Viltus vērtības

briviba9

Ir kāda fundamentāla lieta, kas vienmēr jāatceras: cilvēks ir gana viltīgs, lai radītu sev viltus vērtības.
Patiesās vertības prasa totāli visu tavu būtību, viltus vērtības ir ļoti lētas. Tās izskatās reālas, taču neprasa tavu totalitāti – tā ir tikai virspusēja formalitāte.

Piemēram, mīlestības vietā mēs esam radījuši viltus vērtību “uzticību”. Uzticīgs cilvēks tikai šķiet mīlošs. Viņš izpilda visus mīlestības žestus, taču tajos nav viņa sirds.

Vergs ir uzticīgs – taču, vai tu patiešām domā, ka ikviens paverdzinātais, kam atņemta cilvēciskā pašcieņa un lepnums, var tik dziļi mīlēt cilvēku, kurš viņam nodarījis tik daudz ļauna?
Viņš to neieredz un, ja viņam būtu tāda iespēja, tad noteikti tas nogalinātu savu paverdzinātāju.
Taču, virspusēji skatoties, viņš ir uzticīgs – viņš ir spiests tāds būt.

Tas nav no prieka, tas ir no bailēm. Tas nav no mīlestības, tikai nosacītais prāts saka, ka tev jābūt uzticīgam savam saimniekam. Tā ir suņa uzticība savam saimniekam.

Mīlestībai ir nepieciešama totālāka atbalss. Tā neatnāk no pienākuma sajūtas, bet gan no tavas sirds pukstiem, no tavas paša prieka pieredzes, no vēlēšanās dalīties šajā priekā.

Uzticība ir kas cits – tas ir kas kroplīgs.

Tūkstošiem gadu garumā tā ir bijusi sabiedrībā repektējama vērtība, tāpēc, ka sabiedrība visdažādākajos veidos ir paverdzinājusi cilvēkus.

Sievai jābūt uzticīgai savam vīram – tādā mērā, ka Indijā miljoniem sieviešu mira reizē ar saviem vīriem, lecot tiem līdzi bēru ugunskurā – tā dzīvas sevi sadedzinot.
Tas bija tik respektabli, ka ikviena sieviete, kura to nedarīja, tika smagi sodīta. Viņu pat savā pašas ģimenē uzskatīja par atstumto, un pret viņu izturējās, kā pret kalponi. Jo uzskatīja, ka, ja tā nespēja mirt kopā ar vīru, viņa nebija tam uzticīga.

Vienkārši paskaties uz to no cita skatu punkta – neviens vīrs nekad nav ielecis savai sievai līdzi bēru ugunskurā. Un neviens nav uzdevis jautājumu: “Vai tas nozīmē, ka neviens vīrs nekad nav bijis uzticīgs savai sievai?” Tas ir sabiedrības dubultais standarts. Viens standarts saimniekam, īpašniekam, otrs – vergam.

Mīlestība ir bīstama pieredze, tāpēc, ka pār tevi valda kaut kas lielāks par tevi pašu. Un to nav iespējams kontrolēt. Tu nevari izsaukt mīlestību kad vien tev iegribās. Kā tikko tā aiziet, to nav iespējams atgriezt. Viss, ko tu vari, ir tēlot, būt liekulim.

Uzticība ir gluži kas cits. Tā ir tava paša prāta radīta, tā nenāk no ārpuses. Tā ir audzināšana noteiktā kultūrā, tāpat kā visa cita audzināšana. Tu sāc spēlēt un soli pa solim sāc ticēt savai paša spēlei.

Uzticība prasa, lai tu vienmēr – dzīvē vai nāvē, būtu uzticīgs cilvēkam – grib tava sirds to, vai negrib. Tas ir paverdzināšanas psiholoģiskais pamats.

Milestība dod brīvību. Uzticība nes verdzību. Tikai virspusēji tās izskatās līdzīgas; bet dziļi iekšienē tās ir absolūti pretējas, diametrāli pretējas. Uzticība ir spēle, kuru tev ir iemācījuši.

Mīlestība ir mežonīga; viss tās skaistums ir mežonīgumā. Tā atnāk kā vēja pūsma, ar vieglu aromātu, piepilda tavu sirdi un pēkšņi tur, kur agrāk bija tuksnesis, rodas dārzs pilns ziediem. Taču tu nezini, no kurienes tā atnāk un tu zini, ka nav iespēju to vienkārši pasaukt.

Tā atnāk pati un paliek tik ilgi, cik ilgi to vēlās esība. Un tieši tāpat, kā tā reiz atnāk, kā svešinieks, kā ciemiņš, reiz tā pēkšņi aiziet. Un nav iespēju tai pieķerties, nav iespēju to noturēt.

Sabiedrība nevar būt atkarīga no tādiem neparedzamiem un nedrošiem pārdzīvojumiem. Tā vēlas garantijas, drošību, tāpēc tā absolūti ir izdzēsusi no dzīves mīlestību un tās vietā ielikusi laulību. Tā zin tikai uzticību, uzticību vīram un, ņemot vērā to, ka tā ir formāla, tā ir tavās rokās…. taču tā ir nekas, salīdzinājumā ar mīlestību, tā pat nav piliens okeānā.

Taču sabiedrība ir apmierināta, jo tas ir droši. Vīrs var tev uzticēties un ticēt, ka rītdien tu būsi tikpat uzticīga, kā šodien.

Mīlestībai nevar uzticēties – un visdīvainākais ir tas, ka mīlestība pati ir visaugstākā uzticība, bet tai nevar uzticēties.

Vienā mirklī tā ir totāla, bet jau nākamajā – tas nav. Tā var tevī augt; tā var izgaist no tevis.

Vīrs vēlas, lai sieva būtu viņa vergs līdz mūža galam. Viņš nevar paļauties uz mīlestību; viņam ir jārada kaut kas, kas izskatās pēc mīlestības, bet kas ir cilveka prāta radīts.

Tas notiek ne tikai mīlas attiecībās, bet arī  citās dzīves sferās – padevība arī ir cienījama. taču tā sagrauj saprātu… zaldātam jābūt padevīgam savai nācijai.

Cilvēks, kurš nometa atombumbas uz Hirosimu un Nagasaki… nedrīkst viņu uzskatīt par atbildīgu, viņš vienkārši izpildīja savu pienākumu. Viņam pavēlēja un viņš izpildīja savu pienākumu. Viņam pavēlēja un viņš bija padevīgs saviem vadoņiem: te arī visa armijas būtība.

Tevi trenē daudzus gadus un tu kļūsti absolūti padevīgs un nespējīgs sacelties. Pat tad, ja tu redzi, ka tas, ko tev saka ir absolūti aplam, treniņš, kuru gadiem ilgi esi veicis, un kas tevī iesakņojies tik dziļi, saka: “Tieši tā, es to izdarīšu!”

Es nedomāju, ka cilvēks, kurš nometa atombumbas bija mašīna. Viņam, tieši tāpat ka tev, bija sirds. Tieši tāpat kā tev, viņam bija sieva un bērni, mamma un tētis. Viņš bija tikpat dzīva būtne kā tu, tikai ar vienu atšķirību. Viņš bija apmācīts bez ierunām un šaubām izpildīt visas pavēles.

Es atkal un atkal domāju par viņa prātu. Vai var iedomāties, ka viņš nezināja, ka šī bumba iznīcinās gandrīz 200 000 cilvēkus? Vai tad viņš nevarēja pateikt: “Nē, labāk lai ģenerālis mani nošauj, bet es nenogalināšu šos cilvēkus?” Iespējams, šī ideja nekad tā arī neiešāvas viņam prātā.

Armija darbojas sekojošā veidā. Lai radītu padevību, viss sākas ar nelielam lietām. Nesaprotami, kāpēc katram karavīram daudzus gadus jāsoļo parādē un jāizpilda muļķigas pavēles – griezties pa labi, pa kreisi, soļot uz priekšu, soļot atpakaļ – stundām ilgi, bez kāda mērķa.

Taču te ir mērķis. Tas grauj viņa saprātu. Viņš pārvēršas par robotu. Un, kad tiek dota pavēle “pa kreisi”, viņa prāts nejautā, kāpēc?

Ja kāds cits tev teiks “pagriezies pa kreisi”, tu jautāsi “kas par muļķībām? Kāpēc man jāgriežas pa kreisi? Es griezīšos pa labi!” Bet karavīram nav jāšaubās, nav jājautā; viņam jāpilda pavēle. Tas ir galvenais nosacījums – padevība un paklausība.

Karaļiem un ģenerāļiem vajag, lai armija būtu padevīga – gluži ka roboti, ne kā cilvēki. Vecākiem ir izdevīgi, lai bērni būtu padevīgi, tāpēc, ka bērns – buntinieks rada problēmas. Vecākiem var nebūt taisnība, taču bērnam jābūt paklausīgam; tā ir daļa audzināšanas un tā vēljoprojām ir spēkā.

Es mācu tev jaunu cilvēcisku esību, kurā nav vietas padevībai un uzticībai, bet ir spēja un saprāts pateikt “nē”. Priekš manis, kamēr tu nespēj pateikt “nē”, tavs “jā” ir bezjēdzīgs.. Tavs “jā” ir tikai ieraksts gramafona lentā, tu neko nevari izdarīt, tev nākas sacīt “jā”, tāpēc, ka “nē”, tevī pat nerodas.

Dzīve un civilizācija būtu pavisam savādākas, ja vien mēs nebūtu pieradinājuši cilvēkus pie vairāk saprāta. Tik daudz karu nebūtu notikuši, ja cilvēki jautātu: “Kāds ir iemesls? Kāpēc mums jānogalina cilvēki, kuri ne pie ka nav vainīgi?” Taču tie ir uzticīgi vienai valstij, tu – kādai citai, un abu valstu politiķi cīnās un upurē šo ambīciju vārdā savus cilvēkus.

Ja politiķiem tā patīk cīnīties, lai noorganizē čempionātu cīņas sportā, un visi parējie varētu to vērot kā futbola maču.

Bet karaļi un politiķi, prezidenti un premjerministri neiet karā. Vienkārši cilvēki, kuriem nav nekā kopīga ar pavēli nogalināt, iet karā un nogalina. Viņus apbalvo par uzticību – viņiem dod ordeņus par necilvēcību, par nesaprātīgumu, par to, ka viņi ir ka mehānismi.

Uzticība nav nekas cits kā trīs slimību apkopojums: ticēšanas, pienākuma un respektabilitātes. Tās visas baro tavu ego. Tās visas ir pret tavu Dvēseles izaugsmi un izdevīgas noteiktam cilvēku lokam. Garīdznieki nevēlas, lai tu viņiem uzdotu jautājumus par viņu vērtību sistēmu, tāpēc, ka zin, ka nevarēs godīgi atbildēt uz šo jautājumu. Visas šīs ticības ir viltotas un, ja tās tiks pakļautas šaubām, tās sabruks. Kad par tām nešaubās, tās rada milzīgas reliģijas ar miljoniem sekotāju.

Tagad Pāvesta rīcība ir miljoniem cilvēku un no šiem miljoniem neviens nejautā: “Kā jaunava var piedzemdēt bērnu?” Tā būtu svētuma zaimošana! “Kur ir pierādījumi tam, ka Jēzus ir vienīgais Dieva dēls?” – neviens nevar uz to pretendēt. “Kas apliecina to, ka Jēzus izglāba cilvēkus no ciešanām? – viņš nespēja glābt pats sevi?” Taču šādi jautājumi mulsina, tāpēc tos vienkārši neuzdod. Pat Dievs ir tikai hipotēze, kuru reliģiozi cilvēki ir centušies pierādīt tūkstošiem gadu garumā…. visdažādākie pierādījumi, taču visi tie ir melīgi…

No pirmās mūsu dzīves dienas mūs trenē būt padevīgiem un uzticīgiem ticības sistēmai, kurā esam dzimuši. Tas ir izdevīgi gan baznīcai, gan politiķiem, gan vīriem, gan vecākiem, gan skolotājiem – lai varētu ekspluatēt.

Visas šīs cilvēku radītās sistēmas nepieļauj nekādus liekus jautājumus, nekādas šaubas. Tās neļauj cilvēkiem būt saprātīgiem.

Bet cilvēks, kurš ir nespējīgs šaubīties, uzdot jautājumus un pateikt “nē”, kad jūt, ka kaut kas nav pareizi, – ir kritis zemāk par cilvēciskumu.

Ja mīlestību pieprasa, tā kļūst par padevību. Ja mīlestību dod tad, kad to neprasa, tā ir tava brīva dāvana. Tad tā rodas no tavas apziņas. Ja uzticību pieprasa, tevi paverdzina. Ja uzticība rodas tevī pašā, tavā sirdī aug kas parcilvēcisks.

Atšķirība ir maza, tomēr tai ir milzīga nozīme: ja mīlestību un uzticību prasa vai pieprasa, tās kļūst melīgas.

Kad tās rodas pašas no sevis, tajās ir ļoti liela iekšējā vērtība.
Tās nepadara tevi par vergu, tās padara tevi par saimnieku pašam sev. Tu seko savai sirdsbalsij. Tu neseko nekam citam un neviens tev nespiež sekot. Tava mīlestība nāk no brīvības un no cieņas nāk uzticība. Un kopā tās abas padarīs tevi par bagātāko cilvēcisko radību.

Dzīvot saskaņā ar savu sirdi, sekot tās pukstiem, iet nezināmajā, gluži tāpat kā ērglis seko saulei, brīvi, nepazīstot robežu…. to viņam neviens nepavēl. Tas dod ne ar ko nesalīdzināmu prieku. Tas ir garīguma apstiprinājums, kas cilvēkam dots no dabas.

OŠO
Avots: https://self.wikireading.ru
Tulkoja: Ginta FS