Paklusēt

klusums43

Daudziem cilvēkiem mūsdienu pasaulē dažas klusēšanas minūtes sarunas laikā šķiet neērtas, nekomfortablas, pat apgrūtinošas.

Dažkārt mēs runājam nevis tāpēc, ka vēlamies pateikt ko svarīgu, patiesu vai sirsnīgu, ne tāpēc, ka vēlamies runāt, bet tāpēc, ka jūtamies nekomfortabli, nervozējam un esam nemierīgi, kad sarunas laikā iestājas pauze. Mēs runājam, lai izvairītos no vakuuma un novērstos no brīnumainā tukšuma dzīves sirdī.

Lai saruna elpo

Nav nekādas vajadzības tā izturēties.
Dažās Amerikas indiāņu cilšu kultūrās sarunas laikā ir pieņemts nogaidīt vairākas minūtes, pirms atbildēt uz jautājumu. Pārāk ātra atbilde tiek uzskatīta par nepiedienīgu. Tas nozīmē, ka tu droši vien neesi uzmanīgi klausījies, ko saka otrs cilvēks.

Lēnāk, draugs. Izej no savas galvas un atgriezies ķermenī. Velti dažas minūtes tam, lai sarunas gaitā sajustu savas izjūtas. Ļauj sev klusumā justies nedaudz neērti, ja ir tāda nepieciešamība. Tātad, kā tu jūties? Tā ir tikai sajūta, tā tev nenodarīs neko ļaunu, klusēšana to vienalga “apēdīs”.

Noriskē, pat tad, ja otrs cilvēks sapratīs tavu neērtības sajūtu vai padomās, ka tu esi neinteresants sarunu biedrs, vai vienkārši dīvainis. Taču tu vismaz esi reāls. Tu vismaz neslēpies aiz vārdu sienas. Tu vismaz centies pieslēgties savam sarunu biedram kaut nedaudz dziļākā līmenī. Tev vismaz pietiek vīrišķības, lai sajustu un nenovērstos.

Jau šodien savās sarunās ienes vairāk gaisa, vairāk telpas. Klausies. Gaidi. Atbildi no klātesamības.
Lai saruna elpo. Atceries, ka mūsu dziļākās saiknes vienmēr realizējas klusumā. Pavēro māmiņu, kura šūpo savu bērnu, divus senus draugus vai mīlniekus, pavēro vienkāršu pastaigu dabā. Mums nav vajadzīgi vārdi, lai dziļi sajustu, zinātu, vai saprastu vienam otru.
Iespējams, ar visiem mūsu gudrajiem vārdiem mēs vienkārši cenšamies nokļūt līdz klusēšanai.

© Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis