Par maksu un atmaksu

laimigs cilvēks

Es rakstīju par to kā cilvēks dzīvē maksā par dažādām lietām un sasniegumiem. Daudzi mani saprot nepareizi, uzskatot, ka es šeit domāju atmaksu. Bet es runāju tikai par maksu. Kāda ir atšķirība?

Atmaksa
Atmaksa par darbiem notiek tad, kad cilvēks ir nejūtīgs pret sevi un apkārtējiem, neseko Dieva, Visuma likumiem, ņem ko svešu vai to, kas viņam nav pa kabatai. Un dara to nekorektā veidā. Piemēram, kad varenais inkvizitors daudzus gadus bija sodījis un spīdzinājis cilvēkus un pēc tam satrakojies pūlis viņu sabradāja – tā ir atmaksa. Kad vīrietis piecdesmit gados cenšas dzīvot kā 17 (plosīties, skraidīt pa meitenēm, naktīs negulēt) un pēc tam saļimst ar miokarda infarktu – tā ir atmaksa. Kad sieviete, kura aizmirsusi sevi, pārsteidz savu vīru kopā ar mīļāko – tā ir atmaksa.

Atmaksa pienāk, kad cilvēki ir nejūtīgi pret sevi. Kad aizvieto jūtīgumu ar gribu un kontroli. Atmaksa vienmēr pārsteidz nesagatavotu. Tā nepatīkami atver acis, apstulbina un liek pārskatīt savu pasaules redzējumu. Tā, iespējams, atrodas uz pašas izturības robežas.

Atmaksa, ja nenogalina, maina visu dzīvi. Tas ir tā, it kā tu neprātīgā  ātrumā skrien tumsā, neieslēdzot gaismu, un atduries betona sienā un tavā galvā viss apgriežas kājām gaisā. Tas ir tad, kad tu ignorē realitātes gabaliņus, bet pēc tam saņem visu vienā lielā gabalā.

Maksa
Maksa ir pavisam kas cits. Tā ir pieaugušu, apzinātu cilvēku prerogatīva, kuri līdzsvaro savus mērķus, laiku un iespējas. Viņi izvēlas korektu veidu, kā var sasniegt šos mērķus.

Piemēram, vīrietis vēlas atlikt miljons rubļu, pelnot divsimts tūkstošus mēnesī, uzbūvē savu finansu plānu uz gadu un sasniedz savu mērķi. Viņš zin, ko viņam maksā atlikt šadu naudas summu. Un zin, ko saņems rezultātā. Piemēram, sieviete vēlas notievēt un metodiski izstrādā fizisko nodarbību plānu pusgadam, tā vietā, lai mocītu sevi ar diētām, cenšoties nedēļas laikā “ielīst” fitnesa standartā.

Maksa vienmēr liek cilvēkam justies spēcīgakam, sajust savas robežas, sastapties ar veiksmi. Baudīt savas plānošanas augļus un virzīties tālāk uz priekšu.
Tāda ir atšķirība starp maksu un atmaksu. Atmaksa ir nejūtības pret sevi un pasauli rezultāts. Maksa – apzinātības un jūtīguma rezultāts.
Tāda, lūk, kustība dažādos virzienos. Kādā virzienā tu dodies?

Aglaja Datešidze
Dateshidze.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Maksāt ar sevi

_1536210

Ja cilvēks attiecībās sāk “maksāt” ar sevi, darīt vairāk kā vēlas, gaidīt atdevi, upurēties, izspiest no sevis pēdējo, visbiežāk tā nav lielas mīlestības vai padevības pazīme, drīzāk pietuvošanās savai bērnības traumai un līdzatkarīgām attiecībām.

Tās ir atmiņas par to, kā šis cilvēks tad, kad bija vēl bērns, nevarēja saņemt mīlestību vienkārši tāpat un sāka maksāt ar sevi, ar savu ķermeni, vēlmēm un emocijām, lai izpelnītos mīlestību, tāpēc, ka bērniem, izņemot viņus pašus, nekā cita nav. Nav ar ko maksāt, izņemot sevi. Un tas ir ļoti skumji. Jo mīlestība taču tiek dota bez maksas, tikai ne visi to zin.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

“Nerakstīts” nenozīmē “Neesošs”

image-byallan-davey

Mēs ikdienā ievērojam likumus, kurus sarakstījuši cilvēki – kāds ir bijis nodoms, mēs nezinām. Taču ir nekur nerakstīti likumi, kuru ievērošana ir daudz svarīgāka par to, vai būsiet likumpaklausīgs cilvēks.

PIEVILKŠANĀS LIKUMS

Cilvēks pievelk to, ko viņš mīl, no kā baidās vai pastāvīgi gaida t.i. visu, kas atrodas viņa apziņas fokusā. Dzīve mums dod to, ko mēs gaidām no tās, nevis to, ko gribam.

PRETPOLU LIKUMS

Dzīve nav iedomājama bez pretstatiem. Tajā ir vieta gan dzimšanai un nāvei, gan mīlestībai un naidam, draudzībai un konkurencei, tajā ir tikšanās un šķiršanās, prieks un bēdas, zaudējumi un ieguvumi. Arī pats cilvēks ir pretrunīgs: no vienas puses tiecas pēc stabilitātes, no otras savā neapmierinātībā skubina dzīvi ātrāk ritēt uz priekšu. Šajā pretrunu pasaulē cilvēks cenšas atrast vienotību ar sevi, citiem cilvēkiem un pašu dzīvi. Visam ir sākums un beigas – tas ir dzīves ritenis. Dažkārt, lai kaut ko saprastu, tas jāzaudē. Viens pretpols nevar eksistēt bez otra – lai būtu diena, ir jābūt naktij.

SAMAKSAS LIKUMS

Par visu šajā dzīvē IR jāmaksā: par darbību un bezdarbību. Kas sanāks dārgāk? Bieži atbilde būs acīmredzama tikai dzīves beigās – uz pirmsnāves sliekšņa – dārgāk jāmaksā par bezdarbību. Vairīšanās no neveiksmēm nedara cilvēku laimīgu. “Manā dzīvē bija daudz neveiksmju, vairums no kurām tā arī nenotika” – veca vīra vārdi dēliem pirms nāves.

LĪDZĪBU LIKUMS

Līdzīgs pievelk līdzīgu. Mūsu dzīvē nav nejaušu garāmgājēju. Mēs pievelkam tieši tos cilvēkus, kurus nevis vēlamies pievilkt, bet tos, kuri ir līdzīgi mums. Pazūd tie, kuri sūtīti mums mūsu pieredzei, paliek tie, kurus sūta mums liktenis.

DOMĀŠANAS LIKUMS

Nevajag savu neveiksmju un nelaimju cēloni meklēt kaut kur ārpusē – skats jāvērš uz iekšu – sevī. Mūsu ārējā – redzamā dzīve ir mūsu domu rezultāts.

HARMONIJAS LIKUMS

Cilvēks meklē harmoniju visur: sevī, pasaulē. Sasniegt harmoniju ar pasauli var tikai tad, kad esi harmonijā ar sevi. Laba attieksme pret sevi, mīlestība pret sevi, sevis pieņemšana ir harmonijas ar pasauli, cilvēkiem un savu dvēseli pamats. Harmonija nenozīmē grūtību un konfliktu neesamību, jo tās parasti ir personības izaugsmes stimuls. Harmonija starp Saprātu, Sajūtām un Darbībām – varbūt tā arī IR Laime?

BUMERANGA LIKUMS

Tas vēsta: viss, ko sūti Visumā – atgriežas. Darbi, vārdi, domas, labie, sliktie….viss atgriežas pie tā, kurš tos sūtījis. Bībelē teikts: “Pie tā es teikšu: kas skopi sēj, tas skopi pļaus; bet kas dāsni sēs, tas dāsni arī pļaus”

SVIRAS LIKUMS.

Kad cilvēks kaut ko vēlas, bet tas nav sasniedzams, ir jāizdomā cita interese, līdzvērtīga pirmajai. Ja izvēlētais ceļš netuvina mērķim, jānomaina ceļš.

LŪGUMA LIKUMS

Ja neko no dzīves neprasi, neko arī nesaņemsi. Ja mēs prasām sazin ko un paši nezinām ko, tad arī saņemam “nezin ko”. Mūsu lūgums pievelk atbilstošo realitāti. Ja dotajā mirklī mūsu lūguma izpildīšana varētu mums kaitēt, tas neizpildās. Agri vai vēlu mūsu lūgumi tiek izpildīti. Ja tas izpildās “nelaikā”, mēs sakam: “Pateicos, vairs nevajag!” Tātad dzīve māca mūs vēlēties un prasīt to, kas nestu labumu.

LIKUMSAKARĪBU LIKUMS

Dzīvē bieži notiek lietas, kuras nav atkarīgas no mums. Vienreiz notikušu notikumu var izskatīt kā sagadīšanos, divreiz notikušu – kā sakritību, trīsreiz notikušu – kā likumsakarību. Viss, kam jānotiek, notiks, lai kā mēs censtos no tā izvairīties. Viss, kam nav jānotiek, nenotiks. Lai kā Jums to gribētos.

PĀRMAIŅU LIKUMS

Gribi savā dzīvē pārmaiņas, ņem visu varu pār apstākļiem savās rokās. Nevar izmainīt savu dzīvi, nemainoties pašam. Tieši savas pasivitātes dēļ, cilvēki bieži palaiž garām reālas iespējas, ko liktenis noliek priekšā kā saldo ēdienu. Kas Jūsu dzīvē nosaka prioritātes – Jūs pats vai kāds cits?
Varbūt tās nosaka pati dzīve un Jūs peldat pa straumi?
Kļūstiet par savas dzīves un likteņa saimnieku. ja nekur nedosieties, nekur arī nenokļūsiet!

Avots: © Nancy Fouts
Foto: Allan Davey
Tulkoja: Ginta FS

Aizmirsi apmaksāt!

šuvējs44

Ir cilvēki, kuri domā, ka zin visu labāk par citiem. Daudzi neprot novērtēt otra cilvēka darbu, tikai uzskata, ka viņiem kāds ir parādā. Tā nemēdz būt un par visu ir jāmaksā: vai tā būtu parasta kleita vai neparasti liela laime.

Reiz kāda jaunkundze nolēma, ka viņai būs kleita, ko šuvis kāds pilsētā pazīstams un iecienīts šuvējs. Viņš vienmēr tērpus darināja ļoti elegantus, pēc labākās sirdsapziņas un tāpēc bija pieprasīts. Viņa gan uzskatīja, ka šuvējs par tērpiem prasa pārāk dārgi un tāpēc nolēma, ka vispirms vienosies par cenu.

— Jūs ļoti dārgi prasāt par savām kleitām, — viņa teica.

— Vai tiešām? Es gan tā neuzskatu! — iebilda meistars.

— Dārgi gan! Pat ļoti dārgi! Spriediet pats — lai uzšūtu kleitu, man būs vajadzīgi ne mazāk kā divi metri auduma. Pareizi?

— Pareizi!, — meistars piekrita.

— Nu, lūk, ja pie materiāla cenas pieskaitam diegu, adatu un pat šķēru cenu, ar kurām jūs audumu griezīsiet, vienalga kopsumma sanāks divas reizes lētāka. Tā kā man jums arī jāmaksā atbilstoši – divas reizes mazāk.

Meistars kādu brīdi klusēja un pēc tam atbildēja:

— Nu, ko, jaunkundz, jūs mani gandrīz pārliecinājāt – tik ļoti, ka esmu gatavs pieņemt no jums pusi no tās summas, kuru prasīju sākumā. Ja nu jūs tik ļoti uzstājat?

— Protams, uzstāju! — nopriecājās sieviete.

— Norunāts. Tagad es nomērīšu jūs un pēc nedēļas izsūtāmais nogādās pasūtījumu tieši pie jūsu namdurvīm.

Visu nedēļu jaunkundze lielījās draudzenēm, cik lēti viņa saņems kleitu, ko šuvis slavens meistars. Tās īsti negribēja ticēt un tāpēc pašas vēlējās pārliecināties par to, ka tā ir taisnība. Norunātajā laikā visas sapulcējās jaunkundzes mājā un gaidīja izsūtāmo. Tas ieradās ar skaisti iesaiņotu kasti. Jaunkundze svinīgi noņēma kastes vāku un izcēla no tās…. divus metrus auduma, pāris diega spolītes, adatas un šķēres.

Pārskaitusies, dusmās piesarkusi viņa metās pie šuvēja.

— Kā jūs varējāt mani tā apmānīt?!— viņa kliedza, knapi pārkāpusi darbnīcas slieksnim.

— Par kādu apmānu jūs runājat? — rāmi, mierīgi jautāja meistars. — Es ieliku kastē visu, ko jūs uzskaitījāt un par ko samaksājāt. Ja gadījumā tur kaut kā vēl trūka, tas nozīmē, ka to jūs esat aizmirsusi apmaksāt.

Autors: Anželika Šinkarj (Ukraina)

Tulkoja: Ginta FS