Dzīve ir vairāk kā viens notikums

58676615_2326729594015434_5637478483937460224_o

Ķermenis ir lielāks, kā sajūtas tajā esot. Tajā var satilpt gan neaprakstāma bauda un ellišķīgas sāpes. Tās var sajust, pārciest un transformēt. Ir svarīgi to atcerēties tad, kad tev ir ļoti labi un ļoti slikti. Īpaši tad, kad ir slikti.

Psihe ir lielāka kā sajūtas. Viļņi nāk un iet, bet jūra paliek.

Liktenis ir lielāks kā viens lēmums. Jā, tas sastāv no lēmumiem, taču tas ir lielāks. Var rīt vai tieši tagad izlemt pa jaunam. Labāk tieši tagad, lai veltītu rītdienu jauniem lēmumiem.

Dzīve ir lielāka kā viens notikums. Tik daudz kas svarīgs notiks tev atvēlētajā laika gabaliņā, ja būsi godīgs pret sevi.

Attiecības ir lielākas kā viena saruna. Pat pati graujošākā. Turpinājums ir iespējams, ja tev tas ir vajadzīgs.

Eksperiments ir lielāks, kā viens mēģinajums. Tu dzīvo eksperimentā.

Viens gājiens ir mazāks kā visa spēle. Viens solis mazāks, kā ceļš. Vienkārši sper soli, bet pēc tam vēl vienu. Mēģini. Spēlē.

Tas nenozīmē, ka jāpārtrauc mēģinājumi. Vienkārši pārtrauc no neveiksmes taisīt traģēdiju. Apstājies. Vienu var mainīt tagad, citu pamēģināt rīt. Dzīve ir gara, ja katrs brīdis ir sirds izvēle.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Vājuma Manifests

izmisums

Es aizdomājos, kāpēc vienus cilvēka stāvokļus sabiedrība atbalsta, bet citus – ne. Labi ir būt labestīgam, priecīgam un veselam. Un pavisam nav labi būt bēdīgam, bezpalīdzīgam un apmulsušam.

Dažas jūtas tiek uzskatītas par negatīvām, ne tāpēc, ka ir kaitīgi tās pārdzīvot, bet tāpēc, ka tās ir sarežgīti pārdzīvojamas gan pašam cilvēkam, gan viņa līdzcilvēkiem. Rezonējot ar svešām sajūtām, klātesošie ieslīgst paši savos nepatīkamajos pārdzīvojumos.

Ceļā uz nobriedušu skatījumu uz sevi, mēs sastopam situācijas, kuras ir ļoti grūti pārvaramas. Tās ir vilšanās, skumjas, izmisums, bezspēks, trauksme vai bailes.

Tās atņem mums spēkus, gremdē un aizver. Un vēl ļoti smagi ir paciest to, kurš blakus tev slimo vai sastopas ar savu bezspēcību. Tas apstādina un nospiež it visu sev apkārt.

Ir daudz vieglāk pārmest, izolēt, apmētāt ar padomiem un nenovērtēt to, kurš tev blakus pārdzīvo savu bezspēcību, nevis paciest to.

Tāpēc, tveriet:
Vājuma Manifests

Man ir tiesības būt vājam. Pat tad, ja esmu vājāks par visiem.
Man ir tiesības būt bezpalīdzīgam. Pat tad, ja es ļoti stipri atšķiros no citiem. Pat tad, ja izeja ir tepat  blakus.
Man ir tiesības nezināt un nesaprast, kas notiek.
Man ir tiesības darīt kaut ko bezjēdzīgu, pat tad, ja kadam tas nepatīk.
Man ir tiesības gribēt to, ko neviens nesaprot.
Man ir tiesības nepaspēt un darīt visu savā tempā. Pat tad, ja citi mani steidzina.
Man ir tiesības būt slimam.
Man ir tiesības būt neefektīvam. Gan pašam par sevi, gan uz kopējā fona.
Man ir tiesības būt it kā attālinātam, pat tad, ja situācija prasa pilnīgu manu klātbūtni.
Man ir tiesības būt izmisumā.
Man ir tiesības būt sajukušam, pazudušam, izbiedētam, apmulsušam un šokā.
Man ir tiesības pašam sevi sagraut un tikai es pats par to atbildu.
Man ir tiesības nedzirdēt brīdinājuma signālus un neievērot acīmredzamo.
Man ir tiesības būt citu cilvēku izmantotam, pat tad, ja mani brīdināja.
Man ir tiesības just sāpes. Pat tad, ja es zinu veidus, kā no šīm sāpēm atbrīvoties.
Man ir tiesības skumt un raudāt. Man ir tiesības būt nenomierināmam, pat tad, ja citus tas padara bezpalīdzīgus.
Man ir tiesības ticēt meliem un ļsut manipulēt ar sevi.
Man ir tiesības būt upurim.
Man ir tiesības būt atkarīgam.
Man ir tiesības maldīties. Un atrasties tur tik ilgi, cik vēlos.
Man ir tiesības rīkoties pret savām interesēm un tikai es pats par to atbildu.
Man ir tiesības būt nelaimīgam.
Man ir tiesības nekur nekustēties.
Man ir tiesības apstāties savā attīstībā un man ir tiesības atpalikt.
Es cienu sevi jebkurā savā izpausmē.

Un tas, ka man ir tiesības, nenozīmē to, ka es tās izmantošu. Taču es vēlos pieņemt šīs tiesības kā daļu savas cilvēciskās dabas. Un es dodu šīs tiesības arī citiem tajā paša mēŗā.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu

 

Ir tas, kā nav

zirnekla tikls1

Ir domas, kuras var teikt tikai čukstus, tikai austiņā un tikai kādam vienam vienam konkrētajā sekundē. Tās nevar tikt nodotas visiem, tiražētas un izlietas pa pudelītēm, izkārtas kā baneri pēc sabiedrības pieprasījuma kopējai lietošanai.

Ir sajūtas, kuras pazūd un izplēn, kā tikko moments ir palaists garām. Kā ziedputekšņi uz tauriņa spārniem, kā ķīniešu papīra lukturītis, kas piezemējies ezera vidū, kā ledus gabaliņš silta ūdens glāzē. Hops, un vairs nav!

Ir vārdi un ir klusēšana. Jēga, klusums un stāvoklis, kuru nekā nav iespējams nofiksēt. Ja nu vienīgi paskatīties uz to caur metaforas plīvuru.

Taču tas pazūd uzreiz, kā tiek ieraudzīts, pateikts vai sajusts. Vērotājs visu maina vai pat sabojā.
Ir tas, ko nav iespējams darīt nepārtraukti, pat tad, ja tas ir tik brīnišķīgi. Kā skūpsts vai vasaras caurvēja sajūta koridorā. Kā elpa uz elkoņiem – kāda cita, mīļākā un tava vienlaicīgi.

Gadās, ka dzīve tik ļoti aizkustina, ka ir vajadzīgs viss smalkums, lai atbildētu. Un pēc tam, bāc, un vairs nav spēka. Tikko kā vēl bija, un vairs nav – it kā tevi būtu izvēruši uz ārpusi.

Daudz kas zaudē savu jēgu brīdī, kad kļūst viegli pieejams. Kā plombīrs bērnībā, kā ēdelveisa zieds no kalnu virsotnes, kā noslēpumains dārzs. Tiem jābūt ļoti maz.

Ir smalkas sajūtas, kā agrā rītā zirnekļa tīkls pie telts, ka ziemeļblāzma, kā Dvēsele.

Ir tas, kam vajadzīgs saudzīgums. Tāds, kāds vien iespējams. Saudzīgums, ne vājums.
Ir tas, ko nav iespējams noturēt un ir tik viegli izbiedēt. Un tajā pat laikā vienmēr klātesošs tepat blakus, kādā blakus dimensijā. Vienmēr tevī un vienmēr nesasniedzams.

Ir tas, kam tev nav ne receptoru, lai sajustu, ne vārdu, lai aprakstītu, ne nosaukumu, ne šablonu.
Ir tas, kā nav. Un droši vien tā arī ir Dzīve.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

 

Noturēt, atlaižot

briviba8

Pats lielākais atklājums ir tas, ka noturēt kaut ko vai kādu, var tikai to atlaižot.
Tāds, lūk, paradokss.

Galvenais to izdarīt savā galvā. Atlaist pa īstam. Ļaut kaut kam notikt, neatkarīgi no tavas stūrgalvīgās vēlmes. Ļaut kādam rīkoties tā, kā viņš vēlas un uzskata par vajadzīgu. Iekšēji to pieņemt un piekrist. Un turpināt dzīvot savu dzīvi.

Kastaņeda raksta: “Nepieķeries nekam un nevienam.”
Es nevarēju saprast, kā tas ir? Un kamdēļ? Tas taču ir tik forši, būt pieķērušamies. Kā dzīvot bez pieķeršanās?
Un tikai tagad es sapratu: tikai tā tu vari būt brīvs.
Ļoti bieži pieķeršanās kļūst par atkarību. Bet, līdz ar atkarību, tu pazaudē sevi. Tas ir stāsts par it visām atkarībām: no cigaretēm, no alkohola, no spēlēm, no cilvēkiem. Kad dzīvot un elpot bez tā nevari, tāpēc ir jāiemācās atlaist it visu, lai kļūtu par sevi, īsto.

Dot visam tiesības uz brīvo gribu. Nevis “ai, nu lai jau!” vai arī “par spīti visam”, bet mierīga, stingra pārliecība par to, ka ar to, vai bez tā, kas tev tik ļoti ļoti ir vajadzīgs, ar tevi vienalga viss būs kartībā.

Ir svarīgi nepieķerties rezultātam. Nevienam nav obligāti tev jāpiekrīt. Un lai arī cik slikta, nevietā un muļķīga tev nešķistu šī izvēle, tas ir tikai un vienīgi tavs vērtējums. Tā ir tava nevēlēšanās dot otram tiesības uz savām domām, savām sajūtām un savu rīcību.
Tev nav jābūt blakus šai rīcībai.Taču tu nedrīksti uzņemties atbildību mainīt šo domu vai paskaidrot, cik nepareiza ir šī sajūta.

Vienīgais, ko tu vari mainīt – ir turpināt dzīvot savu dzīvi. Tas tev ir obligāti jādara.

Avots: aum.news
Tulkoja: Ginta FS

 

APZINĀTĪBA – vienīgais ceļš

seit un tagad20

Ja visas garīgās prakses varētu noraksturot ar vienu vārdu, šis viens vārds būs APZINĀTĪBA. Apzinātība ir tas, dēļ kā radītas visas pasaules garīgās prakses, tehnikas, meditācijas. Apzinātība ir cilvēka iekšējais stāvoklis, kurā viņš ir daudz uzmanīgāks, dzīvāks, jutīgāks un mierpilnāks.

Lai labāk saprastu, kas ir apzinātība, ir jāsaprot, kas ir tās pretējais stavoklis. Un pretējais stāvoklis apzinātībai ir tas stāvoklis, kurā lielāko daļu sava dzīves laika pavada vairums mūsdienu cilvēku, un šo stāvokli var nosaukt par sapņošanu nomodā.

Vairums cilvēku ejot guļ, tas nenozīmē, ka guļ tiešā nozīmē un ir miegaini, bet gan tajā, ka tie lielāko tiesu neko neredz, nedzird, nejūt, ne apkārt sev, ne sevī. Viņi gandrīz pilnībā dzīvo autopilotā, kā dzīvi mirušie.
Jau bērnībā es ievēroju vienu lietu – ja tu neuzmanīgi klausies savu mīļāko dziesmu, domājot par kaut ko citu, tu negūsti nekādu baudījumu. Tu it kā šo mūziku palaid garām. Kad es to pirmo reizi ievēroju, man tas šķita dīvaini, jo mūsu ausis taču jebkurā gadījumā uztver skaņu, un pēc idejas, tai mūzikai, kas mums patīk, būtu jasniedz baudījums un jāuzlabo garastāvoklis, kaut vai tāpec, ka mūsu ausis taču to dzird.

Tagad es skaidri zinu, ka mēs varam baudīt mūziku tikai tad, ja lielāko daļu savas uzmanības fokusējam uz to. Un tas attiecas ne tikai uz mūziku, bet arī visu mūsu dzīvi. Tāpat arī skaista glezna neatstās uz mums nekādu iespaidu, pat tad, ja tā ilgu laiku stāvēs mūsu acu priekšā, ja mēs to uzmanīgi neaplūkosim. Neskatoties uz to, ka mūsu acis to visu laiku būs skatījušas, iespaidu gūsim tikai tad, kad pieslēgsim savas sajūtas un uzmanīgi aplūkosim šo gleznu.

Es domāju, ka ikviens cilvēks ir saskāries ar šo efektu. Tā var, piemēram, aizbraukt pie dabas ļoti skaistā vietā, ar brīnišķīgām ainavām un praktiski neievērot nekādu skaistumu, ja tajā laikā būsi aizņemts ar savām domām.

Tā arī sanāk, ka cilvēkiem ir acis, ausis un viss parējais, taču dzīve paskrien garām tā, it kā viņi būtu akli, kurli un neko nejustu. Protams, tas ir pārspīlēti un katrs cilvēks lielākā vai mazākā mērā jūt kaut ko labu savā dzīvē, tomēr ir tāds jēdziens kā uztveres pakāpe. Un parasti cilvēkiem tā ir virspusēja, tie dzīvi neuztver dziļi, attiecīgi, dzīve arī paslīd garām garlaicīgi un neinteresanti.

Daudzi cilvēki ar nostaļģiju atceras savu bērnību, runā par to, ka tad gan viņiem bija labi. Un, ja pajautāsim šiem nostaļģējošiem cilvekiem, kas tieši bija tas labais bērnībā, kā nav šobrīd, tad tie cīlvēki, kuri nav parāk saprātīgi, teiks, ka bērnībā nebija tādas atbildības, praktiski nebija nekādu problēmu – visa tā, kas ir tagad. Tie, kuri ir nedaudz viedāki, teiks, ka bērnībā pasaule tiek uztverta kaut kā savādāk, daudz interesantāk. Un tā ir vienīgā pareiza atbilde. Būtība ir pašā uztverē, ne tajā, ka bērnībā nav nekādu problēmu un atbildības.

Bērnībā mēs bijām daudz apzinātāki. Būt apzinātam nozīmē ar savu apziņu piedalīties tajā, ko tu dari un ko tu uztver. Tas nozīmē būt klāt it visā, ko tu dari, redzi, jūti, dzirdi.

Cilvēks var padarīt tūkstošiem dažādu lietu dienas laikā, un piedalīties tajās ļoti minimāli. Viņš var atbildēt standartveida frazēm, veikt vienas un tās pašas darbības, ķermeņa kustības, un viss viņa dzīvē atkartosies katru dienu pēc rutinētas shēmas.- kā ārpusē, tā iekšpusē – viņā pašā.

Pats cilvēks šajā laikā atrodas viņam pašam nesaprotamās un pat nepamanāmās domās, bailēs, fantāzijās, vai vispār kādā pelēkā prostrācijā, kas atgādina dziļu aizmirstību.

Parasti cilvēki nepiekrīt šim faktam, viņi netic tam, ka gandrīz neko neredz, nedzird un nejūt reālo pasauli. Cilvēks visu sev apkārt uztver caur pelēku migliņu, kādu fonu, pretrunīgu domu troksni, emocijām, pārdzīvojumiem, garastāvokļiem. Viņš neredz realitāti tieši.

Parasta cilvēka apziņa ir tūkstošiem vīrusu piesārņota, kas kā tārpi lodā viņā. Un, kas ir interesanti, ka visu šo vīrusu un tārpu vēlmes un pamudinājumus, cilvēks uztver kā savējos. Un pārliecināt viņu par pretējo  ir gandrīz neiespējami, un pirmā doma, kas radīsies tāda cilvēka galvā, būs kaut kas līdzīgs: šis tipiņš nav pie pilna prāta, ar mani gan viss ir kārtībā.

“Es pats esmu sev saimnieks un vienmēr rīkojos atbilstoši savām vēlmēm”. Un šī doma ir rezultāts tam, kā nostrādā pirmā aizsargsistēma, kuru cilvēkā uzstādījuši šie parazīti, lai neviens pat necenstos nopietni uztvert domu par to, ka cilvēki paši sev nepieder, bet atrodas sāpju fabrikā, kurā katru dienu šīs sāpes izstrādā sev paši un palīdz tās izstrādāt arī citām būtnēm…

Avots: aum.news
Tulkoja: Ginta FS

 

Visas sajūtas ir Mūzika

simfonija9

Pianistam ir nepieciešami visi 88 taustiņi, baltie un melnie, asie un plakanie, augstie un zemie, lai varētu atskaņot visu cilvēcisko emociju spektru, pārejot no skumju dziļumiem un bezcerības līdz pat augstākajai dvēseliskajai ekstāzei.

Un arī tev ir nepieciešama piekļuve visām tavām sajūtām, no garlaicības līdz svētlaimei, no šaubām līdz skaidrībai, no prieka līdz naidam. Visas jūtas ir svētas, apziņas radītas, tās nekad nekļūdās, nekad nešaubās un sākotnēji jau ir “pareizas” un nav par tām jākaunās.

Tās ir tikai notis, kas gaida, lai pianista pirksti tās atskaņotu. Tās nav drauds mūzikai, tās ir daļa no mūzikas.

Un visas sajūtas nes sevī dziļu gudrību, ja tu vienkārši apstāsies, elposi un klausīsies. Ja tu ar savas uzmanības palīdzību spēsi iziet no sižeta līnijas (pagātnes un nākotnes) un atļausi šai uzmanībai piepildīt tavu ķermeni ar to, kas notiek šobrīd, tu sajutīsi šo jūtu saucienu, sapratīsi, kas tām ir vajadzīgs, kā tās tevi aizsargā un, kāpēc ir nepieciešamas.
Bailes atnāk, lai aizvestu tevi nezināmajā un aizsargātu no augstprātības briesmām un neapzinatības. Naids lūdz tevi piecelties un sākt rūpēties par sevi, sākt sevi cienīt un ar mīlestību aizstāvēt savu taisnību.
Skumjas atnāk, lai atkausētu tavu cieto sirdi un savienotu tevi ar brīnišķīgo lietu nepastāvību, pietuvinātu tevi svētajai Zemei.

Nekaunēsimies no savām jūtām un sava ķermeņa sajūtām, patīkamām un nepatīkamām, asām un mierīgām. Katrs dūriens un pulsācija vēderā, krūtīs, kaklā un galvā ir svētki, svarīgākā nots simfonijā, kas arī ir Dzīve!
Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Atļauj sev just to, ko tu jūti

just

Mīļie,
reiz es atnācu pie terapeita dīvaina iemesla dēļ.
Man bija bail, ka varu izrādīties sociopāte*.
Kāpēc? Jo es padomāju, ka jūtu KAUT KO – NE TO.
(* Visīsākā sociopāta definīcija ir cilvēks bez sirdsapziņas, kurš citus cilvēkus redz tikai kā manipulējamus instrumentus savu mērķu sasniegšanai).

Man bija 30 gadi, biju precējusies un visas pazīmes liecināja par to, ka man bija jāsapņo par bērna piedzemdēšanu. Šķiet, ka visas sievietes pēc 30 sapņo par bērniņu. Bet man to negribējās. Domas par bērnu mani pildīja nevis ar prieku, bet – nemieru.
Tad es nolēmu, ka laikam esmu sociopāte (un devos pie terapeita, lai apstiprinātu šo diagnozi un saprastu, ko man tagad darīt). Labestīga sieviete ļoti rūpīgi man pastāstīja par atšķirību starp mani un sociopātu. Viņa teica: “Sociopāts nav spējīgs just. Bet jūs, gluži otrādi, esat jūtu pārpilna. Problēma drīzāk ir tā, ka jūs uzskatāt, ka JŪTAT KAUT KO NE TO”.

Lūk, kāpēc man bija bail – ne tāpēc, ka man nebija spējas just, bet tāpēc, ka man bija bail atzīt, ka manas jūtas ir pareizas. Es pārdzīvoju tāpēc, ka uzskatīju, ka ir “tās” un “ne tās” emocijas (un tas attiecas uz jebkuru notikumu) – un, ja reiz es sevi noķeru “ne tajās” emocijās, ar mani kaut kas nav kartībā.

Par laimi, es tā vairs nedomāju.

Mēs neesam operētājsistēmas!
Mēs ar jums esam cilvēki.

Mēs esam sarežģīti uzbūvēti. Katrs no mums ir unikāls. Mēs esam ideāli savā neideālumā.
Nav viena pareiza veida, kā justies.

Protams, sabiedrība translē dažus veidus… un mūsu galvās tie kļūst par vienīgajiem, pareizajiem. Bet kad attopies kopā ar savām jūtām, un centies pielāgoties sabiedrībai, tava personība cieš.

Nākas neveselīgā veidā apslāpēt savas jūtas, ar sava iekšējā kritiķa palīdzību – vai vispār pārstāt uztvert savas personīgās sajūtas! Kādā brīdī tādā veidā ir patiešām iespējams novest sevi līdz sociopātijai, apspiežot visas savas emocijas.

Vai jums ir gadījies, ka jūtat kaut ko – ne to?

Pēdējo gadu laikā es esmu savākusi ļoti plašu nepareizo jūtu kolekciju.

Kāda mana draudzene savā kāzu dienā noķēra sevi pie tā, ka jūtas nelaimīga – tā bija absolūta bēdu sajūta. Tas noteikti bija KAUT KAS – NE TAS. Iedomājieties, trīssimt viesu, dārga Veras Vongas dizainēta kleita un bēdas?

Kauns, ar kuru viņa piesedza savu bēdu sajūtu, sabojāja viņai turpmākos laulības gadus. Protams, labāk nejust neko, nekā KAUT  KO – NE TO!

Cita draudzene – rakstniece Enna Patčeta nesen publicēja drosmīgu eseju par kādu citu nepiedienīgu sajūtu. Kad pēc smagas un mokošas slimības nomira viņas tēvs, Enna bija laimīga. Bet cilvēki, kuri internetā izlasīja viņas eseju, rakstīja iznīcinošus komentārus. Tā taču nedrīkst justies! Tomēr Enna jutās tieši tā – neskatoties uz to, ka viņa ļoti mīlēja savu tēvu, un rūpējās par viņu visu slimības laiku, līdz pašām beigām. Tomēr viņa bija laimīga par to, ka šīs mocības reiz ir beigušās. Bet tā vietā, lai klusētu par šīm NEPAREIZAJĀM SAJŪTĀM, viņa  uzdrošinājās par tām runāt atklāti. Es lepojos ar viņas drosmi.

Cits draugs pēc daudziem gadiem atzinās: “Es ienīstu Ziemassvētkus. Es vienmēr esmu tos ienīdis, un es vairs tos nesvinēšu!” TĀ NEDRĪKST!

Draudzene neizjūt ne vainas apziņu, ne nožēlu pēc trīsdesmit gadus atpakaļ veikta aborta. KĀ VIŅA TĀ DRĪKST!

Draugs pārstāja lasīt ziņas un apspriest politiku, jo saņēmās drosmi, un pateica: “Ja godīgi, man vairs par to nav nekādas intereses!” TĀ NEDRĪKST!

Kāds draugs man teica: “Zini, runā, ka neviens vēl pirms savas nāves nav teicis, ka nožēlo to, ka nav vairāk laika pavadījis darbā? Tāpēc, ka ģimene un draugi ir kas daudz svarīgāks? Tad, lūk, es būšu pirmais. Es dievinu savu darbu un tas man atnes daudz vairāk prieka, kā ģimene un draugi. Jā, un strādāt ir daudz vieglāk, kā risināt ģimenes problēmas. Es darbā atpūšos!” TĀ NEDRĪKST!

Draudzene domāja, ka jūk prātā, kad sajuta milzīgu atvieglojumu no tā, ka viņas vīrs pameta viņu pēc 20 gadus ilgas “labas laulības” dzīves. Viņa visu sevi atdeva ģimenei, viņa vīram ticēja un bija uzticīga, bet viņš viņu pameta. Viņai taču tagad jācieš! Viņai jājūtas pieviltai, pamestai, nodotai, pazemotai! Ir scenārijs, saskaņā ar kuru jāuzvedas labai sievai, kad vīrs nolemj šķirties – taču viņa ignorēja šo scenāriju. Viss, ko viņa juta, bija prieks par negaidīto brīvību. Viņas ģimene satraucās. Jo mana draudzene taču juta KAUT KO – NE TO! Viņi gribēja viņai nopirkt tabletes un aizvest pie ārsta.

Mana mamma reiz atzinās, ka pats laimīgākais laiks viņas dzīvē sākās tad, kad mēs ar māsu aizgājām no mājām. KĀ TĀ? Viņai taču bija jājūtas, ka tukšā ligzdā, un jācieš! Mātei ir jacieš, kad viņs bērni pamet mājas. Bet mana mamma gribēja nodancot džigu, kad viņas māja kļuva tukša. Visas mātes cieta, bet viņa vēlējās dziedāt kā putns. Protams, viņa nevienam tajā neatzinās. Pretējā gadījumā, viņu uzreiz nolinčotu kā sliktu māti. Laba māte nepriecājas par brīvību no bērniem. TĀ NEDRĪKST! Ko teiks kaimiņi?!

Un vēl viens, desertā.

Reiz mans draugs uzzināja par savu navējošo diagnozi. Viņš savu dzīvi mīlēja vairāk par visu pasaulē. Un pirmā doma bija: “Paldies Dievam”. Šī sajūta viņu neatstāja. Viņš bija laimīgs. Viņš juta, ka visu ir izdarījis pareizi, un drīz viss beigsies. Viņš mira. Viņam bija jājūt bailes, dusmas, bezcerība. Bet viss, par ko viņš spēja domāt, bija – vairāk nebūs ne par ko jāuztraucās. ne par iekrājumiem, ne pensiju, ne sarežģītajām attiecībām. Ne par terorismu, ne globālo sasilšanu, ne – garāžas jumta salabošanu. Viņam pat nebija jāraizējas par nāvi! Viņš zināja, kā beigsies viņa stāsts. Viņš bija laimīgs. un viņš tā arī palika laimīgs līdz pašām beigām.

Viņš man teica: “Dzīve nav vienkārša padarīšana. Pat laba dzīve. Man bija laba, bet esmu piekusis. Laiks doties mājās no tusiņa. Un es esmu gatavs iet.” KĀ VIŅŠ TĀ DRĪKST? Ārsti centās iestāstīt, ka viņš ir šoka stāvoklī, un lasīja viņam pasāžas un brošūras par bēdām. bet viņš nebija šoka stāvoklī. Šoks ir tad, kad jūtu nav. Bet viņam bija – laimes sajūta. Ārstiem tā vienkārši nepatika, tāpēc, ka tā bija NEPAREIZA SAJŪTA. Tomēr manam draugam bija tiesības justies tā, kā viņš jutās – vai tad 60 gadi apzinātas un godīgas dzīves nav pietiekami, lai nopelnītu tādas tiesības?

Mani mīļie draugi, es vēlos, lai jūs atļautu sev just to, ko patiesi jūtiet, un ne to, ko kāds jums uzspiež kā pareizu.
Es vēlos, lai jūs balstītos tikai uz jūsu pašu sajūtām.
Es vēlos, lai vārdi JŪTIET KAUT KO – NE TO, jums izsauktu smieklus, nevis kaunu.
Mans draugs Robs Bells pastāstīja par to, kā jautāja savam terapeitam: “Vai tas ir normāli, ka es tā jūtos?” Un tas pacietīgi atbildēja: “Eh, Rob…. normāli jau sen vairs nekas nav!”
Man arī normāli jau sen vairs nekas nav. Un es negrasos ciest un kaunēties par to, kā man ienāk prātā justies.

Ja es esmu laimīga, tad mana laime ir patiesa un reāla man.
Ja es skumstu, manas skumjas ir patiesas un reālas man.
Ja es mīlu, tad mana mīlestība ir patiesa un reāla man.
Nevienam nepaliek labāk, ja es lieku sev domāt, ka jūtu kaut ko citu.
Dzīvojiet pilnu dzīvi Jūtiet to, ko jūs jūtiet!
Viss pārējais ir KAUT KAS – NE TAS. Priekš jums.
Ar mīlestību. Liza.
Autors: Elizabete Gilberta
Tulkoja: Ginta FS