Mums ir vajadzīgi dvēselē tuvi cilvēki nevis apkalpojošais personāls

Nu, viss, mani mīļie!
Izmetīsim miskastē sensenos “otrās pusītes” meklēšanas principus, kam nekavējoties jānonāk mūsu pilnā valdījumā, jāpārvēršas mūsu nedalītā īpašumā un nekavējoties jāsāk piepildīt mūsu vēlmes, jāuzņemas mūsu problēmu risināšana, aizpildot mūsu personīgos tukšumus…

Pārstāsim meklēt mājkalpotājas, virtuvenes, papiņus ar bieziem maciņiem, mammas ar savām bezgalīgajām rūpēm, santehniķus, remontstrādniekus, ekonomes, ģenerālsponsorus, vergus, upurus, auklītes, seksuālo vēlmju apkalpotājus… Un tā ir tikai maza daļa no visa tā garā saraksta, par ko diemžēl ir pārvērtuši savus partnerus tie cilvēki, kuri uz attiecībām skatās kā uz sociālo modeli, kas paredzēts sadzīves atvieglošanai …

Atkal un atkal pāru un ģimenes terapijā dzirdu apgalvojumus, kas balstīti uz to, ka cilvēks ir nelietis! – jo atsakās spēlēt kādu no iepriekš minētajām lomām…
Vēlreiz – STOP!

Divu cilvēku attiecības, kā izdzīvošanas veids grūtos apstākļos – tā ir pagātne…
Šādi stereotipi ir pagātne…
Laulība, kas radīta tāpēc, ka visiem obligāti ir jābūt precētiem un pēc tam vienam otru jāpiebeidz ar savām prasībām, lai otrs tevis dēļ izmainās – tā ir pagātne….
Sadzīves un materiālā invaliditāte, kad pieaudzis, vesels un darbaspējīgs cilvēks meklē sev pāri tikai tāpēc, lai viņu kāds apkalpotu vai nodrošinātu – ir pagātne!

MUMS IR VAJADZĪGI TUVI CILVĒKI!
Tuvi dvēselē, ķermenī, domās…
Lūk, pats lielākais un nenosegtais deficīts mūsdienu sabiedrībā…

Visas pārējās problēmas risināmas daudz ātrāk un vienkāršāk, mani mīļie…
Pat pieliekot nelielas pūles neviens nepaliks bez darba, badā, pliks un nabags, dzīvojošs uz ielas, vai sēdošs mēslos līdz ausīm…

Bet dvēselē nesasildīts, nesamīļots, nesaprasts, nenovērtēts – tādi staigā katrs otrais…

KĀPĒC?
Tāpēc, ka ir raduši meklēt nevis dvēselisko radniecību, ne emocionālo sakritību un saskaņu, ne patiesu tuvību, bet gan kādu, lai tikai nepaliktu vieni un lai kāds kaut ko izdarītu mūsu vietā…

Patērētāju visbiežākā atbilde uz jautājumu: kādu cilvēku tu vēlies redzēt sev blakus ir:
TĀDU, KURŠ PRIEKŠ MANIS DARĪTU VISU…
No kurienes tik saimnieciska attieksme pret cilvēkiem?

No stereotipiem, tikai no tiem…
Mums jau neviens nemāca pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību, lūk mēs arī meklējam sev mūžīgos vecākus, kuri mums pateiks, ko darīt, kurp iet un iedos tam naudu…

“Es neko netaisos lemt!” – to es dzirdu no pieaugušiem cilvēkiem, kuri apvainojušies par to, ka partneris, izradās, arī ne pārāk vēlas to darīt…
Un mēs esam viens otra vērti šādās kļūdainās gaidās…

Droši vien tieši tāpēc mēs viļamies viens otrā tik bieži, ka šķiršanās statistika šodien parspēj jebkurus iepriekšējos rekordus…
Tuvība neizslēdz rūpes, kopīgu problēmu risināšanu, kopīgu sadzīves sakārtošanu… taču tas viss, mani mīļie ir otršķirīgi…
Un nestrīdās tikai tur, kur izvēlējās viens otru nevis pēc principa “Tu man esi parādā”, bet pēc principa “Tu esi man dvēselē tuvs”…

Tāpēc, ja vēlies ilgu un stipru savienību – maini attiecību formātu, maini savus uzskatus par attiecībām un maini savas gaidas no tiem, ar kuriem esi attiecībās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

MĪLESTĪBA IR

Katru reizi, kad pret tevi izturās rupji, tevi piemāna, pieprasa, lai tu bez kāda iemesla atsakies no savām vēlmēm, bet tu noklusē un piekrīti notiekošajam – tu izrādi nemīlestību pret sevi.
Mīlestība ir UZMANĪBA.

Ja tu attiecībās atdod daudz vairāk kā saņem un turpini atdot – tu izrādi nemīlestību pret sevi.
Mīlestība ir RŪPES.

Ja tu allaž atliec savas vajadzības un vēlmes, lai darītu kaut ko “svarīgu”, tu izrādi nemīlestību pret sevi. Mīlestība ir LAIKS.

Katru reizi, izvēloties kaut ko, kas neizvēlas tevi vai izvēlas tikai daļēji – tu izrādi nemīlestību pret sevi. Mīlestība ir VĒRTĪBAS ATZĪŠANA.

Katru reizi, kad tu paliec kopā ar tiem, kuri izsit tev pamatu zem kājām, ar tiem, kuri uzskata, ka tu esi niecība, tu izrādi nemīlestību pret sevi.
Mīlestība ir TICĪBA.

Katru reizi, liekot sev darīt kaut ko, kas ir “pāri taviem spēkiem”, ko tu nevari vai negribi, tu izrādi nemīlestību pret sevi.

Mīlestība ir BRĪVĪBA.

Kad tu centies mainīties kāda vai kaut kā dēļ, plosot savu miesu vai personību, savus mērķus, savas vērtības – tu izrādi nemīlestību pret sevi.
Jo mīlestība ir UZTICĒŠANĀS.

Ja tu vēl joprojām centies sevi uzlabot visdažādākajos aspektos, lai nopelnītu mīlestību – tā ir nemīlestība pret sevi.
Mīlestība ir DĀVANA.

Par nemīlestību:

Katru reizi, kad tu ignorē savu diskomfortu, vienalga, vai tās ir neērtas kurpes vai attiecības – tu saki tam JĀ.

Katru reizi, kad tavs puisis/draugs/vīrs aizkavējas bez brīdinājuma, bet uz rīta pusi atgriežas, un tu viņu sagaidi tā, it kā nekas nebūtu noticis, bet pati esi neizgulējusies un salauzta – tu saki tam JĀ.

Katru reizi, kad tava bērna tēvs soda tavu bērnu par katru mazāko pārkāpumu, tu pārdzīvo, bet neapstādini to – tu saki tam JĀ.

Katru reizi, kad par tevi pasmejas, izturas pret tevi necienīgi, izrāda agresiju pret tevi, bet tu tēlo, ka to neievēro un tev nemaz nesāp – tu tam pateici JĀ.

Ikreiz, kad tu nepārtrauc jebkāda veida vardarbību pret sevi un pret tiem, par kuriem esi atbildīgs, tu tajā piedalies.

©Marija Muhina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

RŪPĒTIES

Jau pavisam ziemīgā saule atnāk ietinusies aukstā rītausmā … un apbur.

Ilgi skatos, ļaujoties neuzmācīgaj un neuzkrītošai hipnozei, kas raksturīga ir tikai dabai.
Tā pati mūs māca. Māca, nepamācot. Māca pieņemt sevi jebkurā procesā, neizgrūž pa durvīm tikai tāpēc, ka, iespējams, mums nav taisnība, nebāž degunā tavas nepilnības un netiesā par vājuma brīžiem….
Rūpējas
Mani mīļie, ja nu kas, tad rūpes ir tieši par šo…
Ne jau par to, kā pareizi, vai labāk darīt, bet par to laimīgo NEpiekasīšanos tam, kas notiek tieši šobrīd.
Par brīnišķīgu atcerēšanos, ka pat ne visai pareizajam vajag siltumu, karstu tēju un tīru gultu.
Par brīnumskaistu ticību tam, ka pat viskonstruktīvākā kritika patiesībā nekad nav bijusi tik dziedējoša kā vienkārša labestīga saruna.
Par satriecošo patiesību, ka pieņemšana ir daudz efektīvāka par jebkādām pretnovecošanās procedūrām.
Parūpējies par sevi…
parūpējies par tiem, ar kuriem tava dzīve kļūst laimīgāka…
parūpējies par katru savas dzīves dienu, liekot tai saprast, ka esi gatavs tai piedot jebkurus negludumus.
Un tu ieej ziemā nevis kā lielā pārbaudījumā, bet kā savas dzīves turpinājumā, apzinoties to, ka tikmēr, kamēr mēs viens otram ticam, nekas nebeidzas…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad mīl, tad saudzē.

Es jau sen ievēroju, ka tie cilvēki, kuri ir apsēsti ar vēlmi saņemt, neko nespēj saglabāt pēc tam, kad saņēmuši…

Ne no lietu pasaules, ne dzīvās.
Ar mantām – parasti palieto un pēc tam izmet.
Ar cilvēkiem… neirotiski kontrolē, ir greizsirdīgi, cenšas “ganīt”, absolūti neinteresējoties par to, ko jūt, domā un elpo cilvēks, kuru vakar tik aizrautīgi medīja.
Daudzi uzskata, ka tie, kuri gadiem ilgi lenc un iekaro, noteikti kvēlo vēl nepieredzētā mīlestībā.

Bet, nē…

Viņi kvēlo bailēs no zaudējuma, savu kaprīžu un apsēstību verdzības. Tā ir absolūti egocentriska teritorija, kurā vispār nav svarīgas citu cilvēku vajadzības, tikai savas. Par katru cenu.

Tā izlutināts bērns uzrīko koncertu, pieprasot savu mantiņu, bez kuras, šķiet, viņš neizdzīvos…. bet pēc tam, knapi stundiņu to pamocījis, iemet kaktā uz visiem laikiem.
Mantiņai šeit nekad nav nekādas vērtības.

Lieliem puisīšiem un meitenītēm arī mantiņām nav nekādas vērtības… bet tikai mantiņas nu jau ir dzīvas.

Kad mīl, tad saudzē. Vienmēr.

Ļoti piesardzīgi ienāk, nekad necenšas ielauzties. Saudzīgi mijiedarbojas un kopā veido savu stāstu. Saudzīgi rūpējas par to, lai tas turpinātos.
Bet tie, kurus interesē tikai saņemšana, neprot atdot. Arī saudzēt neprot.

Mani mīlie, atcerieties šo tad, kad kāds uzstājīgi centīsies jūs okupēt, neapstājoties pat uz mirkli, lai saprastu, vai jūs to vēlaties vai nē…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atgriezies mājās… lai tev nekad tur nav auksti

Mājas cilvēkam atgriezties mājās pat pēc īsas šķiršanās no savas personīgās paradīzes, ir milzīgs prieks.
Lai kur es būtu, es vienmēr ilgojos pēc mājām.
Man tā ir labākā terapija un pats labākais veids kā uzveikt nogurumu.
Būt tur, kur ne reizi nav bijis slikti, vientuļi, bīstami…

Mani mīļie, vide, kurā mēs dzīvojam, var būt jebkāda, ja gribas tajā atgriezties, ja tajā dziedē pat sienas, ja tajā ir viegli dvēselei un ķermenim.

Un ir tik ļoti svarīgi sargāt savas mājas no ļauniem vārdiem, netīrības un iespējas nodarīt sāpes tiem, kuri šeit dzīvo…

Atmosfēra nav interjeri un gleznas pie sienām, bet tas ir stāsts par to, ko jūti, kad atrodies tur, kur tev ir labi.
Tas ir stāsts par sajūtu, ka tevi pieņem, par humora dzirksti, par rūpēm, omulību, radošumu un par to, ka šeit dzīvojošie dzīvo mīlestībā.

Atgriezies mājās… lai tev nekad tur nav auksti un lai tevi vienmēr kāds tur gaida.

Vai tad ir kas svarīgāks?

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Saulrietā

Tuvāk saulrietam kļūst skaidrs, ka vērtīgas ir ne jau ar galvu salauztās sienas, ne arī ar pastāvīgu spiedienu iekarotie cilvēki, ne arī ilgie centieni izraisīt citu skaudību, bet gan tas, kas tavā dzīvē ienāk kā klusa un pieticīga dāvana…

Tuvāk saulrietam tu vairs nelepojies ar to, ka esi karojis… un savas trofejas redzi vien kā ar varu kaut ko citiem atņemtu, nevis labprātīgi tavu…

Un vēl saproti, ka tur, kur cīnās, uzvaru nav…

Tuvāk saulrietam viss kļūst redzams… slēp vai neslēp… ir redzams, kā esi dzīvojis un ar kādu degvielu brauc…

Katrā krunciņā ir vēsture… pavisam dzīva, laika ievilkta plānajā ādā kā dziļa rēta…
Neizdomāju… atceros…

Atceros savus brīnišķīgos vecīšus, ar kuriem ilgi sarunājos viņu dzīves norietā…

Atceros un domāju par to, cik ļoti nenovērtētas pie mums ir vecumdienas… tās nenovertējam mēs, jaunie, kuri par maz klausāmies, mūžīgi skrienam, domājam, ka viņiem jau vairs neko nevajag, izņemot ātras sadzīvistiskas rūpes un nožēlojamu nīkšanu pie televizora…

Taču katrā no mums ir Visums…

Apsēdies blakus, saņem plaukstās viņa roku, tik trauslu, ka bail saspiest ciešāk un klausies, klausies, klausies…

Uz mana atmiņu cietā diska ir simtiem manis rūpīgi glabātu monologu…

Vecīši runāja bez nožēlas par to, ka ne pārāk saldi ēda, ne pārāk mīksti gulēja un nesasniedza visas iedomātas virsotnes…

Nožēloja vien jaunību, kura nenovērtēja pašu galveno, kad svarīgi šķita tikai neatpalikt no pūļa un pierādīt kaut ko, apsteigt, pārsteigt…

Nožēloja to, ka reti apstājās….

To, ka kaunējās paust maigumu, mīlestību un parādīt savu ievainojamību, kad svarīgāka šķita spēja viegli aizvainot, iekost, atņemt, paņirgāties…

Kad pašus tuvākos un uzticamākos uzskatīja par pašiem garlaicīgākajiem un parastākajiem, dzenoties pēc tiem, kurus no mugurpuses pazina labāk kā sejā…

Visi nožēloja to, ka miera un klusuma ir bijis mazāk kā skaļā kaujas lauka…

Un neviens vairs nevēlējās paust mūsu mīļākās atrunas par to ka “ne jau mēs tādi esam, dzīve ir tāda”…


Mēs, mēs, kurš tad vēl…

Un mēs visi varētu kaut kā savādāk…

Bez naida, bez kara, bez stulbā vārda “sasniegt”, kas realitāti sakropļo līdz nepieciešamībai par katru cenu izraut savu kumosu…

Mēs katrs savam saulrietam varētu uzsmaidīt bez nožēlas par to, ka neesam paspējuši dzīvot…

Jo paspējām….

Jo redzējām, dzirdējām, ievērojām, mīlējām, apskāvām, radījām, raudājām, pārvarējām nedienas, un sākām atkal visu no jauna… un bijām iejūtīgi viens pret otru, vienkārši bijām viens otram…

Labāk bez melnrakstiem… it visu tikai tīrrakstā…

Labāk nenodarīt sāpes, lai nebūtu jālūdz piedošana…

Labāk atcerēties, ka saulriets diez vai būs pēc trīssimts gadiem…

Un labāk dzīvot savai paša iekšējai laimei nevis reklāmai modernās dzīves skatlogā…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lielais Cilvēks

rupes11

Es pimo reizi rakstu par mums, vīriešiem. Vīriešiem, kuri vienmēr sevi uzskatījuši par stipro dzimumu, neskatoties uz to, ka bieži vien krituši savā vājumā.
Reiz mana māsa sēdēja savā istabā un raudāja. Es skumji sēdēju maliņā un noskatījos, kā mūsu tētis piegāja pie viņas, lai uzzinātu, kas meitai kaiš. Viņi runājās vairākas stundas, bet es atceros vienu īpašu tēva teikto frāzi. Ir pagājis daudz gadu, bet es vēl joprojām katru rītu atceros šo frāzi un tā dod man spēku…
Maigi noglaudījis meitas galvu, tēvs teica: “Mīļo meitiņ, reiz tu dzīvē sastapsi Lielu Cilvēku un tev nekad dzīvē vairs nenāksies raudāt…” Ne reizi vien esmu sev uzdevis jautājumu, vai patiešām eksistē precīza recepte tam, kā kļūt par šo Lielo Cilvēku, lai stāvētu pāri visam.
Gadiem ejot, mēs sākam apzināties, ka, ja tikai visi vīrieši sacenstos par tiesībām būt garā stipriem, augstsirdīgiem, sacenstos par lielu sirdi… pasaule būtu pavisam cita!
Es sapratu, ka Lielais Cilvēks – tas nav tas, kurš spējīgs visu nopirkt, lai ko arī vēlētos, tai skaitā mīlestību un apkartējo cieņu.
Tēvs manai māsai mācīja: “Izvairies no tiem, kuri runā tikai par sevi un par tevi nerūpējas, izvairies no tiem, kuri lielās ar saviem sasniegumiem… Nekad nepaliec kopā ar to, kurš tevi kritizē un norāda uz taviem trūkumiem… vai uzskata, ka tev daudz kas sevī jāmaina…
Kam tev vajadzīgs vīrs, kurš gadījumā, ja tu nemainīsies, pametīs tevi dēļ kādas blondīnes? Vai kādu citu acu krāsas dēļ? Vai arī slaidāka auguma dēļ? Kam tev vajadzīgs tas, kurš neredzēs tavu patieso iekšējo skaistumu?”
Cik daudz reižu es atļāvu savam paviršajam skatam neievērot tos, kuri bija patiesi uzticīgi man un godīgi ar mani. Bija diezgan liels izaicinājums apzināties, ka būt Lielam Cilvēkam – nenozīmē sasniegt augstu stāvokli sabiedrībā, būt daudzu mašīnu, mājas, naudas īpašniekam un uzturēties krāšņu sieviešu sabiedrībā, vai arī pašam būt visskaistākajam. Liels Cilvēks ir tas, kuram ir tīra Dvēsele, kurš neslēpj savas jūtas, nepiesedzas ar savām vājībām un neslēpjas ēnā. Viņš ir gatavs atvērt savu sirdi, nebēgot no realitātes, vinš sievietē novērtē viņas morālās īpašības un iekšējo cēlumu. Liels Cilvēks izlēmīgi iet uz priekšu, nenolaiž acis, nemelo un prot raudāt, ja sāp…
Manai māsai laulība ir laimīga, viņas vīrs ir Liels Cilvēks. Viņš nav ne sabiedrībā pazīstama persona, ne karjerists, ne ārkārtīgi veiksmīgs un izcils biznesmenis. Šis Lielais Cilvēks nekad neliek viņai raudāt. Kopā ar viņu māsa ir smaidīga un priecīga par visu to, ko kopā radījuši, par kopīgām atmiņām, kopā piedzīvotajiem priekiem un trijiem dēliem. Šis Lielais Cilvēks tik stipri mīl manu māsu, ka biežāk kā viņas lūpas, skūpsta rokas. Viņš mīl viņu tāpēc, ka viņa vienkārši ir un par to, par ko viņi abi kopā kļūst.
Es šo vēstuli nosūtīju saviem draugiem-vīriešiem, lai viņi palīdzētu izaugt Lieliem Cilvēkiem, dzīvojošiem viņu sirdīs…. un manām draudzenēm-sievietēm, lai viņas nepalaistu garām savu Dieva doto Lielo Cilvēku.
Avots: Olega Gadecka blogs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kamēr mīli, tikmēr dzīvo…

milestiba23

Atdot, saudzēt, aizsargāt, rūpēties – tas arī nozīmē dzīvot.
Kaut gan šodien tik daudz dzirdam, ka svarīgi ir saņemt. Iedevi – saņem. Iedevi – saņem.
“Vienu reizi es, otru – tu.”, kā rakstīja Ilfs “Pierakstu grāmatiņās” – “idiotu vienlīdzība”.

Mīlestībā neviens neskaita un nesalīdzina, un nepieprasa atbildes dāvanas, nesver un neanalizē: “Vai man ir komfortabli?”. Visticamākais, ne vienmēr.

Mātei naktī celties un barot zīdaini nepavisam nav komfortabli. Vai arī kaķa kasti regulāri iztīrīt. Vai arī pārciest rūpēšanos par tuvu slimu cilvēku – tas vispār nav komfortabli. Bet balva ir pašā Mīlestībā. Kamēr mīli, tikmēr dzīvo.

Reiz Tālajos Ziemeļos, Jakutijā vīrs ar sievu apmaldījās tundrā – bija nenormāls sals un ledus auksts vējš. Un viņi  izdzīvoja, kaut arī divas diennaktis gāja, pārsaluši, pārguruši. Gāja, pretējā gadījumā bērni paliktu bāreņi. To nedrīkst pieļaut. Ir jāiet. Gāja un vīrs sievu grūda uz priekšu, kad tā grasījās pakrist, Kaut gan pats raudāja ledus asaras. Un viņus izglāba radinieki, kuri arī ļoti mīlēja šo ģimeni. Un, riskējot ar savām dzīvībām, devās meklēt. Kaut gan tas bija ļoti nekomfortabli. Un neizdevīgi.
Visi palika dzīvi un bērni nav bāreņi.

Tāpēc, ka mīlestība ir dzīvība.

Es pazīstu cilvēkus, kuri izdzīvoja pēc ļoti smagas slimības, pēc mokošas ārstēšanās, briesmīgām avārijām un operācijām. Visi šie vienkāršie cilvēki izdzīvoja, tāpēc, ka ļoti mīlēja. Ne kvēlas, augstas un romatiskas mīlas dēļ, bet – tādas – parastas, pavisam vienkāršas. Negribēja bērnus atstāt vienus, negribēja, ka vīrs paliek atraitnis un mīļotā sieviete – viena un nelaimīga. Un kārpījās, kā spēja, kā varēja.

Un dzīvo. Kaut gan dažkārt strīdās un dažkārt arī apvainojas. Un var šim pašam bērnam, kura dēļ izdzīvoja, uzšaut pa dibenu – tāda ir dzīve. Un Mīlestība ir tāda. Tās abas ir vienādas. Galīgi nevienkāršas, neizdevīgas, pretrunīgas. taču, kamēr mīli – tu dzīvo. Dzīvo no visas sirds un izdzīvo.
Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Ziedi mīļotajai

8 marts1

Bija agrs 8 marta rīts.
Modinātājs nozvanīja, un tūliņ arī tika apklusināts. Es tumsā klusiņām piecēlos, apģērbos un izlavījos no mājām. Gaisma ausa, un tirgus bija jau atvērts.
Laiks gan nebija īpaši pavasarīgs. Ledainais vējš visiem spēkiem centās palīst zem mēteļa. Es, galvu plecos ierāvis un apkakli uzlocījis, tuvojos tirgum. Jau pirms nedēļas es nolēmu, ka šajā dienā – nekādas rozes, tikai pavasara ziedi….8. marts taču ir pavasara svētki.
Pirms ieejas stāvēja milzīgs grozs ar ļoti skaistiem ziediem. Tās bija mimozas. Piegāju tuvāk – tās patiešam bija skaistas, tieši kā svētkiem domātas.
– Kurš te ir pārdevējs, – es jautāju, rokas kabatās sabāzis. Tikai tagad es sajutu, cik ļoti auksts bija vējš.
– Tu, dēliņ, pagaidi, viņa uz brīdi aizgāja, tūliņ atgriezīsies, – teica sieviete, kura blakus tirgoja sālītus gurķus.
Es pagāju maliņā, aizsmēķēju, un pie sevis smaidīju, iedomājoties, cik ļoti priecāsies manas meitenes – sieva un meita, kad ieraudzīs šos skaistos ziedus.
Man pretī stāvēja vecs vīrs.
Es nevaru tagad pateikt, kas bija tas, kas vinā piesaistīja manu uzmanību.
Vecmodīgs putekļu mētelis, 1965. gada fasons, viscauri salāpīts, taču mētelis bija tīrs.
Bikses – tikpat vecas, taču perfekti sabuktētas.
Zābaki nospodrināti līdz spoguļa spīdumam, taču tas nespēja noslēpt to vecumu. Viens zābaks bija notīts ar stiepli, acīmredzot zoli vairs nevarēja pielīmēt.
No mēteļa apakšas rēgojās novalkāts krekls, bet arī tas bija tīrs un izgludināts. Viņa seja bija kā parastam, vecam cilvēkam, tikai skatienā bija kaut kas tāds – stings un lepns, neskatoties ne uz ko.
Šodien bija svētki un es jau sapratu, ka tādā dienā vecais vīrs nevarēja palikt neskuvies. Sejā bija vairāki griezumi, ko atstājis bārdas nazis, bet tie visi bija rūpīgi nolīmēti ar maziem avīzes gabaliņiem.
Viņš drebēja no sala, un viņa rokas bija zilganas, taču viņš stāvēja aukstajā vējā un gaidīja.
Man kaklā iesprūda kamols. Es salu, bet pārdevēja kā nenāca, tā nenāca.
Es turpināju vērot veco vīru.
Viņš nebija dzērājs, vienkārši vecs, nabadzības un vecuma nomocīts cilvēks.
Un vēl es jutu, ka viņš ļoti kautrējas sava neapskaužamā stāvokļa.
Beidzot ieradās pārdevēja.
Vīrs kautrīgi pietuvojās, es arī pienācu tuvāk, un nostājos aiz viņa.
– Mīļā saimniecīt, cik maksā viens mimozas zariņš? – no aukstuma drebošām lūpām viņš vaicāja.
– Tā, un tagad fiksi pazūdi, dzērāj. Iedomājieties tik, ubagot sataisījies!… – pārdevēja nikni uzkliedza.
– Saimniecīt, es neesmu dzērājs un vispār nelietoju alkoholu, es tikai vienu zariņu gribu nopirkt…
– Cik tas maksā? – viņš vēlreiz klusiņām jautāja.
Es iesānis raudzījos uz viņu, un redzēju, ka viņam acīs sakāpj asaras.
– Viens zariņš? Vecais, es netaisos ar tevi te krāmēties… Vācies! – vēlreiz nobļāvās pārdevēja.
– Saimniecīt, tu vienkārši man pasaki un nekliedz uz mani, – viņš klusiņām atkārtoja.
– Labi, 5 rubļi, vecais, – ironiski smīnot, teica pārdevēja. Vecais vīrs iebāza roku mēteļa kabatā un izvilka no tās trīs banknotes – katru rubļa vērtībā.
– Saimniecīt, man ir tikai trīs rubļi, varbūt atradīsi man zariņu par trīs rubļiem?
Es redzēju vecā vīra acis. Nekad līdz šim es nebiju vīrieša acīs redzējis tik daudz skumju un sāpju.
Viņš drebēja kā apses lapa vējā.
– Ha, ha, par trīs rubļiem, vecais, tev atrast!? – viņa turpināja ņirgāties un rakņājās grozā.
– Še, ņem, skrien pie savas dzērājsievas un apdāvini – viņa turpināja ņirgt.
Vīra zilajā no aukstuma rokā es ieraudzīju mimozas zariņu, tas bija pašā vidū pārlauzts. Viņš centās ar otru roku to saturēt kopā, taču zariņš salūza pavisam, un ziedi nobira zemē. Vīrs apraudājās. Tā viņš tur stāvēja un turēja rokā salauzto zariņu, un raudāja.
– Klausies, tu!…. Ko tu dari!? – es uzkliedzu pārdevējai, cenšoties noturēties, lai nepaceltu roku.
Laikam jau manās acīs bija kaut kas tāds, kas nobiedēja, un lika pārdevējai aprauties un nobālēt. Likās, ka viņa sarāvās augumā maza mazītiņa. Viņa skatījās uz mani kā pele uz pitonu, un klusēja.
– Tēvs, pagaidi, – es teicu, paņēmis veco vīru aiz rokas.
– Dumjā vista, cik maksā tavs grozs ar mimozām, ātri atbildi, – es nošņācu.
– Ēē…, nu…, es nezinu – nosvepstēja pārdevēja.
– Es pēdējo reizi tev prasu, cik maksā viss grozs?
– Droši vien kādus 500 rubļus, – viņa nepārliecināti atbildēja.
Visu šo laiku vecais vīrs nesapratnē skatījās tad uz mani, tad – pārdevēju.
Es nometu viņai uz galda naudas zīmi, paņēmu visus ziedus, un pastiepu tos vecajam vīram.
– Ņem tos, tēvs, un ej apsveikt savu sievu, – es teicu.
Viņš atkal sāka raudāt, asaras bira pār grumbu izvagotajiem vaigiem.
Viņš noraidoši šūpoja galvu, un nevarēja pateikt ne vārda, vien klusējot, raudāja.
Man pašam acīs bija asaras. Viņš negribēja pieņemt ziedus.
– Labi, tēvs, ejam, – es teicu un paņēmu viņu aiz rokas.
Es nesu ziedus, viņš rokās turēja savu salauzto zariņu, mēs gājām klusējot. Pa ceļam es viņu vilkšus ievilku pārtikas veikalā, nopirku torti un pudeli sarkanā vīna. Un te nu es atcerējos, ka nenopirku ziedus savām meitenēm.
– Paklausies mani uzmanīgi. Man ir nauda, un šie 500 rubļi nespēlē nekādu lomu, bet tev iet pie sievas ar vienu salauztu zariņu nebūs smuki, šodien taču ir 8. marts. Paņem šos ziedus, vīnu un torti, un dodies pie sievas, apsveic un nosviniet svētkus skaisti.
Viņš atkal apraudājās. Es ilgāk nevarēju uz to skatīties, pašam acīs bija asaras.
Burtiski ar spēku es iespiedu vinam rokās ziedus, torti un vīnu, pagriezos un devos uz izeju.
– Mēs…mēs… jau 50 gadus esam kopā… Viņa saslima…. Es nevarēju šodien viņu atstāt bez dāvanas, – viņš klusiņām teica, pateicos tev…
Es skrēju, nesaprazdams, uz kurieni. Asaras nerimās…
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Īsts draugs

kakis333

Kāda veikaliņa pārdevējs pie durvīm piestiprināja sludinājumu: “Pārdod kaķēnus”.
Šis sludinājums piesaistīja bērnu uzmanību un pēc brīža veikalā ienāca zēns.
Sasveicinājies, viņš kautrīgi jautāja: cik maksā kaķēni.
50 rubļus – atbildēja pārdevējs.

Zēns iebāza roku kabatā un izvilka sīknaudu, pārskaitījis to, viņš žēli paskatījās uz pārdevēju un nopūtās:

– Man ir tikai 2 rubļi. Sakiet, varbūt es varu tikai apskatīt kaķēnus – viņš ar cerību acīs jautāja.

Pārdevējs pasmaidīja un izvilka kaķēnus no lielas kastes.

Sajutuši brīvību, kaķēni metās skriet un dauzīties. Tikai viens no tiem, nez kāpēc, atpalika no visiem pārējiem un kaut kā dīvaini pievilka pakaļējo ķepu.

– Sakiet, kas kaiš šim kaķēnam? – jautāja zēns.

Pārdevējs atbildēja, ka šim kaķēnam ir iedzimts ķepiņas defekts.
– Tas ir uz visu mūžu, tā teica vetārsts, – piebilda vīrietis.

Puisēns, nez kāpēc, ļoti satraucās.

– Lūk, tieši šo kaķēnu es vēlētos iegādāties!

– Vai Tu joko? Tas taču ir nepilnvērtīgs dzīvnieks. Kam viņš Tev? Kaut gan, ja jau Tu esi tik žēlsirdīgs, ņem to par velti, es Tev dāvinu,  – teica pārdevējs.

Tajā brīdī, par brīnumu pārdevējam, puikas seja izstiepās.

– Nē, es negribu to par velti, – saspringtu balsi viņš protestēja.

– Šis kaķēns maksā tieši tikpat, cik visi pārējie. Es esmu gatavs maksāt pilnu cenu. Es Jums atnesīšu visu naudu,– viņš stingri noteica.

Pardevējs izbrīnīts paskatījās uz zēnu un viņa sirds notrīsēja.

– Dēliņ, Tu vienkārsi visu nesaproti. Šis nabadziņš nekad nevarēs skriet un lekt kā visi pārējie kaķi.

Pēc šiem vārdiem puika pavilka uz augšu savas bikses staru un izbrīnītais pārdevējs ieraudzīja, ka puisēna kāja ir sakropļota un sastiprināta ar metāla stieņiem.

Zēns paskatījās uz pārdevēju.

– Es arī nekad nevarēšu skriet un lēkt. Un šim kaķēnam vajadzīgs kāds, kurš viņu saprastu un pieņemtu tādu, kāds viņš ir, kurš atbalstītu un saprastu, cik viņam grūti — drebošā balsī ierunājās zēns.

Pārdevējs apmulsa un par vaigiem tam ritēja asaras… Pēc mirkļa klusuma viņš saņēmās, pasmaidīja un teica:

– Dēls, es lūgšu Dievu par to, lai visiem kaķēniem būtu tādi brīnišķīgi saimnieki kā Tu.

Avots: www.pritchi.ru/

Tulkoja: Ginta FS