Mājas – sievietes spēka vieta

majas

Kādam nav mājas, kāds dzīvo pie vīramātes, kāds – īrētā dzīvoklī, bet ir arī tādi, kuriem ir savs dzīvoklis, bet māju sajūtas nav. Katram cilvēkam, īpaši sievietei ir jābūt savām mājām, savai māju sajūtai. Bez šīs sajūtas cilvēks var saslimt, bez tās nav iekšējās harmonijas sajūtas, kas vienmēr ir saistīta ar dziļu māju sajūtu.
Tāds cilvēks it kā nedzīvo, dzīve atliekas uz vēlāku laiku, ieslēdzas gaidīšanas režīms. Pārvākšos, uztaisīšu remontu, palielināšu dzīvojamo platību….
Mājas – tā ir vieta, telpa, kurā jūties drošībā, komfortā un atjauno spēkus.

Es esmu mājās!
Mājās vienmēr var atpūsties, atslābināties, uzkrāt spēkus un pieņemt svarīgus lēmumus.
Mājas ir vieta, kur dziedinās dvēseles sāpes, kur tevi pieņem tādu, kāds esi.
No mājām negribas aizbraukt, negribas uz ilgu laiku tās pamest, tāpēc, ka tās ir dzīvas un tā ir mūsu spēka vieta.
Mūsu mājas ļoti daudz ko par mums var pastāstīt: par mūsu vēlmēm, problēmām, attiecībām, par to, kur virzīta mūsu enerģija, kas notiek mūsos.
Mājas ir pamats uz kura balstās visa mūsu dzīve. Mūsu pieaugusī un apzināta dzīve.

Ļoti bieži mēs meklējam personības izaugsmi ārpus mūsu mājām, bet mājās – saplēstas treniņbikses, slikts ēdiens, uz ātru roku pagatavots, viss nolaists un nekopts. Nekopti mati, skandāli un strīdi.
Biezi vien mājas daudziem cilvekiem kļūst par naktsmītni. Taču paši svarīgākie dzīves brīži notiek tieši mājās. Te mēs būvējam savas attiecības, audzinām bērnus, atdodam kaut ko svarīgu, to, ar ko viņi dosies lielajā dzīvē.
Tieši mājās notiek īstā dzīve. Kāda tā ir? Vai arī dzīve ir tikai darbā? Kad mēs nevaram organizēt savu ikdienas dzīvi, sadzīvi, mēs skrienam no mājām ceļojumos, meklējam laimi un atpūtu ārpusē. Taču, ja mājās nav laimes un atpūtas, arī ceļojumos to neatrast. Bet pēc atgriešanās tev ļoti ilgi nākas pieslēgties atpakaļ ikdienas dzīvei. Ļoti bieži ceļojoša sieviete cenšas noslēpt savu iekšējo diskomfortu, nogurumu no dzīves un savu miera un iekšējās harmonijas sajūtu.
Kad sieviete nav iesakņojusies, tas traumē viņas psihi.

Nav māju sajūtas:
– kad tu ilgi pavadi savu laiku darbā;
– kad tev labāk būt kaut kur citur, nevis mājās:
– kad tu ļoti daudz ceļo un pārvācies;
– kad mājās tu jūties neērti un neomulīgi;
– kad tu nejūties komfortabli un drošībā tajā vietā, kur dzīvo;
– un tev gribās kaut ko mainīt, pārvākties, palielināt dzīvojamo platību.

Kā atgriezt māju sajūtu?
Mājas tev būs tad, kad būsi mierā ar sevi, savu dzīvi, kad gribēsi dzīvot, būvēt, radīt, dzemdēt bērnus, laist savas saknes!
Lai cilvēkam būtu sava māja, tam jāpieaug. “Bērniem” nav māju! Viņi mūžīgi mētājas pa svešām mājām! Un īrētiem dzīvokļiem.
Paliekot bērns, cilvēks zemapziņā vēlas atgriezties tur, kur bija viegli, mierīgi un aizsargāti. Priekš kam gan sava māja, ja viņam ir vecāku mājas, un viņš ar visām savām Dvēseles fibrām cenšas turp atgriezties.
Māja vai tās neesamība pilnībā atspoguļo to, kas mūsos notiek.
Būtu labi, ja mēs apzinātos savas bailes.
Iespējams, daudzi bērnībā baidījās doties mājās, baidījās no nezināmā, baidījās no vecāku dusmu uzliesmojumiem, pretenzijām un aizrādījumiem: Kāpēc neizdarīji šito? Nokavēji? Nesakārtoji?
Drošāk bija pie draudzenēm, uz ielas, bet – ne mājās, iespējams, mājās bija skandāli, iedzeršanas.
Mājas bija kaut kas nedrošs. Un tu baidījies atgriezties. Tāpec šodien ir tik grūti iesakņoties, tik grūti iedzīvoties un radīt savu telpu, jo nav tadas pieredzes! Taču, apzinoties šos momentus, kustēties uz priekšu ir daudz vieglāk, kā tad, ja dzīvojam neziņā un nezināšanā.

Lai izveidotu ģimeni, ir jāuzceļ māja, ir jābūt kopējai telpai, jo bez tās ģimenes nebūs.
Kad ir ģimene, bet nav māju ilgstošu laiku, tas ir signāls. Iespējams, sieviete nav izvēlējusies vīrieti, neapzināti vēlas atgriezties vecāku mājās, tāpēc kopēja māja “nesanāk”. Māju neesamība signalizē: ir ieslēgts gaidīšanas režīms. Jautajums: ko tu gaidi?
Kad sieviete izvēlas vīrieti, tad viņai rodas vēlme pēc savām mājām. Vīrietis vienmēr to jūt un sāk rīkoties, sievietei viņu vien vajag tajā atbalstīt.
Ne jau naudā ir problēma. Naudas nav, kad mājas nav vajadzīgas. Nav ģimenes enerģētiskajā ziņā, nav mājas. Šī mājas jautājuma risinājums ir atkarīgs no attiecībam pārī: ja tas ir, tad arī ar mājām nebūs problēma.

Īrēta dzīvojamā platība – tas ir psiholoģiskā brieduma trūkums, īpaši tad, kad tāda dzīvošana ievelkas gadiem ilgi. Izīretāji ir “vecāki”, stingri un atbildīgi. Viņi lemj tavā vietā, kādas mēbeles pirkt, kādu cenu noteikt. Tu esi atkarīgs tajā, kur mums tomēr jābūt brīviem. Kā bērni. Tev jālūdz atļauju iegādāties suni vai kaķi, audzēt puķes, vai pat dzemdēt bērnu. Dzīvokļa saimnieki pilnībā atbild par visu. Ne tu.
Tāpēc, ja tu dzīvo īretā dzīvoklī, tev ir jāpieaug. Un jāsaprot, ka dzīvokļa jautājuma pamatā nav nauda, bet gan nevēlēšanās radīt savas mājas un atdalīties no vecākiem.

Tas ir kā pamosties, noskurināties un lēni, bet pamatīgi doties pareizajā virzienā. Apzināšanās, kas ar tevi notiek – tas ir ceļš uz savām mājām. Tavā galvā jābūt šim mājas tēlam un dzīves kvalitātei tajās. Sāc to radīt jau tagad, svešajās sienās un tajā telpā, kura tu šobrīd esi. Sāc pieaugt! Tev jābūt savām lietām, savādāk, kā…. sveši aizkari, svešas mēbeles….

Mājas ir milzīga atbildība un pieaugusi, patstāvīga dzīve! Un sievietei tā ir spēka vieta. Tāpēc visam tavā mājā tevi ir jāpriecē, visam jābūt enerģētiski tavam.
Un, ja šodien tev savu māju nav, tad “savas mājas” prototips no sākuma tev jārada savā galva. Jāpērk lietas, kuras tu ņemsi līdz uz savām mājām! Nevis jadzīvo ar domu: būs mājas, tad arī pirkšu, bet pagaidām uz veciem dīvāniem un salauztiem ķebļiem, ar vecām tapetēm.

Ja godīgi, tad īrētā dzīvoklī cilvēks nekad nevar justies pa īstam kā mājās. Tur nav iespēju laist saknes, jo jebkurā brīdī tev var palūgt izvākties un tad nāksies savu pasauli sakrāmēt maisos un atkal pārvākties, iedzīvoties un vilties.
Šī īrētā dzīvesvieta nekad mums neko nedod un arī mēs tai neko nedodam. Mums nav savas spēka vietas.

Ar to jatiek galā vispirms iekšēji. Kas liek tev mētāties no vietas uz vietu? Kas traks notiks, ja tev paradīsies savas mājas?
Bet šis jautājums ir neprecētajām sievietēm: kāpēc tu atrodies īrētā dzīvoklī, kāpēc neesi apprecējusies, kāpēc pārvacies? Tas taču nenotika nejauši?
Šie jautājumi liek aizdomāties, apzinaties ļoti svarīgas un dziļi iesakņojušos motīvus, kas atrodas visas tavas dzīves pamatā!

Lūk, kādus trūkumus tam, ka ir personīgā māja, mēs atradām kopā ar kādu no Sieviešu skolas dalībniecēm (šobrīd viņa dzīvo kopā ar savu vīru pie vīramātes):
– māja ir jāuztur;
– šobrīd daļu izdevumus sedz vīra vecāki, bet tad nāksies pašiem par visu maksāt;
– tad mēs atsvešināsimies no vecākiem;

– savās mājās vienmēr būs ļoti daudz darba;
– mums nebūs kam atstāt pieskatīt bērnus;
– būs vientulības sajūta;
– tā ir tikai tava atbildība;

– no savas mājas neaiziesi, pat tad, ja sastrīdēsies.

Māja (dzīvoklis) – tas ir kaut kas pamatīgs un pabeigts! Tā ir tava izvēle, tajā skaitā par to, ar ko tu kopā dzīvosi Un tieši no šīs pabeigtības un skaidrības mēs baidāmies, tāpēc mētājamies 40 gados pa svešām mājām, tāpēc izvēle nav izdarīta.

Padomi:
– Mūsu mājas ir mūsu atspulgs. Ja mēs kaut ko vēlamies tajās mainīt, tad izmaiņas jāsāk savā Dvēselē.
– Mūsu mājas ir mūsu spēka vieta un tāpēc pret tām jāizturas ar cieņu, tāpēc vairies sabojāt savas mājas atmosfēru ar skandāliem, jo viss negatīvais burtiski iesūcas mājas sienās un vel ilgi sūc no tevis enerģiju. Bet mājai spēks ir jadod.
– Lai tavā mājā būtu labklājība, sāc ar ēdienu. Tam vienmēr jātiek gatavotam apzinātībā, ar mīlestību un jāpievelk labklājība ģimenē.
– Aicini ciemos viesus un esi gatava uzņemt arī negaidītus ciemiņus. Lai vienmēr mājās valda tīrība, kārtība un omulība. Kārtība nenozīmē to, ka viss vienmēr ir izmazgāts, bet gan tas, ka ir sajūta, ka mājai ir saimniece, ir viņas sadzīve un viņas kārtība un noteikumi.
– Katra diena tavā mājā var būt prieka pilna un nest labsajūtu un apmierinājumu, nevis tikt izdzīvota steigā.
– Sāc sagaidīt un pavadīt savus mājiniekus. Sagaidi vīru un bērnus uz lieveņa, nenomoci viņus ar jautājumiem, bet parādi, ka priecājies viņus sagaidot, ka tu viņus gaidīji. Pabaro, padzirdi, noliec gulēt. Nav labi, ja sievieti sagaida vīrs! Kaut kas tavā dzīvē nav kārtībā, ja tā notiek.
– Padomā, kā tu vari iepriecināt, izbrīnīt visus, kas ienāk tavās mājās!
– Kaukāzā ir tāda paruna: Ciemiņš mājās – Dievs mājās! Uzaicinot viesus, tu uzaicini savas mājās Dievu, labklājību, atdodot tu saņem. Neekonomē uz to, neesi skopa ne ar žestiem, ne enerģiju ne savu uzmanību.
– Klāj galdu ar skaistiem galda piederumiem, nopērc skaistus augļu traukus, tāpat arī zupas terīni un mērces trauciņus.
Jo, lai to visu izdarītu, nāksies sakārtot savas attiecības ģimenē, kļūt labestīgai, uzmanīgai, viesmīlīgai, košai. Lūk, kur tava personības izaugsme! Mājās! nevis ārpus tas!
– Tieši mājas rodas mīlestības atmosfēra un telpa, sapratne satarp vīru un sievu! Ja nav šīs telpas, nav nākotnes šīm attiecībām.
– Izmet visu, kas tev šķiet svešs, nevajadzīgs, neglīts! Visam tevi jāpriecē, visam jābūt tavam.
Mums jāmācās radīt savu ikdienu savā paša mājā. Radīt savu pasauli! Un kādu tu to vēlies?

Ja tev nav savu māju, tad tev jābūt savai pieredzei, kā radīt savu pašas pasauli! Dzīvo labi jau šodien, neatliec to uz rītu, dzīvi uz “pēc tam”. Un tev radīsies šī skaistā pieredze. Bez tās savā jaunajā dzīves vietā tu jutīsies neapmierināta.
Bet laimes sajūta pievilks vajadzīgos līdzekļus kas vajadzīgi savai dzīvesvietai
Kad tu sāksi sevī audzināt šo māju sajūtu, viss sāks mainīties – tavas domas, tava rīcība un galvenais – tava dzīve.

Avots: v_k EzoNews
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Atļauj sev būt maigam

upe1

Laodzi saka:

Kad cilvēks piedzimst, viņš ir maigs un vājš; nāvē viņš ir ciets un stīvs. Kad lietas un augi ir dzīvi, viņi ir mīksti un lokani; kad miruši, tie ir sausi un trausli.
Atbilstoši, cietība un stingrums asociējas ar nāvi, bet maigums un elastība – ar dzīvi.

Kad koks ir ciets, to nocirtīs. Lielais un spēcīgais pieder zemākajam, maigais un elastīgais – virsotnei.

Dzīve ir upe, plūsma bez gala un sākuma. Tā nekur nekustās, tā vienmēr ir. Tā nekustās no vienas vietas uz citu, tā vienmēr kustās no šejienes uz šejieni.

Vienīgais laiks dzīvei ir TAGAD un vienīgā vieta – ŠEIT. Nav nekādas cīņas pēc sasniegumiem un sasniegt nav ko. Nav centienu aizstāvēties, nav no kā. Ir tikai dzīve, viena, absolūti viena, skaista savā vientulībā, karaliska savā vientulībā.

Tu vari dzīvot divējādi: tu vari plūst kopā ar to – tad arī tu esi karalisks, tad tevī ir grācija, nevardarbīga grācija, bez konfliktiem un cīņas. Tad tevī ir skaistums, līdzīgi bērnam, ziedam, maigs, delikāts, nevainīgs. Ja tu plūsti kopā ar dzīvi, tu esi reliģiozs. Lūk, tieši tā ir Laodzi reliģija, arī mana.

Parasti ar vārdu reliģija saprot cīņu ar dzīvi dēļ Dieva. Parasti tā nozīmē, ka Dievs ir mērķis, bet dzīve ir jāatstumj malā un jāpieveic cīņā. Dzīve ir jāupurē, lai sasniegtu Dievu. Parastā reliģija nav reliģija. – tā vienkārši ir daļa parastā vardarbīgā un agresīvā prāta.

Nav Dieva ārpus dzīves. dzīve ir Dievs.

Ja tu atraidi dzīvi, tu atraidi Dievu, ja tu upurē dzīvi, tu upurē Dievu. Visās upurēšānās upurēts tiek Dievs.

Georgijs Gurdžijevs teica: “Tas šķiet paradoksāli, taču tā ir taisnība – visas reliģijas ir pret Dievu. Ja dzīve ir Dievs, tad noliegt, atstumt, upurēt nozīmē iet pret Dievu.”

Būt patiesi reliģiozam nozīmē būt neparasti parastam dzīvē…. kad viena daļa nav pret veselo, un daļa plūst kopā ar veselo. Būt reliģiozam nozīmē nebūt nošķirtam no plūsmas.

Būt NEreliģiozam nozīmē būt ar savu viedokli, ar piepūli uzvarēt, iekarot, kaut kur skriet. Ja tev ir mērķis, tu neesi reliģiozs. Ja tu domā par rītdienu, tu jau esi palaidis garām reliģiju. Reliģijā nav nekāda “rīt”. Tieši tāpēc Jēzus saka: “Nedomā par rītdienu. Skaties uz lillijām laukos, tas zied tagad”. Viss, kas ir, ir tagad. Viss, kas ir dzīvs, dzīvs ir tagad. Tagad ir vienīgais laiks un vienīgā mūžība.

Ir divas iespējas. Tu vari cīnīties ar dzīvi, tev var būt personīgie mērķi, kas iet pret tavu dzīvi – bet visi mērķi ir personīgi. Tu centies uzspiest dzīvei tēlu, kaut ko savu. Tu centies dzīvi vilkt, lai tā tev sekotu – tu pats esi tikai niecīga daļiņa, tada maza mazītiņa, tomēŗ centies vilkt aiz sevis visu Visumu.

Protams, tu esi nolemts neveiksmei. Tu noteikti zaudēsi visu savu krāšņumu un tu noteikti kļūsi ciets.

Cīņa rada cietību.

Tikai padomā par cīņu, un tevī radīsies smalka cietība. Tikai padomā par pretestību, un tev apkārt radīsies garoza, kas pamazām apņems tevi kā kokons. Pati ideja par to, ka tev ir noteikts mērķis, padara tevi par salu un tu vairs neesi daļa no dzīves bezgalīgā kontinenta. Un tad, kad esi atdalījies no dzīves, tu jūties kā koks, kas atdalīts no zemes. Kādu laiku pie labas barošanas tas spēj dzīvot, taču patiesībā mirst. Kokam vajadzīgas saknes, kokam jābūt zemē, savienotam ar zemi, daļai no tās.

Tev jābūt savienotam ar dzīves kontinentu, jābūt daļai no tās, jābūt ar savām saknēm. Kad tu esi iesakņojies dzīvē, tu esi maigs un mīksts, jo nebaidies. Bailes rada cietību. Bailes rada drošības ilūziju, ideju par to, ka sevi ir jāaizstāv. Un nekas nenogalina vairāk kā bailes, tāpēc, ka pati baiļu ideja ir tajā, ka tu esi atdalīts no zemes, izrauts ar visām saknēm.

Un tad tu dzīvo pagātnē un tieši tāpēc tu tik daudz par pagātni domā. Tā nav vienkārša sakritība. Prāts pastavīgi domā vai nu par pagātni vai nākotni. Kāpec tik daudz jadomā par pagātni? Pagātne ir pagājusi! To nevar restaurēt. Pagātne ir mirusi!

Kāpec tu turpini domāt par pagātni, kuras vairs nav, un par nākotni, kurai tu neko nevari padarīt? Tu nevari to izdzīvot, tu nevari tur būt, tu nevari sagraut savu pašreizējo mirkli.

Taču tam jābūt kādam dziļam nopietnam iemeslam. Un šis dziļais iemesls slēpjas tajā, ka tu visu dzīvi cīnies. Cīnies ar veselumu, ar dzīves upi un tu zaudē savas saknes. Tu kļūsti mazs mazītiņš, līdzīgs kapsulai, ieslēgts pats sevī. tu kļūsti individuāls, tu vairs neesi daļa plašā Visuma. Un tev nākas dzīvot uz savas pagātnes barības; tieši tāpēc tu tik daudz domā par pagātni.

Un tā vai citādāk, tev nākas saņemties lai cīnītos, un tieši tāpēc tu pastāvīgi domā par nākotni. Nakotne dod tev cerību, pagātne dod tev barību, bet starp tām abām – mūžība, kuru tu palaid garām. Starp pagātni un nākotni tu mirsti, tu nedzīvo.

Ir vēl viens veids kā dzīvot – patiesībā ir tikai viens veids, kā dzīvot, tāpec, ka cīņas ceļš nevar būt veids, kā dzīvot. Cīņa nav veids, kā dzīvot. Vienīgais veids ir plūst ar upi, plūst kopā tādā mērā, lai tu nejustos atdalījies.

Tu esi tās daļa, tu kļūsti tās daļa – ne tikai daļa, bet tu pats kļūsti par upi.

Kad tu necīnies, tu kļūsti par dzīvi, tu uzticies tai. Tu neuzticies vis savam individuālajam prātam, bet uzticies visam pilnībā, uzticies esībai. Kapitulējot, pavisam nemanāmi tu kļūsti maigs, elastīgs un tev vairs nav jābūt cietam. Tu necīnies, nav nekāda naidīguma. Nav nekādas vajadzības aizstāvēties, nav vajadzibas pēc drošības, tu jau esi kopā ar dzīvi.

Un dzīve arī ir drošība!…

Pamēģini sajust to, ko es saku. Tas nav sapratnes jautājums, tas nav intelektuālo spēju jautājums. Sajūti, ko es saku. Uzsūc to. Lai tas ir ar tevi. Ļauj tam nostiprināties tevī, dzīvei nav neko jānozīmē, dzīvei vienkārši ir jābūt. Un tad pēkšņi tu kļūsti maigs. Viss cietais aiziet, pazūd, izkūst.
Bērns atveras no jauna, tu atkal esi kļuvis par bērnu, un atkal ir šīs caurspīdīgās bērnības acis. Tu vari redzēt un tagad zaļums ir pavisam savādāks. Putnu dziesmas pavisam citas. Tagad veselumam ir pavisam cita nozīme. Tam nav jēgas, tam ir nozīme. Jēga saistīta ar derīgumu, nozīme – ar prieku.

Priecājies par to un tu būsi maigs. Plūsti ar upi. Kļūsti par upi.

OŠO
Avots: https://self.wikireading.ru
Tulkoja: Ginta FS

Zentas Mauriņas garīgās higiēnas 10 baušļi

Zenta Mauriņa
Desmit baušļus esmu uzrakstījusi uz savas sirds tāfeles zinādama, ka jauns ieskats, jauna apņemšanās, stingrs lēmums var brīvi ievirzīt jaunās sliedēs. Neizšķiršanās samīda dvēseles dārzu. Diemžēl pareizs ieskats vēl nenozīmē pareizi izdarītu darbu, bet rīcības sākumā ir doma. Tādēļ sev katru dienu atkārtoju:
Jāveido māja. Konkrēta māja ātri uzceļama, bet iekšpasaule nav gatava pērkama, kas to nepārtraukti neveido, tas drīz sabrūk drupās.

Nav jābeidz brīnīties. Kam dzīvība, mīlestība un nāve nav brīnums, vēl neaprakts jau miris.

Jātic un jāuzticas. Tik tici, un tu dzīvosi, kas šaubās, aiziet bojā – neuzticēšanās nozāģē dzīvības saknes. Labāk desmit reizes pievilties nekā nevienam un nekam neticēt.

Negaidi no ābeles čiekurus un no egles ābolus. Pārmetumu krusa sasit ābolus ābelē un čiekurus eglē. Katram stādam, katram radījumam tiesības uz savu vienreizību.

Nesaisties ar cilvēku, ja nevari panest viņa kļūdas.

Spriežot par cilvēku, atceries viņa dāvātos līksmības brīžus.

Novēli savam līdzgaitniekam vienpatības stundas, īslaicīgas šķiršanās saglabā tuvību.

Nevis šaubīties un vilcināties, bet rīkoties un iedrīkstēties. Nepatīkamas lietas jānokārto no paša rīta, tīkamas – jātaupa vakaram, lai netīksme ātri beigtos un prieka iecere ilgtu.

Miesas bads mazāk bīstams nekā gara bads. Pat atlēts sabrūk, ja dvēsele zaudējusi savu centru.

Dzīvo tā, it kā katra diena būtu pirmā un pēdējā. Nāves ieslēgti, nezinām, kad tā mūs pieņems savā varā. Kas prieku vairo, kalpo Dievam.

Avots: http://www.delfi.lv/vina