk šķita tik aizraujošs. Sāpes saindē katru kustību, lēmumu, rīcību. 

Sāpes vai nu padara mūs aklus, aizkaitinātus, agresīvus, neiecietīgus, vai, gluži pretēji, sasaldē mūs, līdz esam pilnībā atvienoti no dzīvām reakcijām. Sāpes mūs padara par sliktiem draugiem, bērniem, vecākiem, mīļotajiem. Sāpes novērš mūsu uzmanību no mums pašiem, un brīžos, kad tās būs neciešamas, mums nebūs lielāku ienaidnieku par mūsu iekšējiem kritiķiem, skandālistiem un neiecietīgiem burkšķētājiem.

Ko ar tām darīt? Runāt, atšifrēt to noslēpumainās zīmes, atvērt savu atmiņu un noplēst vecās tapetes savu baiļu tumšajās istabās. Meklēt sākumu. Un visu to darīt ar nebeidzamu mātišķu mīlestību pret sevi – ar beznosacījumu mīlestību pret sevi. Nevainot sevi. Neienīst. Nelikt sev kaunēties. Nevainot sevi, neapvainot.

Sāpes neatnāk tāpēc, lai tevi piebeigtu, bet tāpēc, lai palīdzētu tev piecelties. Tev nāksies tās ielaist un kādu laiciņu kopā ar tām padzīvot – līdz brīdim, kamēr tās pārliecināsies, ka beidzot esi gatavs.. ja esi gatavs sev īstajam, autentiskajam, tās pazudīs. Ja, neesi – tās paliks lai turpinātu savu darbu.
Ka tu jūties? Un kur šobrīd atrodas tava sāpe?

…bet varbūt tās vairs nav?…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mana sāpe, mana māsa…

skumjas53

(Klusa pasaka)

Katrai no mums dzīvē ir bijis periods, kad šķiet “Viss, es vairāk nevaru”. Kad gribas aizvērt acis un pamosties pēc gada. Tad atskatīties un saprast, ka viss apkārt ir sakārtojies. Tādos brīžos ir ļoti svarīgi vispirms sev atzīties: “Jā, tā tas ir. Man sāp.”
Tu jau zini, ka dzīve ir brīnumaina padarīšana. Tā ļoti bieži pārsteidz ar dāvanām, kas iesaiņotas problēmā. Bet pašas brīnumainākās pārmaiņas paredz pārbaudījumus uz izturību, sitot pa pašu vārīgāko un neiazsargātāko vietu. Un tad mūs ieskauj totālu moku un bēdu sajūta.
Atzīsti savu sāpi. Un, ja kas līdzīgs notiek, savs laiks ir jāizbēdājas un jāizsāp. Kad sāpe atnāk, neaizcērt tai deguna priekšā durvis. Uzaicini viņu mājā, kā senu mīļu draudzeni, ielej vīnu, apsēdini sev blakus. Dod tai vārdu, novertē, kā tā izskatās, cik vietas tai vajadzēs, lai komfortabli apsēstos. Nemēri centimetros vai metros, ne stundās, ne kilometros, ne gados. Iedod tai tik vietas, cik vajag. Viņa ir īpašs viesis. Katru reizi cita, bet vienmēr tikai tava. Cieni šo viešņu, jo tās spēks ir liels un tās varas zīmogs ir uz katra no mums.
Atklāj savu sāpi. Dziedi kopā ar viņu līdz rītam, jo jums abām vajadzīgas šīs dziesmas, kā dienai vajadzīga saule un rītam – rasa. Neslēpies no tās darbā vai sīkās rūpēs – viņa atradīs tevi arī tur – tagad vai pēc laika. Ja nepaskatīsies tai acīs, tā klusi ieies tevī, iemitināsies dvēselē un laidīs tur savas saknes, kas pēc laika, pat pēc gadiem uzdīgs. Bet sagaidot to kā sevi pašu, pabarojot un cienot, tu pieņemsi to. Un sāpe stāvēs tev blakus kā labākā draudzene, turot tevi aiz rokas un sakot: “Tu esi. Tu esi dzīva.”
Ļauj tai sevi apskaut. Maigi apņemt savām spēcīgajām rokām no galvas līdz kājām. Maigi glāstīt matus un savelt tevi kamoliņā, apsegt ar trīsu segu. Uzspiest pašām jūtīgākajām vietām uz izspiest no tām asaras, līdzīgi slapjam sūklim. Tev nav ne no kā jākaunās, jo blakus tev ir pati daba, tava būtība. Laid vaļā domas un jūtas, zinot, ka tās paliks tikai starp jums – kā svēts noslēpums.
Runā ar viņu. Pastāsti, kā viss sākās. palūdz piedošanu, ka tik ilgi neatvēri durvis, uzskatot sevi par visspēcīgu un spējīgu dzīvot bez viņas. Atceries, cik ilgi viņa klauvēja un staigāja zem logiem. Atceries, kā tās slaidais stāvs paradījās aiz stūra, bet tu aizgriezies un meties pie tās māsas – jautrības. Cerot, ka tā tevi pasargās. Bet jautrība aizgāja un otras māsas tumšais siluets tuvojās.
Pieņem savu sāpi. Un tad tā aizies. Kad raudu dziesma izbeigsies, pienāks laiks atvadīties. Iespējams, tu būsi jau pieradusi, iespējams, draudzene būs kļuvusi tev pavisam tuva un tu negribēsi to atlaist, bet tā pati sajutīs, ka ir laiks. Un klusu, aizdiedējot tavas brūces, atstās tevi vienu ar gaišu skumju apmirdzētu skaņu. Tagad tās vietu ieņems darbs, citas rūpes un prieks, kas aicināti izdziedināt tevi pilnībā.
Avots: http://flourish-strategy.com/

Tulkoja: Ginta FS