Medus uz lūpām

69869749_2037502589682887_3017640942678048768_n

Ļoti interesants moments.
Vai esi ievērojis, cik ļoti svarīga sievietei ir balss?
Tas, kā viņa runā? Maiga runa vai asa, steidzīga vai plūstoša, gramatiski pareiza, vai nepareiza, maiga vai skarba?…

Tūkstoškārt esmu ievērojusi, ka sieviete ar skaistu runu pat vizuāli izskatās daudz skaistāka! Klausies un domā: “Cik viņa jauka” – un ne jau sejas pantu dēļ vai figūras, ne skaistu matu, lūpu vai kāju dēļ. Bet balss, tas, KO un KĀ viņa saka.

Puškins teica: «А как речь-то говорит, словно реченька журчит»
Un es domāju, ka skaistas runas noslēpums nav tās gramatiskajā pilnībā, bet vēstījumā, ko šī runa nes.

Pašas skaistākas sievietes ir apveltītas ar labestīgu runu, un tad, kad viņas runā, tad šķiet, ka mīl visu pasauli! Medus uz lūpām. Skaisti, vai ne?

Ļoti reti kuram cilvēkam no dabas ir dota skaista melodiska balss, samtains tembrs, mums katram ir savi dabas dotumi. Taču arī šī lieta ir trenējama. Iesākumā pietiek vien ar to, ka mēs sevi vērojam, klausāmies sevī, padarām savu balsi maigāku, aizvācam spalgās un asās notis, rupjās frāzes, vārdus – parazītus, mācamies runāt labas un patīkamas lietas (tātad arī domāt līdzīgi, jo runa atspoguļo mūsu domu stāvokli). Lai to vieglāk iemācītos, vari iedomāties, ka sarunājies ar mazu bērniņu, jo tad, kad mēs runājam ar mazuli, mūsu balss pati no sevis kļūst maigāka, samtaināka. Bet pēc tam pārslēdzamies uz vīru un uzreiz viss mainās “Bu-bu-bu-bu-bū! Maizi nopirki?” Jokojos 🙂

Iedomājies, cik pievilcīgas mēs varam būt, ja vien iemācamies skaisti runāt?

Tāda sieviete automātiski kļūst patīkamāka, iekārojamāka un apburošāka. Tādu sievieti mīl gan vīri, gan bērni, kolēģi, radi, pat cilvēki uz ielas, jo viņa izstaro gaismu un apmirdz ar šo gaismu tos, kas viņai tuvumā.
Un, ja vēl viņa apģērbusies skaistā kleitā! Tādā apģērbā automātiski gribās skaisti runāt, jo atbilstoši pielāgojas arī iekšējais stāvoklis.
Vai esi pamanījis cilvēka balss, runas un uztveres savstarpējo saikni?

Tatjana Timofejeva-Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Valoda kā pilnības pamats

valoda

Kā Tu runā, tā arī dzīvo!
Budistu psiholoģijā teikts, ka galvenais enerģijas zaudējumu avots ir RUNA.
Kristiešu reliģijas māca: “Nav svarīgi, ko liec mutē, galvenais, kas no tās nāk ārā.”
Vēdās tukšas runas sauc “prajalpa” (pļāpas). Un tieši tās ir viens no šķēršļiem garīgajā un materiālajā progresā. Vispirms mēs cilvēku vērtējam pēc tā, kā viņš runā.

Praktiski katrs cilvēks, kurš interesējas par austrumu filosofiju un psiholoģiju, zin austrumu gudro Patandžali un viņa mentālo darbu “Jogas Sūtras”. Taču reti kurš zin to, ka pirmkārt viņš sarakstījis darbus, kas veltīti runai un medicīnai: “Patanjali bhasma”  un “Charak”. Tās māca, kā pareizi runāt un pareizi būvēt savu runu.
Starp runu un prātu, prātu un ķermeni, prātu un dvēseli ir ļoti cieša saite. Vesels ķermenis, vesels prāts un vesela runa veido harmonisku cilvēku. Mūsdienu pētījumi pierāda to, ka runas kļūdas nav nejaušas – tās ir saistītas ar mentālo attīstību. Stostīšanās un citi runas defekti parādās tad, kad ir kādi nopietni emocionāli traucējumi. Praktiski visām slimībām ir psihosomātisks raksturs.

Katram cilvēkam, kurš tiecas pēc pilnības, pirmkārt jākļūst sev par ārstu, kurš ārstē un rūpējas par savu ķermeni, otrkārt – par gramatikas speciālistu, kurš pats seko savai runai, treškārt – filosofam, kurš attīra savu apziņu un tiecas pēc Absolūtās Patiesības.

Tāda cilvēka dzīvē nevar būt vieta fiziskām kaitēm, vienaldzībai pašizziņā un nekārtība runā. Tieši tādu cilvēku Patandžali sauca par Jogu. Un lai ar kādu jogas veidu vai citu garīgo praksi cilvēks nodarbotos, viss augstāk minētais pilnā mērā viņam ir piemērojams.

1. No cilvēka runas atkarīga viņa veselība un materiālā labklājība.
Un tas attiecināms ne tikai uz augsti garīgiem cilvēkiem, bet arī uz visiem, kuri vēlas iegūt materiālo labklājību. Trīs minūtes naida izpausmes var nogalināt 10 gadus ilgušu draudzību. Vārdi ļoti spēcīgi nosaka mūsu karmu. Var desmitiem gadu nodarboties ar garīgajām praksēm, labdarību, bet apvainojot Lielu personību, var pazaudēt visu visos līmeņos un degradēt līdz zemākajām dzīvības formām. No kurienes tas rodas? No apvainojumiem. Vēdiskā astroloģija runā, ka ēnu planēta Ketu atbild par apvainojumiem – tā ātri dod atpakaļreakciju, bieži vien momentā. Vēdiskajā civilizācijā katram cilvēkam mācīja ļoti nopietni sekot savai runai. Kamēr cilvēks nerunā, viņu grūti iepazīt.

2. Muļķi un gudro var atšķirt tad, kad viņš sāk runāt.
Runai ir ļoti spēcīga enerģētika. Speciālisti ar ļoti smalku redzējumu, runā, ka cilvēki, kuri lieto lamu vārdus un aizvainojoši izsakās par citiem, noteiktā vietā uz smalkā ķermeņa saņem melnu pleķi, kas pēc gadiem var pārvērsties par onkoloģiju.

3. Runa ir dzīvesspēka izpausmes veids.
Pats galvenais, kam mums dota valoda ir lūgsnu lasīšanai un to lietu apspriešanai, kas tuvina mūs Dievišķajam. Tapat var arī apspriest prakstiskas lietas, sarunāties ar tuviniekiem, tacu galvenais, nepārcensties!
Ajūrvēdā teikts, ka runa – tā ir prānas izpausme. Prāna – tas ir dzīvības spēks, Visuma enerģija. Jo vairāk Prānas, jo veselāks cilvēks, veiksmīgāks, harmoniskāks, harizmatiskāks. Pirmkārt šī prāna tērējas, kad cilvēks runā. Īpaši, ja lamājas, kritizē, nosoda, izsaka pretenzijas. Pēc statistikas 90% visu strīdu rodas no tā, ka mēs par kādu domājam un runājam ko sliktu. Veiksmīgāki ir tie cilvēki, kas patīkami runā un prot kontrolēt savu runu. Bhagavad Gita runā, ka runas askēzes pamatlikums ir iemācīties teikt patiesību patīkamiem vārdiem.

4. Karmu nosaka mūsu runa.
Svarīgi atcerēties to, ka, ja kādu kritizējam, mēs saņemam sev šī cilvēka sliktās rakstura īpašības un karmu. Tā strādā karmas likums. Tāpat mēs saņemam arī tā cilvēka labās īpašības, par kuru runājam labu, kuru cienām. Tāpēc arī vēdas aicina slavēt Dievu, slavēt Svētos. Tas ir vieglākais ceļš, kā iemantot dievišķās īpašības. Lasiet grāmatas par šīm personībām, apspriediet to īpašības ar kādu un Jūs iemantosiet tās.
Sen ir novērots fakts, ka mēs pārņemam īpašības no tām personībām, par kurām domājam un runājam. Tāpēc pat rietumu psihologi iesaka domāt un runāt par veiksmīgiem un harmoniskiem cilvēkiem.

Jo vairāk mūsos ir skaudības, egoisma un nenovīdības, jo grūtāk par kādu runāt labu. Mums jāiemācās nevienu nekritizēt – tas nav viegli.
Tas, kurš mūs kritizē, atdod mums savu labo karmu un saņem slikto. Tāpēc vēdās vienmēr ir skaitījies labi tas fakts, ka mūs kritizē.
Kā strādā runa ar mūsu karmu? “Mahabharatā”  runā par to, ka, ja vēlaties ko izdarīt un esat nolēmis to izdarīt, nevienam par to nestāstiet. Kā tikko par to pateicāt, par 80% samazinās varbūtība, ka tas notiks. Īpaši, ja padalījāties ar skaudīgu cilvēku. Tāpēc cilvēki, kuri mazāk runā, vairāk saņem. Viņi netērē velti savu enerģiju un nezaudē to.
Otrs vienkāršais likums – ja mēs kādam izdarījām ko labu un pēc tam ar to palielījāmies citu priekšā, tajā momentā mēs zaudējam savu labo karmu un labos augļus, ko būtu varējuši saņemt par šo labo darbu. Lielībnieki maz ko sasniedz. Tāpēc nevajag lielīties ar saviem sasniegumiem, jo šaja mirklī mēs zaudējam to, ko ieguvām.
Avots: http://top.thepo.st/
Tulkoja: Ginta FS
Vienmēr Domā, ko runā!!!!!!

Runa atspoguļo prāta stāvokli

siltums_gaisma6

Lai mums būtu labas attiecības ar citiem cilvēkiem, ir ļoti svarīgi pievērst uzmanību savai runai. Runa ir mūsu domu, vibrāciju tulkojums – vārdos, skaņās.

Kāda šodien ir mūsu runa? Maz uzmanības veltam tonim, kādā runājam, kādus vārdus sakām. Izmantojot lamu vārdus un vienkārši rupjus vārdus, mēs it kā esam aizmirsuši par to, ko nozīmē pateicīga un labestīga runa. Tas liecina par to, ka apziņa degradējas un to, ka neesam gana atbildīgi par to, ko runājam. Ir taču skaidri redzams, ka tad, kad lietojam rupjus vārdus, iekšējais miers un laimes sajūta nepalielinās. Viss notiek gluži otrādi. Mēs dodam iespēju rasties negatīvai enerģijai un pēc tam brīnāmies, kāpēc tik bieži nākas dzert tabletes pret galvassāpēm.

Ir tieša saikne starp prātu un runu. Ja prāts ir vesels, runa ir cienīga. Vesels prāts vienmēr ir pozitīvs. Ja mums tas tāds ir, tad mēs nerunājam sliktu par citiem, nekritizējam, neceļam pretenzijas. Nežēlojamies par grūto likteni. Runas tonis ir mierīgs, labvēlīgs. Protams, ka ikvienam ir patīkami sarunāties ar tādu cilvēku. Naidpilna runa vēsta par vārgu dvēseli.

Pēc statistikas datiem, 90% visu strīdu un konfliktu notiek tāpēc, ka par kādu runājam sliktu. Mums visiem jāiemācās runāt patīkamā, cēlā un cienīgā manierē, kontrolējot savu runu. Austrumos cilvēks, kurš nespēj kontrolēt savu runu skaitās primitīvs. Jau no senatnes ir zināms, ka mēs iegūstam tā cilvēka īpašības, par kuru runājam un domājam, tāpēc, runājot par kādu slikti, mēs atklājam šīs personības sliktās īpašības sevī. Ja slavējam kādu, tad atklājam sevī visu labo, kas ir šajā cilvēkā. Tāpēc domāt un runāt par Dievu – ir pats vieglākais veids, kā iegūt sev dievišķīgas īpašības.

Vai esat ievērojuši to, ka, jo vairāk mūsos ir egoisma, skaudības, nelabvēlības, jo grūtāk par kadu runāt labu. Jo rupjāka runa, jo esam mazāk harmoniski un gala rezultātā saņemam skarbas dzīves mācības.

Viens no iemesliem, kāpēc šodien mēs tik ļoti nogurstam ir tas, ka mēs daudz runājam. Daudzvārdība ir tukšvārdības pazīme. Vajadzētu runāt maz, klusu, ar iecietību un cienīgi. Tā iespējams ieekonomēt laiku un enerģiju. Ir svarīgi iemācīties pārbaudīt savu runu. Kaut ko pateicāt – un rezultātā apvainojāt cilvēku. Un pēc tam nākas taisnoties: “Es to pateicu vienkārši tāpat… Es nepavisam negribēju aizvainot…” Vārdiem jāpauž būtība, tādi vārdi ir spēcīgi.

Reiz es satiku pazīstamu cilvēku. Viņa āriene bija stipri mainījusies. Neaizdomājoties par iemesliem, es teicu: “Jūs gan esat notievējis. Sākumā pat nepazinu”. Viņš klusu atbildēja: “Es ieturu diētu.” Pēc tam mēs vēl mazlietiņ aprunājāmies un šķīrāmies. Un tikai pēc mirkļa, kad viņš jau bija aizgājis, es attapos un sapratu savu netaktiskumu. Notievēšana taču varēja būt arī slimības rezultāts, un šajā gadījumā mani vārdi varēja būt ļoti aizskaroši. Es sāku sev taisnoties: “Iespējams, viņš tomēr nav slims, vienkārši nolēmis notievēt. Tagad taču daudzi seko savam ārējam izskatam un ietur dažādas diētas.” Tomēr stingri nolēmu, ka no šī brīža tādu spriedumu manos vārdos vairs nebūs.

Gudrība māca: domā, pirms kaut ko saki.

Vārdiem ir jēga, ja tie ir taktiski un pilni mīlestības pret cilvēkiem. Un tad, lai cik arī “rūgti” tie būtu, sirds noteikti tos pieņems. Šie vārdi vairs nešķitīs rūgti, tie būs precīzi.

Savādāk, ja mēs izmantojam skarbus vārdus, šis skarbums izpaužas arī mūsu ārējā veidolā. Tad cilvēki redz mūsu lepnību un noteikti apvainosies sarunā ar mums. Bet, ja skarbus vārdus sakām ar mīlestību, cilvēki tos uztvers pareizi un neapvainosies, un sajutīs mūsu labestību un līdzcietību.

Par visu runāt vajag precīzi, bet ar mīlestību. Lai arī ar kādiem vārdiem māte runā ar saviem bērniem, bērni vienmēr mātes runu uztvers ne kā rūgtu un asu, jo zin, ka viņa tos mīl un vēl tikai labu.

Tieši tāpat ir arī ar citiem cilvēkiem – ja viņi jutīs mūsu mīlestību un labestību, aizvainojumam vietas nebūs.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS