APZINĀTĪBA – vienīgais ceļš

seit un tagad20

Ja visas garīgās prakses varētu noraksturot ar vienu vārdu, šis viens vārds būs APZINĀTĪBA. Apzinātība ir tas, dēļ kā radītas visas pasaules garīgās prakses, tehnikas, meditācijas. Apzinātība ir cilvēka iekšējais stāvoklis, kurā viņš ir daudz uzmanīgāks, dzīvāks, jutīgāks un mierpilnāks.

Lai labāk saprastu, kas ir apzinātība, ir jāsaprot, kas ir tās pretējais stavoklis. Un pretējais stāvoklis apzinātībai ir tas stāvoklis, kurā lielāko daļu sava dzīves laika pavada vairums mūsdienu cilvēku, un šo stāvokli var nosaukt par sapņošanu nomodā.

Vairums cilvēku ejot guļ, tas nenozīmē, ka guļ tiešā nozīmē un ir miegaini, bet gan tajā, ka tie lielāko tiesu neko neredz, nedzird, nejūt, ne apkārt sev, ne sevī. Viņi gandrīz pilnībā dzīvo autopilotā, kā dzīvi mirušie.
Jau bērnībā es ievēroju vienu lietu – ja tu neuzmanīgi klausies savu mīļāko dziesmu, domājot par kaut ko citu, tu negūsti nekādu baudījumu. Tu it kā šo mūziku palaid garām. Kad es to pirmo reizi ievēroju, man tas šķita dīvaini, jo mūsu ausis taču jebkurā gadījumā uztver skaņu, un pēc idejas, tai mūzikai, kas mums patīk, būtu jasniedz baudījums un jāuzlabo garastāvoklis, kaut vai tāpec, ka mūsu ausis taču to dzird.

Tagad es skaidri zinu, ka mēs varam baudīt mūziku tikai tad, ja lielāko daļu savas uzmanības fokusējam uz to. Un tas attiecas ne tikai uz mūziku, bet arī visu mūsu dzīvi. Tāpat arī skaista glezna neatstās uz mums nekādu iespaidu, pat tad, ja tā ilgu laiku stāvēs mūsu acu priekšā, ja mēs to uzmanīgi neaplūkosim. Neskatoties uz to, ka mūsu acis to visu laiku būs skatījušas, iespaidu gūsim tikai tad, kad pieslēgsim savas sajūtas un uzmanīgi aplūkosim šo gleznu.

Es domāju, ka ikviens cilvēks ir saskāries ar šo efektu. Tā var, piemēram, aizbraukt pie dabas ļoti skaistā vietā, ar brīnišķīgām ainavām un praktiski neievērot nekādu skaistumu, ja tajā laikā būsi aizņemts ar savām domām.

Tā arī sanāk, ka cilvēkiem ir acis, ausis un viss parējais, taču dzīve paskrien garām tā, it kā viņi būtu akli, kurli un neko nejustu. Protams, tas ir pārspīlēti un katrs cilvēks lielākā vai mazākā mērā jūt kaut ko labu savā dzīvē, tomēr ir tāds jēdziens kā uztveres pakāpe. Un parasti cilvēkiem tā ir virspusēja, tie dzīvi neuztver dziļi, attiecīgi, dzīve arī paslīd garām garlaicīgi un neinteresanti.

Daudzi cilvēki ar nostaļģiju atceras savu bērnību, runā par to, ka tad gan viņiem bija labi. Un, ja pajautāsim šiem nostaļģējošiem cilvekiem, kas tieši bija tas labais bērnībā, kā nav šobrīd, tad tie cīlvēki, kuri nav parāk saprātīgi, teiks, ka bērnībā nebija tādas atbildības, praktiski nebija nekādu problēmu – visa tā, kas ir tagad. Tie, kuri ir nedaudz viedāki, teiks, ka bērnībā pasaule tiek uztverta kaut kā savādāk, daudz interesantāk. Un tā ir vienīgā pareiza atbilde. Būtība ir pašā uztverē, ne tajā, ka bērnībā nav nekādu problēmu un atbildības.

Bērnībā mēs bijām daudz apzinātāki. Būt apzinātam nozīmē ar savu apziņu piedalīties tajā, ko tu dari un ko tu uztver. Tas nozīmē būt klāt it visā, ko tu dari, redzi, jūti, dzirdi.

Cilvēks var padarīt tūkstošiem dažādu lietu dienas laikā, un piedalīties tajās ļoti minimāli. Viņš var atbildēt standartveida frazēm, veikt vienas un tās pašas darbības, ķermeņa kustības, un viss viņa dzīvē atkartosies katru dienu pēc rutinētas shēmas.- kā ārpusē, tā iekšpusē – viņā pašā.

Pats cilvēks šajā laikā atrodas viņam pašam nesaprotamās un pat nepamanāmās domās, bailēs, fantāzijās, vai vispār kādā pelēkā prostrācijā, kas atgādina dziļu aizmirstību.

Parasti cilvēki nepiekrīt šim faktam, viņi netic tam, ka gandrīz neko neredz, nedzird un nejūt reālo pasauli. Cilvēks visu sev apkārt uztver caur pelēku migliņu, kādu fonu, pretrunīgu domu troksni, emocijām, pārdzīvojumiem, garastāvokļiem. Viņš neredz realitāti tieši.

Parasta cilvēka apziņa ir tūkstošiem vīrusu piesārņota, kas kā tārpi lodā viņā. Un, kas ir interesanti, ka visu šo vīrusu un tārpu vēlmes un pamudinājumus, cilvēks uztver kā savējos. Un pārliecināt viņu par pretējo  ir gandrīz neiespējami, un pirmā doma, kas radīsies tāda cilvēka galvā, būs kaut kas līdzīgs: šis tipiņš nav pie pilna prāta, ar mani gan viss ir kārtībā.

“Es pats esmu sev saimnieks un vienmēr rīkojos atbilstoši savām vēlmēm”. Un šī doma ir rezultāts tam, kā nostrādā pirmā aizsargsistēma, kuru cilvēkā uzstādījuši šie parazīti, lai neviens pat necenstos nopietni uztvert domu par to, ka cilvēki paši sev nepieder, bet atrodas sāpju fabrikā, kurā katru dienu šīs sāpes izstrādā sev paši un palīdz tās izstrādāt arī citām būtnēm…

Avots: aum.news
Tulkoja: Ginta FS

 

Visas sajūtas ir Mūzika

simfonija9

Pianistam ir nepieciešami visi 88 taustiņi, baltie un melnie, asie un plakanie, augstie un zemie, lai varētu atskaņot visu cilvēcisko emociju spektru, pārejot no skumju dziļumiem un bezcerības līdz pat augstākajai dvēseliskajai ekstāzei.

Un arī tev ir nepieciešama piekļuve visām tavām sajūtām, no garlaicības līdz svētlaimei, no šaubām līdz skaidrībai, no prieka līdz naidam. Visas jūtas ir svētas, apziņas radītas, tās nekad nekļūdās, nekad nešaubās un sākotnēji jau ir “pareizas” un nav par tām jākaunās.

Tās ir tikai notis, kas gaida, lai pianista pirksti tās atskaņotu. Tās nav drauds mūzikai, tās ir daļa no mūzikas.

Un visas sajūtas nes sevī dziļu gudrību, ja tu vienkārši apstāsies, elposi un klausīsies. Ja tu ar savas uzmanības palīdzību spēsi iziet no sižeta līnijas (pagātnes un nākotnes) un atļausi šai uzmanībai piepildīt tavu ķermeni ar to, kas notiek šobrīd, tu sajutīsi šo jūtu saucienu, sapratīsi, kas tām ir vajadzīgs, kā tās tevi aizsargā un, kāpēc ir nepieciešamas.
Bailes atnāk, lai aizvestu tevi nezināmajā un aizsargātu no augstprātības briesmām un neapzinatības. Naids lūdz tevi piecelties un sākt rūpēties par sevi, sākt sevi cienīt un ar mīlestību aizstāvēt savu taisnību.
Skumjas atnāk, lai atkausētu tavu cieto sirdi un savienotu tevi ar brīnišķīgo lietu nepastāvību, pietuvinātu tevi svētajai Zemei.

Nekaunēsimies no savām jūtām un sava ķermeņa sajūtām, patīkamām un nepatīkamām, asām un mierīgām. Katrs dūriens un pulsācija vēderā, krūtīs, kaklā un galvā ir svētki, svarīgākā nots simfonijā, kas arī ir Dzīve!
Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Atļauj sev just to, ko tu jūti

just

Mīļie,
reiz es atnācu pie terapeita dīvaina iemesla dēļ.
Man bija bail, ka varu izrādīties sociopāte*.
Kāpēc? Jo es padomāju, ka jūtu KAUT KO – NE TO.
(* Visīsākā sociopāta definīcija ir cilvēks bez sirdsapziņas, kurš citus cilvēkus redz tikai kā manipulējamus instrumentus savu mērķu sasniegšanai).

Man bija 30 gadi, biju precējusies un visas pazīmes liecināja par to, ka man bija jāsapņo par bērna piedzemdēšanu. Šķiet, ka visas sievietes pēc 30 sapņo par bērniņu. Bet man to negribējās. Domas par bērnu mani pildīja nevis ar prieku, bet – nemieru.
Tad es nolēmu, ka laikam esmu sociopāte (un devos pie terapeita, lai apstiprinātu šo diagnozi un saprastu, ko man tagad darīt). Labestīga sieviete ļoti rūpīgi man pastāstīja par atšķirību starp mani un sociopātu. Viņa teica: “Sociopāts nav spējīgs just. Bet jūs, gluži otrādi, esat jūtu pārpilna. Problēma drīzāk ir tā, ka jūs uzskatāt, ka JŪTAT KAUT KO NE TO”.

Lūk, kāpēc man bija bail – ne tāpēc, ka man nebija spējas just, bet tāpēc, ka man bija bail atzīt, ka manas jūtas ir pareizas. Es pārdzīvoju tāpēc, ka uzskatīju, ka ir “tās” un “ne tās” emocijas (un tas attiecas uz jebkuru notikumu) – un, ja reiz es sevi noķeru “ne tajās” emocijās, ar mani kaut kas nav kartībā.

Par laimi, es tā vairs nedomāju.

Mēs neesam operētājsistēmas!
Mēs ar jums esam cilvēki.

Mēs esam sarežģīti uzbūvēti. Katrs no mums ir unikāls. Mēs esam ideāli savā neideālumā.
Nav viena pareiza veida, kā justies.

Protams, sabiedrība translē dažus veidus… un mūsu galvās tie kļūst par vienīgajiem, pareizajiem. Bet kad attopies kopā ar savām jūtām, un centies pielāgoties sabiedrībai, tava personība cieš.

Nākas neveselīgā veidā apslāpēt savas jūtas, ar sava iekšējā kritiķa palīdzību – vai vispār pārstāt uztvert savas personīgās sajūtas! Kādā brīdī tādā veidā ir patiešām iespējams novest sevi līdz sociopātijai, apspiežot visas savas emocijas.

Vai jums ir gadījies, ka jūtat kaut ko – ne to?

Pēdējo gadu laikā es esmu savākusi ļoti plašu nepareizo jūtu kolekciju.

Kāda mana draudzene savā kāzu dienā noķēra sevi pie tā, ka jūtas nelaimīga – tā bija absolūta bēdu sajūta. Tas noteikti bija KAUT KAS – NE TAS. Iedomājieties, trīssimt viesu, dārga Veras Vongas dizainēta kleita un bēdas?

Kauns, ar kuru viņa piesedza savu bēdu sajūtu, sabojāja viņai turpmākos laulības gadus. Protams, labāk nejust neko, nekā KAUT  KO – NE TO!

Cita draudzene – rakstniece Enna Patčeta nesen publicēja drosmīgu eseju par kādu citu nepiedienīgu sajūtu. Kad pēc smagas un mokošas slimības nomira viņas tēvs, Enna bija laimīga. Bet cilvēki, kuri internetā izlasīja viņas eseju, rakstīja iznīcinošus komentārus. Tā taču nedrīkst justies! Tomēr Enna jutās tieši tā – neskatoties uz to, ka viņa ļoti mīlēja savu tēvu, un rūpējās par viņu visu slimības laiku, līdz pašām beigām. Tomēr viņa bija laimīga par to, ka šīs mocības reiz ir beigušās. Bet tā vietā, lai klusētu par šīm NEPAREIZAJĀM SAJŪTĀM, viņa  uzdrošinājās par tām runāt atklāti. Es lepojos ar viņas drosmi.

Cits draugs pēc daudziem gadiem atzinās: “Es ienīstu Ziemassvētkus. Es vienmēr esmu tos ienīdis, un es vairs tos nesvinēšu!” TĀ NEDRĪKST!

Draudzene neizjūt ne vainas apziņu, ne nožēlu pēc trīsdesmit gadus atpakaļ veikta aborta. KĀ VIŅA TĀ DRĪKST!

Draugs pārstāja lasīt ziņas un apspriest politiku, jo saņēmās drosmi, un pateica: “Ja godīgi, man vairs par to nav nekādas intereses!” TĀ NEDRĪKST!

Kāds draugs man teica: “Zini, runā, ka neviens vēl pirms savas nāves nav teicis, ka nožēlo to, ka nav vairāk laika pavadījis darbā? Tāpēc, ka ģimene un draugi ir kas daudz svarīgāks? Tad, lūk, es būšu pirmais. Es dievinu savu darbu un tas man atnes daudz vairāk prieka, kā ģimene un draugi. Jā, un strādāt ir daudz vieglāk, kā risināt ģimenes problēmas. Es darbā atpūšos!” TĀ NEDRĪKST!

Draudzene domāja, ka jūk prātā, kad sajuta milzīgu atvieglojumu no tā, ka viņas vīrs pameta viņu pēc 20 gadus ilgas “labas laulības” dzīves. Viņa visu sevi atdeva ģimenei, viņa vīram ticēja un bija uzticīga, bet viņš viņu pameta. Viņai taču tagad jācieš! Viņai jājūtas pieviltai, pamestai, nodotai, pazemotai! Ir scenārijs, saskaņā ar kuru jāuzvedas labai sievai, kad vīrs nolemj šķirties – taču viņa ignorēja šo scenāriju. Viss, ko viņa juta, bija prieks par negaidīto brīvību. Viņas ģimene satraucās. Jo mana draudzene taču juta KAUT KO – NE TO! Viņi gribēja viņai nopirkt tabletes un aizvest pie ārsta.

Mana mamma reiz atzinās, ka pats laimīgākais laiks viņas dzīvē sākās tad, kad mēs ar māsu aizgājām no mājām. KĀ TĀ? Viņai taču bija jājūtas, ka tukšā ligzdā, un jācieš! Mātei ir jacieš, kad viņs bērni pamet mājas. Bet mana mamma gribēja nodancot džigu, kad viņas māja kļuva tukša. Visas mātes cieta, bet viņa vēlējās dziedāt kā putns. Protams, viņa nevienam tajā neatzinās. Pretējā gadījumā, viņu uzreiz nolinčotu kā sliktu māti. Laba māte nepriecājas par brīvību no bērniem. TĀ NEDRĪKST! Ko teiks kaimiņi?!

Un vēl viens, desertā.

Reiz mans draugs uzzināja par savu navējošo diagnozi. Viņš savu dzīvi mīlēja vairāk par visu pasaulē. Un pirmā doma bija: “Paldies Dievam”. Šī sajūta viņu neatstāja. Viņš bija laimīgs. Viņš juta, ka visu ir izdarījis pareizi, un drīz viss beigsies. Viņš mira. Viņam bija jājūt bailes, dusmas, bezcerība. Bet viss, par ko viņš spēja domāt, bija – vairāk nebūs ne par ko jāuztraucās. ne par iekrājumiem, ne pensiju, ne sarežģītajām attiecībām. Ne par terorismu, ne globālo sasilšanu, ne – garāžas jumta salabošanu. Viņam pat nebija jāraizējas par nāvi! Viņš zināja, kā beigsies viņa stāsts. Viņš bija laimīgs. un viņš tā arī palika laimīgs līdz pašām beigām.

Viņš man teica: “Dzīve nav vienkārša padarīšana. Pat laba dzīve. Man bija laba, bet esmu piekusis. Laiks doties mājās no tusiņa. Un es esmu gatavs iet.” KĀ VIŅŠ TĀ DRĪKST? Ārsti centās iestāstīt, ka viņš ir šoka stāvoklī, un lasīja viņam pasāžas un brošūras par bēdām. bet viņš nebija šoka stāvoklī. Šoks ir tad, kad jūtu nav. Bet viņam bija – laimes sajūta. Ārstiem tā vienkārši nepatika, tāpēc, ka tā bija NEPAREIZA SAJŪTA. Tomēr manam draugam bija tiesības justies tā, kā viņš jutās – vai tad 60 gadi apzinātas un godīgas dzīves nav pietiekami, lai nopelnītu tādas tiesības?

Mani mīļie draugi, es vēlos, lai jūs atļautu sev just to, ko patiesi jūtiet, un ne to, ko kāds jums uzspiež kā pareizu.
Es vēlos, lai jūs balstītos tikai uz jūsu pašu sajūtām.
Es vēlos, lai vārdi JŪTIET KAUT KO – NE TO, jums izsauktu smieklus, nevis kaunu.
Mans draugs Robs Bells pastāstīja par to, kā jautāja savam terapeitam: “Vai tas ir normāli, ka es tā jūtos?” Un tas pacietīgi atbildēja: “Eh, Rob…. normāli jau sen vairs nekas nav!”
Man arī normāli jau sen vairs nekas nav. Un es negrasos ciest un kaunēties par to, kā man ienāk prātā justies.

Ja es esmu laimīga, tad mana laime ir patiesa un reāla man.
Ja es skumstu, manas skumjas ir patiesas un reālas man.
Ja es mīlu, tad mana mīlestība ir patiesa un reāla man.
Nevienam nepaliek labāk, ja es lieku sev domāt, ka jūtu kaut ko citu.
Dzīvojiet pilnu dzīvi Jūtiet to, ko jūs jūtiet!
Viss pārējais ir KAUT KAS – NE TAS. Priekš jums.
Ar mīlestību. Liza.
Autors: Elizabete Gilberta
Tulkoja: Ginta FS

 

Lai kas arī notiek tavā dzīvē, apstājies…

photo-by-laima-penkova-zemeikiene

STOP! Uzaicinājums 60 sekundes būt uzmanīgam.

Lai kas arī notiktu tavā dzīvē, apstājies. Tikai uz mirkli. Dziļi ieelpo. Sajūti, kā vēders paceļas un nolaižas, pilns dzīves un skābekļa. Sajūti saldu atvieglojumu izelpā

Sajūti savas kājas, kas stāv uz zemes, sajūti dzīvību visā savā ķermenī. Skaņas, kuras tu dzird sevī un ap sevi.

Ko tu jūti tagad? Vai saspringums ir tavā galvā, žoklī, kaklā, plecos, krūtīs, vēderā? Kā ķermenis iekārtojas? Vai ir ķermeņa daļas, kas palikušas saspringtas, līdz pat sāpēm tajās? Pat tad, ja prāts izmisīgi cenšas skriet uz priekšu, vai tu pats vari būt šeit un tagad?

Vai vari ar cieņu izturēties pret Pašreizējo Tavas Dzīves Filmas Epizodi?

Lai pašreizējais mirklis kļūst aizraujošs!

Esi uzmanīgs pret to, kas notiek šeit un tagad: apzinies, kas patiesībā notiek vietā, kur tu esi.

Atmet savus secinājumus par dzīvi, savus sapņus par pagātni un nākotni.

Aizej no idejas par to “kas bija” un “kas var būt” un sāc ievērot sajūtas, jūtas, domas, vēlmes, kas ir tieši šeit un tieši tagad.

Lai tava patiesā pieredze: skaņas un smaržas kļūst par pašu interesantāko Visuma deju.

Lai apziņa pildās ar pašreizējo mirkli un mirklis ar apziņu

Tu vēro, skaties, degustē, pieskaries pasaulei kā pirmo reizi. Tas ir Tavs Paradīzes dārzs, tavs haotiskias, intensīvais, priecīgais un dvēseli plosošais Ēdenes Dārzs. Un tu pamosties tam uz dienu, stundu, mirkli – beidzot pamosties.

Pārstāj censties visu saprast. Atpūta arī ir svēta. Katrs liels ceļojums tiek papildināts ar atpūtu. Padodies tam. Piekāpies. Iekrīti mirkļa skavās. Iekrīti neziņā.

© Džefs Fosters

Foto: Laima Penkova Žemeikienė (www.arteide.org)

Tulkoja: Ginta FS

Magnēta ceļš

12806071_1031100900282096_2715693326171789668_n

Proti pievilkt to, ko vēlies!

Katrs vēlās būt magnēts un pievilkt sev patīkamus notikumus, bet katrs JAU IR magnēts, kurš pievelk to, kas pats līp. Liela daļa cilvēku sāk par to aizdomāties tad, kad kā muša iekuļas tādos lipīgos mēslos, ka pie mēģinājuma no tiem izrauties, noplīst spārni. 

Sievietes par savu “nepareizo magnētiskmu” iedomājas tad, kad “uzraujas” uz attiecībām ne ar to vīrieti. Vīriešiem doma “kaut kas te ir ne tā” atnāk tad, kad neizdodas nopelnīt un neizpratnē stundām ilgi var skaitīt lūgšanas: “Dievs, par ko man tas viss?”.

Un tā, visi kaut ko pievelk. Un visbiežāk tas nav gluži tas, kas šobrīd ir patīkami. Taču, ja palūkoties dziļāk, tad pievelk vai nu dzīvi, vai caur nāvi – jaunu dzīvi. Tas nozīmē – vai nu tieši šeit un tagad rada savu Es, vai arī noārda to, kas traucē jaunajam Es.

Gribam vai negribam, mēs kalpojam dzīvei, iespējams, pat ne savai. Morāle ir skaidra, cilvēki ir pievelkošas radības. Un, lai pievilktu ne tikai negatīvu, bet arī to, ko vēlamies, būtu jāzin daži noteikumi, tie palīdzēs:

  1. Mēs pievelkam notikumus nevis ar savu domu palīdzību, bet ar savu emocionālo stāvokli, ko izstarojam.
    Piemēram, izstarojot prieku, mēs pievelkam cilvēkus, kuri uztver to kā enerģijas pārpilnību. Izjūtot jebkura veida trūkumu (naudas, veselības, sabiedrības), mēs citiem cilvēkiem nododam vēlmi pabaroties ar viņu enerģiju un tādēļ viņi neapzināti no mums attālinās, lai pasargātu sevi no enerģijas zudumiem.
  2. Notikumi kā atbilde uz mūsu emocionālo reakciju pievelkas ne uzreiz, bet ar aizturi.
    Starp iedomāto un tā realizāciju aizture ir 40 dienas.
    Ar mums notiek tas, kādas emocijas izjutām 40 dienas atpakaļ. Tāpēc bieži vien mēs neredzam saikni starp cēloni un sekām. Taču saikne ir. Un ir ļoti svarīgi atcerēties to, ka tas, kas iesēts, noteikti uzdīgs. No šejienes arī trešais noteikums.
  3. Lai mēs varētu atrasties pozitīvā stāvoklī, ir jāpārprogrammē sava pagātne.
    Pie kam daudz senāka pagātne arī ietekmē sekojošos notikumus. Piemēram, negatīvā skolas laiku pieredze ir jau ieprogrammēta ar tām emocijām, ko izjutām tad, kad bijām zīdaiņi. Bet zīdainis formējas no savu vecāku emocijām. Pagātnes pārprogrammēšana maina neironu saites smadzenēs un cilvēka hormonālo fonu. Ir ļoti daudz dažādu pagātnes pārprogrammēšanas prakšu. Viena no spēcīgākajām – Individuālā Pozīcija, kura nepieļauj nekādu iejaukšanos no grupas vai grupas vadītāja puses. Pagātnes pārprogrammēšanas mērķis ir radīt tādu noturīgu  dzīves pieredzes uztveršanas modeli, kurā indivīds jūtas mīlēts, lolots, stiprs un nozīmīgs. Ja cilvēks pastavīgi izstaro tādu pašsajūtu, tad ir garantēti labvēlīgi notikumi viņa dzīvē.
  4. Nedrīkst ieturēt pauzi starp sajušanu (ģenerēšanu) un vēlamā notikuma notikšanu.
    Gaidas arī ir emocionāls stāvoklis, kas nozīmē ciešanas slēptā formā. Gaidas nozīmē tikai to, ka dotajā brīdī cilvēks ir nelaimīgs. Tieši šajā brīdī viņš iesēj ciešanu sēklas, kas uzdīgs pēc 40 dienām. Tāpēc runā, ka rezultāta gaidīšana nokauj pašu rezultātu. Šajā gadījumā ir “jāuzrok” patiesais cēlonis pagātnē.
  5. Prasme atlaist gaidas un baudīt esošo brīdi ir galvenā to cilvēku spēja, kas izdzīvo Uzvarētāja Dzīves scenāriju, kur cilvēks uzstāda mērķus, uz kuriem iet ne tāpēc, lai būtu laimīgs, bet tāpēc, ka viņš IR laimes stāvoklī un viņā ir VARenība.
    Atlaist gaidas var tikai ar noteikumu, ka cilvēks nedzīvo stāvoklī “GRIBU SAŅEMT”, bet gan stāvoklī – “GRIBU ATDOT”. Tam, kas atdod, ir garantēta saņemšana.

  6. Atdošanai ir jābūt adekvātai.
    Nedrīkst ar varu dot to, ko tev neprasa. Tas, kurš vēlas atdot, no sākuma uzzin, kas otram vajadzīgs un tikai pēc tam palīdz tam patstāvīgi sasniegt savu mērķi + Cieņa pret otra cilvēka ceļu, neskatoties uz grūtībām, ko tas pārvar, atgriež cieņu dodošajam.
  7. Aizpildot savu laiku ar došanu, nebūs laika gaidām un ciešanām.
    Pēc 40 dienām atdotais sāks atgriezties un nostiprinās nolikto ceļu – Uzvarētāja Ceļu.

Avots: http://www.aum.news/
Tulkoja: Ginta FS