Kad tevi sagaida…

Kāda sieviete izšķīrās no sava vīra. Kaut kāda nieka dēļ. Viņš viņu nesagaidīja lidostā. Un, kas? Vai tad maziņa? Var taču izsaukt taksometru un lieliski atbaukt līdz mājām. Nauda ir. Kāda jēga pērties tik tālu, terēt naudu un laiku, ja ērtāk paņemt taksometru un pašai aizbraukt? Tā viņa arī izdarīja.

Kad ienāca dzīvoklī, vīrs sēdēja pie datora; pagriezās pret viņu un teica: “Tu esi mājās? Sveika!” un atkal ienira ekranā. Vai nu spēlēja kādu spēli, vai strādāja, grūti pateikt. Viņš vienmēr bija pie datora. Vai arī uz dīvāna ar planšeti. Vai arī darbā. Un viss bija normāli, pat labi, arī hipotekāro kredītu viņi maksāja un dažkārt kopā aizgāja uz kino.
Viss bija normāli! Bet viņa aizgāja. Un neviens nesaprata, kas vainas. Viņa pati neko paskaidrot nevarēja. Taču tas ir tik svarīgi, ka mūs sagaida.

Un vilciens lēnītiņām pieripina pie perona, lēni, lēnītiņām. Un visi, aizkariņus pavilkuši, skatās pa norasojušiem logiem – kur tad manējie? Kur sagaidītāji? Ir tik bailīgi, neieraudzīt savējos sagaidītāju pūlī. Bet uz perona drūzmējas cilvēki, daudzi pat ar ziediem. Un visi iet līdzi vilcienam, skatās logos  lai ieraudzītu savējos. Un priecīgi sagaidītu.
Iespējams, ka pēc tam atkal būs strīdi, apvainošanās, sīki risināmie jautājumi, sarunas ne par ko; taču satikšanās brīdis – tas ir tik laimīgs.

Tas ir mīlestības brīdis, kad redzi sev mīļu seju. Un gribās ceļa biedriem saukt – redziet, mani sagaida!!!! Vīrs, mamma vai tētis, vai vectētiņš ar vecmāmiņu! Vai draugi! Skatieties!

Lūk, viņi! Un arī tad, kad esi atlidojis ar lidmašīnu, pēc sena ieraduma ar acīm meklē savējos. Kaut gan pats esi teicis, lai nesagaida, kam tādas klapatas? Izsaukšu taksi un aizbraukšu mājās. Vai tad maziņa, vai?! Maziņus sagaida. Kā piedzimstam – tad sagaida. Ar baltu puķu pušķi, smaidīgām sejām, jauniem ratiņiem…. Stāv, gaida un mīņājas – sagaida, tātad mīl. Tā ir mīlestība.

Kad mūs sagaida, tā ir nesavtīga mīlestība. Tāda pavisam reti sastopama. Un šī sieviete saprata, ka viņu nemīl. Nemīl kā nākas. Ar sirdi un dvēseli. Vienkārši dzīvo blakus…. Un aizgāja.

Un apprecējas ar citu cilvēku, kurš sagaida. Un viņa viņu sagaida, kaut arī tas nav īpaši saprātīgi un ērti…

Es domāju, ka tur, citā pasaulē, mūs arī sagaida. Kā uz perona, mūsu mīļie. Un mēs viņus uzreiz atpazīstam pūlī, starp nepazīstamajiem. Un tiecamies pie viņiem, un apskaujam, un dodamies kaut kur – mājās, pļāpājot un stāstot jaunumus. Tā ir mīlestība.

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lietus vienalga būs, tikai jāsagaida

lisa aisato2

Ir tādas zivtiņas –
kad ūdenstilpne izžūst, tās ierokas dūņās. Un pacietīgi gaida – kad nolīs svētīts lietus.
Neviens jau nesola, ka lietus būs. Bet viņas gaida – sastingušas, lai lieki netērētu savus resursus. Lai neiztērētu pārak daudz vērtīgās enerģijas. Lai izdzīvotu un sagaidītu.

Tāpat arī cilvēki, kuri pazaudējuši mīlestību, – viņi tumsā sastinguši kaut kā dzīvo. Cenšas mazāk elpot, mazāk kustēties, mazāk runāt – tikai par darbu. Tikai nepieciešamo. Arī viņi gaida, kaut gan neviens viņiem nav apsolījis, ka mīlestība atnāks. Un viņi jau arī necer – lai cerētu, arī ir vajadzīgs resurss un spēka patēriņš. Vienkarši, šādi izdzīvo. Pretējā gadījumā nosmaks un aizies bojā starp svešiem vienaldzīgiem cilvēkiem…

Un paiet gads pēc gada. Un spēka paliek arvien mazāk, bet dūņas kļūst arvien sausākas. Un vecums, šis nolādētais vecums, kurš vienalga paliek lielāks un lielāks… Bet pēc tam nāk dāsns tropiskais lietus.
Lietus gāzes, svētītais ūdens līst nepārtrauktā straumē. Un piepilda ūdenstilpni; un atkal var peldēt, izplešot spuras. Atkal var dzīvot. Un atnāk mīlestība – tik pēkšņi, varenā straumē.

Un cilvēks izrāpjas no savas bedres, no savas paslēptuves; atlicis pavisam nedaudz spēka, pavisam nedaudz elpas. Taču ūdenstilpni piepilda ūdens. Un cilvēks atdzīvojas – cik reižu šo esmu redzējusi. Un atkal dzīvo, elpo pilnu krūti, un atkal ir spēka pilns un idejām piepildīts. Bet viņam blakus – otrs cilvēks.

Lūk, arī viss, kas dzīvei vajadzīgs – mīlestība un otrs cilvēks. Lietus vienalga atnāks, vienkārši jāsagaida. Un ticēt – ticēt vajag, mēs taču neesam zivis. Taču arī viņas, iespējams, tic – un pēc tam izdzīvo…
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ilustrācija: Lisa Aisato
​​​​​​​Avots: sobiratelzvezd.ru