Nevajadzīgās rotaļlietas

nevajadzigas spelmantas

Vai bērnam vajag daudz rotaļlietu?

Manam vecākajam dēlam, kuram šobrīd ir septiņi gadi, no pašas agras bērnības es katru mēnesi pirku kādu jaunu rotaļlietu (es arī tā darīju. GFS). Speciāli meklēju kādas “īpaši attīstošās”, vai pat nopirku uzreiz vairākas, gadījumam, ja nu pēkšņi viena nederēs.

Tas, ka bērns tās visas ignorēja, izvēloties par mīļāko rotaļlietu krējuma burkas vāku, man šķita kā kaut kāda vēlme ieriebt vecākiem

Bet pēc tam manā ģimenē piedzima vēl divi bērni. Un es ievēroju, ka viņiem es daudz retāk pērku rotaļlietas. Un, ne jau tāpēc, ka esmu kļuvis skops. Vienkārši daudzas no tām šobrīd es uzskatu par pilnīgi nevajadzīgām. Tās, kuras maniem berniem izrādās ļoti vajadzīgas, nonāk pie viņiem ne jau caur veikaliem. Ar šo pieredzi es arī nolēmu padalīties.

Ēsma vecākiem

Šķiet, absolūti acīmredzama lieta – nav nekādas vajadzības pirkt speciālu mantiņu, ja vienalga to pašu efektu var sasniegt ar karoti vai katliņu. Vai pat vēl vienkāršāk: plaukšķinot un taisot dažādas grimases, vai radot smieklīgas skaņas ar savu paša muti. Manam jaunākajam ļoti patīk, kad pievelku viņu sev cieši klāt – seju pret seju, un sāku dziedāt dziesmiņu vai lasīt kādu dzejolīti. Bet meitiņai viena no mīļākajām nodarbēm ir mazgāt traukus.

Bet ar pirmo bērnu šādas acīmredzamas lietas man nezin kāpēc palika nepamanītas. Tā, it kā iekšienē būtu kāds bloks, kas dzen tevi uz veikalu pēc tiem muļķīgajiem baloniem uz kociņiem.

Viens no spilgtākajiem atklājumiem man bija tad, kad dēls pusotra gada vecumā dzenājās pakaļ mammai, mēģinot atņemt viņai slotu. Mēs viņu centāmies apturēt – sakot: ej taču paspēlējies ar savām mantiņām, tev taču to ir tik daudz. Un te nu man “pielēca”: lūk, kur īstā mantiņa – slota! Un pie tam – ļoti noderīga. un pats to pieprasa.

Bet mēs, vecāki, atņemam saviem bērniem interesi, sūtot viņus kādā plastmasas pakaļdarinājumu virtuālajā pasaulē, un pēc tam, pēc dažiem gadiem, paši brīnīsimies, kāpēc bērns mājas neko nevēlas darīt!

Paņemiet parastu ābolu – ir garša, smarža, forma un nebanāla krāsa. Kāpēc to mainīt pret plikpaurainu, bezgaršīgu balonu no vienkrāsas plastikāta?

Nevilšus iedomājies, cik viltīga ir šodienas rotaļlietu industrija, kas rada mantiņas “vienai reizei”. Nedabīgas krāsas, lampiņas, skaņas… Atcerieties mīksto mantiņu – putekļu savācēju kalnus – cik ilgi jūsu bērni ar tām rotaļājās? Ezim skaidrs, ka šīs mantiņas “pieķer” tikai pieaugušos. Tieši mūsu – pieaugušo pasaulē trūkst kaut kā maiga un pūkaina.

Un kā mūs pievilina ar primitīvām kustībām! Sākot ar paranoidālajām kustīgajām spēlītēm virs zīdaiņa gultiņas, beidzot ar bezgalīgajiem automobīļu plauktiem. Jā, protams, bērns reaģē uz kustību. Un automobīļi šodien ir galvenie pilsētas dzīvnieki, tā kā bērnu vilkme pēc pazīstama kustīga objekta ir gluži normāla. Īpaši, ja savas muļķības dēļ esat paņēmuši bērnu sev līdzi uz rotaļlietu veikalu un nolikuši pie rotaļlietu plauktiem – protams, viņš pieprasīs automašīnu. Bet, kas notiks ar šo mašīnu tālāk? Viņš ar to braukās pa grīdu līdz pat brīdim, kad beigs skolu un pēc tam no vecākiem pieprasīs īsto?

Kad manam dēlam bija divi ar pusi gadi, es savācu un izmetu uz balkona veselu maisu ar mašīnītēm, kurus bija sadāvinājuši radinieki un draugi. Atstāju kādas piecas ar interesantākajām funkcijām – ugunsdzēsēju mašīnu ar kustīgām kāpnēm, ekskavatoru ar kausu, smago mašīnu ar lielu kravas kasti, vilcienu ar vagoniem un sacīkšu automašīnu ar durvīm, kas pašas atveras. Un, ziniet, pilnībā pietika ļoti daudzveidīgām spēlēm.

Lietas, kas ir “pa rokai”

Sākās viss ar spītību. Uz ielas es bieži redzēju, ka bērniem aizliedz… praktiski visu šai pasaulē. “Smiltis neaiztiec, nosmērēsies! Ar koku nevicinies, trāpīsi kādam acī!” Man bērnībā tāpat aizliedza.

Tāpēc savam vecākajam dēlam es jau uzreiz atļāvu aiztikt gan kokus gan akmeņus. Un pats “rādīju sliktu piemēru”, kas mūs abus ļoti priecēja, atšķirībā no “sterilo” bērnu vecākiem. Kad dēlam bija trīs gadi, pie viņa smilšu kastē pienāca divi vecāki puiši, pamukuši no savām mammām, un jautāja: “Kas tev tas ir? – Tas ir koks! – Kam tev tas vajadzīgs? – Mēs ar tēti cīnāmies!” Puikas skaudīgi un žēli nopūtās: “Mums gan kokus neļauj ņemt”

Reiz mans dēls nolēma iet ciemos ar diezgan netīru akmeni rokās un nebija pierunājams to atstāt ārpusē. Mēs nedaudz padomājām un uztaisījām akmeni no papīra. Papīrs ir universāls materiāls bērniem, ja jums pašiem nav slinkums pakustināt savas smadzenes.

Pēc šādas pieredzes man radās savdabīgs “projekts” – radīt spēles pa ceļam, no jebkuriem materiāliem, kas gadās “pa rokai”. Te nu reizē mēs nošaujam trīs zaķus.
Pirmkārt: ekonomija, taču tas nav galvenais, interesantākie ir pārējie divi zaķi.

Otrkārt: tā ir bērna radošo spēju attīstīšana ar vecāku radošuma palīdzību. Kā gan jūs domājāt? Mantiņa pati “attīstīs” jūsu lolojumu, kamēr jūs gulēsiet dīvānā? Nekā nebija!

Bērni mācās no vecākiem, skatoties, ko tie dara. Ja jūs protat radīt un izdomāt – to iemācīsies arī bērns. Ja jums ir garlaicīgi – viņš arī garlaikosies.

Treškārt: tie materiāli, kas atrodas “pa rokai”, daudz dabiskāk iekļaujas dzīvē un palīdz darīt daudz dažādas citas lietas. Neviens bērns nepriecājas, kad viņa sasitumu apstrādā ar jodu vai briljanta zaļo. Bet parādiet, ka ar vates kociņu, kas iemērkts briljanta zaļajā var zīmēt, un šī procedūra var sagādāt pat prieku.

Attīstošās spēlītes: hakera piegājiens

Lai spēļu industrijai piesaistītu jau vecākus bērnus, ražotājiem ir savs komerciālais triks – “attīstošās rotaļlietas”. Šo preču radītāji cenšas vecākiem par lielu naudu pārdot absolūti banālus mantu komplektus. Koka nūjiņu virtene. Maisiņš ar pērlītēm un striķīti. Nestandarta rāmītis ziepju burbuļu pūšanai. Paka ar parastu kartupeļu cieti eksperimentiem. Un tā tālāk.

Vairums no šīm mantām nav jēgas pirkt. Var bērnam iemācīt skaitīt, izmantojot visu, kas “ir pie rokas” – piemēram, viņa mīļotos akmentiņus. Bet dalīšanu, mizojot apelsīnu. Patīkami, garšīgi un ekonomiski.

Taisnības labad gan jāsaka, arī no veikalā pirktajām attīstošajām rotaļlietām var būt savs labums. Kas ir pats svarīgākais šajās precēs? Protams, ne jau priekšmeti, bet gan receptes, spēļu noteikumi….kurus viegli varat uzzināt, izlasot instriukciju. Bet pašus priekšmetus un ingredientus varat atrast un salasīt paši. Starp citu, bērni ātri saprot šo spēli un labprāt to spēlē: uzzināt noslēpumu un mājās spēli izgatavot pašrocīgi.

Vienlaicīgi sanāk arī lielisks filtrācijas princips – veikalā spelītes vajag pirkt tās, kuras nevar izgatavot no tiem materiāliem, kas “ir pie rokas”.

No vecākajiem pie jaunākajiem

Lai arī es gandrīz nemaz vairs nepērku rotaļlietas, mums to vienalga ir ļoti daudz – tās, kas bija vecākajiem, tiek nodotas jaunāko rīcībā. Tas ir laika parbaudi izgājušās mantas. Tāpēc neizmetiet pirms laika rotaļlietass, ar kurām labprāt spēlējās jūsu vecākie bērni.

Mūsu “rotaļlietu kapitāla” uzkrāšanas laikā pats interesantākais atklājums bija lūk, kāds: laba manta strādā jebkuram vecumam. Lūk, piemēram, konstruktors FridgiGear – tie ir tādi palieli zobratiņi ar magnētiem, kurus var pielipināt pie ledusskapja, savienot, un tad ieslēgt motoriņu, un visa šī shēma sāk kustēties.

Es šo konstruktoru uzdāvināju vecākajam dēlam, kad viņam bija trīs gadi, un pats priecājos, ka bērns tik ļoti labi ir apguvis mehānikas pamatus, kurus es pats uzzināju labi ja desmit gados/ Izrādījās, ka trīs gados tas nebūt nav par agru. Meita iemācījas brāļa zobratiņus pielīmēt pie ledusskapja 10 mēnešu vecumā un pusotra gada vecumā jau veikli tos rundoja un pati slēdza motoriņu.

Jūs nekad nespēsiet salauzt savus stereotipus par “pārejošo rotaļlietu vecumu”, ja izvēlēsieties spēles tam vecumam, kas rakstīts uz iepakojuma. Te nu kāreiz ir vajadzīga “dabiskā atlase”. Mūsu jaunākais dēls četros mēnešos ar milzīgu prieku sāka grozīt rokās lielo bumbu, ar kuru brālis spēlēja futbolu.

Vai tad jūs pirktu zīdainim futbola bumbu, kas izmēra ziņā ir lielāka par viņu pašu? Bet izrādās, ka tieši tas viņam ir vajadzīgs!

Labi neaizmirsts vecais

Kas notiktu, ja mūsu bērniem būtu pieejamas mūsu vecvecāku rotaļlietas? Ne vienkārši mantas, bet priekšmeti, kurus izmantoja senāk. Šodien ražotāji cenšas mūs pārliecināt, ka “mūsdienīgais ir labāks” – vai tā patiešām ir?

Vēsturi var mācīties muzejos – bet tur parasti viss ir aiz stikliem. Taču ir vietas, kur senas lietas var ne tikai apskatīties, bet arī – iegādāties. Krāmu bodītes. Kad divatā ar dēlu braucam uz Pēterburgu, mēs mīlam staigāt pa lielo krāmu tirgu. Kā tur tikai nav! Senas monētas un porcelāna servīzes, un pavisam brīnumainas lietas, kuru pielietojumu uzreiz nemaz nevar uzminēt. Mēs kādam paziņam rādījām vienu no metāla kaltu lietu, kuru tur iegādājāmies: metāla irbulis, kuram katrā galā mazs ritentiņš. Un izrādījās, ka tas ir mīklas jaucamais instruments.

Vai arī vēl kas: jūs nekad nespēsiet bērnam ar mūsdienu ierīču palīdzību paskaidrot, kā darbojas elektronika, jo tajās visas detaļas ir paslēptas un ļoti mikroskopiskas, vai aizlietas ar laku. Protams, var nopirkt dārgu elektrisko konstruktoru, bet var nopirkt vecu radioaparātu, kur viss ir uzskatāms un bieži vien tas pat ir darba kartībā.

Individuālās mantiņas

Iespējams, viss augstāk uzrakstītais skan pārāk pragmatiski. Jā, un vispār, mūsu bērnam nav jāspēlējas ar veciem lūžņiem! Tad pēdējā recepte jums: uzdāviniet savam bērnam ko tādu, kas nav nevienam citam. Tas nebūs vienkārši, ja jūsu fantāzija aprobežojas ar tuvāko “Bērnu pasauli” – jo tad kaimiņu bērnam būs tādas pašas mantiņas no tiem pašiem plauktiem.

Paradoksāli, bet mūsu – padomju laika bērnībā mantiņu “individualitāte” izrādījās lielāka. Jā, izvele bija pieticīga, viss tika “izķerts” ļoti ātri, un dažkārt gadījās, ka veikalā vispār nekā nav, bija jāgatavo pašiem. Toties attieksme pret rotaļlietām bija daudz saudzīgāka, bez šīm patērētājspēlēm “gribu tādu pašu kā Pēterim!”, “Gribu nākamo versiju!”

Protams, es nekādā gadījumā negribētu, lai atgriežas deficīta laiki. Izgatavot mantu, kādas nav nevienam citam, jūs variet patstāvīgi, vai kopā ar bērnu. Taču, ja nejūtiet sevī tādu talantu, var šādu mantiņu pasūtīt arī internetā.

Pirms mūsu meitas trešās dzimšanas dienas mēs uzzinājām, ko viņa vēlas saņemt dāvanā. Viena no vēlmēm  bija kāds personāžs, kurš izpildīja šūpļa dziesmu par Zelta Pilsētu. Rotaļlietu veikalos neko tādu atrast nevarējām, tāpēc palūdzām kādai paziņai uzšūt šo personāžu pēc mana apraksta. Sanāca brīnišķīgs dzīvnieciņš.
Izgatavot pašam ir interesanti un attīstoši. Un tas attiecas ne tikai uz rotaļlietām. Taču viss sākas tieši ar tām.
Autors: Aleksandrs Andrejevs
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Atceros kā bērnībā mans brālis sēdēja virtuvē uz grīdas un skaļi purkšķinādams rokas grozīja kastroļa vāku. To pašu darīja mani dēli. Bet mana mīļākā rotaļlieta bija mans brālis, kuru es mācīju, ārstēju un izmantoju savos eksperimentos:) Heino, Tu atceries!!!!?

heino ginta

 

Uz rokām neizšūpoto paaudze

mamma meita13

Tā nu ir noticis, ka tagad man nākas dzirdēt ļoti daudz padomu no vecākās paaudzes cilvēkiem par to, kā jāaudzina bērns. Un, ja vēl par “diļļu ūdeni” (fenheļa tēju) var vienkārši aizmirst, tad pamācības “nešūpo”, “nepieradini pie rokām”, “noliec gultā un paej malā”, vedina domāt par to, cik traki bija mums – zīdainīšiem.

Mums – tiem, kam tagad 30.
Šis raksts nav sēras pēc pazaudētā, vai pārmetums mūsu vecākiem par to, ka par maz ko iedeva. (tāpēc, ka “viņi iedeva, ko varēja – ko neiedeva, to arī nevarēja iedot” – Jekaterina Mihailova)

Bet tikai tad, kad pati kļuvu mamma, es sapratu, ka tie ir visi šie “ne”, kas pēc tam – pieaugušo dzīvē noteikti kaut kur “izlīdīs”. Pavisam nejauši, un, kā likums, gluži nevietā.
Kas tad sanāk: tie esam mēs, kurus “nešūpoja” un “nepieradināja pie rokām”? Kurus nolika bērnu gultiņas vēsajos palagos, lai aizmiegam patstāvīgi, nevis jau no dzimšanas pieglaudušies siltajam mātes ķermenim. Jau no neapzinātā jaundzimušo perioda, “ieaudzinot” prasmi būt patstāvīgiem un “tikt ar visu galā pašiem”?

Tātad tie nav kaut kādi abstrakti padomi, kurus mums pasniedz kā patiesību, bet uz reāliem bērniem pārbaudītas metodikas.
Un šie bērni nav kaut kādi – abstrakti bērni, sfēriski koka zirdziņi vakumā, bet – tie esam mēs?
Patstāvīgi jau kopš bērnības, “kaut kā izauguši un viss normāli”. Pārāk maz mīlētie? Nē! Taču uz rokām neizšūpotie, pārāk maz pabijušie tēta rokās, pārāk maz mātes sirdspukstus dzirdējušie. Varbūt te nu arī ir tas galvenais iemesls tam, ka mana paaudze ir tik ļoti izsalkusi pēc apskāvieniem? Tāda, patiešām vecāku neizlutināta – “mammu, pakasi muguriņu” – kā svētu artefaktu (lietas vai materiālās kultūras aspekti, kas atšķiras no kultūras vērtībām un normām), ļoti vertīgu bērnības “noslēpumu” mēs aiznesam savā pieaugušo dzīvē.

Protams, jau pec tam, velāk, kad bijām labi un ērti, mīluļi bērnudārzā, labākie skolā, iestājušies budžeta grupā, mums glaudīja galvas. Bet tad, kad mums bija vajadzīga šī, beznosacījumu mīlestība, kā gan mēs varējām saprast, ko mes mīlam?

Varbūt tieši no šejienes nāk tik lielais sociālo intravertu skaits – lūdzu, neaiztieciet mani; vai tad obbligāti vajadzīgs apskauties?

Pats muļķīgākais ir tas, ka mēs paši to ļoti vēlamies – lai mūs apskautu, lai maigi noglāstītu un atļautu uz pleca paraudāt, un iemidzinātu rokās. Mēs meklējam pavisam parastu taktilo labestību, pēc tās mēs skumstam. Tā tikai šķiet, ka visur kliedz: sekss, sekss, sekss, taču patiesībā kliedz: “apskaujiet mani, lūdzu!”, netēlojat, ka manis nav.

Tāpēc tagad, ar dēla palīdzību, es izšūpoju pati sevi. Un vīru. Un savus vecākus. Un to stipro meiteni, kura tik ļoti alkst mīlestības siltuma, taču pati sev uzcēlusi tādas barjeras un aizsardzības mūrus, caur kuriem pie viņas neizlauzties. Un to puisi, kurš nekad neatļaujas raudāt, kurš “visu pats”, tāds auksts, tāds neatkarīgs, bet tikko aizskarsi šo “sirds avotiņu” – vairs nevarēs rimties.

Un es skatos vēljoprojām kosmiskajās (kā visiem zīdainīšiem) sava mazuļa acīs, un kā mantru atkārtoju: “Lai kas arī nenotiktu, es ļoti vēlos, lai tu zinātu: tu esi mīlēts”.

Es ļoti vēlos, lai šie vārdi nogultos viņa zemapziņā, lai šī zināšana kļūtu par viņa ādu. Es par to rakstu viņam vēstulēs “nākotnei”, lai tad, kad viņš izaugs un viņam būs 30 gadi, pieņemšanā pie psihoanalītiķa, nebūtu par ko runāt. ja nu vienīgi: ziniet, dakter, es uzticos šai dzīvei. nezinu, kāpēc, bet uzticos jau no dzimšanas līdz pat šodienai, un pieņemu to kā Dieva dāvanu. Un sevi tajā kā brīnumu.

Jums, dakter, ir nogurušas acis.
Jūs apskaut?
*******
Es ļoti vēlos būt pēdējā, uz rokām neizšūpotā savā dzimtā.
Es gribu.

Autors: Olga Primačenko
Avots: http://gnezdo.by
Tulkoja: Ginta FS