Aktīvais Miers

Iedziļināties sevī parasti sākam tad, kad sastopamies ar kādu pretestību, kas apstādina un liek ielūkoties dziļāk.
Tā var būt kāda ārējā situācija, kas tik stipri ievibrē iekšējo pasauli, ka vairs nespējam būt mierā ne ar sevi, ne ar apkārtējo vidi.

Tad nu sākas šis meklējumu Ceļš. Tas ir gan ar kāpumiem, gan kritumiem.

Bet, ja Ceļš ir sācies, tad atkāpšanās vairs nav iespējama.

Varbūt sākumā var likties, ka, ja padarīsim vienu darbu, tad otru, uzzināsim kādas svarīgas lietas un viss pēkšņi mainīsies. Pasaule apkārt uzlabosies un varēsim vairs neko nedarīt.

Miers atnāks, bet tas var būt pavisam citāds miers, nekā gaidījām.
Šajā mierā esot, vienlaicīgi notiek dziļa iekšēja kustība.
Tā ir tāda kā aktīva Gaismas pozīcija, kurā esot, apzinies sevi arvien vairāk.
Ne tikai fizisko ķermeni, bet savas emocijas, domas un arī garīgo būtību. Šīs mūsu izpausmes ir aktīvas un vienlaicīgi savstarpēji saskaņotas, ka kļūst iespējams caur dažādo savu aspektu izzināšanu un iepazīšanu, savienot dažādas pieredzes, kas, vienojoties kopībā , arī atver šo iekšējo miera telpu.

Mierā būšana ir kā it kā iemidzis lauva. Liekas tik nevainīgs un kluss, bet tikko būs kāds apdraudējums, lauva modīsies un liks par sevi zināt.
Tāds ir arī aktīvais miera stāvoklis – tik kluss, bet iekšēji kustīgs, kas vienlaicīgi rada arī harmonijas sajūtu.

Iekšējais lauvas spēks saka –
– Es pats pārvaldu savas enerģijas, tāpēc varu būt mierīgs par savu pasauli, kā arī zinu, ka spēšu pastāvēt par savām robežām. Tas man sniedz iekšēju mieru un harmoniju.

Maija Kadiķe
www.engelupasaule.lv

Uz jaunās pasaules sliekšņa

Mums tiek dots laiks, lai atklātu savas Dvēseles potenciālu.

Laika upe varenā Kala straume nes katru iemiesoto Dvēseli tuvāk Mūžības vārtiem. Kalačakras debesu rats griežas….

Mūsu Saules sistēmā laika pavēlnieks ir Saturns. Tā kustības cikli ir laikmetu maiņas taimeris. Un šobrīd mēs stāvam uz aizejošas pasaules sliekšņa, kura agonija izpaužas virknē karu, savienību sabrukšanas un tautu sašķelšanās.

No 2022. gada 4. jūnija līdz 2022. gada 23. oktobrim Saturns atradīsies savas kustības retrogrādā uz Mežāža un Ūdensvīra robežas. 2023. gada janvārī tas atgriezīsies Ūdensvīra zvaigznājā un tur paliks līdz 2025. gada 30. martam.

Mēs varam atcerēties tuvāko 30 gadu Saturna kustības ciklu uz Mežāža un Ūdensvīra robežas, kura laikā sabruka Padomju Savienība.

Ūdensvīra zvaigznājs ir vārti uz Jauno pasauli. Tas būs vesels laikmets – 2150 gadi, kurā Dzīvei būs pavisam citas jēgas un īpašības, kuri šobrīd mums vēl nav īsti saprotami.

Ūdensvīra ēra – tas ir cilvēces kolektīvā saprāta atmodas laiks un sākums tās funkcionēšanai kā vienotam organismam, tas ir cilvēku apvienošanās spēcīgās un patiesās savienībās laiks, kuras balstīsies nevis aprēķinā, kompromisos vai abpusējā izdevīgumā, bet gan iekšējā identitātē.

Ieiešana šajā laikmetā beigsies ar pilnīgu vecās viltus un kompromisu matricas sabrukumu.

Šajā Saturna tranzīta laikā sabruks alianses, kuru pamatā ir peļņa, liekulīgi pagaidu līgumi, kontrole vai piespiešana.

Izmainīsies teritoriālās robežas un sabruks esošās ekonomiskās, politiskās, bruņotās un sociālās savienības.

Šajā laikā sāksies jaunu un īsteno sabiedroto meklēšana un līdz 2030 gadam jaunu savienību veidošana.

Katra cilvēka individuālajā līmenī ir svarīgi jau šobrīd pārskatīt motivāciju un savas partnerības patieso pamatu.

Paskatieties, kamdēļ esat attiecības ar vieniem vai citiem cilvekiem? Kas jūs saista un apvieno? Vai tiešām jums ir kopīgs domu un sajūtu fundaments? Vai jūsu dzīvē ir draugi un domubiedri, uz kuriem pilnībā paļauties?

Indira Ma
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par spēju būt delikātam

Uz dažiem jautājumiem atbilžu nav…
Vai arī to ir daudz, bet nav neviena, kas apmierinātu nenoteiktības trauksmi vai taisnīguma slāpes.

Un tāpēc iemācīties dzīvot bez atbildes, nebūt nenozīmē būt ārkartīgi pacietīgam to gaidot.

Tas nozīmē pieņemt kā atbildi tās neesamību un ļaut sev turpināt dzīvot savu dzīvi.
Reizēm uz dzīvi ir vērts skatīties tieši tāpat, kā skaties no jumta uz savu mīļo pilsētu: pēkšņi saprotot, cik daudz tajā ir tā, ko nekad neuzzināsi, kur nekad neieiesi, ko nekad nesakārtosi, ko tu vairs jau nekad neredzēsi, kam nekad nepieskarsies…

Tomēr tas viss atmaksājas ar kaut ko nenovērtējamu, pazīstamu, tuvu, mīļu, pieņemtu un pieejamu, iespējams, kaut kad nākotnē.

Mani mīļie, patiesas mīlestības pret cilvēku noslēpums ir tieši tāds pats…

Vēlēties preparēt katru viņas dvēseles daļu, sajaukt dziļu tuvību ar vulgāru izklaidi, uzstājīgi okupēt pašas viņa personīgākās teritorijas un pārvērst vieglas sarunas smagā pratināšanā – tas ir drošs veids kā nogalināt pat to, kas varēja būt.

Viss ir brīnišķīgi, kamēr ir spēja būt delikātam un nepieprasīt visu uzreiz.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt uzticīgai sev

Mēs sevi nododam, kad pārstājam būt uzticīgi sev.
Iespējams, kādam tā bija bērnībā, kad, lai izdzīvotu, bērns pielāgojās vecākiem, viņu vērtībām, prioritātēm un viedoklim par sevi.
Tā tika “pazaudēta” patiesā sava identitāte. Bērns centās būt tāds, kādu viņu grib redzēt vecāki, jo tā varēja saņemt vairāk viņu mīlestības, bez kuras grūti ir normāli dzīvot un attīstīties.
Un, lūk, mūsu mazā meitene kļūst pieaugusi… Kas viņa ir? Kāda viņa ir? Viņa nezin…

Lai varētu būt uzticīga sev, sevi ir jāzin, jāpazīst, jāsaprot, ko es vēlos un jācenšas sev to iedot. Apzināties savas vajadzības un spēt pašai tās apmierināt.

Būt atsevišķai autonomai personībai, kur vairs nav mammas un tēta un tu neturpini viņus meklēt savos partneros vai priekšniekā. Tu pati piederi sev un vairs nevienam citam.

Sniegt sev atbalstu un patstāvīgi rūpēties par sevi un savām vajadzībām, jo neviens nespēs par tevi parūpēties labāk, kā tu pati.

Likt sevi pirmajā vietā, bet pēc tam visus citus – tas nav stāsts par egoismu.

Zināt savu vērtību un unikalitāti šai pasaulei. Tikai tāpēc, ka ES ESMU. Un es esmu lieliska ar kaut ko.

Sekot saviem principiem, savām vērtībām un prioritātēm.

Un te nu rodas jautājums: cik ļoti nobriedusi es esmu, lai varētu parūpēties par sevi un uzņemties atbildību par savu dzīvi? Dzīvot pēc saviem noteikumiem un censties apzināties, vai tie ir mani noteikumi, vai vēl joprojām es atrodos vecāku scenārijos un gribu atbilst citu gaidām… Pastāvīgi izdarīt izvēli – sekot tai vai nesekot Un arī šis ir stāsts par uzticību sev.

Kā to sasniegt?
Novērtēt sevi un savu izvēli. Zināt savu vērtību, vienkārši tāpēc, ka ES ESMU. Gŗutāk ir tām “meitenēm”, kurām bērnībā vecāki neparādīja viņu vērtību.

Iepazīt sevi, iepazīties ar sevi. Te galvenais jautājums: Kas es esmu? Kāda es esmu? Ko es varu un ko nevaru? Kuras ir manas stiprās puses? Kas man ir pieņemami un kas nav? utt.

Visās ziņās pabarot sevi un rūpēties par sevi. Atlicināt laiku sev, atrast laiku tikai sev, lai padomātu, ko es vēlos? Kas mani šodien padarītu kaut nedaudz laimīgāku? Kas piepildīs mani ar enerģiju? Un atļaut sev to.

Cienīt sevi, savas vajadzības un vēlmes. Katru reizi, kad mēs izvēlamies sekot ne savām vēlmēm, ignorēt savas vajadzības, klusēt par savām jūtām – mēs sevi nododam. Darīt negribot, dzīvot pāri saviem spēkiem, dzīvot spriedzē, dēvējot to par pacietību un spītību, taču patiesībā tā ir vardarbība pret sevi un sevis nodošana.

Parādīt savus principus. Apzinoties, kā tev ir komfortabli un kā nav. Pašai ir jāparūpējas par savu komfortu un tad varēsi parūpēties par to, lai komfortabli justos citi – tāpēc, ka tā vēlies, nevis vainas sajūtas vai pienākuma dēļ.

Ir cilvēki, kuri cenšas pārkāpt mūsu robežas, uzspiežot savas vēlmes un viedokļus, pamācot  ko un kā jums darīt. Tas marķieris, kas parāda, ka robežas ir pārkāptas ir mūsu aizkaitinājuma un dusmu sajūta.

Ir svarīgi šīs sajūtas apzināties. Sākumā tas nav viegli, īpaši tad, ja nav tāda ieraduma. 
Vēl grūtāk ir saglabāt sevi ģimeniskā mijiedarbībā, blakus vīram, kuram var būt savi dzīves plāni, plāni uz brīvdienām, plāni uz vakaru. Taču tad, kad uzdodi sev jautājumu – ko es vēlos? Tas ļoti daudz ko padara skaidru. Te nu atkal ir izvēle – sekot sev vai citiem.

Mūsu lēmumi ietekmē ģimenes dzīvi un ne visiem un ne vienmēr patiks mūsu izvēles, taču paliekot uzticīgai sev, var nonākt pie veselīga divu pieaugušu cilveku dialoga ar iespēju vienoties. 

Novēlu jums vienmēr būt uzticīgiem sev.

Tatjana Bucovska
Ilustrācija: Irma Kukhanidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Noturēt sevī dzīvas savas vērtības

Pasaulē ir tik daudz iespēju. Var dzīvot savādāk. Vienmēr! Vienmēr ir varianti. Jautājums ir tikai par tavām paša robežām. Bet pasaule un iespējas ir bezgalīgas.

Kā “pareizi” un kā “nepareizi” – tas ir tikai jautājums par tavu skatu punktu. Par to, kāds ir tavs uzstādījumu un stereotipu komplekts. No otra cilvēka skatu punkta viss var izskatīties tieši pretēji.

Ja tu aizstāvi savu vienīgo viedokli un mīdi citu, tad tā ir vardarbība. Lai aizstāvetu savējo, nav jāsamīda citi.

Brīvība ir izvēles iespēja! Brīvība ir tad, kad tev nav obligāti jadara tā, kā dara vairākums.

Mēs apstiprinājumu saviem uzstādījumiem meklējam ārpasaulē. Taču mūsu spēks neizpaužas spējā pārliecināt citus par savu taisnību, bet gan spējā noturēt sevī dzīvas savas vērtības.

Jūlija Zinovjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sarežģītās jūtas

Sarežģītās jūtas: katrs cilvēks šajos vārdos ieliek kādu savu jēgu, taču ir kāds vidējais to saturs.

Sarežģītas jūtas – tas ir tad, kad jūtu ir daudz, kad grūti tās apzīmēt, kad tās ir loti pretrunīgas un, kad šo jūtu izpausmes nav vēlamas.

Vairums no mums esam izauguši ar aizliegumu izradīt savas dusmas. Labas meitenes nedusmojas. Jā, arī puiši. Rezultātā cilvēkam vispār nav kontakta ar savām dusmām. Taču tas ir stāsts par tiesībām paņemt savu, apzīmēt robežas un noturēt tās.

Aizvainojums ļoti bieži ir apspiestu dusmu un aizkaitinājuma rezultāts. Tas nozīmē, ka cilvēks neizpauž savas dusmas, taču komunikācijā ar apkārtējiem tās tomēr jūt, apspiež un apvainojas. Rezultātā mūsu priekšā ir labestīgs un loti viegli aizvainojams cilvēks.

Turklāt apspiestas dusmas pārvēršas trauksmē un turpmākajā dzīvē var pārvērsties panikas lēkmēs.

Kad runājam par mūsu vecākiem, mūsu jūtas attiecībā pret viņiem parasti mēdz būt ļoti pretrunīgas. Mēs vienlaicīgi varam izjust kā mīlestību, tā arī dusmas. Pirmajā acumirklī tā ir ļoti dīvaina konstrukcija. Pamēģini skaļi pateikt:
– Tēti, es uz tevi dusmojos. Un es tevi ļoti mīlu.

Mums ir visas tiesības dusmoties uz saviem vecākiem, tikai mēs to nezinājām. Atgriezt sev šīs tiesības nozīmē paveikt milzīgu psiholoģisko darbu. Rezultātā cilvēks izdzīvo savas dusmas un saņem konstruktīvas agresijas pieredzi. Viņam nav nepieciešamības meklēt vainīgos, viņš sāk dzīvot savu dzīvi, iemācās nospraust savas robežas un piepildīt sevi.

Un vecāki ir tieši šī pirmā protesta pieredze, paziņošana par to, ka es esmu un man ir sava pozīcija, savas dusmu izpausmes, pat tad, ja viņi tam nepiekrīt. Šajā gadījumā ļoti svarīga figūra ir tēvs. Viņš nereaģēs intuitīvi un maigi kā mamma, viņš būs stingrāks un racionālāks. Tēvs rāda ne tikai savu dusmu izpausmes piemēru, bet arī to, ka kontaktā ar viņu bērns sajūt protestu un izdzīvo pats savas dusmas.

Taču problēma ir tā, ka  tikai retais šo pieredzi ir izdzīvojis. Visbiežāk dusmas tiek apspiestas ar kauna sajūtu. Ir kauns par to, ka esi sadusmojies uz kādu no vecākiem, un ar šo toksisko sajūtu negribas sastapties. Tā arī izaug praktiski “bezzobains” cilvēks, kuram nav ne savu robežu, ne arī viņš zin, ko grib, tālab paliek savā infantilajā pozīcijā.

Bet, ja tēva figūras vispār nav bijis, tad, iespējams, bija kāda tēvu aizvietojoša figūra: patēvs, vectēvs, onkulis, skolotājs. Un te nu, gadījumā, ja cilvēks zin, ka viņa bioloģiskais tēvs nevēlējās ņemt dalību viņa audzināšanā, tas izsauc kaut kādas jūtas un visbiežāk tās ir dusmas, aizvainojums, greizsirdība, naids, sāpes.

Ja šo problēmu nerisina, tad arī tā ir izvēle – izvēle palikt infantilā stāvoklī, nezinot savas robežas, neprotot sevi aizstāvēt, turpinot apvainoties uz dzīvi un cilvēkiem.

Ir ļoti svarīgi sastapties ar visām šīm jūtām. Ir svarīgi saprast, ko mēs ar tām šobrīd darām. Un ir ļoti svarīgi dot sev iespēju un tiesības tās izdzīvot…

 Aglaja Datešidze
Foto: Kat Jayne
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es atļauju sev!

Kāpēc uz pārmaiņām nākas gaidīt ilgi? … vai Sievietes ATĻAUJOŠĀ sistēma

Šis būs ļoti garš raksts, taču ticiet man, tāpat kā to tulkojot, es sasmēlos iedvesmu un izpratni par lietām, kas biezi man dzīvē traucējušas un atradu savas “blusas” un “tarakānus”, tā arī katram no jums šeit var atrasties burvju atslēdziņa savam dzīves daudzstāvu mājas jumtam ar skatu uz debesīm

Mēs visi gaidām pārmaiņas dzīvē, kādu īpašu, svarīgu cilvēku ienākšanu mūsu dzīvē, bērnu dzimšanu, finansiālu labklājību, atbrīvošanos no dažādiem atlauj9sliktiem ieradumiem, mūsu vēlmju un mērķu īstenošanos. Kāds pēc gada aktīva darba ar sevi sasniedz lielus mērķus un progresē ar milzīgu ātrumu, bet citiem – viss notiek ar milzu piepūli, caur depresijām un sāpēm. Ir cilvēki, kuri paši izlien no netīras bedres – nabadzības, slimībām, sasniedz virsotnes, bet ir tie, kuri turpina degradēt, neskatoties uz to, ka viņiem palīdz, velk ārā no bedres, motivē, tomēr – viss velti.

Divas sievietes, kas nostājušās uz izaugsmes ceļa, kuras klausās vienas un tās pašas lekcijas, realizē vienas un tās pašas prakses, pēc gada būs pilnīgi dažādos attīstības līmeņos. Viena sastaps mīļoto vīrieti, realizēs savas zināšanas praksē un baudīs dzīvi, otra klausīsies lekcijas par samierināšanos un domās, kāpēc gan viņa vēljoprojām nav apprecējusies. Kāpēc tā notiek? Vai tiešām slikta karma, vai arī vaina vai ļaunā liktenī?

Var arī teikt, ka viss kreņķis ir karmā. Taču karma slēpjas mūsu apziņā, mūsu prātā, tajā, kā mēs uztveram realitāti un cik patiešam plaša ir mūsu atļaujošā sistēma. Bet arī šīs lietas var vadīt.

Kas tas ir – Sievietes atļaujošā sistēma?

Tas ir viņas prāta noteikumu ķēde, pēc kuras tā var sev kaut ko atļaut. Un tikai tad, kad viņa būs sev atļāvusi – tas ienāks viņas dzīvē.

Tas ir sava veida rituāls, kas ļaus prātam dzīvē ienākt vajadzīgajām lietām, bez šī rituāla ir ļoti grūti. Mums taču no bērnības ir mācījuši, ka brīnumi nenotiek, tu nevari sagribēt un tas uzrezi piepildīsies. Ir jāgaida, ir smagi jāstrādā, ir nopietni jāstrādā pie savas izaugsmes, jācenšas, jācieš, kādam ļoti svarīgi ir ciest, jo tad cilvēks sajūt, cik ļoti viņš ir pelnījis gribēto. Bieži tas izpaužas tā, ka sieviete strādā līdz spēku zudumam, pēc tam krīt gultā un ar sāpēm balsī sten: “Es nedēļu esmu strādājusi, kopusi, ēst taisījusi – tagad man ir tiesības divas stundas atpūsties.”

Atceros, mana mamma bērnībā ļoti mīlēja strādāt dārzā līdz tādam spēku izsīkumam, ka atnākusi mājās, krita gultā, raudāja, ka sāp mugura, ka nevar pakustēties. Viņa apsēdās virtuvē uz krēsla un teica: “Neaiztieciet mani, es piecas stundas neatliekusies locījos virs sakņu dobēm. Tagad esmu pelnījusi stundu atpūtas.” Tas bija diezgan dīvaini, jo neviens gimenē viņai nelika nest tādu upuri – ne mēs ar māsu, ne tētis. Tā laikam bija kāda viņai vien dzirdama iekšējā balss, kas uzlika viņai tādus darba pienakumus un atņēma iespēju atpūsties. Tā bija viņas prāta balss. Katrai no mums ir prāta balss, kas diktē mums noteikumus, kuru izpildīšanas rezultātā mēs dzīvē varēsim pievilkt sev vēlamo. Taču visa sāls ir tajā, ka vienai šie noteikumi ir verdziski, neizpildāmi, bet citai – līdz smieklīgumam minimizēti un vienkārši.

Ar kādu ātrumu notiek pārmaiņas? – man jautāja kāda kliente.

Ar tādu ātrumu, ar kādu esat gatava mainīties. Kā teica slavenā Simorona autors Vladimirs Dolohovs “Globālām pārmaiņām dzīvē pietiek ar vienu sekundi. Viena dziļa apzināšanās un jūs nekad nevarēsiet dzīvot tā, kā dzīvojāt iepriekš!”

Visi tie ir mūsu prāta noteikumi – nekas cits kā psihiska sagatavošanās vēlamajam. Kādam ir vajadzīgi gadi, lai psiholoģiski nobriestu līdz kādam lēmumam, kādam atļaujošā sistēma ir tik elastīga, ka tas atļaus sev vēlamp pievilkt diennakts laikā.

Jo vairāk sieviete sev atļauj – jo ātrāk realizējas viss viņas iecerētais, jo vairāk sevi ierobežo un nospiež, jo lēnāka un mocošāka ir tās attīstība.

Vispār jau attīstība bieži vien ir pats smagākais nesamais krusts, kas spiež pie zemes tā, ka ne tikai paiet nevar, bet arī paelpot ir grūti. Tās ir sievietes ar ļoti ierobežojošu un skarbu atļaujas sistēmu.

Tagad tiksim skaidrībā ar galvenajām dzīves sfērām.

Vīrieši, vīri, partneri.

Tipisks piemērs sievietei, kura ļoti grib savā dzīvē pievilkt vīrieti: “Lai manā dzīvē ienāktu īstais, ideālais vīrietis, man vēl jāiemācās paklausība, jāiemācās samierināties, labi gatavot, jānoklausās vēl 108 lekcijas par ģimenes dzīvi. Jānotievē par 5kg. Tikai tad es būšu gatava.”

Es vadīju seansu kādai meitenei, kura vēlējās uzzināt, kādi šķēršļi ir viņas laulībām. Seansa laikā parādījās viņas vīrs, taču viņu starpā patiešām bija barjera un barjeras jēga bija tā, ka viņa uzskatīja, ka, pirms sastapt savu vīru, viņai jāatstrādā visa savas dzimtas karma, viņai jāuzraksta vēstules savai mātei un tēvam, viņai jāiemācās pareizi runāt ar tiem, un jāattīrās no saitēm ar pagātni. Droši vien viņai ilgi bija nācies atteikties, jo viņa tomēr nebija gatava atteikties no savas idejas par laulībām un bija gatava būt atvērta attiecībām.

Starp citu, ierosinu sākt strādāt tieši šī raksta lasīšanas gaitā!

Sakiet, pie kādiem noteikumiem, jūs esat gatava ielaist savā dzīvē īsto vīrieti? Un vispār, vai jūs sev atļaujat gribēt šī īstā vīrieša atnākšanu, vai arī jums derēs tāds “viduvējiņš”

Vai jūs sev ļaujat domāt par to, ka šis vīrietis par jums rūpēsies, dāvinās dāvanas, ieguldīs jūsos savu naudu? Vai arī apziņas līmenī jūs sakat “jā”, taču patiesībā uzskatiet, ka ar jums tas nenotiks?

Blakus sievietei var pastaigāties 10 pavisam atšķirīgi vīrieši ar dažādu potenciālu un dažādu attīstības līmeni. Viņa izvēlēsies tieši to, kuru tai atļaus viņas atļaujošā sistēma. Un visbiežāk tas NAV pats labākais variants no 10!

Mana draudzene sev pasūtīja “krutu” vīrieti un jau pēc nedēļas Visums viņai deva atbildi. Viņu gribēja  iepazīstināt ar veiksmīgu vīrieti, kuram bija gan savs plaukstošs bizness, pat sava lidmašīna. Un kad viņai to paziņoja, viņa saprata, ka nav gatava tāda līmeņa vīrietim un atteicās no tikšanās.

Un jūs? Esat gatava tikties ar savu izsapņoto vīrieti? Kāds ir jūsu “bet”?

Ļoti bieži sievietes žēlojas par saviem vīriem. Par to, ka tie maz pelna, par maz pievērš uzmanību un ļoti daudz dažādu trūkumu… taču, kad sākam strādāt ar sevi, vīrietis arī sāk mainīties un izrādās, ne vienmēr sieviete ir tam gatava. Viņa pirmā sāk protestēt pret šīm izmaiņām – pie kam, tas notiek neapzināti. Bieži vien sievietei patīk dzīvot ar neveiksmīgu vīrieti, jo tad viņaa var to kontrolēt, viņai ir visas vadības sviras un pilnīga iespēja žēloties. Veiksmīgu un spēcīgu vīrieti nepakontrolēsi, un nevarēsi manipulēt ar viņa vājībām un būs jāatsakās no mūžīgā runas negatīvisma. Attiecības ar veiksmīgu vīrieti tiek būvētas ne uz invaliditātes scenārijiem “akls un klibs”, bet uz divu veiksmīgu un pilnvērtīgu personību mijiedarbību, kuriem ir interesanti vienam ar otru un kuri viens otru papildina.

Kādu šī rindkopa pārbiedēja? Vai ne? Ir briesmīgi zaudēt kontroli, vai ne?

Bet vai nav briesmīgi visu dzīvi nodzīvot ar neveiksminieku, neatgriezeniski traumējot gan sevi gan viņu? Man šķiet, tas ir daudz briesmīgāk!

Kad mūs atlaidīs mūsu “Bijušie”?

Man bieži sievietes sūdzas un raksta par to, ka, lai kādas prakses viņas arī nepielietotu, lai pārrautu saites ar pagātni, bijušais atgriežas atkal un atkal – galvā, dzīvē. Tas notiek tikai tad, kad sieviete nav gatava atlaist vīrieti. Apzinātā līmenī viņa saka: “Jā, es gribu atbrīvoties no šīm attiecībām!”, bet smalkajā līmenī viņai šīs attiecības ar kaut ko ir tik svarīgas, ka viņa nekād no tām neatteiksies.

Mana personīgā pieredze šajā ziņā ir bijusi ļoti krāsaina: esmu praktizējusi daudz un dažādas prakses lai aizietu no bijušajiem partneriem. Daži “atkrita” jau prakses laikā, citi, neskatoties uz pūlēm, turpināja sekot. Taču kādā dienā, kad es beidzot sapratu, kā strādā mana apziņa, es sapratu, ka man pietiek atcerēties visas šīs atmiņas – es gribu dzīvot tagadnē. Un tad es sev devu uzstādījumu: “Gribu lai šīs nedēļas laikā visas manas nepabeigtas attiecības izbeigtos…un punkts!” Un no tās dienas sāka notikt brīnumi. Cilvēki, ar kuriem es nebiju tikusies ilgus gadus, sāka parādīties no nekurienes un mums notika daudzas ļoti dziļas un atklātas sarunas, kurās mēs atlaidām viens otru. Man katru nakti rādījās atbilstoši sapņi. Viens cilvēks gan iecirtīgi nepadevās, taču es sev teicu: “Ja šis cilvēks šodien neparādīsies un nekas nebūs noskaidrojies, tad no nākamā rīta es ļauju savai apziņai nocirst šo saikni pavisam un uz mūžu!” Pateicu un aizmirsu, tā ir kā spēle pašam ar sevi. Pagāja 2 stundas un viņš pazvanīja un piedāvāja satikties. Tā es atsēju visus karmiskos mezglus nedēļas laikā – tā vietā, lai ar to mocītos visu mūžu. Es vienkārsi ļāvu sev atlaist viņus. Viss ir vienkārši.

Atļaut.

Nauda, nauda, nauda…

Tāpat kā ne katra sieviete ir gatava dzīvot ar īsto vīrieti, tāpat ne katra gatava ir pārpilnībai un labklājībai.

Var noklausīties miljons semināru un kursu par naudu, saņemt finansista izglītību un tā arī dzīvot uz sēkļa – no rokas mutē. Sievietei finasu sistēma ir gaužām vienkārša: jo vairāk ļausiet tērēt sev un savām vajadzībām, jo vairāk naudas jums atnāks.

Sieviete – tas ir labklājības enerģijas atspulgs, viņa ir Visuma materialitātes aspekts un līdzīgi auglīgai zemei, ar savas enerģijas palīdzību izaudzē visas iespējas. Tad iedomājieties, ka jūs zemi nelaistīsiet, nekopsiet, nemēslosiet, nedosiet tai atpūsties – vai tā dos jums bagātīgu ražu? Nē. Tā arī sieviete, kura par sevi nerūpējas, neko sev nepērk, nepucējas, nelutina sevi, ekonomē uz sevi – noārda savas ģimenes finansiālo potenciālu. Ja sieviete ģimenē neko nepieņem – viņa nevar tajā producēt savu enerģiju, viņai nav vēlmju. Ja sievietei nav savu personīgo vēlmju – tātad naudas nebūs.

Sievietes uzdevums ir vēlēties un atļauties – tad nauda vienmēr nāks pie viņas.

Bet arī šeit sievietēm vienmēr ir miljons atrunu un ierobežojumu, jo viņas domā, ka lai pievilktu naudu, viņām vajag:

Strādāt

Ar kādu gulēt

Izpatikt vīram

Ekonomēt

Tas viss nestrādā. Domāju, jūs jau to esat pārbaudījušas?!

Pat tad, ja sieviete nestrādā, viņai vienalga jāprot daļa ģimenes budžeta tērēt sev, tikai tad notiek enerģiju mijiedarbība ar vīrišķo enerģiju – sieviete un tikai pēc tam sievišķā enerģija kalpo vīrieša lietai un pilda viņa biznesu. Tā ir enerģijas aprite dabā. Vīrietis piepilda sievieti caur naudu, bet sieviete piepilda ar enerģiju viņa lietu – darbu, biznesu.

Ja sieviete tērē naudu un šausta sevi par to – viņa atkal izārda savu ģimenes finansiālo labklājību. Un tas atkal ir jautājums par mūsu atļaujošo sistēmu un tās elastību.

Ir daudz situāciju, kurā sieviete pati sevi bremzē dēļ saviem iekšējiem ierobežojumiem.

Nedaudz paiesimies pa dažiem jautājumiem, lai ieraudzītu jūsu atļaujošās sistēmas rāmjus:

– Cik procentus no ģimenes budžeta jūs tērējat savām personīgajām vajadzībām?

– Cik procentus no jūsu personīgā budžeta ( ja pagaidām nav ģimenes) jūs tērējat uz savu labsajūtu, laimes sajūtu, prieka sajūtu, pārpilnības sajūtu?

– Vai pērkat sev dāvanas un lutiniet sevi?

– Kas jums jāizdara, lai mierīgu sirdi varētu baudīt visu dienu?

– Kas traucē baudīt seksuālu labsajūtu?

– Kādi ierobežojumi stāv jūsu un jūsu vēlmju ceļā?

– Kas traucē jums satikt sapņu vīrieti?

– Vai jūs sev ļaujat veidot attiecības ar veiksmīgu visās jomās vīrieti?

– Jūs ļaujat sev būt laimīgai tagad – tieši šajā brīdī? Ja nē – tad kādi noteikumi jāizpilda lai atļautu?

– Cik laika vajadzīgs jūsu apziņai, lai pieņemtu savā dzīvē vēlamās pārmaiņas? Esiet godīgas pret sevi!

– Kas jums jāizdara savā garīgajā praksē, lai sajustos kā patiesi īsta un dvēseliski tīra personība?

– Kādiem noteikumiem jābūt izpildītiem, lai jūs sāktu dzīvot laimīgi un baudītu katru mirkli?

Ja pēc šī jautājuma jūs saprotiet, ka jūsu atļaujošā sistēma ir pārāk šaura un cieta, tad ko tagad darīt?

Pirmkārt, ļoti svarīgi apzināties savas robežas – pat tad, ja tās ir ļoti šauras un stinras. Paskatieties uz tām. Beidzot ieraugiet savus noteikumus! Vai tie vispār ir izpildāmi? Ja nē, tad uzdodiet sev jautājumu: “Kēpēc es nevaru sev atļaut piepildīties manām vēlmēm?” un klausieties pirmo, kas ienāks jūsu apziņā. Atbilde parasti atnāk uzreiz.

Otrkārt, beidzot izlemiet, vai jums ir komfortablas tās robežas, vai arī vēlaties atļaut vēlmēm izpildīties ātrāk?

Ja komfortabli – tad viss kārtībā. Dzīvojam tālāk. Ja nav komfortablas, tad ir vairāki varianti, lai strādātu ar savām robežām:

  • Treniņi, semināri, vebināri – tie parasti dod labu grūdienu vajadzīgajā virzienā. Lektors var uzķert un apzīmēt jums jaunas robežas – mazākas, kā jums un tad jūs nopriecāsieties. Taču neklausieties pārāk dogmatiskus lektorus, jo var gadīties, ka piekārsiet tādā veidā sev vēl vairāk ierobežojumus. Daudziem tā notika, kad tie iepazinās ar Vēdām. Kāds tās uztvēra un izmantoja sev par labu, bet kāds saviem aizliegumiem un robežām pievienoja vēl kādus. Tā, piemēram, ja agrāk dzirdējām, ka, lai izietu pie vīra jābūt skaistai un gudrai, tad tagad bieži dzirdu, ka jābūt – skaistai, gudrai, paklausīgai, piedodošai, pacietīgai, mīkstai, sievišķīgai, jāsaprot vīrieša vēlmes un psiholoģija, jāprot masēt, veikt dažādus rituālus u.t.t. Tas patiešām ir reāli, efektīvi, taču, ja pieiesim tam fanātiski, tad, kamēr mācīsimies, pie vīra varam vispār nekad neiziet. Analizējiet! Šodien ir daudz brīnišķīgu treneru.
  • 12% kaut kā jauna katru dienu. Kā saka A. Paļijenko, bieži vien cietai apziņai ir ļoti stresaini vienā reizē izmainīt visu – pietiek ar 12% katru dienu. Tad apziņa paplašināsies pakāpeniski un būs vieglāk arvien vairāk katru dienu sev atļaut. Katru dienu – mazliet – lai kustētos vajadzīgajā virzienā. Uzstādiet sev nolūku vai mērķi un dariet kaut ko jaunu, pie kam šīs jaunās lietas var nebūt savstarpēji saistītas
    Piemēram:
    Jūs sakiet: “Es vēlos, lai manā dzīvē ienāktu tāds un tāds vīrietis tieši tajā laikā, kad man tas būs maksimāli komfortabli. Un, lai tas ātrāk notiktu un es tam būtu gatava, šodien došos uz jauno skaistumkopšanas salonu nokrāsot nagus cita krāsā, no darba nākšu pa citu ceļu. Man ļoti patīk šī metode, jo tad katru dienu notiek kādi brīnumi.
  • SIMORONS — tā ir absurdās psihologijas tehnika, kas, kā zināms, lieliski darbojas uz mūsu prāta rituālismu. Ja tā īsit: tās jēga ir sekojoša. Jūs ievēlaties vēlēšanos un stingri nosakiet sev, kādu nebūt muļķīgu rituālu. Rituālam jābūt, kā minimums, jocīgam, bet labāk – absurdam. Es zinu, ka šīs tehnikas cienītāji kar sarkanas apakšbikses pie lampas, lai būtu nauda. Un tas strādā. Izpildiet savu rituālu un redzēsiet, kā tas strādā. palasiet Simoronu.
    http://www.simoron.su/
  • Sapsihoties.
    Šo metodi es izmantoju periodiski, taču jāteic, ka, lai tā nostrādātu, jātic savas apziņas spēkam. Sapsihoties nozīmē, ka vienā momentā es atsakos no visiem noteikumiem un ļauju savām vēlmēm piepildīties vienkārši tā! To darot bieži vien es saku tā: ” Man vispār nav vajadzīgi nekādi noteikumi un nekādas ciešanas, lai tūliņ pat man atnāktu tāda un tāda naudas summa” vai arī: “Es atļauju lai tāda naudas summa atnāktu pie manis bez kādām pūlēm un noteikumiem par prieku visiem. Lūk, tāda es – izlutināta!” Un pēc tam aizmirstu par to. Tāpēc, ka tā ir tāda spēle, nevajag pārāk uz to koncentrēties un būt pārāk nopietnai. Ja spēlējies ar savu prātu – tas viegli ļaujas, ja dzīvei pieej pārāk nopietni, tad ir ziepes  Tad, lūk, tā nauda – vajadzīgā summa, atnāca tajā pašā dienā – cilvēki pēkšņi – paši no sevis, atcerējās, ka ir man parādā naudu. Es par to biju aizmirusi. Taču Visums vienmēr atrod visekoloģiskākos un brīnumainākos risinājumus.

Nobeigumā teikšu, ka visa pasaule būvējas uz sievišķās enerģijas ar vīriešu ideju palīdzību.

Ja jūs sevī neko neielieciet un neko sev neļaujiet – jūs nekad nebaudīsiet labklājību, nekad nebūsiet auglīga melnzeme, kurā aug vissaldākie augļi, kas priecē cilvēkus. Jūs būsiet izkaltis, sauss tuksnesis, kas cenšas no sevis izspiest pēdējo sulu.

Noticiet, esmu redzējusi tādas sievietes.
Rupējaties par sevi, ieguldiet sevī vislabāko un atļaujiet sev!

Es jūs lūdzu, lai ar šo dienu, jūsu leksikā parādītos jauns vārdu savienojums, burvju frāze:

“Es atļauju sev!”

Ar mīlestību: Jūlija Sudakova

Tulkoja: Ginta FS