Pārmaiņas – tas ir normāli

Mani mīļie, Radītājs Dabu ir iecerējis tā, ka tā dzīvo un turpinās pateicoties likumsakarīgām pārmaiņām…
Mēs esam dabas daļa, tātad arī mums uz stabilitāti nav ko cerēt.
Nav vērts ticēt, ka mums ir pa spēkam noturēties vienā, mūs apmierinošā, konstantā stāvoklī.
Nav vērts bezgalīgi domāt par to, kas notiks… kaut kas patiešām notiks un mums jābūt tam gataviem.

Vasara jau sēž uz sliekšņa ar glāzi melleņu kompota.
Sēž apmierināta, lai arī drīz būs prom… kā gan lai nebūtu apmierināta – visus mūs ritīgi uzkarsēja!

Un mēs, gribējām to vai negribējām, pieņēmām šo karstumu. Nav jau svarīgi, kā: kāds ar prieku, kāds apcerīgā viedumā, kāds – pukstot, kas arī nav slikti: emocionāla patiesība vienmēr ir veselīgāka par optimistisku teātri…

Tā arī ar visu pārējo.

Mēs maināmies pat tad, kad domājam, ka viss beidzies reizi par visām reizēm.

Bet “vienmēr” nav tas vārds, kas piederas šai planētai.

Un ļoti daudzas lietas, kas mums šķita svarīgākās vakardien, šodien tādas vairs nešķiet.
Un tas ir stāsts nevis par kaut kādām neprātīgām lietām, bet par to pieredzi, kura mūs ietekmē un izārda mūsu aizsargkonstrukcijas, aiz kurām mēs slēpjamies no savas dzīvās dzīves…

Ko gan no tās slēpties?
Un, kur slēpties?

Rudens arī ir pārmaiņas.

Un es novēlu, lai jums ar to brīnišķīga draudzība… un, lūdzu, neatdodiet sevi izmisumam pat tad, ja šķiet, ka tas stiprāks par jums.

Šodien viņš, rītu – jūs.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas būs tālāk?

Pamazām, izelpojis nelielu vēsumu, beidzas jūlijs… nedaudz piekusis.
Priekšā augusts, kas tikai šķietami ir garš, bet patiesībā tas nepacietīgi gaida savu mīļoto rudeni.
Mani mīļie, cik gan ātri aizplūst mūsu dzīves laiks….
Zib sezonas, mainās visbrīnišķīgākā teātra pasaulē – dabas, dekorācijas, un kādā brīdī mēs sajūtam savas pārmaiņas.
Man ļoti tās patīk.
Man patīk izvēle, ko mans briedums izdara pats, vairs neklausoties neizsīkstošā vērtētāju pūļa “lielajā žūrijā”.
Patīk absolūti godīgais un caurspīdīgais mīlestības formāts, kurā nav vietas skumjām scēnām par “mīl-nemīl” un to, kā likt darīt to, ko es gribu… tikai to es gribu – lai ir godīgi un caurspīdīgi. Un lai tas ir abpusēji.
Man patīk drosme neņemt visu, ko piedāvā. Un savu “nē” pateikt bez pavadošā taisnošanās vilcieniņa: izrādās, neviens taču nemirst dēļ mūsu “nē”. Tieši pretēji, kļūst daudz vairāk brīvas vietas pēc tam, kad pazūd visi tie, kam mēs neesam vajadzīgi bez mūsu pakalpīgā “jā”.
Un pēkšņi parādās tik daudz jaunu krāsu… atnāk tik daudz kas jauns…. rodas tik milzīga interese, gandrīz kā bērnībā, par to, kas būs tālāk?
Šie vienkāršie vārdi ir mana galvenā iedvesma.
Man svešas ir vilšanās, tāpēc, ka, jo vairāk es uzzinu, jo mazāk es zinu…
Tad, kas tur būs tālāk?
Kurp steidzas mana laimīgā likteņa senais tramvajiņš?
Dzīvojiet!!!!…

Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: Elina Sazonova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pat ļoti labi, ka vasara ir beigusies

rudens4

RUDENS, atklāti sakot un no sirds runājot, ir daudz labāks un mierīgāks laiks nekā vasara.

Redz, kā vasarā – visi pastāvīgi skraida un klaigā: “Ai, kā gan man nepalaist garām un nenobumbulēt šo vasaru! Lai nebūtu kā iepriekšējo reizi! Un vēl vienu reizi pirms tam”. Cilvēki gluži vai no ādas ārā lien un visi tādi nervozi, pastāvīgi kaut kur steidzas, ik pa brīdim sevi aptausta, lai redzētu, vai jau nav palaiduši kaut ko garām. Vasara vēl nav beigusies, ko???

Rudens, tas ir labi…

Vasarā cilvēki, kalendārā skatoties, drausmīgi streso: “Ai, jau divdesmitais jūnijs?! Nupat taču vēl bija otrais! Saproti?! Jau jūlijs! Un es vēljoprojām esmu balta kā velns! Un taukaina! Un vēl ne reizi neesmu peldējusies! Ak, Dievs! Ak, šausmas!”

Rudenī nekā tāda nav. Visiem nospļauties – septembris vai novembris.
Vispār, attiecībā uz gadalaiku nav nekādu emociju. Visi labestīgi dodas savās gaitās un mierīgi uztver jebkuru datumu.

Bet vasarā ir tik daudz klapatu – vienkārši šausmas! Puspliks skraidi, nedod Dievs, kaut ko palaidīsi garām. Noteikti ir jāpeldās! Tā taču vasara, beidzot! Nirsti un šķel viļņus ar savu bronzas krāsas krūti. Atklāj peldsezonu un kamēr lūpas nekļūst zilas, no ūdens ārā nelien.

Un, protams, vasarnīca! Šašliki, vistiņas, kurini ugunskurus līdz rītam, sauļojies līdz sliktai dūšai, lai arī āda jau trešo reizi nogājusi – sauļojies, uzkrāj vitamīnus!

Noteikti saēdies zemenes, līdz pat diatēzei, ēd – no rīta, pusdienā un vakarā, neaizmirsti selfiju uztaisīt, kamēr grozi pilni un noteikti ieliec instagramā – iedvesmai. Un ābolus laikus sāc ēst, un avenes – fotogrāfē un ēd – un, galvenais, tas viss tavs, paša audzēts, bez ķīmijas taču! Zini, kāds labums!

Un pārgājiens ar teltīm un izbrauciens ar laivām! Lieliski. Dzīvojam pilnu krūti, romantika!

Rudenī nekā tāda nav. Rudenī izej uz balkona, paskaties – apmācies, lietus, drēgns. Un izdomā, ka nekur neiesi. Tālāk no grēka. Apsēdies pie televizora, seriāliņu paskaties, grāmatiņu palasies, internetā padzīvojies, tēju ar cepumiņiem paēdies, pagulies. Varbūt drusku skumjas uznāk, bet nekas. Un neviens tevi nenosoda – neviens neteiks: “Ko tad tu te sēdi, oktobris jau pašā plaukumā, bet tu taisies to garām palaist?!” Nē! Visi ar sapratni izturas pret sev līdzīgajiem. Tā kā, mieru, tikai mieru.

Un atkal, ja nu gadījumā pēkšņi laikapstākļi kļūst pavisam ne rudenīgi – vai nu pēkšņi aukstums iestājas, vai paliek siltāks, neviens nebrīnās un nešausminās par to, ka vasaras drēbes jau skapī noslēptas vai ziemas zābaki vēl nav izvilkti. Visi visu uztver ar sapratni.
Sēdi pavisam mierīgs, dienas neskaiti, atpakaļ neskaties un nekas tev nav jāpaspēj. Ne peldēties, ne sauļoties, ne tievēt. Rudenī ir labi – daudz labāk, kā vasarā.
Savu atskaiti beidzu!
🙂 🙂 🙂 🙂
Autors: Jakovs Kogans
Avots: econet.ru
Katerinas Kozuņenko lelles un bildes
Tulkoja: Ginta FS