Var būt arī patīkama rutīna

Rutīnā ir daudz tādu brīžu, kurus es ļoti mīlu.
Piemēram, pamosties pirmajai, basām kājām aizstaigāt līdz virtuvei, uzlikt vārīties tējkannu. Kamēr tā klusītiņām šņāc, iebērt krūzītē kafiju. Vienu un to pašu kafiju, vienā un tajā pašā krūzītē.

Es ļoti viegli pieķeros vienām un tām pašām lietām, ja tās ir kvalitatīvas un labas, un man nav vēlmes pēc dažādības. Daži labi, kvalitatīvi krekliņi, vienas džinsa bikses, džemperis, silti, sausi zābaciņi – un tā mierīgi var izdzīvot visu ziemu.

Vienkāršām lietām ir vienkāršs raksturs.

Tāpat kā labiem cilvēkiem.

Vai arī ēdiens. Runā, ka vajag izkopt savu gastronomisko garšas sajūtu, izmēģināt dažādus eksotiskus ēdienus, nebaidīties savienot gaļu ar konfektēm un kornišonus ar putukrējumu. Bet es baidos.

Man garšo vienkārši gaļa, vienkārši konfektes un parasti sālītie gurķi. Un sātīgā, ģimeniskā itāļu virtuve, kuras ēdieni ir tik ļoti līdzīgi mūsējiem.

Arī ēdiena gatavošana ir sava veida rutīna. Taču no otras puses – tā tik ļoti nomierina. Tu peldi apziņas plūsmā iemīļotā radio viļņos, šķin kāpostus, smalki kapā ķiplokus un aiz vaiga tev saldēta zemene – un virtuve piepildās ar aromātiem, kas drīz vien jūtami visā mājā. Es jau reiz rakstīju, ka patiešām ticu tam, ka mājā, kurā tiek gatavots ēdiens, nevar notikt nekas slikts

Galvenais, uztvert ēdiena gatavošanu nevis kā kaitinošu nepieciešamību, bet iespēju atslābināties. Ļaut sev domāt ar rokām, ne galvu. Aizmirst visas gudrās virtuves guru pamācības (“vārot kukurūzas putraimu putru vajag to pastavīgi maisīt, lai neveidotos kunkuļi” – bet, manuprāt, pats garšīgākais kukurūzas putrā ir tieši kunkuļi!) un ar iedvesmu radīt mīlestību no tiem produktiem, kuri atradušies ledusskapī. Un tas nav stāsts par “gatavojiet daudzveidīgi un garšīgi”, tas ir stāsts par to, kā ne no kā neradīt problēmas.

Kopumā virtuves rutīna ir mana mīļākā.

Tāpat kā produktu iegāde.

Lielveikala maizes nodaļā ir pati labākā smarža pasaulē. Es tur vienkārši varētu dzīvot – starp visiem šiem nupat izceptajiem un kraukšķīgajiem kukulīšiem ar siltajiem sāniem un pikantajām garšvielām. Mana meita lieliski zin, ka mani var aizvest kādā maiznīcā un atstāt tur uz ilgu laiku, un es tur uzkavēšos ne jau pie bulciņu, austiņu un biezpienmaizīšu stendiem, bet gan plauktiem ar maizi. Un, jo vairāk maizē būs sēkliņu, graudiņu un citu labumu, jo labāk man.

Jā, iespējams, es patiešām mīlu rutīnu: savākt drēbes mazgāšanai, pa nakti apavos salikt žāvētājus, nomazgāt traukus. Pēdējais ir lieliska meditatīvā prakse: man patīk just, kā netīrais kļūst tīrs, slapjais – sauss, aukstais – silts.

Vienkāršās kustības ļauj uzkarsušajam prātam nomierināties, bet drudžaini klīstošajām domām – apstāties.

Tāpēc, ka tad, kad Tu esi mājās, tu esi mājās. Pašā drošākajā, pašā barojošākajā vietā uz Zemes, kur katra lietiņa ir tavs atbalsts.

Tā kā ir pat milzīga bauda uzvilkt darba cimdus un izmēzt visas istabas, atbrīvoties no kleitām, kuras vairs negribas valkāt un grāmatām, kuras nekad vairs neatvērsi.

Nevis reiz gadā aizkaitināti un ar pienākuma sajūtu taisot ģenerāltīrīšanu, bet ar patiesas pateicības sajūtu tai vietai, kuras slēdzenei der tavas atslēgas.

Tur, kur es dzīvoju, nav nejaušu lietu. Es mīlu katru šķīvi, atceros, no kurienes tas nācis un zinu, kāpēc es izvēlējos tieši to.

Savas komfortablās dzīves telpas radīšana un attiecību, kurās tev ir labi radīšana, arī ir sava veida rutīna. 

Pret sadzīvi sašķīst ne jau mīlestība, bet ilūzijas, no kurām viskaitīgākā ir “dzīve – tas ir mūžīgs karnevāls”.

Olga Primačenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir kāda ļoti vērtīga domubiedru grupa, kuru vada Pavasara studijas vadītāja un dibinātāja, rakstniece un skolotāja Inese Prisjolkova. Tās nosaukums “Mājas samīļošana”.
Inese saka:
“Es pret savu māju izturos kā mamma pret ģimeni vai bērniem. Es tiešām varu pieiet pie kāda nenomazgāta loga vai nesakārtota skapja un domās atvainoties “mīļumiņ, nu piedod, ka man nebija priekš tevis laika. Bet nu tūlīt visu sadarīsim”.

Tiesa es tāpat izturos pret dobēm vai kādām puķēm vai dārzeņiem, kas aug laukā dārzā.

Sievietes būtība ir vairot mīļumu un skaistumu ap sevi. Es to daru šādi. Citas dalībnieces savādāk. Tā nu mēs šai grupā dalāmies.”

Pieteikties var ŠEIT

Krīti ātri, celies bieži!

krit-atri5

Dvēseles slimību nav. Ir tikai totāls analfabētisms. Tāpēc tad, kad pēkšņi viss brūk un jūk, ir vērts painteresēties, no kā tad īsti mēs sastāvam un kā mūsu organismā viss savstarpēji mijiedarbojas ar apkārtējo vidi un realitāti.

Vēl dvēseles slimību nav tāpēc, ka “dvēselei ir jāstrādā”. Un smadzenēm. Un ķermenim.

Un kad tas viss skaisti rezonē – Esi sveicināta, Veselība! Mīļi aicināta, Laime!

Un, ja reiz es saku, ka dvēselei, smadzenēm un ķermenim ir jāstrādā, tas nozīmē – bez ierunām un bez apstājas, līdz septītajiem sviedriem un līdz acīs sāk ņirbēt. Lasīt vērtīgas grāmatas, skatīties labas filmas, apmeklēt seminārus un treniņus, slidot ar skrituļslidām, lēkāt ar lecamauklu, skaldīt malku, rakt zemi, mācīties cilvēciski runāties ar saviem bērniem… un sadalīt atomos savu nepārliecinātību un pašvērtējumu, bailes un sastingumu, un to, kāpēc tev jāpaliek stīvam katru reizi, kad svešiniekam jāuzprasa: “cik, lūdzu, ir pulkstenis?”

Nesanāk tikt skaidrībā pašam, atrodi speciāli apmācītu cilvēku. To ir tik daudz. Un starp viņiem ir tas, kurš vajadzīgs tev un kuram esi vajadzīgs tu. Tā ir liela laime atrast savu skolotāju, savu mentoru – sauc kā tev patīk. Bet ne mazāk laimīgs ir cilvēks, kurš atrod savu skolnieku. Meklē!

Sava analfabētisma likvidēšanas procesā tu vari izlasīt vai izdzirdēt to, ka pārmaiņas sāksies tad, kad:

– Tu kļūsi daudz pārliecinātāks.

⁃ Atradīsi savu iekšējo bērnu (ei, ļaudis, kas tas ir?!).

⁃ Atbrīvosies no savām bailēm.

⁃ Mainīsi savas pārliecības.

⁃ Iemācīsies dzīvot realitātē.

⁃ Iemīlēsi sevi (kā tas ir?).

⁃ Piedosi visiem, visu un sev.

⁃ Un tā tālāk….

Bet tev taču jādzīvo šeit! Un tagad! Kā māca visi progresīvie geštaltisti. Ar saviem izlēcieniem un dīvainībām. Ar savu patoloģisko kautrīgumu. Ar savu sajūtu, ka, iespējams, esi sliktāks par citiem. Ar to sajūtu, ka tūlīt, tūlīt viss atkal sabruks. Ar to, ka nevari salikt kopā divus vārdus. Ar to, ka tūlīt tu atkal kritīsi….

Gaidīt, kad tad beidzot tu būsi izmainījies un gatavs lielām lietām – tā ir milzīgi liela greznība un nepiedodama muļķība.
Mācies un dari!
Iepazīsti un pielieto!
Eksperimentē tagad!

Krīti.
Jo biežāk, jo labāk.
Krīti un celies!
Tieši tik daudz reizes, cik vajag tieši tev.
Nesteidzies lamāt tehnoloģiju – meistarība rodas trenējoties.
Bet lai tavi puni tik traki nesāpētu, izmaini savu attieksmi pret pašu KRIŠANAS FAKTU.

1. Fokusējies uz IESPĒJĀM nevis PROBLĒMĀM.
Tu vari nesasniegt gaidīto rezultātu no savām darbībām. Nelamā sevi un neieciklējies uz neveiksmi. Pārdomā savu attieksmi pret neveiksmi. Tā var nozīmēt tikai to, ka:

✓ eksistē vēl kads cits situācijas risināšanas variants

✓ iespējams, tā nav pati labākā ideja

✓ tev vajag uzzināt vairāk

✓ tev vajag vairāk pastrādāt

✓ tev vajadzīga kāda cilvēka palīdzība

✓ tas bija tikai eksperiments.

Pats atrodi citas idejas. Pārcilāsāna domās dod iespējas domāt konstruktīvi un nedzenāt savas viena tipa domas no smadzeņu vienas puslodes uz otru.

Ja vēlies mainīt savu dzīvi, tev jāiemācās vienu un to pašu darīt dažādos veidos.

2. Visu, ko dari, dari ar aizrautību, mīlestību, prieku un baudu.
Tāda pieeja ļaus tev domāt kreatīvi, strādāt produktīvi, būt atvērtam, radošam, komunikablam un ieraudzīt negaidītas iespējas. Pat tad, ja šobrīd tu dari ne to, ko vēlies, bet to, kas vienkārši jādara vai nāksies darīt. Tā mēdz būt bieži. Atrodi savās darbībās to, kas sagādā tev labsajūtu. Iespējams, tas ir īsākais ceļš pie tava sapņa. Iespējams, tu iegūsi nepieciešamās iemaņas. Nav izslēgts, ka tā tu kādam palīdzi.

3. Negatīvajām emocijām ir bremzējošs raksturs un tās traucē tev virzīties uz priekšu.
Bieži kritieni nereti tevi pie šīm emocijām atgriezīs. Tu vari sajust kaunu un savu nevērtību, vari atkal sākt sevi lamāt, un nepārliecinātība atkal tev par sevi atgādinās. Nepadodies tai. Uzturi sevī savas dvēseles starojumu. Lai tas sākas ar vienu mazu stariņu – tikai tu to varēsi parvērst par milzīgu gaismas staru kūli.
Bet, lai to izdarītu:

4. Kolekcionē savus sasniegumus, savas uzvaras.
Kā tikko tu jūti, ka “viss cauri, beigas, tūliņ pilnībā sabruks mana pašapziņa un es gribēšu aizmukt kaut kur tālu tālu un paslēpties”, tad atceries situācijas, kad tu biji veiksmīgs, kad tu biji uzvarētājs. Atceries tās sajūtas! Atceries cilvēku smaidus un atbalstu. Ko tu tad domāji? Kādu tu sevi redzēji? Kolekcionē savus sasniegumus no pašas bērnības – tad tu biji īsts, vēl nebaidījies krist, vēl patiesi ticēji tam, ko par tevi saka tavi vecāki. Tas ir ļoti spēcīgs vingrinājums, kas ātri pacels tevi un atbalstīs it visā, ko darīsi.

5. Izrādi zinātkāri.
Zinātkāre palīdz tev ieraudzīt iespējas. Zinātkāre ļauj ātri mācīties. Tā dod enerģiju. Tā ir pirmais izšķirošais solis, lai izkustinātu no vietas to, kas vēl vakar šķita nepaceļams.

6. Vairies no perfekcionisma.
Ļoti bieži vēlme būt pirmajam bremzē tavu veiksmi un izaugsmi. Jaunu iemaņu tu varēsi nostiprināt tikai tad, ja atkārtosi šo darbību vairākkārt, pieļaujot kļūdas, labojot tās, iegūstot jaunas zināšanas, atmetot to, kas neder.
Izmanto jebkuru iespēju, pat tad, ja jūti, ka vēl pagaidām neesi gatavs. Labāk izgāzties un pēc tam tikt skaidrībā ar iemesliem, nekā palikt fantāzijās par to, ka “ja nu pēkšņi izdotos!”

7. Krist ir sāpīgi.
Un te nu ir vēl viens slazds neveiksminiekam – atteikties no iespējas mainīties un atļaut, lai viss paliek kā ir. Kad izvēlies citu ceļu, tu ar katru reizi  ievēro, ka sāpes dziest. Gala rezultātā tās pavisam pazūd, un tu pasaulei parādies pavisam cits – pilns spēka, enerģijas, dzīvības. Un tu ar pārliecību vari teikt, ka:

… dvēseles slimību nav, ir tikai totāls analfabētisms, kuru pārvarēt var tikai tas, kurš iet, krīt un ceļas!

Autors: Ludmila Šepeļova Ukraina

Tulkoja: Ginta FS